Iemest šai dzīvē kapeiku…
1990. gada 13. jūnijā Saldū, Striķu ielā 1, notika kāda jubilāra sumināšana.
No Talsiem viņu sveikt ieradās Maija Laukmane, Aleksandrs Pelēcis un Zigurds Kalmanis. Kas tad bija šis gaviļnieks? Nu, protams, cienījamais dzejnieks, saldenieku novadnieks Māris Čaklais. Viņam 16. jūnijā apritēja 50. gadskārta. «Esmu dzimis Latvijas Republikas pastāvēšanas pēdējā dienā, kad tika iesniegta nota Latvijas valdībai,» teica dzejnieks.
Mārim Čaklajam jautājām: kas jubilāru saista pie Talsiem? Viņš atbildēja: «Ir tādas vietas, kur tiešām patīk. Kad tur aizbrauc, uzreiz var rakstīt. Pēdējās divas grāmatas lielā mērā esmu uzrakstījis Talsos. Talsi ir ļoti labi arī tāpēc, ka cilvēki tur liek mierā. Es tur varu strādāt. Ļoti laipni ir viesnīcas ļaudis. Ja vēl sadakterētu ezerus, tad būtu pavisam labi. Kad pāriet pāri Dzirnavkalnam, var satikt Sašu. Palīdz sarunas un viņa bibliotēka. Man tur ir ideāli apstākļi!»
Jautāts par nākotnes nodomiem, dzejnieks pasmaidīja: «Tad man jāsaka tā, kā mākslinieks Boriss Bērziņš kādā intervijā teicis: «Ko jūs patlaban darāt?» — «Nu, es mālēju!» — «Un ko jūs tuvākajā laikā darīsiet?» — «Nu, es mālēšu!». Tā arī es!»
Vakara svinīgajā daļā runāja M. Čaklā dzeju, skanēja dziesmas ar viņa vārdiem.
Garu un svinīgu runu sacīja rakstnieks Valdemārs Ancītis. Lūk, fragments no viņa teiktā: «…Gaviļnieks nav tikai pilntiesīgs Latvijas pilsonis, bet viņam ir arī personiskā dzīve, sava ģimene, bērni, dzīvoklis, nodarbošanās, profesija, cerības uz pensiju, tāpat kā visiem. Bet, tā kā viņš ir piederīgs rakstnieku cunftei, tad ļoti būtiska daļa viņa biogrāfijā ir iespiestais vārds… Ja būtu kaut cik godīgi jāraksturo viņa literārais darbs, būtu jāsaka tā — viņš pieder pie tiem, kas raksta savam laikam, tik tiešām savam laikam, un reizē it kā neviļus, it ka negribot, raksta mūžībai, tik tiešām mūžībai.»
Aleksandrs Pelēcis nolasīja gaviļniekam veltītu dzejoli. Jubilāram dāvanā tika stārķa spalva rakstu darbiem un Kurzemes kadiķa zariņš, bet Čaklā kundzei – talsinieku plūkts skaists lauku puķu pušķis.
Daudz apsveicēju bija no bibliotekāra Valda Anaparta rosinātajiem Saldus ļaudīm. Vēl atgādināšanu jubilāram veltītos Valdemāra Ancīša vārdus: «Ja pasaulē kādu no mūsu dzejniekiem zina un pazīst, tad viens no tiem ir arī mūsu gaviļnieks. Viņš ir mūsu novadnieks, bet nav provinciālis. Viņš ir latvietis, bet nav šaurs nacionālists. Viņš ir eiropietis, vēl vairāk, viņš ir pasaules pilsonis, bet nekādā ziņā nebūtu pieskaitāms pie tiem, kurus savā laikā mēs lamājām par bezdzimtenes kosmopolītiem.»
Dzejnieks Māris Čaklais ir iesviedis šai dzīvē kapeiku, lai, laikam ritot, atkal atgrieztos šeit, šajos ļaudīs, šai Dieva pasaulē caur to, ko viņš ir uzrakstījis un vēl nākamajos piecdesmit gados paspēs uzrakstīt.
M. Kalmanis
(publicēts “Talsu Vēstīs” 1990. gada 28. jūnijā)