2017. gada 25. augustā bija rakstnieka, dzejnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) 140 gadu piemiņas diena. Viņa daiļradi raksturo vienkāršība, skaista un tēlaina valoda. Viens no jaukākajiem mūsu pilsētai veltītajiem dzejoļiem ir jubilāra 1944. gada “Talsu Vārda” 13. jūlija numurā publicētais “Talsi”.
“Kungs, redzu, lasa “Talsu Balsi”.
Vai skaista pilsēta tie Talsi?
– Es dzimis talsinieks, un varu
Gan teikt, ka katru pavasaru.
Pret ezeriem kad sazied koki,
Es lieku kopā abi roki
Un Dievam pateicos par to vien,
Ka manas acis vied vēl šodien.”
J. Jaunsudrabiņš jau izsenis bija novada pašdarbnieku iemīļots autors. 1923. gada priekšpēdējā dienā Talsu slimo kase dalībniekiem rādīja teātra izrādi “Dzīvas un nedzīvas puķes”. 1924. gadā mūsu pilsētā atveda gleznu izstādi ar V. Purvīša, K. Ubāna, J. Rozentāla un citu darbiem, bet vērtētājs presē nožēloja Jaunsudrabiņa līdzdalību tikai ar vienu nelielu “Baltās grāmatas” zīmējumu. 1926. gada martā mūsu pusē, šķiet, pirmo reizi rīkotajā rakstnieku vakarā tauta gaidīja Paulīnu Bārdu, Ernestu Birznieku-Upīti, Kārli Dziļleju un tolaik Pļaviņās dzīvojošo Jaunsudrabiņu, kurš neieradās. Toties viņa viencēliens “Sapnis saulītē” bija viens no skolēnu priekšnesumiem 1926. gada 3. oktobrī pamatskolas Gaismas ielā atklāšanā.
Interese par latvisko kultūras darbinieku pieauga 1939. gadā, kad jau nojauta draudus valsts neatkarībai. Kultūras nedēļā katrā pilsētā un pagastā notika lekcijas un teātra izrādes, Mērsragā izrādot iecienītās “Dzīvas un nedzīvas puķes”. Kara laikā latviskuma uzturēšana kļuva sevišķi nozīmīga, jo tautas pastāvēšanas iespējas stipri iedragāja padomju diktatūras gads. Stendes lauksaimniecības biedrības teatrāļu “Jo pliks, jo traks” iestudējums Bernharda Silarāja vadībā piedzīvoja izrādes gan Talsu Sadraudzīgās biedrības zālē, gan Valdemārpilī un Sabilē.
Kara gados laikrakstā “Talsu Vārds” daudz vietas atvēlēja dzejoļiem un tēlojumiem, kas noveda pie idejas rīkot literāro darbu konkursus un tikšanās. Pirmo rakstnieku vakaru noturēja 1942. gada 31. maijā. Piedalīties bija aicinātas vietējās radošās personas un Rīgas slavenība Andrejs Eglītis, kura skaidrojumiem par neierašanās iemeslu vietējie īsti nenoticēja. No vakara apmeklētājiem saņemtos līdzekļus izmantoja jauno literātu prēmēšanai, īpaši izceļot 14-gadīgās Lībagu meitenes Gaidas Ārbergas talantu. A. Eglīti velti izgaidījās arī 3. rakstnieku vakarā 1945. gada 25. martā. Tur piedalījās Ilze Kalnāre, Jānis Medenis, Vilis Cedriņš un Andrejs Johansons. Tomēr viņš ieradās sava un Lūcijas Garūtas kopdarba – kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojumā 30. martā, Lielajā piektdienā Talsu luterāņu Dievnamā. Arī 6. maijā abi autori bija šeit, kantātes atskaņošanā Stendē un Talsos.
