Radio Talsos

Pirmo funkcionējošo radio ierīci, kas varēja pārraidīt signālus bezvadu režīmā ap 1895. gadu izstrādāja itālis Guljelmo Markoni. 1906. gadā viņš veica pirmo radio pārraidi. 1920. gadā ASV uzcēla pirmās komercstacijas, bet Eiropā tāda sāka darboties Londonā 1922. gadā. Latvijas radio pirmsākumi meklējami 1925. gada 1. novembrī, šogad Latvijas radio svin simtgadi.

Radio mode

1924. gada vasarā radās ideja Talsu apriņķī celt radiostaciju Kolkasragā jūrnieku brīdināšanai miglainā laikā. Pēc gada, 1925. gada 15. augustā pirmos radioaparātus, kas uztvēra koncertus no Londonas un Parīzes, ierīkoja Talsu pilsētas pamatskolā, vidusskolā, Lielajā aptiekā un Laidzes lauksaimniecības skolā, kā arī farmaceits Praškevics tagadējā Kultūras Centra ēkā. Aparāts tolaik maksāja pat 140 latus, bet abonements – 2 latus mēnesī. (Sviestu tad varēja nopirkt par 1,2 Ls mārciņā, pienu 0,18 Ls litrā, vienu istabu ar virtuvi Talsos vai Rīgā varēja noīrēt par 1,3 Ls mēnesī).

Pasta-Telegrāfa virsvalde uzstādīja radioaparātus un  reklamēja iespēju klausīties koncertus, ziņas, meteoroloģiskās ziņas, uzzināt tirgus cenas. Radio savās mājās uzstādīja arī Sabiles aptiekārs K. Donkers un ārsts J. Biezais. Pāris mēnešus pēc Rīgas stacijas iekārtošanas vietējā laikrakstā komentēts: „Telefons un tāpat vēl nesen sensacionālais radio jau ir paspējuši iekarot arī laukus. Vandzenes pag. darbvedis ierīkojis sev radiofonu, sadzirdēt var ļoti labi, sevišķi no Vācijas. Tuvākā nākotnē tādus ierīkos vairāki apkārtējie saimnieki. Upesgrīvā pat projektē iekārtot radio pastiprinātāju.”

1926. gada janvārī biedrības „Strādnieku Sports un Sargs” rīkotajā loterijā, bez velosipēdiem, slēpēm, slidām, makšķerēšanas piederumiem un grāmatām, par 20 santīmu biļeti varēja laimēt arī radioaparātus. Februārī  „Talsu Vēstnesis” publicēja feļetonu. „Redziet, es ļoti mīlu klausīties radio. Vakaros, no darba pārnācis, es ar vienu roku ēdu vakariņas, bet ar otru tveru radio viļņus. Pasaule tagad pilna radio viļņiem, un ja jums ir aparāts ar 4 lampiņām, tad varat uztvert pat Ameriku. [..] Es dzirdu Londonas džezbendu, Ņujorkas fokstrotu, Berlīnes šīberi, Maskavas internacionāli, Kēnigsbergas desu cenas un Rīgas lekcijas par lauku mašīnām. Dzirdu un skumstu. Skumstu un plēšu matus. „Vaj tad visā pasaulē nav nevienas patriotiskas skaņas!” Kliedzu un spiežu pie sirds radio ausis [sākumā radio klausījās ar austiņām].” Neiztika bez kurioziem: „Tā dažos attālos ciemos vecāki ļaudis skatās uz radio diezgan skeptiski, šaubīdamies, vaj tur nav tik kaut kas no velna. Nevarot taču būt, ka godīgā kārtā varot tik tālu sadzirdēt. Sniegtos ārzemju dievkalpojumus viņi labprāt klausītos, bet tie nevarot būt īsti. Te katrā ziņā strādājot velns.”

