Šolems Aleihems (1859-1916), īstajā uzvārdā Rabinovičs, ir viens no slavenākajiem ebreju prozas autoriem. Dzimis Ukrainā, emigrējis un dzīvojis ASV. Dēvēts par ebreju Marku Tvenu. Kad to uzzinājis M. Tvens, viņš sevi nodēvējis par amerikāņu Šolemu Aleihemu.
Slavenākie darbi “Klīstošās zvaigznes” un “Pienvedējs Tevje”, pēc viņa noveļu motīviem izveidots mūzikls “Vijolnieks uz jumta”.
Interesanti apgalvojumi: Aleihems izvairījies no skaitļa 13, tādēļ viņa grāmatās aiz 12. sekojusi 14. lappuse. Viņš miris 13. datumā, tomēr uz kapakmeņa esot rakstīts, ka miris 12.a maijā. Stāsts “Cilvēks no Buenosairesas” iekļauts krājumā “Dzelzceļa stāsti”, kas tapuši laikā no 1909. līdz 1913. gadam, kad ar tuberkulozi slimais rakstnieks uzturējās Eiropā ārstniecības nolūkos un ceļoja ar vilcienu. Domājams, vēstījuma pamatā ir kāds reāls Sasmakas ebreja stāsts. Protams, jārēķinās ar autora fantāzijas klātesamību, tomēr stāsts par bēgšanu uz Jelgavu (Mitava) un Liepāju (Libau) ir diezgan reālistisks.
19. gs. vidū (1853) Sasmakā dzīvoja 980 personas, no tiem 953 ebreji (92 %), 1881. gadā ebreju bija 1774, kas ir 67 %, bet 1897. gadā 49 % jeb 1832 ebreji. Aptuveni šajā laika posmā, kad ebreju bija tuvu 2000, tur varēja dzīvot arī Mordehajs jeb Mote, kurš ir stāsta “Cilvēks no Buenos-Airesas” galvenā persona. Autors, atšķirībā no mums, drīzāk negatīvi uztver sasmacnieku, liekot nojaust, ka viņa miljonāra statuss iegūts visai negodīgā veidā. Kā atzinusi Šolema Aleihema meita, tēvs necienīja pārāk turīgus ļaudis. Tomēr stāsts atklāj svarīgas ebreju vērtības, pieķeršanos dzimtajai vietai, arī mūsdienās ne vienas vien ebreju dzimtas pārstāvji te atgriežas, vēloties iepazīt senču dzimteni. Turklāt, bieži ir ieinteresēti labdarībai. Par dāsnu ziedojumu autore pateicas Hiltonam Izraelsonam no Apvienotās Karalistes, kura vecvecāki savulaik izceļoja no Talsiem un Valdemārpils uz Dienvidāfriku, bet viņš pats viesojās šeit, izzinot vecvecāku dzīvesstāstus.
1939. gada laikrakstā “Talsu Vārds” par Valdemārpili rakstīts: “Tirgus laukuma vidū ir romantisks ūdens sūknis, kas izmaksājis 6000 Ls. To savai dzimtai pilsētai uzdāvinājis Āfrikā dzīvojošais žīds Krāmers.” Pilsētas valdes protokolos gan nav atrodamas ziņas par šādu ziedojumu, tomēr fakts, ka tā bija liela nauda, gandrīz ceturtdaļa no Valdemārpils gada budžeta, jo tas 1938. gadam bija 28 000 latu. Turklāt, valde ļoti knapinājās, palielinot iespējamos nodokļus, atsakot ziedojumu lūdzējiem. Krāmers ir bijis visai zināms ebreju uzvārds gan Talsos, gan arī Sasmakā, piemēram, 1900. gada adrešu sarakstā ir septiņi lieltirgotāji – latvietis Volanskis, ebreji Verbelovs un Levius, kā arī divas Tālu un Krāmeru ģimenes. Visdrīzāk, kāds no pēdējiem aizceļoja uz Dienvidāfriku.
Par kādu ebreju no Valdemārpils, Lavallettes kūrorta dibinātāju, vēstīja laikrakstā “Rīts” 1934. gada 5. oktobrī. 1937. gada laikrakstā “Kurzemes Vārds”, aprakstot latvisko kūrortvietu, pieminēta tās 50 gadu jubilejas atzīmēšana, kas varētu nozīmēt, ka Sasmakas izceļotājs tur ieradies 1887. gadā.
