Tāla brīnumaina gaisma
И вот тогда из слез, из темноты,
Из бедного невежества былого
Друзей моих прекрасные черты
Появятся и растворятся снова.
(Белла Ахмадулина)
1976. gadā Latvijas PSR Rakstnieku savienības lielie šefi nez kādēļ bija uzticējuši man, viņu mazajam brālim, kādu īsu brīdi aizvietot dzejas konsultanta amatā vairs neatceros kuru no mūsu tālaika korifejiem, kas droši vien bija devies kārtējā radošajā atvaļinājumā pie siltākiem nekā mūsu dzimtajā Rīgas līcī ūdeņiem. Darbs nebija grūts, kā saka, bet atbildīgs gan un brīžiem pat bīstams – sevišķi reizēs, kad Andreja Upīša kabinetā, kurā sēdēju, Pegazam spārdoties un nikni zviedzot, iebrāzās kāda no rakstīt gribošām būtnēm ar zvērīgi kaistošām acīm, no kurām diagnoze bija skaidri nolasāma. Tātad dzejas konsultantam, kā noprotat, bija nepieciešamas ne vien minimāla apjēga poēzijas būšanās, bet arī iemaņas psihiatrijā un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā. Bet, jokus pie malas, reizumis likās, ka, noraidot kādu, tikpat kā jāparaksta nāves spriedums… pašam sev.
Lai gan sociālisms vēl nebija līdz galam “attīstījies” un pie teikšanas literatūrā un citās daiļajās mākslās bija biedri un biedrenes, īpaši tie, kuri visuzticamāk laizīja visas intīmās vietas padomju okupācijas varai, tomēr šķita, ka mūsu savienības telpās ienāk arīdzan kaut kas jaunāks, demokrātiskāks. Šo ilūziju izraisīja pirmām kārtām Gunāra Priedes iecelšana par RS pirmo sekretāru iepriekšējā, kas bija piedzīvojis lielu nelaimi, vietā. Likās, krietns ieguvums rakstnieku saimes progresīvākajai daļai ir vēl gluži nesen no “augstajiem plauktiem” nopulgotais dramaturgs, kura luga “Smaržo sēnes” bija aizliegta uz mūžu mūžiem un kura vārdu pat nedrīkstēja pieminēt (cenzūra bija izstrīpojusi kādā manā teātra izrādei rakstītajā dziesmu tekstā priedi un ielikusi tajā vietā bērzu vai kādu citu koku).
Ak, naivie, toreiz mums neienāca prātā padomāt, kādu cenu vakarējam disidentam bija jāmaksā par šo tajos laikos ārkārtīgi nozīmīgo amatu, kas automātiski deva mandātus gan partijas, gan valdības augstākajos ešelonos un visus padomju dzīves saldumus līdz ar tiem. Bet par to, ka bija jāmaksā, nešaubos ne mirkli – pārāk krass, pārāk neticams pēkšņais uznāciens tik spožā saulītē no drūmākās bedres…
Tā kā nemīlēju grozīties priekšniecības tuvumā, bet priekšniekiem savukārt bija vajadzīgi nevis “mazie brāļi”, bet tikpat diženi vīri kā viņi paši, tad arī man nebija gadījies būt tiešā kontaktā ar šo latviešu padomju dramaturģijas pīlāru. Izņemot vienu reizi 1975. gada nogalē, kad RS jaunieceltais pirmais sekretārs izsniedza man šīs organizācijas biedra karti. Bija vēl tikai viena reize, kad vakara laikā tikāmies vairākkārt un regulāri. Ar šo otro “tikšanās” vakaru, lūk, arī sākšu savas spilgtākās atmiņas par mūsu Jāni Baltvilku.
Šādas tādas novitātes un pārmaiņas, kā jau minēju, bija devušas mums, jaunajiem, zināmas cerības un ilūzijas. Un kā nu ne, ja ar Helēnas Pētersones, rakstnieku saimes kuratori LKP Centrālajā komitejā, svētību pirmo reizi RS vēsturē poēzijas zaļknābjiem tika atvēlēts lielais gods piedalīties Dzejas dienās. Tobrīd Rīgas Jauno literātu apvienību (RJLA) “ganīja” Olga Lisovska, kuru mēs acumirklī nodēvējām par mūsu Zaļo Māmiņu. Jo daļa no mums bija pašdibinājusies sīkākā, toties, mūsuprāt, ļoti progresīvā grupiņā, kuru nosaucām optimistiski – par Mazajiem Zaļajiem Draudziņiem jeb MZD.
