Talsos pirms simts gadiem

Labots un papildināts 26.03.2016.

Ārlavas pagasta Pūņu „Kalēju” māju saimnieka dēla Roberta Jansona atmiņas.

„Notika tā, ka pie mums atbrauca mūsu mājas pircēji. Teicās esam no Dundagas pagasta „Bozām”. Viņi ļoti ilgi runājās ar tēvu. Mamma man sacīja, ka viņi solot 12 tūkstošus, un, ka tas esot tik daudz naudas, ka pilns ūdens spainis. Beidzot viņi arī salīga un tad mums bija jāpārceļas dzīvot Talsos, Pastendes ielā, Lukstmaņa namā.

[Lukstmanis – pagaidām nezināma persona, ja tā varu sacīt. Patiesībā vienīgais Pastendes (Raiņa) ielas divstāvu nams ar jumta izbūvi ir žīda Hirša Perla nams, tagad Raiņa un Jaunās ielas stūrī. I.T.]

Lukstmaņa nams 2016. gadā joprojām stāv Talsos, Raiņa ielā 6 – iepretīm “Zvaigznes” grāmatu veikalam.

[Papildinot iepriekš rakstīto. Lukstmaņa namam 1896–1897. gadā uzrādīti 7 dzīvokļi. Alus būdā – krogū vienkāršajiem ļaudīm saimnieko Augusts Fridriha dēls Freimanis, 50 gadus vecs, dzimis Ārlavas pagastā, lut., latv., zemnieku kārtas (dzimis 1846. gada 28. februārī Cunces „Kalnu” mājās kurpnieka ģimenē, viņa krustvecāki bijuši krodzinieka Šmidta ģimenes pārstāvji. Augusts kā kurpnieks Talsos minēts no 1875. gada), prot lasīt latviski, mācījies Ārlavas tautskolā (pareizāk pagastskolā). Sieva Lība Anša meita Freimane, dzimusi Tukuma apriņķa Grenču pagastā, 40 gadus veca, prot lasīt, mācījusies Grenču tautskolā. Bērni: Matilde, 15 gadus veca, Gustavs, 10 gadus vecs, un Emilija, 8 gadus veca, dzimuši Talsos. Matilde mācās privātskolā, bet abi jaunākie mājās. Visi bērni prot lasīt.

Interesanti, ka ēkā dzīvo arī muzikants Mārtiņš Friča dēls Tinters, 45 gadus vecs, valsts zemnieku kārtas vīrs, neprecējies, dzimis Tukuma apriņķa Tumes pagastā, mācījies Tukuma sākumskolā. Varbūt, ka „alus būdā” arī dejoja un dziedāja. Jansonu ģimene 1897. gadā tur nav uzskaitīta. – D.A.]
No adrešu grāmatām uzzināms, ka Jānis Jāņa dēls Lukstmans ir nama īpašnieks 1900. gadā, viņš arī ir „alus būdas” turētājs. Par mājas īpašnieku viņš saukts arī 1912. gadā.
Tātad teikums, ka „…tai laikā arī Lukstmaņa namā ierīkoja alus bodi un pats Lukstmanis bija tas kroģeris.” norāda, ka aprakstītie notikumi risinājušies periodā pēc 1897. gada un vēlāk. Stāstā par Cirķeļa skolu, ticamāk, domāta Cirķeļa tirdzniecības skola – katoļu baznīca ir tai tuvumā.
Stāsts par pareizticīgo baznīcu klaja lauka vidū un Oktes pili (Talsu novada muzeja ēku) laika skalā neiederas. Tā atmiņstāstu tekstos gadās samērā bieži. D.A.]

Turp pārcelties mums palīdzēja „Kuļļu” saimnieks un abi mūsu rentnieki. Pie Valdgales kroga visi apstājās un sagāja iekšā it kā apsildīties, lai gan auksts laiks nemaz nebija. Pēc tam mūsu bijušais jaunākais rentnieks pastāvīgi dziedāja jautri un skaļi . . .