“Latvieši Amerikas kūrortā Lavaletē. Pusceļā no Ņujorkas uz Filadelfiju (apm 90 klm. no Ņujorkas) atrodas latviešu jūrmala, kas šīgada simteņa sākumā iesaukta par Lavaletu. Pirmais uz dzīvi tur apmetās Leibs Blūms, kas ieceļojis Ziemeļ-Amerikas Savienotās Valstīs no Valdemārpils. Tagad Lavaletā dzīvo pussimts latviešu, kuriem pieder vairākas glītas ēkas. Vairums Lavaletas latviešu ir turīgi ļaudis, kas izbrauc uz jūrmalu tikai vasarās, bet ziemu strādā Ņujorkā, kur arī skolo savus bērnus. Uz Lavaletu var nokļūt no Ņujorkas gan pa jūru, gan pa asfaltētu šoseju, gan arī braucot elektriskā dzelzceļā. Bet tā kā latviešu lielākai daļai, kuri ieguvuši īpašumus Lavaletā, ir savi automobiļi, tad viņi izmanto tos satiksmei ar pilsētu. Lavaletas lielākais delikatešu veikals pieder latvietim Kadiķim. Viņš savus bērnus sūta Filadelfijā skolā, bet vasarā tie strādā jūrmalā kā preču pārdevēji. Otrs turīgākais Lavaletas iedzīvotājs ir latvietis (?) Blūms. Viņš būvē mājas, ierīkojis gateri, saldētavu un sezonas laikā ar saviem smagiem automobiļiem transportē mēbeles. Pārējie Lavaletas latvieši ir vienlīdz turīgi, neviens no viņiem trūkumu necieš, jo katram ir sava iedzīve, savs kaktiņš, savs stūrītis. Kam tāds nav, tas nodarbojas ar tirdzniecību. Interesantākais peļņas avots ir Lavaletas latvietim Magnusam Šiliņam. Viņš audzē mākslīgas sēnes, kuras trīs reiz gadā pārdod Ņujorkas un Filadelfijas viesnīcām. Kaut gan Lavaletu apskalo Atlantijas okeāns un tanī zivju netrūkst, tad tomēr Lavaletas latvieši nav atraduši par izdevīgu nodarboties ar zvejniecību. Vispār, apgabalā, kas sniedzās no Ņujorkas līdz Atlantiksitijai, zveja ir blakus ieņēmums, jo jūrmalnieki pārtiek no vasarniekiem, kas izbrauc no lielām pilsētām (Ņujorkas, Filadelfijas, Ņuvarkas, Kemdenas u. c). Vasara Lavaletā — ļaužu pārpildīts miests. Visi nami, vasarnīcas, pat būdiņas izdotas. Kāds latvietis pagājušā vasarā, izīrēdams savu 7 istabu vasarnīcu 4 jeņķu ģimenēm, nopelnīja 560 dolārus.
Apgabals, kurā atrodas Lavaletā, ir smilšains un tanī maz kas paaug, pat kokus tur jāmeklē ar uguni, tomēr uz šo neskaisto, no dabas neapveltīto vietu brauc pilsētnieku bari. Tas tamdēļ, ka Atlantijas okeāna piekraste no Ņujorkas līdz Baltimorai ir ļoti bieži apdzīvota un cilvēkiem vasaras tveicē nav kur palikt. Jūrmalas kūrorti, kas atrodas Ņujorkas tuvumā, no jūnija līdz oktobrim ir cilvēku pārpildīti. Piemēram, uz Koniailendu svētdienās izbrauc miljons cilvēku.”
Šolems Aleihems
Cilvēks no Buenos-Airesas
Komivojažiera piezīmes. Dzelzceļa stāsti.
Vilcienā nemaz nav tik garlaicīgi, kā daži domā. Lai tikai gadītos laba kompānija. Lūk, brauc citā reizē ar kādu uzņēmēju, īstu darījumu cilvēku, un pat nepamani, kā laiks aizsteidzas. Citreiz tev ceļa biedrs nevis uzņēmējs, bet tā, vienkārši pieredzējis cilvēks, kurš daudz ko redzējis, – gudrinieks, nav ar pliku roku ņemams. Ar tādu cilvēku braukt ir vieni vienīgi prieki, daudz var no viņa uzzināt. Kā dieva sūtīts ir enerģisks ceļabiedrs, jautrs, runīgs, balamute. Viņš runā bez apstājas – muti neaizverot. Un tikai par sevi, vienmēr tikai par sevi.
Lūk, ar tādu subjektu man gadījās vienreiz vilcienā nobraukt diezgan lielu gabalu. Mūsu pazīšanās sākās… Nu, kā gan parasti sākas iepazīšanās vilcienā? No kāda sīkuma. Jautā: “Vai nezināt, kā sauc šo staciju?” vai: “Sakiet lūdzu, cik ir pulkstenis?” Vai: “Jums nebūtu sērkociņi?” Ļoti ātri mēs ar viņu pilnībā sadraudzējāmies, it kā būtu pazīstami no neatminamiem laikiem. Jau pirmajā stacijā, kur vilciens stāvēja dažas minūtes, viņš paņēma mani zem rokas, aizvilka pie bufetes letes un, nepajautājot, vai es dzeru, prasīja ieliet divas glāzītes konjaka. Pēc tam pamāja man, aicinot paņemt dakšiņu. Bet, kad mēs bijām apēduši visādus sālījumus un uzkodas, kas ierasti stacijas bufetēm, viņš lūdza pasniegt pa alus krūzei, izvilka divus cigārus – sev un man, – un mūsu draudzība bija nostiprināta.
Teikšu Jums atklāti, bez komplimentiem, – teica mans jaunais paziņa, jau sēžot vilcienā, – ticiet vai nē, Jūs man uzreiz iepatikāties. Nu, uzreiz, no pirmā mirkļa. Tikko kā uz Jums paskatījos, tā uzreiz sev teicu: lūk, ar šo cilvēku varēs parunāties par dzīvi. Saprotiet, nespēju sēdēt kā mēms un klusēt. Man vajag papļāpāt ar dzīvu cilvēku. Tādēļ jau es nopirku biļeti trešajā klasē, lai būtu iespējams ar kādu sirsnīgi parunāties. Parasti es ceļoju otrajā klasē. Nu, bet pirmo, domājat, ka nevaru atļauties? Man pietiek naudas arī pirmajai. Teiksiet, ka lielos? Še, skatieties!