Arī Imants Pijols, šķiet, nupat kā bija iecelts par direktoru RS Literatūras propagandas birojā (padomājiet tikai, kādas diženas iestādes bija izdomātas, lai varētu ideoloģiski pareizi vadīt radošos procesus!) Jo īstenībā literatūra nebūt nebija jāpropagandē – grāmatu, īpaši dzejas, milzu tirāžas tika izķertas kā ziepes un sērkociņi, kārtējo reizi tuvojoties karam. Tā bija pilnīga nejaušība, ka bariņš zaļo draudziņu tobrīd deldēja Benjamiņa nama parketu. Padzirduši, ka tieši tajā laikā “augšas” lemj par vakantajām vietām braucienam uz Palsmani, Valku un Daugavpili, uzkāpām pie Imanta, kuru arīdzan mazliet turējām par mūsējo, jo nebija taču vecs grabeklis, ar ordeņiem krūšu kurvi apspraudījis. Tomēr dižie amati spēj dažu labu pārvērst līdz nepazīšanai, izraisot katastrofiskas izmaiņas fizioloģiskajos procesos vai, citiem vārdiem, spēju urīna pieplūdumu galvas smadzenēm.
Imants, pārvalbījis acis, pijolēja gandrīz vai kliegšus: “Kas jūs tādi esat? Ko jūs te iedomājaties par sevi?!” un tādā garā. Nelīdzēja mūsu jaukās Zaļās Māmiņas iejaukšanās, kas, protams, metās aizstāvēt viņai uzticētos cālīšus, un atlika vien aizvērt durvis, protams, aiz sevis un ārpus kabineta, kad piepeši mums aiz muguras atskanēja mierīgi un ļoti strikti: “Es gan viņus paņemtu līdzi Dzejas dienās.” Tā bija Helēna Pētersone, kas klusu noskatījusies šo skumjo izrādi, pasludināja savu verdiktu. I.Pijols acumirklī apsvieda kažoku uz otru pusi, un mēs, ak, laimīgie, braucām!
Un tā kopš 1975. gada Dzejas dienām un ar H. Pētersones gādību jaunie literāti turpmāk tikpat kā obligāti tika iekļauti visvisādu priekšlasījumu, izbraucienu un citādu publisku izrādīšanās jandāliņu programmās. Bet 1976. gadā, kad neilgu laiku dabūju pasēdēt svešā krēslā, bez tiešajiem pienākumiem bija jāpilda arīdzan citi uzdevumi, ja priekšniecībai labpatikās tādus izdomāt. Un bija gadījies tā, ka cienītā dzejniece Daina Avotiņa, apmetusies uz dzīvi kaut kur Salacgrīvas apkaimē, savu Rīgā rakstošo draudzi tomēr nebija piemirsusi un, izmantojot labas attiecības ar vietējiem priekšniekiem, izgādāja savienībai kārtējo plezīru. Respektīvi, Salacas krastā kādā no tajos laikos daudzajām somu pirtīm, kur mēdza izklaidēties lieli un mazi padomju kungi, gatavojās klāt galdus latvju padomju literatūras ziedam. Tikai pirms tam mazliet jāpastrādā mežā un jāpatīra svaigā cirsma – varbūt tā paša plezīra pēc, bet varbūt arī atskaitei, jo tajos laikos itin visi atskaitījās cits citam un beigu beigās komunistu partijai ar tās ģenseku priekšgalā.