Otrais “Talsu Vārda” redakcijas sarīkotais rakstnieku vakars notika 1943. gada februāra pēdējā dienā. Tam gatavojoties, laikrakstā publicēja viesu – Antona Bārdas, Viktora Eglīša, Jāņa Jaunsudrabiņu un citu īsbiogrāfijas. Nemaz nepieminēja viesi, kuram tikšanās kļuva liktenīga – Aleksandru Pelēci. Vakara atreferējumā vēstīts, ka Jaunsudrabiņš, kurš pirmo reizi bija Talsos, nolasījis četrus īsprozas darbus. Bet A. Pelēcis sevi parādīja kā “ļoti apdāvinātu dzejnieku”. Noslēgumā notika iepriekš solītais “tuvināšanās vakars, kur literāti kopā ar lūgtiem viesiem piedalīsies vakariņās.”
Talsu dzejnieks Pelēcis trīsdesmit gadus vēlāk atcerējās: “Bijīgs vēroju Jaunsudrabiņu, bet viņš sēdēja kā saulīte mūsu vidū un runāja kā visi cilvēki. [..] Tagadējā Kultūras un toreizējā Sadraudzīgās biedrības namā mums ierādīja jaukas istabiņas [tās jau izsenis bija iekārtotas tūristu un viesu uzņemšanai]. Kad domāju par izcilu viesmīlību, man allaž prātā šis vakars Talsos. Neesmu redzējis nedz dzirdējis atsaucīgākus klausītājus kā todien Talsu jauniešus. Un kādus kulinārijas gardumus spēja radīt talsenieces pēc tam goda mielastā… Vilcieni gāja reti, un tā mēs Talsos nodzīvojām vairākas dienas. Prātā gājiens divatā ar Jaunsudrabiņu pa pilsētas dārzu. Rīta klusumā mirdzēja apsarmojušie koki. [..] Bija vēl daudzi gājieni pa Talsu ielām, uz Dravniekiem, viesošanās Talsu vidusskolā [tag. novada muzeja ēka]. Tad pienāca šķiršanās brīdis. Jaunsudrabiņam līdzi bija ietilpīga mugursoma. To talsenieces pielocīja pilnu ar dažādiem produktiem – honorāra vietā. [..] Antons Bārda atmiņās par Talsu braucienu stāsta: “Mūs pārsteidza mums domātais honorārs. Tur bija sviests, biezpiens, siers, milti, kāda liela zivs un milzīga, apbrīnojami trekna vista.””
“Mūs pārsteidza mums domātais honorārs. Tur bija sviests, biezpiens, siers, milti, kāda liela zivs un milzīga, apbrīnojami trekna vista.” DALIES TVITERĪ!1944. gada oktobrī J. Jaunsudrabiņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet dažas dienas Talsos bija viņu uz mūžu satuvinājušas ar A. Pelēci, kurš 1950. gadu beigās no izsūtījuma rakstīja vēstuli, uz aploksnes vācu valodā norādot: “Latviešu dzejniekam Jānim Jaunsudrabiņam Vācijas Federatīvajā republikā”. Neskatoties uz adresāta neprecizitāti un “dzelzs priekškaru”, viņš saņēma atbildi, sarakste turpinājās četrus gadus līdz J. Jaunsudrabiņa nāvei. 1969. gada rudens sākumā A. Pelēcis ar ģimeni un daudzām Jaunsudrabiņa no Vācijas sūtītām grāmatām un gleznām ieradās Talsos, “atvedot” savu draugu šeit otrreiz. Represētajam dzejniekam piedāvāja apmesties arī citur Latvijā, labākos sadzīves apstākļos, bet lēmumu viņš pieņēma ar sirdi.