Tad mans ceļa biedrs ātri izvelk no bikšu aizmugurējās kabatas cieši piebāztu kabatas portfeli, atver un, uzsitot par to kā pa mīkstu spilvenu, no jauna iebāž kabatā.
– Neuztraucieties, atradīsies vēl!
Aplūkoju šo subjektu un nekā nespēju noteikt viņa vecumu: viņam var būt gadi četrdesmit, bet var būt arī nedaudz pāri divdesmit. Seja apaļa, gluda, nedaudz par daudz melnīgsnēja. Ne miņas no ūsām vai bārdas. Acis – sīciņas, vērīgas, jautras. Bet pats viņš – apaļš, maziņš, kustīgs, nu tāds dzīvelīgs. Ģērbies viņš nevainojami pašūtā apģērbā, moderni, nu tieši tā, kā man patīk: sniegbalts krekls ar zelta aproču pogām, plata kaklasaite ar skaistu adatu, jauns, elegants zila angļu pusvilnas auduma uzvalks, laka kurpes – ne noskatīties! Uz pirksta viņam smags zelta gredzens ar briljantu, kas saulē zaigo tūkstošiem gaismiņās (tādam gredzenam, ja tikai akmens tajā nav viltots, vērtība ir ne mazāk par četriem pieciem simtiem). Manuprāt, cilvēkam pats svarīgākais – būt labi ģērbtam. Man pašam patīk labi ģērbties, patīk, ka arī citi ir labi ģērbušies. Skatoties uz apģērbu, es jums uzreiz pateikšu – vai šis cilvēks ir kārtīgs, vai arī nē. Ir, starp citu, cilvēki, kuri apgalvo, ka tas viss neko nenozīmē. Gadās, viņi saka, pēc apģērba skatoties – kārtīgs cilvēks, bet patiesībā – krāpnieks. Bet ja tas tiešām tā ir, tad es jums jautāju – sakiet lūdzu, kāpēc gan tad visi cilvēki cenšas izvēlēties labu apģērbu? Kāpēc viens velk vienu uzvalku, bet cits – savādāku? Kāpēc vieni iegādājas “diplomātu” kaklasaiti, atlasa, gludu, pērļu zaļā krāsā, bet cits meklē parasto obligāto – sarkanu ar baltiem punktiņiem?
Es varētu minēt daudz tādus piemērus, domāju, tomēr tam nav nekādas nozīmes. Laika žēl. Atgriezīsimies labāk pie mana jaunā paziņas un paklausīsimies, ko viņš mums pastāstīs. Tā, lūk, draudziņ! Kā redzat, otrā klase man pilnībā pa kabatai. Domājat, man naudas žēl? Nauda ir nieki, bet, ticiet, es mīlu trešo klasi. Es pats esmu vienkāršs cilvēks un cienu vienkāršus ļaudis. Es, vai saprotat, esmu demokrāts. Savu karjeru sāku no mazumiņa, nu, pavisam sīkumiņa, lūk, no šāda! (Mans paziņa pastiepj roku līdz zemei, rādot līmeni, no kāda viņš sācis izsisties dzīvē.) Un augu arvien augstāk un augstāk. (Mans jaunais paziņa paceļ roku līdz griestiem, parādot, cik augstu viņš izaudzis.) Ne uzreiz, protams! Tā nemēdz būt. Palēnām, pamazītēm… No sākuma kalpoju cilvēkiem, – ak nē, ko es runāju, kalpoju – ha, ha, ha! Kamēr sasniedzu šo augsto pakāpi – “būt dienestā”, daudz, daudz ūdens aiztecējis! Kā padomāju pa laikam, kas es biju bērnībā, tad, ticiet, mati ceļas stāvus. Nespēju mierīgi to atcerēties. Nespēju un arī negribu!
Domājat, es kaunos? Nekas tamlīdzīgs! Gluži otrādi – visiem stāstu, kas es tāds esmu. Kad man prasa, no kurienes esmu cēlies, bez kautrēšanās paziņoju, ka mana dzimtene ir Sošmaki, ir tāda “varena valsts” pasaulē. Vai Jūs vismaz zināt, kur tie ir, šie Sošmaki? Tā ir pilsētiņa Kurzemē, netālu no Mitavas. Pilsētiņu šo es tagad, droši vien, varētu nopirkt visu, ar visām parpalām. Ja nu vienīgi tā ir ļoti izmainījusies, izaugusi. Manā laikā, ticiet vai nē, visai pilsētai bija viens vienīgs apelsīns, ko nodeva no rokām rokās, no saimnieces saimniecei, ar to greznoja sestdienas galdu par godu kādam svarīgam viesim. Lūk, tajos Sošmakos mani apmīļoja ar skaļām pļaukām, stipriem sitieniem pa galvu, smagiem klapējieniem pa muguru un auklēja tā, ka dzirksteles acīs; no zilumiem nekad netiku vaļā, un vēders man pastāvīgi bija čokurā no bada. Nekas man tā nav palicis atmiņā, kā bads! Izbadējies es parādījos šajā dieva pasaulītē, un badu es cietu, cik vien sevi atceros. Bads, kurkstošs vēders un slikta dūša… Pagaidiet! … Terpentīna sveķi… Zināt, kas ir terpentīna sveķi? Uz kokiem? Muzikanti lieto sveķus, aizstājot kanifoliju. Ticiet vai nē, lūk no tā es pārtiku veselu vasaru. Tā bija vasara. Kad mans patēvs, strupdegunis drēbnieks, izgrieza man roku un padzina no dzimtās mājas, es bēgu no Sošmakiem uz Mitavu. Lūk šo pašu roku – redziet, šeit vēl tagad zīme palikusi.
