Nurmuižas Pļavu dzirnavas

Aldis Denčiks

Pļavu dzirnavas

Rakstu avotos Pļavu dzirnavu vārds pirmoreiz parādās Ventspils mācītāja Ādolfa Grota (1676 – 1726) sastādītajā Kurzemes kartē, kas veidota no 1718. līdz 1725. gadam un izdota Pēterburgā 1739. gadā. Tobrīd Pļavu ciems (Plawen) bija liela apdzīvota vieta ar dzirnavām un krogu. Atliek vien minēt, kad dzirnavas tapušas – pirms lielā 1710. gada mēra, jeb vēl senākos laikos. Aizdambēt Jādekšas upīti un uzbūvēt dzirnavas – šāda mēroga projekts bija pa spēkam tikai vienai mūspuses dzimtai – Nurmuižas un apkārtnes zemju īpašniekiem baroniem fon Firksiem. Tajā laikā Nurmuižā valdīja dinastijas ceturtais barons Kristofers II fon Firkss (1634 – 1697), kam sekoja piektais – viņa dēls Kārlis fon Firkss (1667 – 1746/47). Tieši Kārļa fon Firksa, Kuldīgas burggrāfa un Kurzemes hercoga galvenā padomnieka laikā no jauna iegādāti Nurmuižas senie īpašumi – Šķēde, Okte, Lībe (Mazokte), kas bija bēdīgā stāvoklī, un turpmāko gadu laikā pārbūvēti, līdz ar to attīstītot apkārtni.

Arī Nurmuižā būvmeistera Hansa Mihaela Šrēdera vadībā 1698. gadā sāka vērienīgu pārbūvi. Kārļa fon Firksa tālredzība Ziemeļu kara laikā (1700 –1721) pasargāja pagastu no izlaupīšanas un posta, jo savlaicīgi noslēgta diplomātiska vienošanās (Salva Guardia) ar Livonijas hercogu, Zviedrijas ķēniņu Kārli XII.

Pļavu dzirnavu sākuma gadi vēsturiskām ziņām paskopi. Pirmais zināmais melderis 1754. gadā bijis Meisners. Zināms, ka Talsos 1809. gadā Pļavu dzirnavnieks Kārlis Gustavs Puherts laulājies ar atraitni Lenoru Sofiju Jēgermani (meitas uzvārdā Viprehte).

Dzirnavās 19. gadsimta otrā pusē jau saimniekoja baltvāciešu Holmsu ģimene. 1868. gada 18. aprīlī, dzirnavnieka Kārļa Vilhelma Holmsa un sievas Agneses (meitas uzvārdā Deprē) ģimenē piedzima dēls Teodors – nākamais farmaceits. Viņš, pēc mācībām Tartu universitātē, 1885. gadā uzsāka mācekļa darbu Buharta aptiekā Rīgā, bet 1888. gadā jau bija aptiekāra palīgs.1892. gadā Teodors pārcēlās uz Liepāju, kur strādāja par provizoru aptiekā „Andreas”. Teodors Holms 1893. gadā kļuva par aptiekas īpašnieku Dārtē, bet 1895. gadā pārcēlāss uz Pēterburgu, kur strādāja Berholca ķīmiskajā un analītiskajā laboratorijā. 1896. gadā farmaceits nokļva Kazaņā, kur 10 darba gadus aizvadīja Graha ķīmiskajā un analītiskajā laboratorijā, pildot provizora amatu. Kazaņā no 1901. – 1918. gadam T. Holms bija Aleksandrova ūdens apgādes rūpnīcas vadītājs, bet no 1916 – 1918. gadam aptiekas līdzīpašnieks. Atgriežoties Latvijā, Teodors 1924. gadā strādāja par Freiberga aptiekas vadītāju Alūksnē, 1925. gadā bija Krāslavas aptiekas līdzīpašnieks un vadītājs, 1926. gadā – Siguldas aptiekas vadītājs. Beidzot, 1927. gadā, viņš kļuva par Spāres aptiekas īpašnieku, ko vadīja līdz pat repatriācijai uz Vāciju 1939. gadā.

Barons Otto fon Firkss 19. gadsimta nogalē Pļavu dzirnavas iznomāja nākamajam Holmsu ģimenes pārstāvim melderim Heinriham? Holmsam. Šajā laikā darbu dzirnavās uzsāka melderzellis Brauers. Dzirnavezeru, kā neatņemamu dzirnavu sastāvdaļu, cauru diennakti apsargāja pret nelikumīgu zvejniecību. Šo pienākumu pildīja divi ezera sargi.

Pļavu ciemā 1906. gada oktobrī, lai apkarotu mežabrāļus, atkārtoti ieradās apriņķa priekšnieka Pētera Rādena vadītā soda ekspedīcija, apmetoties dzirnavās. Pēc dragūnu sarīkotajām 1905. gada decembra zvērībām, cieminieki, baidoties no jaunām represijām, nakšņoja mežā. Dzirnavām neviens netuvojās, jo uz slūžu tilta visu diennakti stāvēja sardze. Tuvākā skola, kur mācījās mazie nariņciemnieki, atradās Oktē. Bērni, lai varētu turpināt ceļu uz tuvējo „gaismas pili”, sadūšojās šķērsot dambi tikai palielākā pulciņā.

Pie dzirnavām notika kāda sadursme, ko savās atmiņās pieminējis mežsarga dēls, nākamais strēlnieks Jānis Briedis. Avīzē 1906. gada 26 . oktobrī parādījās ziņa ka pie dzirnavām nošauti 2 mežabrāļi. Nav gan zināms, kas viņi bija, vai vispār arī kādu nošāva. Pēc šiem oktobra notikumiem, melderzellis no dzirnavām aizgāja, jo cieminiekiem radās pamatotas aizdomas, ka šaudīšanos izprovocējuši pats melderis ar zelli. Turpmāk melderi tautā saukāja par „Veco Holmsu”.