Mūsu dzīvoklis bija nama otrā stāvā. Virs mums vēl bija trešais stāvs un tur dzīvoja kāda veca vāciete. Tēvs gribēja, lai es arī iemācos vāciski un sūtīja mani pie viņas. Viņa prata vāciski lasīt un to mācīja arī man, citu neko.

Mums blakus dzīvoja vācu ģimene Reinšiseļi. Tiem bija par mani daudz lielāka meitene. Viņi visi bija ļoti nervozi un laiku pa laikam, klaigādami cēla tračus. Gadījās, ka tā meitene bija no manis uz trepēm sabijusies un to pasacīja savai mātei, bet tā savukārt atkal to tai vecajai vācietei. Viņas abas, mani notvērušas priekšnamā, sāka jo bargi strostēt. To izdzirdusi, mana mamma pavēra durvis un iesauca mani iekšā. Uz trepēm palika vienas pašas manas strostētājas. Kad mamma pastāstīja par šo gadījumu tēvam, viņš pateica: „Tu pie tās vācietes vairs neej!” Es vairāk arī negāju, bet līdz pat šim brīdim atminos iemācīto teicienu: „Mit Gott fing an, mit Gott hört auf! Das ist der beste Lebenslauf.” („Ar Dievu viss iesākās, ar Dievu izbeigsies! Tas ir labākais dzīves gājums.” I.T.)

Kad man kļuva garlaicīgi, es gāju staigāt pa pilsētu. Tā reiz sastapu kādu vecu vīriņu, un tas tad man pateica dažus Talsu kalnu nosaukumus. Starp citiem viņš pilsētas dārzu nosauca pa Ķēniņkalnu un veco pilskalnu par Klosterkalnu. Baznīcas un Dzirnavu kalnus es jau pats tad zināju. Toreiz Dundagas ielas vēl nemaz nebij. Krievu baznīca un pamatskola atradās tālu uz klaja lauka, jo viss Krievrags tad bija vēl neapbūvēts. Oktes pils arī vēl nebija, un Pastendes iela nobeidzās pie podnieka Dupura nama (nama īpašnieks Fricis Dupurs dzimis 1832. gada 17. janvārī, miris 1921. gada 21. oktobrī. Apbedīts Jauviņu kapos I.T.), bet Tukuma iela pie Klammera nama (nama īpašnieks vācietis atraitnis – Jānis Johans Klammers, dzimis 1850. gada 2. aprīlī, miris 1933. gada 15. septembrī un viņa māsa vāciete neprecēta Karolīna Klammer dzimusi 1840. gada 17. novembrī, mirusi 1923. gada 3. oktobrī. Tēvs Kārlis Francis (Tobiass), māte Amālija Doroteja, dzimusi Lēmanis I.T.)”

Nedaudz par minēto Oktes pili. Vēstures avotos minēta baronu fon Firksu ģenealoģija. Nurmuižas muižas īpašnieks Fridrihs Firks (1796–1863). Viņa sieva Jūlija fon Mirbaha. Viņa dēls Heinrihs fon Firks (1831?–1889) Oktes muižas īpašnieks (Nurmes ev. lut. draudzes dzimušo reģistrā minēts, ka Heinrihs fon Firks dzimis 1832. gadā, bet pēcteču sastādītajā ģeneoloģijā fiksēts 1831. gads.). Viņa kapa vieta atrodas netālu no Oktes muižas gravā pie lielceļa. Uzraksts uz kapa krusta – „Selig sind die, die reines Herzens sind, denn sie werden Gott schauen.” (Mateja 5. nod. 8) latviešu valodā – „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Viņa sieva Ada Auguste Henriete Rink – (Baronin von Fircks) dzimusi 1843. gada 4. martā, tēvs Johans Rink. Mirusi 1929. gada 11. septembrī, 86 gadu vecumā, vācu pansijā Talsos, Kalēju ielā 2/4 pie Elizabetes fon Stevenhāgena jaunkundzes (1872). Kapa vieta nav zināma.