Un mans paziņa, uzlocīdams piedurkni, rāda man veselīgu, apaļīgu, koptu roku. Pēc tam turpina: – Izbadējies, skrandains, bez apaviem, mētājos pa Mitavu, ar visām izgāztuvēm iepazinos tur, līdz beidzot, lai slava dievam, dabūju darbu. Pirmo darbu savā dzīvē! Es kļuvu par veca kantora (reliģiskā dziedātāja) pavadoni. Reiz tas bija bijis slavens kantors, bet vecuma galā viņš kļuva akls un viņam bija jāpārtiek no ubagošanas. Lūk, kļuvu par viņa pavadoni. Šis dienests pat par sevi varēja būt laikam ne slikts, ja ne kantora kaprīzes, kuras man nebija spēka ciest. Saprotiet, viņš pastāvīgi bija ar kaut ko neapmierināts. Viņš nepārtraukti pukstēja, knaibīja mani, mocīja bez gala. Visu laiku pārmeta, ka es nevedu viņu, kur vajag. Ko viņš gribēja, kur man bija viņš jāved, – līdz pat šim brīdim nesaprotu. Kaut kāds juceklīgs bija kantors. Pie tam viņš mani virzīja uz “labām” lietām. Viņš visiem lielījās, vai saprotat, ka mans tēvs un māte esot kristījušies, gribējuši arī mani nokristīt, bet viņš knapi, ar lielām grūtībām, ar dzīvības briesmām izrāvis mani no citticīgo rokām. Un man bija jāuzklausa šie pastāsti un nedrīkstēju pasmaidīt. Vēl vairāk, viņš no manis prasīja, lai tajā laikā es rādītu bēdīgu seju.
Īsi sakot, nolēmis, ka nevēlos novecot kopā ar šo kantoru, es pasūtīju savu “amatu” pie velna un devos uz Libavu. Izbadējies tur kādu laiku paklaiņoju, un piestāju pie trūcīgu emigrantu bariņa. Šie emigranti taisījās doties ar kuģi ļoti tālu, gandrīz līdz pašai Buenos-Airesai. Un es sāku lūgties, lai ņem mani līdzi. Kur gan! Tas, lūk, neiespējami, tas atkarīgs ne no viņiem, bet no komitejas, kā komiteja teiks. Aizgāju tad uz komiteju, sāku raudāt, lūgties – knapi pielūdzos, lai mani paņemtu uz Buenos-Airesu.
Bet, ja man toreiz jautātu: kas ir – Buenos-Airesa, priekš kam man tā? Nu, ja visi brauc, braucu arī es. Tikai tad, kad tur ieradāmies, es uzzināju, ka dodamies mēs, patiesībā, tālāk, un Buenos-Airesa ir tikai pārsēšanās punkts, no kura mūs nosūtīs uz dažādam zemēm. Tā tas arī notika. Buenos-Airesā mūs uzreiz piereģistrēja un izsūtīja uz tādiem nostūriem, kas pat ciltstēvam Ādamam nebija sapņos rādījušies. Un tūlīt pat pielika pie darba. Jūs, droši vien, gribat zināt, kas tas par darbu? Labāk gan nejautājiet! Mūsu senči Ēģiptē pilnīgi noteikti nedarīja tik smagus darbus, kādus uzvēla mums. Bet ciešanas, ko izjuta mūsu priekšteči (kā teikts Lieldienu stāstos), nebūtu ne desmitā daļa, man jums jāsaka, no tā, ko mums nācās šeit pārdzīvot. Mūsu vecvectēvi, stāsta, mīcīja mālus, apdedzināja ķieģeļus un cēla Pitemas un Ramzesas pilsētas. Padomājies, kas neredzēts! Pamēģinātu viņi kailām rokām uzrakt bezgalīgu stepi, kurā saauguši ērkšķu krūmi; būtu pastaigājuši aiz milzu bifeļiem, kuriem nomīdīt cilvēku ir nieks; būtu pacīnījušies ar savvaļas mustangiem, kuriem ar cilpu jādzenas pakaļ simtiem jūdžu; būtu pārgulējuši kaut vienu nakti ar moskītiem, kuri spēj apēst cilvēku; būtu pamēģinājuši cietus, kā akmens, sausiņus; būtu padzēruši ar pelējumu klātu ūdeni, kas mudž no tārpiem… Reiz ieskatījos upes ūdenī – ieraudzīju savu atspulgu un, ticiet vai nē, pats izbijos. Āda nolobījusies, acis aizpampušas, plaukstas sapampušas, kājas asinīs, seja noaugusi rugājiem līdz pat uzacīm. “Vai tu tas esi, Motiņ no Sošmakiem?” – jautāju sev un iesmējos. Tajā pat dienā es uzspļāvu bifeļiem un mustangiem, kailajai stepei un ūdenim ar tārpiem un kājām sāku soļot atpakaļ, uz Buenos-Airesu.