Trešā Jaunsudrabiņa atgriešanās Talsos bija viņa simtgadē. Rīgas Kinostudijā atminējās vairākus gadus iepriekš režisora A. Freimaņa un I. Ziedoņa uzrakstīto scenāriju “Baltajai grāmatai”. Toreizējās Lībagu ciema padomes priekšsēdētāja filmētājiem bija ieteikusi “Kalniņu” mājas 13 km no Talsiem, uzdāvināja pirtiņu pilnīgākai “Mūsmāju” atveidošanai, no citurienes atveda klētiņu. Kaimiņsētā “Indrānos” bija iekārtota grimētava un rekvizītu glabātuve. 15 mēnešus filmēšanas grupa ar operatoru Dāvi Sīmani (senioru) uzņēma filmu “Puika”. Tam laikam savdabīgais skatījums vainagojās ar augstāko vietējā kino apbalvojumu “Lielais Kristaps” (1977). Par filmas veidošanu režisors savā ironiski asprātīgajā stilā rakstīja grāmatā “Puikas gads” (1984).
Viens no svarīgiem apsvērumiem Talsu apkārtnes izvēlē bijusi nupat uzbūvētā jaunā viesnīca. Atskaitē norādīts, ka tur izvietoti 85 procenti grupas, bet pārējie – pie privātpersonām. Esot noorganizēti kultūras pasākumi – kino, teātra apmeklējums, izspēlēti galda tenisa turnīri. Jaundzimušā bērniņa lomā iejutās Talsu viesnīcas darbinieces mazulīte. Skaistie dabasskati, dzeltenā pieneņu pļava, ko režisoram par sarūgtinājumu par “padomju stilu” nosauca Anšlavs Eglītis – tas viss mūsu pašu.
Fragments no režisora A. Freimaņa 1993. gadā rakstītā. “Sākot kinofilmas “Puika” uzņemšanu un filmētāju grupai un aktieriem apmetoties Talsu viesnīcā, atklājās, ka trūkst… Vaktiņa! Aizrunātais suns beidzamajā brīdī, izrādās, bija atteikts. Režisora asistents Saša Žukovskis tomēr nekrita izmisumā, bet solīja līdz rītam sadabūt citu suni – lai tur šķīst vai plīst! Patiešām: ik pa laiciņam viņš atgriezās no sirojuma pa jau tumsā iegrimušajiem Talsiem un viesnīcas vestibilā ieveda kārtējo Vaktiņa kandidātu. Administratores gan pakurnēja, ka viesnīcas iekšējās kārtības noteikumi dzīvnieku ievešanu nepieļaujot, taču šoreiz piekrita izņēmumam, jo suns bija vajadzīgs Mākslai.
Pēc kādas nedēļas bija paredzēts filmēt ķekatu epizodi, tajā vajadzēja savākt prāvu aktieru bariņu. Ne vienu vien uz Talsiem nācās vest pēc izrādēm teātros, tāpēc autobusiņš ar trokšņainajiem skatuves māksliniekiem pie viesnīcas durvīm piestāja jau dziļā nakts stundā. Vienā šādā reizē, kad klusumu un hoteļa iemītnieku miegu iztraucēja aktieru ierašanās, viņu čalas un smieklus vestibilā pēkšņi papildināja… skaļi un priecīgi zirga zviedzieni ar sekojošu sulīgu nogrudzināšanos beigās! – Ārprāts! – iesaucās viena no viesnīcas darbiniecēm. – Nepietiek, ka tā kinostudija veda iekšā suņus – nu atveduši zirgu! Taču: nekāda zirga neredzēja! Vai spokošanās? Un tikai vēlāk nāca gaismā, ka tas zviedzējs bijis… Gunārs Placēns! Tas esot viņa kroņa numurs. Par godu cien. skatuves māksliniekam un visai Staņislavska sistēmai jāatzīst, ka zviedzieni bija nevis “uz mata kā zirgam”, bet vēl labāki.”
“Kā es māku, tā es maunu”, nē, tas nav saistīts ar iepriekš rakstīto, tikai atgādinājums, ka izteicienu populāru padarīja J. Jaunsudrabiņš “Zaļajā grāmatā”. Kurzemniekiem tas rosina neskaidras nojausmas par goviskām lietām, bet latgalieši zina, ka “maut” nozīmē peldēt.
Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!
