Kārlis Bisenieks (Akmens) – Vidzemes novada literāts, kuru vērts atcerēties

Biedrības “Aleksandra Pelēča lasītava” un radu saimes sarūpēta, 2019. gada martā nelielā metienā iznākusi grāmatiņa “Ar mugursomu”, kur apkopots valcēnieša Kārļa Bisenieka (1913. gada 20. marts – 1990. gada 6. novembris; literārais pseidonīms Akmens) ģimenē saglabātais literārais mantojums – dzejoļi, biogrāfiskie tēlojumi, stāsti, esejas un literārās pasakas. Literatūra Kārli Bisenieku valdzinājusi jau jaunībā. Viņa pirmā publikācija 1933. gada laikrakstā “Ziemeļlatvija”. Citi literārie darbi vēlāk pazīstamajos žurnālos “Liesma”, “Zvaigzne”, “Karogs”. Literārā darba iedrošinātājos viņš min dzejas konsultanti dzejnieci Mirdzu Ķempi, dzejnieku Antonu Bārdu, literatūrvēsturnieku un dzejnieku Valdemāru Ancīti. Ar Kārļa Bisenieka mazdēla smiltēnieša Gaida Bogdanova laipnu atļauju biedrības “Aleksandra Pelēča lasītava” mājas lapā publicējam dažus grāmatas fragmentus, kas raksturo sadarbību ar Latvijas Rakstnieku savienības dzejas konsultanti periodā pēc Otrā pasaules kara un Gulbenes pusē pazīstamos Vidzemes lībiskās izloksnes paraugus.

Kā es atceros dzejas skolotāju

Bija sešdesmito gadu sākums. Strādāju Valkas juridiskajā konsultācijā par advokātu un konsultācijas vadītāju. Brīvajā laikā, kura gan nebija daudz, turpināju jau skolas gados pasāktos mēģinājumus literatūrā. Taču arvien vairāk apzinājos, ka trūkst palīdzīgas rokas.

Kāda mana bijusī kolēģe pazina dzejas entuziasti Viktoriju Štālbergu, bet Štālberga – Mirdzu Ķempi. Pa šo apkārtceļu manas aprakstītās lapas, pretendēdamas uz dzejoļu nosaukumu, nonāca Ķempes rokās.

1961. gada septembrī saņēmu Ķempes vēstuli. Cita vidū dzejniece rakstīja, ka vislabāk būtu, ja kādreiz es pats ierastos pie viņas, “jo vēstulē jau nevar visu tā izanalizēt un pārrunāt”.

Šāda iespēja radās, kādudien pildot advokāta pienākumus Rīgā. Ticis galā ar savu “lietu”, steidzos uz Rakstnieku savienības namu.

Lai gan biežie gājieni uz tiesu iestādēm, nepieciešamība diendienā publiski izteikties un parasti nepateicīgais temats bija izaudzinājuši samērā drošu izturēšanos sabiedrībā, sasniedzis ieeju, nervozēju. Lielās un smagās durvis it kā negribēja vērties. Vecītis priekštelpā it kā smīnēja. Grīdsegas it kā šaubījās par kurpju spodrumu.

Nokļuvu telpā, kuras griestu augstums, grīdas plašums un logu lielums atgādināja nelielu zāli. Te bija daudz gaismas un brīvas platības, bet tikai visnepieciešamākās mēbeles. Telpas savdabību akcentēja nošķibota koka stumbenim līdzīgais kaktuss, it kā simbolizēdams vārda mākslas meistaru centienus maz vārdiem pateikt daudz.

Aiz parasta rakstāmgalda sēdēja parasta sieviete. Laikam pamanījusi, ka pirmie iespaidi ienācēju apreibinājuši, atņemdama sveicienu, viņa noskaņoja balsi un žestus, cik iespējams, silti. Jutos pārsteigts, ka mani aicināja apsēsties nevis iepretim, bet līdzās – tieši pie kreisās rokas. Nepiespiestā saruna nemanot izvērtās pirmajā konsultācijā…

Tā sākās mana sarakste un personiskas tikšanās ar Mirdzu Ķempi, turpinādamās, ja nemaldos, līdz 1973. gada agram pavasarim.

Ieskaitot jau minēto, esmu saņēmis trīs vēstules. Stūra zīmogs, nosūtīšanas datums un nosūtāmā raksta numurs rada iespaidu, ka tās ir Rakstnieku savienības vēstules, bet teksts pārliecina, ka rakstītāja ir Ķempe. Jo vēstules rakstītas pirmajā personā, to saturā un formā dzirdama plaši pazīstamā dzejniece, tās parakstījusi vienīgi viņa. Vēstulēs gandrīz nemaz nedzird oficiālo toni, vārdi skan nemeklēti un vienkārši. Tie pauž nevis pienākuma diktētu, bet tīri cilvēcisku vēlēšanos palīdzēt. Beidzamajā vēstulē (1968. gada 29. novembrī, Nr. 951) runāts par jauna autora grūtībām ienākt literatūrā: redakcijām ir daudz materiālu… katrai no tām un lasītājiem ir savs iemīļotāks vai interesantāks rakstītāju pulks… jaunu autoru žurnālu vēl tikai projektē…

Cik reižu esmu ar Ķempi ticies, nevaru precizēt. Ja nemaldos, laikposmā līdz 1967. gadam tas notika biežāk – reizes piecas gadā. Visos gadījumos, izņemot vienu, apmeklēju dzejnieci, lai konsultētos par dzeju. Vienreiz viņa mani pieņēma savā dzīvoklī, citos gadījumos – Rakstnieku savienībā.

