Tikai padomju un vācu okupācijas laikā cilvēku dzīvība bija atkarīga no kādas maznozīmīgas rīcības.
Telefona zvans kādā 1940. gada septembra vakarā Mērsragā izmainīja daudzu cilvēku dzīves. No Gocu mājām pagastā jaunievēlētajam tautas milicijas pārstāvim Valdim Gādmanim zvanīja tālbraucējs kapteinis Voldemārs Dorns. Viņš ziņoja par kalpu kautiņu savās mājās. Bijušais jūrnieks pieprasīja varas pārstāvim ierasties, jo pretējā gadījumā meklēšot palīdzību Talsos. Milicis bez īpaša entuziasma aizsteidzās uz cieminiekiem labi zināmajām mājām. Tikai pirms pāris mēnešiem 54 hektāru plašajā saimniecībā bija uzcelta jauna divstāvu dzīvojamā māja. Tur saimniekoja sešdesmitgadnieki (saimniekpāris) un zvanītājs – 38 gadus vecais dēls, kurš tikai aprīļa beigās bija „noenkurojies” tēva mājās uz palikšanu.
Pusaudža gados Voldemārs jau piedalījās piekrastes zvejā, bet, Pirmajam pasaules karam sākoties, kad viņam bija 13 gadu, kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Pēc atgriešanās viņš četrus gadus mācījās jūrskolā, ieguva kapteiņa diplomu. Kaimiņciemā Engurē dzimušā rēdera Friča Grauda kompānijā 1930. gadu beigās Voldemārs Dorns bija viens no redzamākajiem kuģu kapteiņiem. Avīzēs rakstīja par viņa gaitām – viņa kuģis veda ogles un dzelzsrūdu no Narvīkas Norvēģijā uz Britu salām, no turienes preces uz Denkerku Francijā, tad pāri okeānam uz Amerikas piekrasti un Monreālu Kanādā. 1940. gada 30. aprīlī, vēl pirms sarkanarmiešu ienākšanas, V. Dornu atlaida no darba. Iespējams, tā viņa paša vēlēšanās dzīvot mierīgāk, jo Somijā dzimušajai jaunajai sieviņai bija 21 gads, bet dēls Vilis vēl zīdaiņa vecumā. Varbūt nozīme tam, ka notika pēdējās Norvēģu pretošanās cīņas vāciešiem, kuri jau bija sagatavojušies uzbrukumam Francijai un Beļģijai. Tvaikoņu ceļi kļuva bīstami un preču pārvadāšana apgrūtināta. Nevar izslēgt iespēju, ka, pārāk satuvinājies ar alkoholu, kapteinis kļuva nevajadzīgs.
Tātad, septembrī, dažus mēnešus vēlāk, milicijas pārstāvis ieradās notikuma vietā, kur jau viss bija noklusis. 45 gadus vecā kalpone Anna Milšteine bija salīgusi mieru ar savu līgavaini, 34 gadus veco poļu laukstrādnieku Jāzepu Kirkillo-Staceviču – pēc kopīgas iedzeršanas abi sastrīdējušies un sakāvušies. Tomēr „iesilusī” sieviete varas pārstāvim sāka sūdzēties, ka saimnieks noniecinājis viņas darbu – jūlijā, jaunās mājas iesvētīšanā, pie ārdurvīm izlikto sarkano karogu norāvis un sabradājis kājām. „Vainīgais” situāciju nogludināja, labi pazīstamajam milicim piedāvājot vīnu un konjaku, tādēļ abi devās otrā stāvā parunāties. Pagurušajam viesim nācās palikt nakšņot, tomēr situāciju varēja noklusināt.