Pats par sevi saprotams, ka pie galdiem vietu skaits ir ierobežots, tāpat arī autobuss nav bezizmēra, tāpēc brauciena rīkotājiem jāsastāda liste, kurā tie labākie, pareizākie un nopelniem bagātākie ierakstāmi. Kā noprotat, RS priekšniecība šo atbildīgo darbu bija uzvēlusi jaunajam poēzijas konsultantam, tas ir man. Šādi saraksti tapa pēc labi zināmā šablona, kurā jāievēro padomju jaukākās tradīcijas, respektīvi, jācenšas, gluži kā vienā maisā dažādu sugu kaķus, sabāzt nelielā autobusā visu žanru literātus, to skaitā kara veterānus, sociālistiskā darba varoņus un citus nopelniem bagātos, un tādā garā. Bez tam bija jābūt, protams, RS pirmajam sekretāram, otrajam sekretāram, trešajam sekretāram, smukajai tehniskajai sekretārei un, pasarg’ Dievs, ka neaizmirstas partijas sekretārs.
Tajā laikā Benjamiņa namā tika iesūtīts arī jauns uzraugs no padomju varas puses – Ēvalds Strods, kas tapa par rakstnieku kompartijas pirmorganizācijas sekretāru. Komunistu padarīšanas man allaž bijušas absolūti svešas, pat komjauniešos savulaik netiku uzņemts, tāpēc man bija dziļi nospļauties par visu, kas notika kā vietējā partkomā, tā arī augstāk. Taču pa ausu galam dabūju dzirdēt par Strodu glaimojošas runas, ka, lūk, beidzot savienībai esot ticis labs partijnieks un kārtīgs cilvēks. Lai gan vai tad labs partijnieks varētu būt arī kārtīgs cilvēks? Par to vēl Aleksandrs Sergejevičs Puškins bija šaubījies, runādams par ģēniju un ļaundarību…
Mī un žē, turpat trīsdesmit gadi pagājuši, tāpēc neatceros lāgā, kādā amatā tobrīd bija Pēteris Zirnītis, šķiet, ka arīdzan RS konsultants, tikai prozas, kaut arī bija zvērināts pantiņu rakstītājs. Andreja Upīša kabinetu draudzīgi dalījām savā starpā un tik dūšīgi konsultējām un konsultējām. Kad biju ticis galā ar vietējo slavenību sarakstu, kabinetā ieskrēja Pēteris, kas tikko bija saņēmis vadošos norādījumus no mūsu pirmā – Gunāra Priedes: sarakstā obligāti jāiekļauj kāds no jaunajiem literātiem.
Un te nu beidzot bija sākušās problēmas, jo, lai arī jaunie censoņi auga kā suņusēnes, tomēr labākie (un varbūt tieši tāpēc) uzturēja visai ciešas attiecības ar maestro Bakhusu, kālab viņu varoņdarbi jau bija labi zināmi priekšniecībai. Iekļaut sarakstā tādu nebija jēgas – biedrs Priede tik un tā neapstiprinātu, jo pats bija gandrīz vai atturībnieks – pāris spicglāzītes laba armēņu konjaka neko nemainīja.
Mokoši pārcilājām labākos no jaunajiem un, šaubu nav, poētus, taču turpat vai katram no tiem kaklā karājās tarba – pilna ar grēkiem. Jānim Rokpelnim pirms gada bija iznākusi pirmā un ļoti forša grāmata, un nu dzejdaris dropēja tā, ka no viņa uz visām pusēm kā blusas sprakšķēdami leca mazi zaļi cilvēciņi; Uldis Bērziņš savukārt klīda apkārt, ne vien kaudams nikno, bet arī kaudamies ar cilvēcīgām būtnēm – zilums zem acs, saplēstie briļļu stikli salīmēti ar leikoplastu; Ņurbulis (Aivars Neibarts – ja kāds nezina) ar savu ņurbulēšanu varētu jebkuru novest līdz infarktam, bet Priedem esot slima sirds, – un tā uz priekšu un bez cerībām, jo katram ir sava uts…
Un pēkšņi bezcerības biezajos mākoņos atsprāga vaļā plata plaisa un spoža gaismas šalts nolija pār mūsu apstulbušajām galvām: Baltvilks! Janka Baltvilks – kā mēs par viņu uzreiz neiedomājām?