Ķempe bija paliela, spēcīga auguma sieviete. Viņas balss mazliet atgādināja kamenes dūkšanu. Neatceros viņu redzējis ne uzkrītoši safrizējušos un apģērbušos, ne pārlieku spilgtām lūpām un lakotiem nagiem. Tā kā skaistums ir individuāls jēdziens, nelietošu vārdu “nebija”, bet teikšu, ka Ķempe man nelikās sieviete, ko sauc par skaistu šā vārda ikdienišķā nozīmē. Viņas skaistums man šķita tāds, ko piedēvē radzei vai mākslas darbam.

Taču, līdzīgi katrai citai sievietei, Ķempe tiecās būt sievišķīga. Ja gadījās, ka konsultācijas laikā tālruņa zvans aicināja viņu uz vieglu personisku sarunu, viņa nosēdās brīvi un kļuva koķeta.

Rakstīdama pareizā, bagātā valodā un raudzīdamās, lai to darītu arī viņas skolnieki, Ķempe, tāpat kā vairums cilvēku, ieskaitot filologus un literātus, runāja vienkārši, ar parastajām valodas kļūdām. Manās acīs tas bija tas pats, kas, pārrodoties mājās, ielas apģērbu aizstāt ar vieglu mājas tērpu: atslodze. No citiem neatšķirīgais runas veids labi papildināja runātājas vienkāršību un sirsnību.

Ķempi ļoti ietekmēja slimība. Spriežu pēc fakta, ka viņa pati par to ieminējās, turklāt jau konsultāciju sākuma periodā, kad bijām vēl samērā sveši. Kaut arī par šo tematu dzejniece runāja visai mierīgi, fakts, ka viņa par to runāja, turklāt ar gandrīz svešu cilvēku, radīja iespaidu, ka pašsavaldīšanās klinti satricinājis pārdzīvojumu lavīnas nogruvums… Kad es, stāstīto atcerēdamies, nākamās konsultācijas sākumā jautāju, kā dzejniecei ar veselību, viņa kļuva salta un strupi atbildēja, ka par to neesot jārunā. Sapratu, ka iepriekšējā reizē virsroku dabūjusi slimība, šoreiz – slimniece, un ienaidnieci nedrīkstēja pat domās ielaist.

Lai gan literatūras konsultantei bija noteiktas pieņemšanas dienas un stundas, Ķempe vēlējās, lai par apmeklējumu iepriekš paziņo. Sākumā, kamēr vēl nenojautu, ka šī vēlēšanās patiesībā ir prasība, pāris reižu izpelnījos konsultantes saīgumu, kas robežojās gandrīz ar dusmām. Jāpiebilst, ka nekādā ziņā tas nenozīmēja konsultāciju bremzēšanu. Tieši otrādi – pat vēstulēs Ķempe uzsvēra, ka gadījumā, ja es iebrauktu Rīgā konsultācijām neparedzētā dienā, viņa mani pieņemtu arī tad.

Parasti konsultācija notika, dzejniecei lasot konsultējamā sacerējumu un izsakot par to savas domas. Ne vien mutvārdiem, bet arī ar zīmuli šo to atzīmējot manuskriptā. Konkrētā sacerējuma iztirzāšanas laikā rodoties jautājumiem, kam dziļāka un plašāka nozīme, konsultante par tiem izsacījās īsi, bet saprotami.

Pati pirmā konsultācija bija tāda kā lekcija. Skolotāja runāja par lietām, kas, pēc viņas domām, uzskatāmas par literāta tapšanas pamata pamatu: lai dotu citiem, vispirms jāiegūst pašam, citādi sakot – jāmācās. Viņa norādīja, ka viens no nozīmīgākajiem topoša dzejnieka mācīšanās veidiem – pazīstamu dzejnieku darbu lasīšana. “Bet dzejnieku ir daudz,” viņa atgādināja un svinīgā, šķietami dusmīgā balsī nosauca rindu pazīstamu vārdu… Viņai pašai, iepazīstoties ar Vakareiropas literatūru, visnoderīgākie ieguvumi nākuši no frančiem. Viņa arī uzsvēra, ka literārus darbus ir svarīgi lasīt oriģinālvalodā.

Nedzirdēju Ķempi sakām, par ko un kā rakstīt. Viņa uzsvēra, ka tas jāzina rakstītājam pašam. “Un, ja viņš to nezina, – neviens viņam to neiemācīs!”