Radiobūve

Gadu pēc Rīgas radiostacijas izveidošanas interese bija sasniegusi milzu apmērus. Izrādījās, ka skolotājs F. Dermanis pats uzveidojis aparātu, ar kuru „sadzirde” neesot sliktāka kā oficiāli tirgotajiem. 1927. gada 9. janvārī dibinātās Latvijas radio biedrības Talsu nodaļas valdē bija vidusskolas direktors A. Dreimanis, pasta un telegrāfa ierēdnis A. Tamsons un apriņķa pamatskolas skolotājs F. Dermanis. Speciālists skaidroja, ka aparātu daudz lētāk ir konstruēt pašam nekā pirkt. Vairākus gadus kursos skolotie entuziasti, iespējams, nebija pietiekami prasmīgi. Kādā 1931. gada publikācijā nosodīti „radiozaķi”, kuru būvētās ierīces rada skaņu traucējumus. Par nepatiku pilsētas valdei, paštaisītas antenas piestiprināja namu skursteņiem. Vēlāk valdes aizliegumu atcēla.

Ar laiku vietējā laikrakstā arvien biežāk parādījās nikni vēstījumi par neapzinīgiem pilsētniekiem, kuri traucē radiofanus. „Radiofona priekšnesumu uzturēšanu stiprā mērā traucē vaj padara pilnīgi neiespējamu dažādi elektriski traucējumi un trokšņi, kas ceļas no novecojušu sistēmu ādas kopšanas aparātu, kā, piemēram diatermijas, radiostat u.c.” Aicināja šādas ierīces nelietot raidījumu laikā, t. i., darba dienās no plkst. 12.30–13.30 un 17.00–24.00 un svētdienās no 11.00–24.00. Vainīgos varēja sodīt. Vienīgais bojāta matu žāvētāja lietošanas dēļ publiski pieminētais bija frizieris Jēkabsons. Tomēr vairākus gadus pēc tam kārtības vēl nebija. 1937. gada rudenī esot pieķerta „vesela guba” traucētāju.

Radiobums

1928. gada 24. februārī vietējā presē atrodama pirmā radio reklāma. „Philips” radioaparātus un rezerves daļas par maksu, bet paskaidrojumus par velti Lielajā ielā 31 piedāvāja Luis Tāls. Viņš arī pārdeva radiožurnālus un programmas. Pēc nedēļas preci piedāvāja J. Vabuļa firma tās pašas ielas Nr. 36. Vēlāk skaņu ierīces pārdeva arī  Š. Dreijers un D. Goliņš Lielajā ielā. Sākot no 1929. gada, tirgotāji piedāvāja iegādāties radio uz nomaksu. Akumulatoru uzpildīšanu veica gan tirgotāji (J. Vabuls), gan, no 1928. gada rudens, par mērenu maksu solīja pilsētas valdes pārzinātā spēkstacija. 1932. gadā presē publicēta reklāma, kas amizantā kārtā līdzīga mūsdienu paraugiem. „Jūsu aparāts klusē, varbūt neskan kā vajadzētu, tur var līdzēt. Pret nepārspīlētu atlīdzību jums to izdarīs tikai E. Okmanis Talsos Dzirnavu ielā Nr. 11. tāļŗ. 256.” Ne viss gāja gludi. 1935. gadā kāds „viesmeistars” uzvārdā Freimanis, bija „aptīrījis” vairākus radioīpašniekus, atstājot tikai kasti. Provizoru Tālbergu un Pastendes muižas īrnieku Hānu minētais apskādējis par 53 un 140 latiem.

Pirmās pie radioaparātiem tika skolas, tomēr pirmajos gados daudzi bērni šo brīnumu nebija vēl dzirdējuši. Radio ar skaļruni bija viens no vilinājumiem 1927. gada 6. jūnijā bērnu svētkos Mūrniecinkalnā pie Talsiem. Šķiet, tas varētu būt pirmais publiskais atskaņojums vietējai sabiedrībai. 1935. gadā Izglītības ministrs ieviesa t. s. radiopusstundas skolēniem. Togad Talsos jau bija kļuvis ļoti skaļi. „Talsu Balss”: „Muzikālā Valdemāriela. Vakaros pastaigājoties visvairāk radiomūziku dzirdam Valdemārielā, sākot no Puškaiša, Zvaigžņu un Grota ielas krustojuma uz Stacijas pusi, jo tur no vietas gandrīz katrā mājā ir radio, kura koncertus var ļoti labi dzirdēt pa ielu ejošā tauta.” Pirmā ar radio aprīkotā kafejnīca kopš 1933. gada vasaras bija E. Mucenieka „Vidzeme”. 1934. gadā tai pievienojās Sadraudzīgās biedrības nama klubs, radās arī ideja ierīkot līdzīgu izklaides vietu Pilskalnā vai Pilsētas dārzā. Vēl pēc gada radio varēja klausīties arī Elpes un Gerharda kafejnīcās Lielajā ielā. Par modernu grāmatnīcu radio dēļ presē nosaukta A. Ozoliņas tagadējā Tautas nama telpās ierīkotā „Kultūra”: „Lai klienti tur uzkavējoties varētu tiešam justies kā mājās”. Diskusijās pilsētas domē par luterāņu baznīcas pulksteņa nevajadzību, svarīgs arguments bija Lapševska fabrikas darba sākumu un beigas iesvilpojošā svilpe. Kritika par neprecīzu svilpošanu esot pilnīgi muļķīga, jo fabrika laiku regulējot pēc radio.