Nē, i neceriet, ka tūlīt sekos labiņā paipuisīša, gaišmataina ķeruba apraksts, jo Baltajam (iesaukas pielīp kā kožlene ietvei un uz mūžu), tāpat kā Melnajam, tas ir – man, kaklā bija varbūt vēl smagāks maiss nekā dažam labam. Brīžiem man šķiet, ka ikvienam radošam cilvēkam nepieciešama sava grēcīgā leģenda, lai varētu just, ka viņš ir dzīvojis šajā plūdu un zemestrīču piemeklētajā pasaulē. Mitoloģijas trūkumu Jānim i gribēdams nepiedēvēsi – viņš kļuva leģendārs jau ar parādīšanos pie latviešu dzejas apvāršņiem. Apvāršņi nesniedzās tālāk par “Skapi”, puskokalēcēju iecienīto bāru viesnīcā “Rīga”, kura pastāvīgie apmeklētāji sākumā uzjautrinājās, bet pēc laika jau pierada pie Jāņa īpatnējiem gājieniem. Drīz vien visa radoši aktīvā pilsētas daļa zināja stāstīt par jauno poētu, kas, sasniegdams zināmu grādu kondīciju, aizsviež savas kurpes un metas skraidīt pa galvaspilsētas ielām bass – vai tā vasara, vai ziema, šā amoka skrējiena laikā pēdējiem vārdiem sunīdams čekistus un stukačus. Jā gan, Jānis basām kājām staigājis gan pa ledu, gan pa kvēlošām oglēm, gan arī pa plēstiem stikliem un droši vien spētu paplašināt šo faķīra repertuāru, ja vien cirka vietā nenokļūtu Rakstnieku savienībā. Lai gan, roka uz sirds, lielas atšķirības starp šīm iestādēm nebija.
Tomēr iekļūt tālaika rakstnieku cunftē nebūt nebija viegli – ja nepatika slavināt padomju varu, tad jāpamanās sumināt latviešu sarkanos strēlniekus – izskatījās tīri nacionālpatriotiski, bet ja riebās kā viens, tā otrs, tad vienkārši bija jābūt Dieva dotam talantam, kuru lietpratēji nevarētu nepamanīt. Jāteic, ka RS, tāpat kā citur, visuresošo sarkano mērkaķu un varas laizītāju neizpalika, taču tostarp bija arī īsteni rakstnieki un dzejnieki, kas spēja saskatīt talantus un negribēja ļaut tiem izputēt.
Par laimi, Jāņa spējas un varēšanu bija pamanījuši jau pirms krietna laika, un nu bija sanācis tā, ka akurāt nākamajā dienā viņš bija uzņemams padomju rakstnieku prāvajā pulkā. Un, tādējādi legalizēts, Baltvilks bija ņemams līdzi arī uz lustēm līdzās dižām un prominentām personām. Mēs ar Zirnīti atviegloti ievilkām elpu līdz ar “Elitas” – šīs “Marlboro” parodijas – smirdīgajiem dūmiem.
Brauciens uz noritēja visnotaļ normāli – rakstošie ļaudis satilpa vidēja izmēra vai nu īrētajā, vai nu no Salacgrīvas šefiem prezentētajā autobusā, kas bez starpgadījumiem viņus nogādāja tieši mežā, plašā izcirtumā. Un nu lepnie viesi uz vairākām stundām pārtapa par viesstrādniekiem un varēja pat iemantot īstas darba tulznas. Cirsma bija piesvaidīta lielām ķeburainām grēdām, kas parasti paliek pāri pēc priežu gāšanas un atzarošanas, nāsis tīkami tvēra sveķu un skujotnes aromātu, kuru drīz vien nomāca augsti liesmojošo gunskuru dūmi. Atšķirībā no daudzām vīriešu kārtas kuslajām būtnēm, kas taisīja latviešu padomju poēziju, bet neprata naglu sienā iedzīt, Jānis bija vīrs ar krampi. Varēja manīt, ka fizisku darbu viņš strādā ar patikšanu un pat iedvesmu. Un nemaz nebija manāms, ka burtiski vakar Jānim tika izsniegta Rakstnieku savienības biedra karte, kas jebkuram literātam toreiz bija ārkārtīgi svarīgs notikums dzīvē, lai cik ironiski šodien pieminu šo organizāciju. Pēc idejas, protams, Jānim vajadzēja jau vakar atzīmēt šo notikumu, bet nekā – acīmredzot bija pietaupījies šim braucienam.