Ķempe neiebilda, ka raksta par dīvaino, sarežģīto, fantastisko, daudziem varbūt neizprotamo, bet uzskatīja, ka autoram jāizsakās tā, lai katrs viņa domu gaitu saprastu. Pamanījusi ko nesaprotamu, viņa noteikti uz to aizrādīja. “Rakstītājam,” norādīja Ķempe, “jābūt pastāvīgā spraigumā.” Aizvien jāatzīmē ieceres un motīvi, lai tie neaizmirstos. Lielu nozīmi Ķempe piedēvēja dzejoļa kāpinājumam. Kāpinājuma beigas, kas sevišķi uzplaiksnīja, dzejniece dēvēja par piesitienu. Viņa mēdza teikt: “Jums ir savs piesitiens.”

Vērtējot konsultējamā veikumu, Ķempe, būdama liela personība, dažreiz lietoja patikšanas vai nepatikšanas mērauklu. Kādā dzejolī vārdu “milzis” biju atskaņojis ar vārdu “Ilze”. Neiedziļinādamās jautājumā, vai tas atbilst saturam, konsultante sašutusi iesaucās: “Man nepatīk šis vārds!” Tajā pašā laikā viņa apliecināja, cik lieliski izprot principu “kas vienam der – otram neder”. Mirkli padomādama, viņa mēģināja improvizēt noderīgo atskaņu un pasmaidījusi teica: “Nīlzirgs!” Taču tūdaļ pati iebilda: “Bet jums jau tas neder…” Dzejoli kopumā viņa vērtēja atkarībā no tā, vai tas ir vai nav “spēcīgs”. Balsī runādama līdzi, savā konsultantes dienasgrāmatā viņa kādreiz rakstīja: “Uzrādīja trīs spēcīgus dzejoļus.”

Ja ne vien skolotāja, bet arī pats skolojamais uzskatīja, ka sacerējums nav izdevies (kompozīcijas, formas vai citādā ziņā), bet acumirklī neviens nevarēja pateikt, kas īsti darāms, Ķempe ieteica neizdevušos darbu uz kādu laiku nolikt malā. Viņa labi zināja, ka viņas domas ne vienmēr ir arī citu domas. Tāpat viņa pilnībā piekrita atzinumam, ka, katram savu domu aizstāvot, atklājas īstā patiesība. Savā “maizes darbā” pieradis vienmēr kādam runāt pretī, kādreiz izteicu ne visai apsvērtus vārdus, ka starp dzeju un prozu nav būtiskas atšķirības. Skolotāja nepacēla balsi, bet nosvērti atbildēja, ka tā gan neesot.

Ķempe uzskatīja, ka sacerējuma publicēšana ir tā dabiskais dzīvesceļš, jo rakstītājs ne vien apmierina savu izteikšanās nepieciešamību, bet arī – tieši vai netieši – adresē uzrakstīto citiem. Protams, viņa domāja maksimāli pilnīgotus darbus. Atceros viņu sakām: “Labojiet, kamēr var!” Jādomā, vadīdamās no tā, ka, strauji augot rakstītāju skaitam un sabiedrības prasībām, sacerējumu publicēšana kļūst ne mazāk sarežģīta kā pati sacerēšana, Ķempe ieteica ne tikai iesūtīt periodisko izdevumu redakcijām atsevišķus dzejoļus, bet veidot un iesniegt izdevniecībai arī dzejoļu krājumu, tajā pašā laikā uzsverot, ka svarīga nav kvantitāte, bet kvalitāte. Taču, rēķinādamās ar to, ka sacerējumu, kuru viņa uzskata par spēcīgu, citi var uzskatīt par negatavu un vāju, viņa brīdināja savu skolnieku negaidīt pārāk daudz: “Bet dzirdēsiet, ko redaktori teiks…” Citreiz viņa mēdza iedrošināt: “Atsaucieties uz mani!” Runājot par krājuma projekta iespējamo likteni, viņa sacīja: “Jums dos atpakaļ. Visiem dod atpakaļ. Arī man… Bet par to neuztraucieties!”

Ķempe prata novērtēt otra pūles. Apmēram gadu apmeklējis konsultācijas, parādīju savai dzejas skolotājai pabiezu, ar rakstāmmašīnu pārrakstītu manuskriptu. Aplūkojusi sacerējuma ārējo apdari, viņa to pārlapoja, nelietodama zīmuli. Tikai no vārdiem, kas sekoja, izpratu šīs saudzības iemeslu. “Jūs esat darījis darbu,” Ķempe sacīja. “To vajadzētu iesniegt izdevniecības Daiļliteratūras redakcijas vadītājai Dainai Avotiņai, pajautājot, vai ir vērts strādāt tālāk.”

Redzēdama, ka viena otra īpašība, kas nepieciešama mērķa sasniegšanai, konsultējamajam nav attīstīta vai nu nemaz, vai attīstīta nepietiekami, konsultante centās šo trūkumu novērst. Dažreiz viņa lietoja paņēmienu, ko lieto ārsts, bezcerīgi slimajam apgalvodams, ka viss vēl grozāms uz labu. Man, kas sevi uzskatīja par diezgan “lācīgu”, viņa reiz teica: “Jūs taču esat veikls cilvēks.” Tomēr topošo jauno autoru Ķempe nebūt nemudināja kļūt uzmācīgam. Taisni otrādi, viņa lika saprast, ka, cenšoties panākt savu darbu publicēšanu, vienmēr jāievēro zināma savaldība, varbūt pat kautrība. Acīmredzot, balstīdamās uz pašas pieredzi, vienā no man adresētajām vēstulēm viņa par to rakstīja: “Ļoti bieži sevi piedāvāt ir ļoti grūti.”