Tikmēr mēs, šķiet, esam apstājušies stacijā ar kārtīgu bufeti. Ieskatieties sarakstā. Vai Jums nešķiet, ka mums laiks iestiprināties? Turklāt, būs vairāk spēka stāsta turpināšanai.
Uzkoduši, kā nākas, mēs izdzērām alu, atkal aizsmēķējām Buenos-Airesas cigārus – un atgriezāmies vilcienā savās vietās. Mans jaunais paziņa turpināja savu stāstu: Buenos-Airesa, man Jums jāsaka, tas ir tāds stūrītis, kas no pašas pasaules radīšanas… Mirklīti! Vai Jūs esat bijis Amerikā? Piemēram, Ņujorkā? Nekad? Bet Londonā? Nē? Madridē? Konstantinopolē? Parīzē? Arī nē? Nu, tad es nezinu, ar ko salīdzināt Buenos-Airesu. Varu pateikt tikai vienu – tas ir atvars, elle. Elle un vienlaikus paradīze. Pareizāk sakot, vienam elle, otram – paradīze. Šeit, ja neslinkosi un notversi īsto brīdi, iespējams iegūt veselu bagātību. Zelts, ticiet vai nē, mētājas uz ielas. Jūs burtiski staigājat pa zeltu. Pieliecieties, pastiepiet roku un ņemiet, cik sirds vēlas. Bet uzmanieties, lai Jūs nesamītu. Galvenais – neapstāties, neaizdomāties, nedomāt: vai tas ir piedienīgi vai nē? Visu drīkst darīt. Būt par oficiantu restorānā – ir piedienīgi, būt par algotu pārdevēju tirgotavā – piedienīgi, mazgāt pudeles pagrabiņā – labi, stumt ratiņus – piedienīgi, izkliegt avīžu jaunumus – piedienīgi, peldināt suņus – labi, pieskatīt kaķus – labi, bendēt žurkas – piedienīgi, un noģērēt viņu ādiņas – arī piedienīgi. Vienu vārdu sakot – viss ir piedienīgi, visu esmu izmēģinājis, bet vienmēr, man Jums jāsaka, es ievēroju vienu: strādāt otram – pēdējais, ko iespējams darīt. Lai tad labāk citi strādā manā labā. Neko nepadarīsi, pats dievs vēlējis, lai kāds darītu alu, bet es to dzertu, lai kāds virpinātu cigārus, bet es tos smēķētu, lai mašīnists vadītu lokomotīvi, kurinātājs piebērtu ogles, eļļotājs ieeļļotu riteņus, bet mēs, lūk, ar Jums sēdētu vagonā un stāstītu viens otram aizraujošus stāstus. Ja kādam nepatīk, lai pārveido pasauli.
Skatos uz savu blakussēdētāju un domāju: kas viņš tāds? Jaunizcepts bagātnieks, bijušais drēbnieks, bet tagad gatavu apģērbu veikala īpašnieks Amerikā, varbūt fabrikants, namsaimnieks vai vispār kapitālists, kurš dzīvo no procentiem? Nē, lai viņš pats par sevi izstāsta: viņš to izdarīs labāk. – Pasaule, es Jums teikšu, ir gudri iekārtota; pasaule ir skaista, brīnišķīga, un dzīvot šajā pasaulē – viens vienīgs prieks! Tikai vajag, lai neviens nespļautu tavā akā. Es esmu mētājies uz dažādām pusēm. Darījis visus, kā saka melnos darbus, un neviens darbs man nelikās smags, neviena alga – pazemojoša. Apkaunojošu atalgojumu, ja gribat zināt, vispār nemēdz būt. Tikai jārīkojas godīgi un nedrīkst lauzt doto vārdu. Es to zinu pēc sevis. Nesākšu, zinies, lielīties, ka esmu kāds pravietis, tā kā Ļvovas rabīns. Bet varat man ticēt uz vārda, ka nekad neesmu bijis zaglis, ne laupītājs un krāpnieks arī nē. Lai mums izdotos nodzīvot šo gadu tikpat laimīgi, cik godīgi es nodarbojos ar savām lietām. Tirgoju godprātīgi, nevienu nemānu, pārdodu tikai to, kas man ir. Kaķi maisā nepārdodu. Īsi sakot, gribat zināt, kas es esmu? Esmu tikai preču piegādātājs, vai, jā pie jums to sauc – “padotais”. Es visai pasaulei piegādāju preci, tas prečinieks, par kuru visi ir informēti, bet klusē… Bet kāpēc? Pasaule ir pārāk labi informēta, bet ļaudis – lišķīgi. Viņiem nepatīk, ka melnu sauc par melnu, bet baltu – par baltu. Gluži otrādi – viņi dod priekšroku melnu saukt par baltu, bet baltu – par melnu. Nu, ko viņiem var padarīt?