Šoreiz mums uzticētais darbs bija patiešām īsts, nevis fiktīvs kā citkārt, kad tikai skata pēc bija jāpaņem baltajās rociņās lāpsta un jāpatur tieši tik ilgi, cik ilgi fotokorespondents knipsēja šo izrādi republikāniskajai presei. Kā jau minēju, Jānis visu darīja ar uzrāvienu un pa īstam. No Tukuma – Smārdes mežiem nācis, šis puisis bija dabai tuvs, varbūt pats bija tās daļa, jo kā neviens cits zināja stāstīt par visvisādiem svirlīšiem un citiem čivinošiem un svilpojošiem spārnu plivinātājiem. Un šīs zinības bija smeltas īstos mežos, no pirmavotiem, nevis tikai bioloģijas fakultātē no gudrām grāmatām sagrābstītas.
Man liekas, ka zinu Jāņa baskājības mānijas patieso iemeslu. Proti, iesviests lielās pilsētas dzīvē, viņš bija nolemts atrautībai no pamata – no zemes, no skarbās, sakņu čūsklāju cauraustās grunts. Un tajās reizēs, kad lietotais švirlaks tā pamatīgāk iebelza pa bēniņiem, instinkts dzina atbrīvoties no spiedīgajiem apaviem, kas mīkstpēdiņu ērtības, lai kailām pēdām atkal sajustu apakšā dzīvu zemi. Bet kāda dzīvība varēja būt uz piesmietā, piemīdītā trotuāra?
Cirsma tapa aizvien tīrāka, sakoptāka, baltie dūmi vairs neizgaroja kupliem mutuļiem, jo skujas jau bija sadegušas, tagad uguns kvēloja līdzeni un rātni kā mīlestība otrajā cēlienā. Drēbes un mati bija pievilguši ar dūmu smaku kā lucīši kūpinātavā, nogurums maigi uzlika rokas uz pleciem, aicinādams drusku piesēst un elpu atvilkt. Un te jau viņas nāca, mūsu etnogrāfiskās glābējas, vietējā novada brunčos un aubēs, nesdamas lielajiem darbarūķiem māla bļodās azaidu – sklanda raušus un speķa pīrādziņus. Tikai šoreiz tradicionālo alus zarakannu vietā tautumeitas cēla mums priekšā slīpētā stikla glāzes, kurās lēja pašu mājās raudzēto jāņogu vai upeņu vīnu.
“Jāni, tu neaizraujies ar šito vīniņu, mums priekšā vēl lielais vakars un varbūt arī nakts gabals,” – Pēteris norūpējies bilda. Taču Jānis nebūtu Baltvilks, ja kādu paklausītu – viņš nopietni un ar iedvesmu ne vien strādāja, bet arī izklaidējās. Tādējādi, kad bijām nonākuši pie dienas programmas vakara naglas, proti, pie lepnas somu pirts ēkas Salacas krastā, Jānis jau bija “pazaudējis” savas kurpes un smaidīja vien – baskājains, nerātns un gaišā kunga dūšā. Neviena seismiskā stacija nezinātu tobrīd teikt, ka tuvojas zemestrīce…
Zāle, cik atceros, bija gandrīz vai apaļa, lielās durvis uz koridoru, kas veda pirts karstajās dzīlēs, vaļā, bet vienā malā atradās trepītes, pa kurām varēja uzkāpt otrajā stāvā, kur bija izveidota tāda kā mazītiņa estrāde – tā pacēlās pāri svinību telpai, bet nebija norobežota ne ar kādām margām. Tur, augšā, satupuši pie saviem štrumentiem, bija izvietojušies trīs vai četri lauku kapelas veči un tik bungoja un čīgāja, un pūlējās ar tautisko mūziku visādi priecēt sabraukušo pilsētnieku smalkās ausis. Pilsētnieki lepni nebija un, kamēr apteksnes krāmēja pilnus galdus, kas bija izvietoti gar sienām divos lielos puslokos, devās telpas viducī uzraut kādu danci gluži kā zināmajā ziņģē – cits ar kurpi, cits ar vīzi, cits ar basu kāju. Grīda bija parketa, labi uzspodrināta un, domājams, mūsu baskājim skabargas pēdās nesadzina.