Ķempei nepatika, ka esmu izvēlējies pseidonīmu. Šī nepatika balstījās uz viņas dziļajām ģimenes jūtām. Piemēra pēc runājot par sevi, viņa uzsvēra, ka viņas uzvārds ir viņas tēva uzvārds. Vienmēr viņa esot lepojusies ar to, ka varot saukties tēva uzvārdā. Jāteic gan, ka Ķempe lepojās ne tikai ar savu tēvu, bet arī ar savu pirmo dzīvesdraugu. Atceros viņas lepnuma un mīlas pilnos vārdus: “Mans vīrs Eriks Ādamsons…”

Reiz Ķempe mani konsultēja savā dzīvoklī – namā, pie kura tagad piestiprināta Tautas dzejnieces piemiņas plāksne. Neatceros, kāpēc viņa to nedarīja parastajā vietā – Rakstnieku savienībā. Liekas, tādēļ, ka nesen bija pārcietusi slimības uzliesmojumu un vēl nevarēja dzīvokli atstāt. Tā kā konsultāciju laikā manas acis nemēdza apkārt ganīties, bet šoreiz aiz sevišķas pieklājības to pat sargājās darīt, istabu, kurā atradāmies, tikpat kā nemaz nevaru aprakstīt. Atmiņā tā saglabājusies, it kā biezā krēslā ietīta – mazliet sablīvēta, patumša un ne visai mājīga. To gan atceros labi, ka pati dzejniece izturējās vienkārši, pat nedaudz rotaļīgi, laikam aiz apsvēruma, ka šai gadījumā ir ne vien skolotāja, bet arī namamāte.

Viens mans apmeklējums dažādā ziņā atšķīrās no iepriekšējiem. Kāds manas ģimenes loceklis, kas toreiz mācījās Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, bija sadomājis iemest acis Ķempes atdzejoto franču dzejoļu oriģinālos. Tā kā mums pašiem tie nebija pieejami, nolēmu aiziet pie personīgi pazīstamās atdzejotājas. To arī izdarīju, ja nemaldos, 1973. gada aprīlī. Sastapu Ķempi ne tajās Rakstnieku savienības telpās, kur agrāk, bet tā sauktajā Andreja Upīša kabinetā, kas man likās pašaurs un patumšs. Uzzinājusi, ka esmu nācis nevis uz konsultāciju, bet citā nolūkā, Ķempe joprojām izturējās laipni, lai gan palīdzēt nevarēja. Taču viņa man neļāva aiziet, nepajautājusi par dzejošanu. Kad aizbildinājos, ka pašreiz nevaru ar to nodarboties visādu citādu pienākumu dēļ, Ķempe teica: “Man jau tāpat…” Un pacilāja bloknotu, paskaidrodama, ka gatavojot kādu ziņojumu vai referātu. Neatceros, kā, bet saruna atkal novirzījās uz dzejnieces veselību. Prātā palikuši šādi viņas vārdi: “Kā nu var iet, ja asinīs tik daudz cukura…” Parasti enerģiskā, humora pilnā dzejniece bija neparasti mierīga un nopietna.

Šķiroties solījos skolotājai nākamreiz neaizmirst savu “glītrakstīšanas burtnīcu”. Taču citugad agrā pavasarī, kad priecīgs kravāju skolassomu, izdzirdu likteņa piesitienu: par vēlu! Tad arī atcerējos, ka “ir pavasari, kas nāk un iet, kokiem vētraini ziedot”.

Kārlis Bisenieks

Saviem vārdiem

– Darbu skolas druvā tātad gribat sākt no šā stūra, – rezumē skolotājs Ārgalis, sagaidīdams jauno palīgu. – Vai te jums ir radi? Varbūt līgava?

– Ne viens, ne otrs, – atbild palīgs, – uz šejieni nāku, lai līdztekus skolas darbam izdibinātu šejieniešu runas veidu.

– Kā tas jums iešāvās prātā?

– Lasīju Apsīšu Jēkaba stāstus, citu vidū – “No mazām dienām”. Ar it kā neveiklo svešvārdu latviskojumu mani ieinteresēja stāsta varoņa vārds. Sāku klaušināt, kur tādu bērniem liek. Saklaušināju, ka Spricis – bieži dzirdams vīriešu vārds šajā pusē, reizē viens no daudzajiem te dzirdamajiem literārās valodas izlocījumiem. Nodomājis – liekas, ne bez pamata –, ka stāsta autors šo vārdu noklausījies, darbodamies novadā par skolotāju, nolēmu līdzīgā kārtā noklausīties pārējos šejienes apvidvārdus, kā arī citus no grāmatvalodas atšķirīgos teicienus.