Viņu bērni:

a) meita Jūlija Marija Anna (Julie Marie Anna von Fircks) dzimusi 1871. gada 2. decembrī. 1894. gada 5. janvārī laulāta ar baronu Leo fon Hānu. Viņas miršanas apliecībā minētā (Baronin von Hahn) laulība šķirta. Mirusi 1929. gada 28. septembrī vācu pansijā Talsos, Kalēju ielā 2/4. Kapa vieta nav zināma.

b) dēls Fridrihs (von Fircks) dzimis 1869. gada 23. martā Oktes muižā. Miris 1927. gada 7. jūnijā vācu pansijā Talsos, Kalēju ielā 2/4, būdams Vandzenes pagasta „Lāču” māju īpašnieks. Kapa vieta nav zināma.

Laikraksts „Mājas Viesis” 1893. gada 15. maija numurā rakstīja: „No Oktes muižas. 5. maijā š. g. mēs piedzīvojam kādu šķiršanās brīdi. Mūsu cienītā baroniete (iepriekš minētā Ada Auguste Henriete baronese fon Firks, dzimusi Rink) no mums šķīrās, aiziedama uz dzīvi pie Talsu pilsētas savā jaunajā namā, kuru viņas nelaiķa vīrs barons Firks (iepriekš minētais Heinrihs fon Firks) 1888. gadā sāka taisīt, bet nedabūja to galīgi pabeigt, jo nomira. Tā tad nu jaunais barons izgājušā rudenī [1892. gadā] tik to namu pabeidza. (Būtu labi, ja šo precīzo skaitli varētu labot internetā I.T.) Atrēķinot visu materiālu pievešanu, nams vēl izmaksā vairāk nekā 20000 rubļus. Novēlam mūsu cienītai mīļotai labdarei savā jaunajā pilī daudz laimes piedzīvot! A – s.” [Daudzos izdevumos aiz nezināšanas nepareizi minēts, ka pils celta 1883. gadā. T. Dzintarkalns rakstīja, ka Oktes barons fon Firkss 1883. gadā sācis noplēst Tiguļu māju. I.T.]

R. Jansona atmiņas: „Piektdienas tirgus placis bija pie baznīcas, bet otrdienas – pie spricnama (brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības depo – tagad Ezeru laukums I.T.), kuram gandrīz klāt sniedzās Talsmuižas ezers. Tirgotāji tad Talsos bija tikai pāris latvieši – Ozoliņš un Līkops, vācietis Poperts (precizēju – Tukuma 2. ģildes kaufmanis Mozus Poperts bija žīdu tautības I.T.), citi visi žīdi. Daži slakteri bija latvieši, un tie iznēsāja gaļu muldā uz pleciem. Viens beķeris bija latvietis un viens vācietis. Totiesu krogi un alus bodes bija jo daudzas. Arī pulksteņtaisītāju darbnīcas bija daudzas ielu malās.

Tēvs, reiz svētdienā uz baznīcu iedams, paņēma arī mani līdzi. Viņš gribēja, lai es atminos tos vārdus, kurus pirmos teiks mācītājs. Tad es pirmo reizi biju baznīcā un tos labi nesadzirdēju. Varbūt tādēļ, ka mēs atradāmies ērģeļu luktā un man vēl uznāca liela klepošanas lēkme, kas turpinājās ilgi un skanēja pa visu baznīcu.

Tai laikā arī Lukstmaņa namā ierīkoja alus bodi un pats Lukstmanis bija tas kroģeris. Reiz, kad mēs ar tēvu tur iegājām, Lukstmanis propagandēja valsts aizņēmumus un satracināja tēvu arī likt naudu tajos aizņēmumos. Tad tēvs tūliņ izlasīja no savas naudas piecrubļu gabalus un pasauca māšeli Mariņu, lai viņa izņem no tās čupas trijus gabalus, kurus viņš viņas laimē likšot tajos valsts aizņēmumos, kuros toreiz varēja vinnēt 200 tūkstošus rubļus. Es, to redzēdams, iedomājos, ka tas viss ir gluži veltīgi, un, ka tēvs izskauž tikai savu naudu. Taču nevienam neko neteicu.