Darba pienākumu dēļ mums ar Pēteri bija jāsēžas pie priekšnieku galda, tomēr, juzdami laikam savu vainu (paši taču ierakstījām viņu tajā listē!), savācām sev līdzi Jāni, lai pieskatītu, bet atkal neveiksmīgi. Tieši mums pretī bija ieņēmis vietu Ēvalds Strods, kas dīvainā kārtā arī bija paguvis kaut kur priekšlaicīgi piešvilpties gluži kā tāds jaunais dzejnieks. Bet atšķirībā no tobrīd omulīgi smaidošā Jankas, mūsu partijnieks bija kļuvis manāmi agresīvs un sāka uzmācīgi meklēt kašķi. “Nu, kas ir? Tu esi nabags, vai ne, ka klīsti apkārt basām kājām? Tev nav naudas, lai nopirktu kurpes, ko? Es tev iedošu naudu, nopērc, tu, bosik!” ¬– Strods arvien ļauni un uzmācīgi bubināja. Jānis šajā stulbajā diskusijā neielaidās, taču viņa smaids nemanot pazuda.
Glāzītes pildījās un plaka, tostu teicēji cēlās un sēdās. Zirnītis palūkojās blakus sēdošajā Jānī, tad pagriezās pret mani un pačukstēja: “Jānim acīs tikko lampiņa izdega…” Bet pēc brīža “nosvila” arī pats Jānis, respektīvi, pazuda no galda un nekur lielajā telpā vairs nebija manāms. Nolēmām, ka plašajos pirts vai pils apartamentos būs atradis sev kādu lažiņu, kur galvu nolikt un atpūtināt, un pievērsāmies beidzot smalkajai sabiedrībai. Lielākais runātājs kā parasti bija Pēteris Pētersons – mūsu Runcis, nezinu gan, kāpēc viņam bija pielīmēta šī iesauka. Runcis cēlās ar glāzīti rokā un tik runāja un runāja, kamēr citi glāzītes tik cilāja un cilāja, necerēdami sagaidīt teicēja galavārdu. Notiekošais līdz sāpēm atgādināja “Mērnieku laikus” un Pietuka Krustiņa slaveno galda runu.
Un droši vien lai teatralizēta uzveduma sajūta būtu vēl stiprāka, svinību telpā negaidīti notika dekorāciju maiņa. Pēkšņi kaut kur no augšas zemē nolaidās troses, kuru galos bija prāvi āķi, zālē gluži kā skatuves strādnieki iesteidzās daži rosīgi vīri un piestiprināja āķus pie parketā apslēptajām metāla cilpām, un jau nākamajā brīdī grīda sadalījās vairākos segmentos un tika celta augšā pie griestiem. Plašās telpas vidū tagad gluži kā uzburta zvaigzne stāvēja astoņstūrains peldbaseins, īsts un ne mazāk kā divi metri dziļš. Atlika vēl tikai ielaist ūdeni, lai tajā varētu droši peldināt vietējās cilmes nāras vai arī eksotiskās zelta zivtiņas.
Bet tūlīt pat koridorā nāca dzirdams apdullinošs kliedziens, kas lika atcerēties Fenimoru Kūperu un siu cilts indiāņus, un šurpu gurnu apsējā jeb peldbiksēs vien, brēkdams brāzās patiešām gluži sarkanādains Baltvilks, kas tikko kā no saunas ellišķīgajiem grādiem bija pasprucis. Ne mirkli neapstādamies, viņš slaidā līdaciņas lēcienā metās lejup aizvien vēl sausajā peldbaseinā. Plakš–bum! – aptuveni astoņdesmit kilogramu dzīvsvara atsitās ar vēderu pret flīzēm, un zemestrīce bija sākusies. Jo nākamajā mirklī atskanēja tāds šausmu kliedziens, ka Nacionālās Operas lielā lustra būtu nonākusi lejā bez jebkādas spoka līdzdalības. Kliedza visas klātesošās dāmas, un arī man šermuļi pārskrēja pār kauliem, jo likās, ka ir uzstādīts nepārspējams rekords. Proti, jaunizceptais RS biedrs būs paguvis padīžāties profesionāļu rindās tikai vienu vienīgu dienu…