Skatos uz šo subjektu no Buenos-Airesas un domāju: “Dievs mans, kas gan viņš par cilvēku? Kādu gan tādu precīti piegādā šis pārvadātājs? Un kādus tādus dīvainus vārdus viņš saka: “melnais – baltais, baltais – melnais”?” Pārtraukt viņu un pajautāt: “Ar kādu gan Jūs, kungs, preci tirgojaties?” – man nav vēlēšanās. Lai labāk stāsta tālāk. – Un tā, pie kā mēs palikām? Pie mana uzņēmuma Buenos-Airesā. Starp citu, mans uzņēmums nav Buenos-Airesā. Ja gribat zināt, tas izpleties visā pasaulē: tas ir Parīzē, Londonā, Budapeštā, Bostonā, bet galvenais kantoris, pārvalde – Buenos-Airesā. Žēl, ka mēs ar jums tagad neesam Buenos-Airesā! Es Jūs aizvestu pie sevis uz biroju un parādītu kantori ar darbiniekiem… Man cilvēki, ticiet vai nē, dzīvo kā Rotšildi. Strādā astoņas stundas dienā, un nevienu minūti vairāk. Man kalpotājs ir cilvēks. Ziniet kāpēc? Tāpēc ka es pats kādreiz biju kalpotājs un tieši pie maniem tagadējiem kompanjoniem. Mūsu tagad ir trīs kompanjoni. Agrāk viņi bija divi, bet es pie viņiem strādāju, biju labā roka. Visas lietas, var teikt, turējās uz mani. Nopirkt preces, pārdot tās, novērtēt, sašķirot – visu darīju es… Tāda jau man ir – trenēta acs, ticiet vai nē, pietiek man paskatīties uz preci – kā uzreiz noteikšu, kāda tās cena un kur to nopārdot. Bet ar to nav pietiekami. Mūsu lietā novērtēšana vēl nav viss. Vajag vēl būt nojautai, tā teikt, sestajai maņai. Versts attālumā vajag saost, kur kas atrodas. Vajag zināt, kur būs darījums, bet kur var sev kaklu nolauzt un turklāt vēl līdz kaklam dubļos iekrist, tā ka pēc tam mūžam neizkārpīsies. Vai ziniet, pārāk daudz novērotāju savairojušies pasaulē, pārāk daudz acu pavērsts mūsu virzienā, – bet mūsu lieta, kā reiz, jāslēpj no ļaunas acs, ha, ha! .. Viens nepareizs solis – un gatavs, mazgādams neatmazgāsies. Tikko kā kaut kas – uzreiz ņemšanās, troksnis, tracis avīzēs. Bet avīzēm tikai padod priekšā, prieks, kur tu rodies, kad ir par ko skandināt. Pienesīs uz paplātes, uzpūtīs, pacels kājās policiju. Kaut gan visas pasaules policija, teikšu pa kluso, – ha, ha! – lūk šeit, mums kabatā. Ja nosauktu summu, cik mums katru gadu aiziet policijai vien, – Jūs būtu šokēts. Mums, ticiet vai nē, pienesums desmit, piecpadsmit, pat divdesmit tūkstoši – tāds nieks vien ir.
Nospīdinot briljantu gredzenā, mans ceļabiedrs nevērīgi pamāj ar roku, kā cilvēks, kurš pieradis mētāties ar tūkstošiem. Cilvēks no Buenos-Airesas pieklust, lai pavērotu kādu iespaidu uz mani atstājuši viņa tūkstoši, un turpina tālāk. – Bet ja kādu reizi vajag “dot” vairāk, vai tas mūs atturēs? Šeit mūsu vidū ir pilnīga saskaņa. Es domāju mūs trīs, kompanjonus. Lai kādi arī tūkstoši būtu vajadzīgi policijai, mēs viens otram ticam uz vārda. Izdevumi mums pamatoti uz savstarpēju uzticēšanos. Neviens no otra necik nenoslēps. Bet, starp citu, lai tik pamēģina slēpt, laikam labi neklāsies. Mēs, zinies, labi pazīstam viens otru, labi pārzinām tirgu, un viss pasaulē mums zināms. Katram no mums visur ir savi aģenti un ziņotāji. Bet ko tad Jūs domājāt? Ja lietas balstās uz sirdsapziņu, citādi nevar. Vai Jums neliekas, ka būtu īsti vietā izskalot kaklu? – pēkšņi saka mans ceļabiedrs, paņem mani zem rokas un ieskatās acīs Pilnīgi saprotams, ka es neiebilstu, un mēs dodamies uz staciju “izskalot” kaklu.