Uzņēmumu reģistrā 1912. gadā pirmoreiz parādījies Friča Candera (1878.g. 5. marts – 1948.g. 29. aprīlis) vārds. Tolaik Pļavu dzirnavās darbojies firmas Canders & Co gateris.

1919. gadā dzirnavās pajumti atrada landesvēra kareivji, kas ieradās Nariņciemā cīnīties ar „sarkano sērgu” un Kretuļa grupējumu.

1921. gadā Pēterim fon Fiksam dzirnavas atsavināja, nododot privatizācijai.

Talsu novada muzeja dibinātājs Tīcs Dzintarkalns, divdesmito gadu sākumā apmeklējot Pļavu pusi, iegriezās arī dzirnavās, lai apskatītu un dokumentētu pie dzirnavām esošo akmens elku tēlu „Čūsku tēvu”. Šobrīd nav ziņu, kas ar šo veidojumu noticis.

1924. gada 6. augusta „Zemes Ierīcības Vēstnesis” nodrukājis ziņu, ka Centrālās zemes ierīcības komitejā, saskaņā ar komisijas 5. jūnija atzinumu, 13. jūnijā nolemts piešķirt Pļavu ūdensdzirnavas Fricim Canderam un dzimtai. Jāiemaksā tikai 1000 Ls, bet Jāņa Talmaņa un &, arī Aleksandra Strīpnieka vēlēšanās iegūt šo īpašumu noraidītas.

Nurmuižas pagasta jaunā sasaukuma padome 1925. gada 8. augustā izskatīja jautājumu, ka vecā pagasta valde ļāvusi atvērt Pļavās krogu, ko par 300 latiem gadā iznomājusi dzirnavniekam F. Canderam. Melderim izdevās pārliecināt valdi par šādas iestādes nepieciešamību. Pļavu krogs pēc ilga klusuma perioda atsāka darbību. 1926. gadā dzirnavās uzsāka modernizāciju, izveidoja vilnas kārstuvi. 1927. gadā, lai palielinātu jaudu, uzstādīja hidroturbīnas. Ezeru nolaida. Pļavniekiem pavērās iespēja, ko cieminieki bija izmantojuši pirms pusgadusimta. Laikā, kad būvēja liekslūžas, cieminieki varēja ganīt ezera gultnē govis. 1930. gados dzirnavās par melderzelli sāka darbu Johans Skricis, apteksne bija Emīlija Virkene. Abi jaunie cilvēki izveidoja ģimeni.

1940. gada 25. maijā Amatniecības kamerā apstiprināja F. Candera meldera diplomu, bet drīz vien dzirnavas nacionalizēja. Pēc konflikta ar kārstuves darbinieku A. Ansonu īpašniekam nācās dzirnavas pamest. Par direktoru iecēla Johanu Skrici. Par laimi vai nelaimi Johanu 1941. gadā nerepresēja, bet, iesākoties karam, viņam nācās meklēt darbu citur. 1942. gadā dzirnavas privatizēja atkārtoti.

Fricis Canders, kļūdams par veiksmīgu rūpnieku, saglabāja draudzību ar Nurmuižas mācītāju Pauli Kārli Namgraudu, finansiāli atbalstot Nurmuižas evaņģēliski luterisko draudzi. Līdz agrārreformai to galvenokārt uzņēmas Nurmuižas baroni. Melderis pāragri zaudēja sievu, viens uzaudzināja 4 meitas. Kā mecenāts viņš apbedīts pie Nurmuižas baznīcas blakus dzīvesbiedrei. Nariņciemā vēl joprojām dzīvo meldera pēcteči.

Pēc Otrā pasaules kara dzirnavās saimniekoja Pļavu kolhozs. Darbojās arī Talsu rūpkombināta vilnas kārstuve. Pavasaru palu laikā 1950.–1960. gadu mijā, lai pasargātu dzirnavdambi no izskalošanas, dots rīkojums atraut slūžas. Iesērējušos ozolkoka aizdarus ar traktoru neveiksmīgi atrāva, un milzīgs vilnis cauri mežam aizdrāzās uz jūru. Tā ezers dažu desmit minūšu laikā zaudēja pusi no platības. Ezera austrumu daļa, tautā saukta par Cūkezeru, pamazām pārvērtās niedrājā. Slūžas neatjaunoja, līdz, būvējot jauno Vandzenes ceļa posmu, nojauca. Ūdensspēku dzirnavās vairs neizmantoja, uzstādīja dīzeļmotoru. Dzirnavās mala līdz pat 1972. gadam, kad uzbūvēja jauno graudu kalti. Par melderiem strādāja Skrebels un Karols. 1960.–1970. gadu mijā dzirnavas izmantoja kā Ukrainas mežstrādnieku kopmītnes, bet 1970. gadu nogalē tur darbojās Sadzīves pakalpojumu frizētava, kur tolaik strādāja Irene Simanaite.

Pļavu kolhozu likvidēja 1974. gadā, pievienojot padomju saimniecībai Okte, un dzirnavu liktenis bija izlemts. Pēc dažiem gadiem dzirnavas lēnām nojauca, atstājot kailus mūrus. Būvējot jauno tiltu ar slūžām, daļa dzirnavu mūru sabēra zem jaunā tilta grodiem. Šobrīd dzirnavu drupas ar dambi ir vecākais inženiertehniskais veidojums Pļavu ciemā.