Raidījumi

Sākumā nekādu kritisku piezīmju radioraidījumu kvalitātei nav, jo cilvēki, acīmredzot, ir iejūsmoti par jauno izklaides veidu. Krīzes gados gan nosodīts, – „šai laikā, kad no visām pusēm dzird saucam pēc maizes garozas, radiofonā kāda agronome Kārkliņa nebeidz lielīt modernā dzīvokļa un virtuves iekārtas.”

1934. gada oktobrī  Rīgas radio Kurzemes apgabala mazpulku svētku reportāža ar vietējā A. Ezeriņa kora nelielu koncertprogrammu bija pirmā tiešraide no Talsiem.

Laikrakstā apgalvots, ka līdz šim no provinces translētas vien sporta sacensības.  Uz tagadējā novada muzeja kāpnēm viceministrs Birznieks teicis: „Mīļie mazpulku dalībnieki, tautietes un tautieši! Šodien mūsu Kurzemes pērlei – Talsiem – ir patiesi liela diena. Talsinieki par to var priecāties, jo līdzi viņiem šodien pukst visas latviešu sirdis. Kas notiek Talsos, to dzird visi radio klausītāji.” Tā paša gada 18. novembrī sešos vakarā Ezera laukumu, domājams, ne tikai radio intereses, bet arī K.Ulmaņa veiktā apvērsuma dēļ, pieskandināja   ministru prezidenta radiouzruna. 1935. gada maija svētkos VEF skaļrunis no Ugunsdzēsēju depo torņa jau veselu pēcpusdienu atskaņoja svētku norisi Rīgā. Tā kļuva par tradīciju, kopskaņu padarot jaudīgāku ar skaļruņiem pie radiotirgotāju veikaliem.

No 1935. gada Talsu notikumus popularizēja Rīgas radio. Jūnijā 4. Talsu dziesmu dienu trīs stundas translēja visā Latvijā. „Koncerts, kā zināms, bija pieslēgts radiofonam. Spīkera lomu izpildīja laikraksta „Rīta” un radiofona līdzstrādnieks Lauberts, atjautīgā reportāžā  iepazīstinādams neredzamos klausītājus ar redzamajiem. Šādu godu dabuja piedzīvot arī vecākais kora dalībnieks 79 g. v. Jēkabs Zeidenbergs.”  Vēlāk dažos raidījumos runāja Talsu vidusskolas absolvents teologs A. Freijs. 1936. gadā žurnālists Augusts Melnalksnis vairākas tēmas savā raidījumu ciklā „Dzimtā zeme”, veltīja Talsu un apkārtnes popularizēšanai. Stāstus papildināja aktieru runas un mūzika. 1937. gada 10. janvāra vakarā pirmo reizi pārraidīja interviju ar kādu Talsu amatpersonu – pilsētas galvu A. Reiznieku. Talsu pilskalnu popularizēja arheologs Ā. Karnups. Tajā laikā apriņķī jau bija 1971, bet Talsos 454 radioabonenti (t. i. katrs devītais iedzīvotājs).

Kad strādnieku arodbiedrība ieguva savas telpas Kr. Valdemāra ielā 2, par to ziņoja: „[Telpas grezno] darbveža A. Pirvica gleznotā arodbiedrības emblēma, bet vēl brīnišķīgāks daikts ir jaunais VEFa 3 spuldžu radioaparāts, kas vakaros palīdz aizdzīt dienu rūpes.”

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai pelecalasitava.lv mājas lapu nav atļauta!