Paukšķ korķis pēc korķa, mans ceļabiedrs dzer savu limonādi ar tādu alkatību, ka sāc viņu apskaust. Bet mani joprojām nomoka tā pati doma: ar kādiem gan labumiem tirgojas šis cilvēks no Buenos-Airesas? Kāpēc viņš tā mētājas ar tūkstošiem? Kādā gan veidā visas pasaules policija ir viņa “kabatā”? Un kāpēc viņam vajadzīgi aģenti un spiegi? Vai tikai viņš nenodarbojas ar kontrabandu? Viltotiem briljantiem? Varbūt – ar zagtām mantām? Bet varbūt, viņš vienkārši ir lielībnieks, muldoņa, pašpārliecināts melis, no tiem, kuri uz līdzenas vietas jums piemelos trīs vezumus. Kad pie mums, ceļotājiem, iefiltrējas lūk tāds jokdaris, melis, mēs to pa savam dēvējam par “vairumtirgotāju”, tas ir cilvēku, kuram viss ir “vairumā”. Bet, vienkārši runājot – melis, tukšvārdis, fantazētājs…
Mēs no jauna aizsmēķējam pa cigāram, apsēžamies savās vietās, un cilvēks no Buenos-Airesas turpina sprēgāt: – Pie kā gan mēs apstājāmies? Jā, pie maniem kompanjoniem. Tas ir, pie maniem tagadējiem kompanjoniem. Iepriekš viņi bija mani saimnieki, un es, kā jau Jums teicu, biju viņu kalps. Nesākšu viņus apmelot, it kā viņi būtu bijuši slikti saimnieki. Jā, un kā gan viņi varēja pret mani slikti izturēties, ja es viņiem biju uzticīgs kā suns? Saimnieku cents man bija, ziniet, tikpat svarīgs, kā savējais. Un kādus ienaidniekus es iemantoju viņu dēļ, gandrīz vai nāvīgus ienaidniekus! Gadījās laiki, ticiet, kad manas uzticības dēļ mani pat gribēja noindēt. Nu jā, vienkārši noindēt. Godīgi teikšu, nokalpoju saviem saimniekiem uzticīgi un godīgi, līdz galam. Taisnība, es arī sevi neapdalīju. Cilvēks nekad nedrīkst sevi aizmirst. Cilvēkam jāatceras, ka viņš ir tikai cilvēks. Šodien dzīvs, bet rīt? Ha, ha! Mūžīgi kalpot citiem – tas nav man. Kas es – vai bez rokām, bez kājām, bez valodas? Vēl jo vairāk es zināju, ka bez manis viņi nevar iztikt ne mirkli. Nespēs un neuzdrošināsies. Tāpēc jau, ziniet, ir noslēpumi, noslēpumi un noslēpumi. Nu, kā notiek darījumos. Un lūk, vienā jaukā dienā, ziniet, ierodos pie saviem saimniekiem un saku: “Atā, kungi!” Viņi bolās uz mani: “Ko nozīmē “atā”?” – “Atā, – es saku, – nozīmē uz redzīti!” – “Kas par lietu?” – viņi jautā. “Cik ilgi? – es saku. – Pietiek!” Viņi savā starpā saskatās un jautā man: “Tavi kapitāli?” – “Lai cik arī nebūtu – man pirmajam laikam pietiks, saku, ja jau būs spiedīgi, tad dievs kungs mums ir debesīs, bet Buenos-Airesa uz zemes. Atradīšu!” Viņi, protams, mani saprata pareizi. Un kā gan viņiem nesaprast – smadzenes, vai izžuvušas? Lūk, kopš tā laika mēs esam kļuvuši par kompanjoniem. Trīs kompanjoni, trīs dalībnieki ar vienādām daļām. Mums tā nav – vienam vairāk, otram mazāk. Ko dievs sūtīs – to dalīsim līdzīgi. Un strīdēties mēs nestrīdamies. Kāpēc gan mums strīdēties, ja mēs, paldies dievam, nopelnām pilnībā pieklājīgi, un bizness aug? Ko gan, pasaule ir liela, un prece kļūst arvien dārgāka. Katrs no mums izdevumiem paņem tik, cik viņam vajadzīgs. Tērējam visu līdzīgi. Man pašam nav ne sievas, ne bērnu, bet iziet, ticiet, divreiz vairāk nekā citam ar veselu ģimeni. Cits būtu sapņojis nopelnīt tik, cik es tērēju vienai labdarībai. Visam es dodu, saprotiet, viss paņem naudu: gan sinagoga, gan slimnīca, gan imigrantu birojs, gan koncerti. Buenos-Airesa, slava dievam, nav maza pilsēta! Bet ir taču arī citas pilsētas. Ticiet, pat Palestīna paņem manu naudu. Pavisam nesen saņemu vēstuli no viena Jeruzalemes ješivota (reliģiskā skola), svarīga tāda vēstule ar “Dāvida vairogu” (Dāvida zvaigzne), ar zīmogu un rabīnu parakstiem. Vēstule adresēta man personīgi, un sākas tā šādi: “Godājamam un slavenajam ar ziedojumiem rabi (godājama uzruna) Mordehajam…”
“Ēe! – es domāju. – Ja reiz tik cienījami ļaudis mani godā vārdā, tad jau nedrīkst būt cūka, vajag viņiem kādu simtnieku aizsūtīt.” Tas, tā teikt, vienreizējs ziedojums. Bet nu mana dzimtā pilsēta, Sošmaki? Ticiet vai nē, Sošmaki man katru gadu izmaksā kaudzi naudas. No Sošmakiem man ik pa laikam sūta vēstules: tad viņiem viena nelaime, tad cita. Par “pashā svētku” naudām nemaz nerunājot, katru gadu – simtiņš. Tas jau kā likums. Lūk, braucu tagad uz Sošmakiem un jau zinu, ka ar tūkstoti netikšu galā. Ko es runāju, tūkstotis! Lai tiktu galā ar diviem, bet, visdrīzāk, izies visi trīs. Vai tas kāds joks, cilvēks tik ilgi nav bijis dzimtenē, kopš pašas bērnības. Ha, ha! Sošmaki taču ir mana dzimtene! Zinu jau iepriekš, ka visa pilsēta būs kājās. Saskries no visām malām. “Motiņš atbraucis, mūsu Motiņš no Buenos-Airesas!” Notikums! Ticiet, tur mani gaida, gandrīz kā mesiju. Ko darīsi, nabags uz nabaga! No katras stacijas sūtu viņiem ziņu. Katru dienu sūtu depešu: “Braucu. Motiņš.” Jā, un pats es, ticiet vai nē, gribētu jau ātrāk nonākt Sošmakos, apskatīties Sošmakus, pieplakt dzimtajai zemei un Sošmaku pīšļiem. Lai iet postā – Ņujorka, Londona, Parīze! Ha, ha! Sošmaki tomēr ir mana dzimtene!