– Jāpiebilst, ka vācisko “Frici” par šķietami latviskāko “Sprici” mēles izlocījušas ne jau te vien. Jo ar nazi nogrieztas izlokšņu robežas nav. Cita vidū, nevis par Frici, bet par Sprici mācītājs nokristījis arī vēlāko “Zemes dēla” autoru.

– Vai tas nozīmē, ka tāda šejieniešu runas veida nemaz nav?

– Ne jau. Šejienieši nebūtu šejienieši, ja viņi nebūtu “lele saimnek” vai “bambarnek”, “vaļenek” vai “monenek”, “priekšnek” vai “pakaļnek”… Ja viņi nevalkātu kreklus, kam ir “laba pus” un “ļouna pus”, un neraudzītos, lai vienmēr galdā “maiz un aizlejš”… Ja kādam no viņiem uz kājas neuzkristu “balk” un rokā neiedurtos “ķīls”… Ja niknu suni viņi neatgaiņātu ar “pinks” un pelavainus graudus nevētītu ar “sarv”… Ja pie viņu mājām neaugtu “pīleņģ”, laukmalās – “melle alkšņ”… Ja viņu tīrumos neziedētu “baltaš ebolinc un sarkanaš ebolinc”, liekņās – “oun galvins”… Ja viņi nestādītu “cilekbiets, lopbiets un kartins” un nesētu “ouzs, miežs, kriķš”… Ja miežus un griķus viņi nesētu atsevišķi, auzas – “maišuma a zirņim”. Ja viņu dārzos neienāktos “sarkanas jāņogs, mellas jāņogs un asas ogs”, mežos – “mellas ogs, zemins un ouvesens”. Ja melleņu visvairāk viņi nesalasītu kokiem apaugušās vietās, zemeņu un aveņu – “cirtuma”… Ja reizēm viņi negaustos: “kur vien odzin, kur otr”, reizēm nepriecātos: “a bet, ta ka vienojs”… Ja viņu pļavās neklaigātu “kuiļ”, pa ciņiem un celmiem neložņātu “šķirgat un garaš” un gandrīz pie pašas pieguļnieka auss neiestabulētos “merkaz”… Ja savas cūkas viņi nevestu pie “cūkkuiļ”, aitas – pie “aitkuiļ”… Ja pārbraukšanai pār grāvi viņiem nekalpotu “meniķs”, bet braucieniem “uz valstmāj, pie kalej un uz dzirnum” – “ceļč”… Ja “pa dienviduc” viņi neietu uz “Lelo up”, bet “rītrīta” nebrauktu uz “pilsēt”. Ja par viņu “skolsbēr” sekmēm nerūpētos “skolotaš”, bet par to, lai “nemācijes poiss un nemācijes meit” kļūst par “izmācijes pois un izmācijes meit” – ”mācitaš”… Ja “muslaks mammin un muslaks papinc” viņiem neiedotu “kād kripsit gaļ un kād šouvin milt” un viņi nerīkotu “krustubs Spricišam”… Ja “kalnina ais biedrab” viņi neraktu “kartin bred”, bet “Skudrits kapos” – “bred vecaimātei”…

– Lūdzu, turpiniet, – es kāri klausos.

– Gan jau paspēsim. Paspēsim ne vien izlabot burtnīcas, bet arī stāstīt un klausīties. Jo vakari kļūst arvien garāki.

***

Vecais skolotājs stāsta:

– Ir lietains vasaras rīts. Pašā aušanās laikā saputot kreisās kājas pastalai, cūkas uz tīrumu aizdzen vecāmāte, bet mani atstāj mājā. Lietus dēļ citu uzdevumu nesaņēmis, varu darīt, kas pašam tīk, un uzturēties istabā vai klētspriekšā.

Citādi ir ar Ruļļu Eida, mūsu lopgana, brālīti. Viņam piekodināts, ka “jādzīgo pa iekš”. Bet, pa logu redzot, kā nēši aizšūpojas uz akas pusi, “mazaš Imantinc” ir ārā un liedējas, ko māk.

– Kammarī! – ūdenim šļakstoties pār spaiņa malām, Rullene palaidnim uzkliedz un iedunckā viņu atpakaļ starp nomelnējušām sienām.

“Puikinc” tītīdamies raud.

– Vai tu redz, kas man aiz vārd! – brīdina spītnieku māte. – Ja tu taisis tād grāj, dabus a žanck. – Un viņa nozīmīgi paskatās uz vērbaļķi, aiz kura aizsprausts bērza zars.

Puika pierimst, un Rullene ieiet virtuvē, kur jau rosās mana māte. Nu ir brīdis, kad ne vien jārīkojas ap pavardu, bet arī “jāteic pasaks”.

Rullene: I gan tas bēr prāc! Mūric silc, putr vēdera, a bet šis – louka vie, louka vie. Eids tama te vecuma jau ābec padzīkstej.

Mana māte: Bērns paliek bērns. Grib paskrieties pa svaigu gaisu.

Rullene: Va nu laba laika nou diezen izskrējes un izluptejes! Lai padzīgo vie pa iekš.

Mana māte: Bet tad kaplodzīc gan biežāk jāattaisa.