Oktobrī mājas būvdarbu un arī Talsu celtniecības arteļa vadītājs Rūdolfs Reinbergs Gocu mājās bija pārāk izrunājies. Apcietināšanas pamatojums 1941. gada 6. jūnijā bija „pretvalstiski uzskati, kas pierādīti ar V. Dorna liecībām”. Tomēr pēdējais nebija nekāds ziņotājs vai nodevējs. Jā, viņš pratinātājiem izstāstīja par amatnieka lielīšanos, ka iznīcinājis Pērkoņkrusta organizācijas dokumentus, lai slēptu savu dalību, arī par iespēju kādā naktī sarīkot vairāku māju dedzināšanu. Tāpat to, ka Reinbergs stāstījis par vāciešu iekaroto Somiju un drīzu ienākšanu Latvijā, lai glābtu mūs no „sarkanā pūķa”. Līdzīgas ziņas ciemā it kā nākušas arī no kāda vācu kuģa kapteiņa. Ja arī tas varētu izskatīties pēc denunciācijas, tad jāņem vērā, ka brīvā valstī dzīvojušie bija pārliecināti, ka ar taisnības stāstīšanu nevar nodarīt pāri godīgiem cilvēkiem.
Tikai padomju un vācu okupācijas laikā cilvēku dzīvība bija atkarīga no kādas maznozīmīgas rīcības. DALIES TVITERĪ!Nav zināms, kurš notikums noveda pie Iekšlietu Tautas komisariāta Talsu nodaļas darbinieku intereses par Gocu mājās notikušo. Krimināllietā nav „stukača” vārda. V. Dornu arestēja 6. novembrī. Viņš bija vīrs, kurš nebaidījās nekādu vētru un grūtību, ar sev uzticēto tvaikoni 1938. gadā Ziemeļjūrā piedzīvoja orkānu, kas sadragāja virsbūves dēļu sienas un izdauzīja iluminatorus. Šāds cilvēks varēja būt pašpārliecināts, iedomīgs, bet ne gļēvs. Lietā noskaidroja, ka viņš dusmojies, kad pēc jaunajiem rīkojumiem nosaukts par pilsoni, jo „kungs esmu bijis, kungs nomiršu”. Kritizēja jauno kārtību: „Tā atņēma tēvam zemi, mani agrāk sauca par kapteini, izrādīja cieņu”. Padomju varasvīriem kuģa kapteiņa diploms un pieredze bija nieka papīrīša vērtībā.
„Jūras vilks” vasarā lika lietā sapelnīto, lai izveidotu kārtīgu pamatu zemkopībai tēva mājās. Kalpone pratināšanā stāstīja, ka jaunā māja „apgādāta ar luksus iekārtu”. Arestējot konfiscēja 2295 latus, arī 70 Dānijas kronas un 11 britu šiliņus. Tolaik lats bija kļuvis mazvērtīgs, mēnesi pēc okupācijas tos piedrukāja vairāk par 9 miljoniem, 25. novembrī mūsu valūtu pielīdzināja rublim 1:1, bet vēl pēc četriem mēnešiem, sabiedrību nebrīdinot, nacionālo naudu vairs nevarēja izmantot maksāšanai. Vēl čekisti Dornam atņēma zelta pulksteni, 27 gabaliņus ziepju (tos vēlāk nodeva apriņķa finansu nodaļai), dokumentus un fotogrāfijas. Pēdējos, pēc īpašnieka pārvešanas 12. decembrī uz cietumu Rīgā, kā nevajadzīgus sadedzināja.
Vairāk par mēnesi Talsu IeTK (Iekšlietu tautas komisariāts) cietumā mērsradznieku pratināja operpilnvarotais Aselbaums un pats priekšnieks Aleksandrs Leijers. Lai sodītu par Krievijas kriminālkodeksa 58 panta 10 daļas pārkāpšanu – „aicinājums graut, gāzt vai vājināt padomju varu”, par ko sods ne mazāks par 6 mēnešiem ieslodzījumā, materiālu bija pietiekami. V. Dorns ar saviem viesiem jaunās mājas iesvētīšanā jūlijā bija dziedājuši fašistiskas dziesmas. Nē, ne jau Vācijas himnu „Deutschland über alles” vai karavīru iecienīto „Lilī Marlēnu”, bet „Lai līgo lepna dziesma” un tamlīdzīgas. Svinībās bija piedalījies vietējā kooperatīva pārvaldnieks Ernests Irbītis, Mērsraga dzelzceļa stacijas priekšnieks Alberts Amols ar sievu Elzu, pagasta vecākais Sandars Jakobsons un sekretārs Oskars Āboltiņš. Visus pratināja par notikušo.