Mana ceļa biedra seja pēkšņi pārvērtās. Pavisam cita seja! It kā jaunāka. Jaunāka un skaistāka. Mazās, vērīgās actiņas iespīdējās pavisam citādi, tajās uzliesmoja prieka, lepnuma, mīlestības, īstas, neviltotas mīlestības uguntiņa. Tikai žēl, ka joprojām īsti nezinu, ko viņš tirgo. Tomēr mans ceļabiedrs neļauj man aizdomāties un rullē tālāk: – Starp citu, kāpēc, Jūsuprāt, es braucu uz Sošmakiem? Daļēji esmu noilgojies pēc pilsētas, daļēji sagribējās apmeklēt dzimtos kapus. Man tak tur kapos tēvs, māte, brāļi, māsas – visa ģimene. Pie tam es arī taisos apprecēties. Cik ilgi man palikt vecpuišos? Bet sievu es gribu apņemt tieši no Sošmakiem, no savas pilsētas, no savas dzimtas, savas kārtas. Es jau par to esmu sarakstījies ar dažiem draugiem no Sošmakiem, lai piemeklē man kaut ko piemērotu. Viņi man atbildēja: “Tikai brauc šurp pie labas veselības, šeit jau viss nokārtosies”. Lūk kāds es traks! Ticiet vai nē, man Buenos-Airesā centās izprecināt pasaules skaistules. Es varētu iegūt to, kā nav pašam turku sultānam. Bet es pateicu sev reizi par visām reizēm: nē! Precēties braukšu uz Sošmakiem. Es gribu apprecēt godīgu meiteni no labas ģimenes. Lai viņa būtu pati nabadzīgākā, bet man tas nav svarīgi. Es viņu apzeltīšu. Vecākus apbēršu ar zeltu. Visu māju aplaimošu. Bet viņu pašu es aizvedīšu uz Buenos-Airesu. Es viņai iekārtošu, ziniet, tādu pili, kā princesei. Nopūtīšu no viņas katru puteklīti. Viņa dzīvos pie manis laimīgi, ticiet man, kā neviena cita sieviete uz zemes. Pie manis viņai nebūs nekādu rūpju – tikai saimniecība, vīrs un bērni. Bērniem došu izglītību. Vienu izmācīšu par ārstu, otru par inženieri, trešo par advokātu. Bet meitas iekārtošu slēgtā ebreju pansijā. Ziniet kur? Frankfurtē.
Te pēkšņi vagonā ienāca konduktors, lai paņemtu biļetes. Mūžīgi nelaikā atrodas konduktors (esmu to jau cik reizes ievērojis!), kad viņš nepavisam nav vajadzīgs. Vagonā saceļas troksnis, satraukums. Visi ķeras pie saiņiem, un es viņu vidū: man priekšā pārsēšanās. Cilvēks no Buenos-Airesas palīdz man sasiet atpakaļ mantas, un mēs turpinām tajā pašā laikā mūsu sarunu, es to izklāstu šeit precīzi, vārds vārdā.
Cilvēks no Buenos-Airesas. Ak, žēl, ka Jūs nebraucat tālāk. Nebūs ar ko parunāties.
Es. Neko padarīt! Darījumi par visu svarīgāki.
Cilvēks no Buenos-Airesas. Labi teikts! Darījumi par visu svarīgāki! Baidos, ka man nāksies piemaksāt un pārcelties uz otro klasi. Man, starp citu, pirmā klase nav vajadzīga. Man, kad braucu ar vilcienu…
Es. Atvainojiet, lūdzu, ka Jūs pārtraucu. Mums palikusi tikai pusminūte. Gribētu Jums pajautāt…
Cilvēks no Buenos-Airesas. Ko tad?
Es. Es, par piemēru, gribētu Jums pajautāt… Ak, jau svilpj! Ar ko Jūs, patiesībā nodarbojaties? Ko tirgojat?
Cilvēks no Buenos-Airesas. Ko tirgoju? Ha, ha! Tikai ne paradīzes ābolīšus, mans draugs, ne ar paradīzes ābolīšiem tirgojos.
Es ar savu bagāžu jau pavisam biju izrāpies no vagona, bet acu priekšā vēl joprojām man bija cilvēks no Buenos-Airesas ar viņa gludo, pašapmierināto fizionomiju un nemainīgo cigāru zobos; bet ausīs joprojām man skanēja viņa draudīgais: “Ha, ha! Tikai ne paradīzes ābolīšus tirgoju, ne ar paradīzes ābolīšiem tirgojos…”
No krievu valodas tulkojusi Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai pelecalasitava.lv mājas lapu nav atļauta!