Rullene: Kaprūt mēs pavisai vaļa netais. Nevar glābtes no odim. Viende vien bit a soli iekost.

Mana māte: Knišļu dēļ nu gan neliedzait bērnam, kas bērnam vaidzīks!

Rullene (skatīdamās uz manas mātes priekšautu): Ejo, cik jums smuks šotels! A tād jau nevar apar grāp berzetes.

Mana māte: Ko lai dara, ka ēst grib!

Rullene: Ko ta jūs šode taisis?

Mana māte: Būs jau jāvāra tā pati biezā putra. Manc vecais jau nevar bez tās nemaz dzīvot.

Rullene (iedomādama savu māti): Veca gribeš vārīt biez putr, iznācs plān.

Mana māte: Tā jau vecam iet.

Rullene: Va jūs cūk jou paēdināj?

Mana māte: Aiznesu jau. Bet – nez, kas bija, kas nebija – nomalto pienu tā kā šļakstīja vie, šļakstīja vie.

Rullene: Ontlig biešlaps! Milts klāti. Ta redzes, ka no trambišpien ne smak nepalicīs.

Mana māte (iestājusies ārdurvīs, uz pļavmalu skatīdamās): Nevar saprast, kas tiem šnepim, ka tik gauži kliedz. Vai nau kāc ģēģeris?

Rullene: Ka kuiļ bļou, ta lijis vel.

Mana māte: Vai dievī! Ta jau nemaz netiksim uz vienu pusi. Sienc jāpļau. Pūdējums pilc ar vārpu zāli.

Rullene: Ecekš un peders virsu! Un cērpzāl nosti būs.

Mana māte: Jāsaka vecajam, lai tūlin pēc pusdienas jūdz. Vai nu sienu nepiepļaus!

Rullene: Jatogan!

No pļavas pārnāk tēvs un Rullis. Tēvs izskatās uztraukts.

Rullene (tēvam): Saimneks tāds sodigs. Va ta tama te gada zāl nou audze, va?

Rullis (tēva vietā, kurš negrib pieminēt pļavā redzēto čūsku): Bezmaz garaš neiekod…

It kā kacinoties ar lopganu un cūkganu, debesis noskaidrojas, kolīdz Eidis pārnāk ar govīm un vecāmāte sadzen cūkas. Lai gan diviem tādiem resgaļiem kā mēs ar Eidi darbs atrastos arī dienvidū – sevišķi tagad, kad atkal parādās saule, – laiks, pats uzlabodamies, uzlabo pieaugušo omu, un mūs abus palaiž uz upīti.

– Tikai uzmanīgi gan, bērni! – mums aiz muguras nosaka māte. – Upe ir viltīga.

– Tik te liel denč Gulbene nenoslīcis, – mātes raizes gaisina Rullis. – Un sien laika jou vispārig nou dziļš. Braucama vieta tik sekls, ka brien, bikšs neuzrotineš.

– Vai iesim uz Juražu līci? – pa ceļam jautāju Eidim.

– Juražapužā nenieka nou, – atbild Eidis. – Es doma, jāpaprove tepaten pie Maza Irms eglem.

Nonākuši vietā, kur upe met līkumu ap lielām, tumšām eglēm, uzrotījam bikses un kreklus, saraustām plecos pakārtās zirgu ķeseles un brienam. Lai duļķu mākulis, kas rodas brienot, paliktu aiz muguras, bet priekšā būtu tik dzidrs, ka, skatoties ūdenī, upes dibenu var pārredzēt tikpat skaidri kā pagalmu pa logu, virzāmies pret straumi, parocīguma dēļ turēdamies gar labo krastu.

Daru, kā dara Eidis. Ar kreiso roku ieķēries krasta matos, ar labo taustu pakrasti. Sataustījis alu, stumju roku alā. Stumju, stumju, līdz pieskaros kam cietam. Vēzis! Mēģinu viņu satvert, bet viņš snaikstās un knaibās spīlēm. Lai pieveiktu pretestību, spīles iežmiedzu saujā. Un nu bez kādām pūlēm izvelku vēzi no alas. Pabīdījis ķeseli no paduses uz krūšu pusi, pašapzinīgi iemetu pirmo lomu ķeselē.

Sekmīgā sākuma uzmundrināts, vēl neatlaidīgāk meklēju alas. Taču daudzas no tām vai nu vietas dziļuma dēļ nemaz nav pieejamas, vai ir tik dziļas, ka nekādi nevar aizsniegt dibenu. Mazliet nokāris degunu, jo droši vien jāpalaiž garām vislabākie ķērieni, brienu tālāk.

Drīz vien mūsu ķeselēs čakst gan lielāki, gan mazāki krapani. Ķeseli paverot, lai piesviestu pie pārējiem vēl kādu, izklausās, it kā tur tikšķētu kabatas pulksteņi. Eidis tupstas aizvien zemāk un zemāk – tikmēr, kamēr ūdens sniedzas līdz zodam. Nu viņš pieliec te vienu, te otru plecu, šķoba lūpas, sēkā un “čortojas”: – Sātanc, ku glumš!… Ak, tu mait – soli aizbēkt!…

– Cetī irr! – uzvarētāja pārākumā Eidis beidzot iekliedzas, strauji uzšaujas stāvus un paceļ labo roku.