Tais laikos (diemžēl nav minēts precīzs gads? I.T.) Talsos bija tikai viena vienīga Cirķeļa skola Nurmuižas ielas galā, kur atradās arī katoļu baznīca. [Rakstu krājuma Talsu novads 446. lapaspusē minēts, ka F. Cirķelis 1889. gadā Popa namā atver 4-klasīgu privātskolu, ko tautā dēvē par „kreicskolu” (Kreisschule – apriņķa skola) T. Dzintarkalns 145.§ grāmatā Notikumi un ainas…: „Iesim pa Ezera ielu. Aiz kino ir zems, garš koka nams brūnā krāsā. Uz nama tāpelītes rakstīts „Marija (1861) un Heinrihs Pop (1862)”. Bet katoļu baznīcas šeit nav. Nurmuižas ielas galā F. Cirķelis atvēra tirdzniecības skolu 1907. gadā. I.T.]. Tās apkopēja bija mana vectēva brāļa (tā paša, kurš darbojās Pūņas Pāvalos) meita. Kad mēs reiz aizgājām pie viņas ciemos, tad viņa ieveda arī mani tajā baznīcā. Tur bija tikai viena liela istaba, pilna ar daudzām melnām lielām lellēm. Vairāk es tur neko ievērot nevarēju. Skolotājs Cirķelis pats dzīvoja mums tieši pretī otrpus ielai arī otrā stāvā zārku taisītāja namā. Mēs ik rītus varējām caur logiem redzēt kā viņš ļoti ilgi, bet steidzīgi mazgājās. Pie mums ieradās „Raudziņu” krodzinieka viens dēls. Teica, ka viņš ir slims ar diloni un ieradies Talsos ārstēties.

„Pie to Pīle, kas vise laude mīle, kur var dabūt par naude un kīle” – Talsos pirms simts gadiem DALIES TVITERĪ!

Viņš ar tēvu vakaros pastāvīgi spēlēja kārtis, kamēr vien viņš pie mums dzīvoja. Tēvs man uzrakstīja reizes rēķinu, jeb vienreizvienu, ko man arī iemācīja, bet saskaitīšanu un atņemšanu es iemācījos pats bez viņa piepalīdzības. Katru rītu uz mums tuvējā ielas stūra stāvēja vairāki malkas vezumi pārdošanai un zāģeri ar zāģiem uz pleciem viņas zāģēšanai, kad kādu no vezumiem nopirka. Zaļa malka stāvēja ilgi. Bet, kad kādam pagadījās sausa, tad tas to iztirgoja itin drīz. Katram bagātajam žīdu tirgonim bija savs nosaukums viņa bodei. Tur bija „Pīle”, „Lācis”, „Zaļkinders”, „Šķidrbiksa” un vēl citādi. „Pīle” tirgojās ar labību un uz viņa durvju šiltes bija uzrakstīts: „Pie to Pīle, kas vise laude mīle, kur var dabūt par naude un kīle”. „Lācis” pieņēma vadmalas spiešanai un velšanai priekš Vinklera Kuldīgā. Pie „Šķidrbiksa” visu, kas vien viņa pārdotavā bija, varēja nopirkt ļoti lēti. Viņa tirgotava atradās Grunskij (arī Grunska kalns – viesnīcas īpašnieka vārdā I.T.) kalna pašā lejas malā ielas līkumā ezera pusē. Zinātāji stāstīja, ka reiz kuļmašīnas vedēji, to cauri Talsiem no Nurmuižas uz Jauntalsu pusi vezdami, nepaspējuši sagriezt un iegāzuši „Šķidrbiksa” namā cauri sienai. Tēvs daudzas reizes runāja tā. Šeitan viss ir ļoti dārgs. Tur aiz Maskavas milti, kas te maksā rubli podā, ir pavisam lēti.

Roberta Jansona atmiņas saglabāja Zigurds Kalmanis.

Pierakstīja un lietas izpētīšanā piedalījās Imants Tamsons, Dace Alsberga.

2014. gada 23. septembris-decembris.