Protokolos fiksēts, ka bijušā kapteiņa sieva un dēls 1940. gada rudenī dzīvo „Gocos”, varbūt vēlāk viņi devās uz savu dzimteni Somiju. Voldemāra sieva Kerttu pat pastāstīja milicim V. Gādmanim par vīram piederošo ieroci. Jau pirmajos Padomju varas rīkojumos bija stingri noteikts visus ieročus nodot. Izņēmums bija vien medību bises. Varbūt sieviete apzinājās vīra nepaklausības sekas (vairāki tūkstoši latu soda naudas), vai arī viņš patiesi bija neaprēķināms un bīstams biežo iedzeršanu dēļ. Pagasta kārtībsargs tomēr ziņojumu atstāja bez ievērības.
Vācu okupācijas laikā presē par Dorna represēšanas iemeslu nosauca „latgaliešu laukstrādnieka skaudību un ziņojumu par sarkano karogu noplēšanu”. Tā bija viena no apsūdzībām. Kaut arī liecinieku teiktais niansēs atšķiras, tomēr pamatā notikumi risinājās šādi. Jūlijā, kad saime pārcēlās uz jaunuzbūvēto māju, kalpone A. Milšteine saimniekam pasūtīja no Talsiem atvest sarkanu papīru (citos variantos: audums, materiāls), ko viņš laipni izdarīja. No tā viņa izgatavoja karodziņveidīgus rotājumus (karogam būtu vajadzīgs arī sirpis un āmurs, kā arī uzraksts LPSR), no zaļumiem nopina vainagu, un ar poļu laukstrādnieka Jāzepa palīdzību izgreznoja durvis. Jaunais saimnieks, dusmās kliegdams, ka nav nekāds „sarkanais”, norāva rotājumus. Vai tos nometa zemē un sabradāja, vai ienesa iekšā – tam vairs nav nozīmes. Par šo rīcību kalpone divus mēnešus vēlāk sūdzējās milicim.
1941. gada 9. aprīlī lepnais kurzemnieks, kurš bija baudījis brīvību ne tikai savā zemē, kuru nespēja ierobežot pat okeāna plašumi, bija salauzts. Pēc apsūdzības – pretpadomju aģitācija – nolasīšanas, 16. aprīlī viņš rakstīja ziņojumu par saviem kameras biedriem, bet maijā, pēc tā laika kārtības, pašam klāt neesot, Sevišķā apspriede (troikas tiesa) piesprieda Dornam 8 gadus ieslodzījumā. 1940. gada 17. decembrī Rīgas cietumā viņu novērtēja par fiziskam darbam derīgu, t. i. praktiski veselu, 10. maijā aizveda uz Krieviju, kur viņš nomira pēc gada – 1942. gada 16. jūnijā (aktā nāves cēlonis nav norādīts).
Svarīgi saprast, ka ne tuvu visi, kuru izteikumu dēļ kādu represēja, bija pielīdēji ar ģenētisku noslieci uz sūdzēšanos. Liela daļa, īpaši padomju varas pirmajā laikā, nemaz neizprata totalitāras varas mašinēriju, kas tik viegli salauza cilvēku gribu, pašcieņu un tikumiskās vērtības. 1989. gadā bijušo kapteini atzina par nepamatotu represiju upuri.
Informācija no Voldemāra Dorna krimināllietas (represijas lietas) materiāliem.
Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!