Saliektajiem pirkstiem kā izlaistiem kaķa nagiem sagrābis aiz galvas, rokā viņš tur vēdzeli. Nu mēs pilnīgi aizmirstam vēžus un pārmeklējam katru vēdzeles slēptuvei šķietami piemērotu akmens pamatni. Taču līdzīgs ķēriens vairs negadās.

– Te gan jābūt lieliem vēžiem un vēdzelēm, – saku savam vadonim, kad esam pienākuši pie līkuma, kur upe papletusies platāka un parakusies dziļāka.

– Tama te doma, dzīgo asar, – manu pārliecību apgāž Eidis. – Viņnedeļ čiganc atspēres vilk… Pagaides, es pamekles, va ķeša nou āķs un šnor…

Brīdī, kad Eidis izgriež uz āru savas kabatas, manas ausis sasniedz mātes skanīgais “ū-ū”.

– Mūs jau sauc, – pievēršu Eida uzmanību signālam. – Jāiet mājās.

– Ak tu velc, ka tik ātr jāiet kalna, – skund Eidis. – Koucs milzig kārs uz asarim.

Par samērcētajām drēbēm pabārušas, par krietnajiem lomiem paslavējušas, mātes liek mums pārģērbties un aicina launagā.

– Trakot smeķiks sviekstpienc! – Eidis lielī paniņas un, izstrēbis jau kuro krūzi, pēc tēva parauga noslauka muti ar delnas virsu. – Laidīsim nu kustonīšus atkal laukā, – launagošanai beidzoties, saka mana māte. – Varbūt vairs nebizos…

Čivina pelēkais zvirbulis

– Tā nu pēdig vecai Riņķs klāt i gan, – kritušos ābolus priekšautā lasīdama, izdzird Grantiņu saimniece.

Izslējusies, nomierinājusi suni un ar kreiso roku turēdama piebriedušam tesmenim līdzīgo priekšautu, saimniece skatās. Viņa redz cieši deniņiem piekļāvušos naģeni, šķidru pilnbārdu, it kā jau pa dzimumam smejošas acis, garu mēteli, sakrokojušos ūdenszābakus, zarainu paegļu nūju.

– Es gan jūs redzu pirmoreiz, – neparasto sveicienu neparasti atņem Grantiņiete.

– Ko tu tur jūsina? Es tok irai vienc pac.

– Kā tad savādāk svešu cilvēku lai uzrunā?!

– Tu laikam Bībel nou lasiš. Citādig tu zinat, ka pašs tos lelakos ķēnins un ķeizers souc pa tu… Ku ta Grantinc?

– Tepat kaut kur ir. Lūdzu, piesēstiet sienmalī uz soliņa.

Uz soliņa sienmalī jau sēž zēns un auj pastalas.

– Kā dēlc tu irai? – vaicā Riņķis zēnam, nosēzdamies līdzās. – Grantin dēlc va Grīnfeld dēlc?

– Grantiņa, – atbild zēns.

– Ko tu tā šnorejas?

– Pēdējo dienu jāiet ganos.

– Va tev pulk to galv?

– Ar visiem teļiem trīspadsmit.

– Ta tu i bagat tēv dēlc.

– Nav jau visi mūsu. Grīnfeldu arī.

– Va ta Grīnfeld dencs ganos nejet?

– Neiet.

Ieklausījusies svešā un dēla sarunā, pie abiem pienāk Grantiņiete.

– Grīnfelds jau bija ar mieru ganu dot, – saka zēna māte. – Mēs vien paši atrunājām. Domājām, nevar zināt, kāds tas puika ir. Ka nesasit kādu kustonīti. Labāk lai gana pašu bērns.

– Tas nu nepavisai nou ritig, ka saimeks gan rentnek lops, – aizrāda Riņķis. – Rentnekam jāgan saimek lop. Pa skāds nodarišen tok var likt tiesa…

Ierodas saimnieks.

Uzzinājis, ka svešais viņu gaida, viņš ieved to istabā, un abi atsēstas pie galda.

– Es nāc roudzit, kā tas jaunaš nāburgs dzīgo, – saka Riņķis.

– Pirmo gadu jau nu diez kā neiet, – atbild Grantiņš. – Nav vēl visa dzīvā un nedzīvā inventāra. Labi, ka gadījās krietns rentnieks.

– Ko ta viņč a tiem linim izdariš?!

– Pēc manām domām – to, kas jādara: izvilcis no mārka un izlaidis uz rugāja.

– Ku tu i redzeš, ka lins tā tilina?! Izmēta kā ser piedraba.

– Tai pusē, no kuras es nāku, tā visi dara. Un tur, kur agrāk dzīvojis Grīnfelds, acīmredzot tāpat.

– Lin tok i jātupina. Savādak neticis ne pie balt krekl, ne pie balt rubul. Rentneks vēl palicis rent parāda.

– Par renti vismazāk bēdas. Mums ar Grīnfeldu noslēgts kontrakts.

– Kas tas kontrags tāc irai?

– Raksts, kurā sacīts, kas jādara saimniekam, kas rentniekam.

– Es tād nou redzevs. Parād man a.

Saimnieks pavelk kumodes atvilktni, sadabū papes vākus un noliek ciemiņam priekšā glīti aprakstītu papīru.

– Kas tev to raksti? – prasa večuks.

– To es pats rakstīju.

– Va tu pac parakstijas a?

– Kā citādi! Raksta sākumā taču teikts: “Mēs, apakšā parakstījušies…”

– Tu laikam i kāda augstaka skola gajš?

– Tai pašā trīsziemu pagastskolā un vienu ziemu draudzes skolā.

– Tu i neritig šept uznēmes. Tev jātaisas no to zem vaļa un jāiet pa skrīvel, bodnek va pa paš skolotaj…

Lai pārredzētu visu istabu, Riņķis krēsla atzveltni pagriež pret galdu.

– Kas tev tur uz to negl? – grib zināt vecais.

– Cepure, – saka saimnieks. – Kad braucu pilsētā, lieku galvā.

– Spalv vie trūkst. Ta tikpaten kā baronam.

– Tāpēc jau arī to sauc vācu mēlē – par hūti.

– Va tā i tā pat, ku tie zvirbuļ iekšā bīš?

– Kā jūs to domājat?

– Cilvek runa, ka tirgsdienas tu ietot pa pilset, reizums ceļot cepur gaisa un laižot zvirbuļs louka.

– Ejot pa ielu, šad tad cepuri paceļu gan, bet to daru, lai kādu, piemēram, melderi vai mācītāju, pasveicinātu.

– Kas ta tā pa sveicinašen?! Ja tu i sadomaš kād sveicinat, sēdes a to cilvek pie gald un pacel uz viņ veselib spicglāzit. Ta tu redzes, kā melders bīdele un mācitaš kristi.

Istabā ienāk saimniece.

– A ko ta tu mūs mielos? – uzbilst Riņķis Grantiņieti.

– Varu piedāvāt ābolus, – atbild saimniece.

– Ja ābols saēdas, ta iekšs paģēre kād stiprāk ēden virsu.

– Ko neko jau vēl sadabūsim. Bet sevišķi stiprs tas gan nebūs. Vāru kartupeļus. Došu sviestu un biezpienu klāt. Varēs piestrēbt paniņas.

– Man veca tādas te reizas uzgriež kāds šķēlits caurouguš gaļin.

– Mums tā vēl aizgaldā.

– Abet ja saimeks licis ienemt kād piņģerot vēderpilens, ko ta mēs virsu uznems?

– Tos “vēdera pilienus” Grantiņos ar uguni neatrast. Saimnieks nedzer, un es jau nu ne tik.

– To monopolpudel Grantinc laikam atkorķe pilsēta, ku siev neredz.

– Nedzer arī tur. Tad es kādreiz būtu pēc elpas matījusi.

– Kādreiz kādu pudeli alus paņemu gan, – neslēpj saimnieks. – Bet ne jau apskurbt gribēdams. Aiznesu uz vāģiem, lai, iekožot maizīti, būtu ar ko apslapināt mēli.

– Vāģos tok tam slapumam nou nekād smeķ. Smeķ i ta, ka pudel uz gald, glāz līdzas, un puts dzenas pār pa mal.

– Kad mute sausa, garšo ij no kumeļa pēdas…

– Palūka gan ko nebūt! – mudina Riņķis Grantiņieti. – Es ju dou negrib. Ja tu lab mielos, es nācis akal.

– Drīz kartupeļiem jābūt mīkstiem, – atbild saimniece un izšaujas virtuvē.

Pa vaļā pamestajām durvīm dzird kartupeļus katlā bubinām un redz, kā saimniece bubinātājus dursta ar mazu nazīti.

– Vēl kādu brīdi jāpavārās, – saka virēja, atgriezdamās istabā.

Ciemiņš izvelk no krūškabatas līkam kāsim līdzīgu pīpi, uz kuras baltās porcelāna galviņas uzgleznots garkaklains gulbis, ar raupjo īkšķi iečirkstina šķiltavu ritenīti un, labsajūtā sagumzījis lūpas, aizpīpo. Nobaudījis pirmo dūmu, pīpotājs nospļaujas.

– To gan, lūdzu, nedariet, – pasprūk parasti savaldīgajai Grantiņietei.

– Es ju tik zeme, – taisnojas Riņķis.

– Grīdai arī jābūt tīrai, – aizrāda saimniece.

Mēģinādams notikušo vērst par labu, večuks ar ūdenszābaka pazoli pašvīkā grīdas dēli. Taču pēc pāris mirkļiem seko nākamais gļotu izvirdums. Nākamajam aiznākamais. Ap pīpotāju veidojas pretīgu gremju pusloks…

Cienastu nesagaidījis, Riņķis stīvi pieceļas un, skatīdamies uz visām pusēm, uzsāk atceļu. Grantiņiete atver vēdlodziņu, ienes spaini ūdens, sadabū grīdas mazgājamo lupatu. Brīdi līkādamās, mājasmāte novērš apciemojuma netīkamās sekas.