Bet tūlīt pat no kantainās bedres gluži kā no atvērta kapa dobji atskanēja: “Vai jūs dulli esat, vai? Nekas taču nav noticis!” Un pāri baseina malai parādījās Jāņa izspūrusi galva, seja izstaroja naivu un neviltotu izbrīnu. To skatot, man galvā pavīdēja brašā kareivja Šveika nemirstīgais tēls…
Tiklīdz Jānis bija izvīkšķījies laukā, izrāde turpinājās jau teātra profesionāļa izpildījumā. Pēteris Pētersons, tā sacīt, visā godībā – nelētā svētku ancukā un spožās gamašās kājās lietišķi rāpās lejā, pieturēdamies pie neērto kāpnīšu caurulēm. Jāpalūkojot, kāpēc tur ūdens netek iekšā. Brīdī, kad viņš, tēlodams viszinošu santehniķi, lietišķi līkņāja gar baseina klonu, ūdens beidzot tika palaists, turklāt ļoti strauji. Runcis kaķa ātrumā laidās augšā, bet par vēlu – glaunās kurpes jau bija piesmēlušās kā “Titaniks”, un neatlika nekā cita, kā vien vilkt tās nost līdz ar zeķēm. Divi baskāji vienā vakarā! Tas jau likās par daudz pat dramaturgam – droši vien tāpēc Gunārs Priede kungu galā cēlās un dažu savu “pietuvināto” personu pavadībā pazuda lielās pirts dziļajā vēderā. Taču nē jau, nē – nevis konkurējošais dramaturgs Pētersons bija Priedes bēgšanas cēlonis, bet gan aizvien mūsu Jānis, kam tagad piepeši iedegās tā no sirds parunāties ar RS pirmo sekretāru.
Vakars turpinājās zem Baltvilka zīmes un pēc scenārija, kas personīgi man neko gaišu un cerīgu nevēstīja. Respektīvi, ik pēc laika sprīža parādījās kāds lielā priekšnieka emisārs un aicināja mani patumšajos labirintos, kur aiz slepenām durvīm bija dislocējies G.Priedes štābs. Neliela istaba, četrkantains galdiņš, vārga smukuma svecīte, pudele konjaka, telēķī dabas un vietējo kulināru veltes, pavadoņi, kas stāvēja apkārt sēdošajam šefam, gatavi izpildīt jebkuru pavēli. Telpā valdīja tik sērīgs bēru mielasta klusums, ka ausīs pat iezvanījās. Un likās, ka zvani skan nevienam citam kā vien man, jo sarakstu taču biju “piestādījis” es nevis Hemingvejs. Pirmajā tādā izsaukuma reizē tiku lūgts, vai nevarētu kaut kādā veidā neitralizēt pārlieku aktīvo dzejnieku.
Kopā ar Pēteri Zirnīti izmānījām Jāni laukā uzpīpēt svaigā gaisā un zvaigznes debesīs paskaitīt. Bija pienākusi pusnakts, un zvaigžņu patiešām netrūka, kaut kur tuvumā miegaini šalkoja, burbuļoja Salaca, kā aicinādama nedaudz nomierināties, atpūsties. Tā arī pateicām Jānim, katrs savā pusē draudzīgi paņēmuši viņu pie rokas. Jānis nepretojās, bet likās garšļaukus un ļāva sevi stiept aiz rociņām pa zemi kā maisu, visā galvā kliegdams: “Varmākas, nagumaucēji! Nost ar komunistiem un čekistiem! Lai dzīvo brīvība–ā–ā–ā! Ā–ā–ā–āāāā!!!” Notiekošais stipri vien atgādināja daudzkārt redzēto padomju propagandas filmās, kur policisti, šie pūstošā kapitālisma ķēdes suņi, izklīdina strādnieku jeb kapitālisma kapraču demonstrāciju, stiepdami un stūķēdami arestētos cilvēkus autobusos. Gluži līdzīgi, arī mūsu mērķis bija autobuss, kas stāvēja turpat pirts priekšā, uz asfaltētā laukuma, – cerējām nolikt Jāni pagulēt uz aizmugures sēdekļa. Bet tiklīdz bijām atvilkuši bļaujošo maisu līdz braucamajam, durvju ermoņikas šņākdamas aizdarījās deguna priekšā. Šoferis, maita tāds, pārvilka krustu visiem mūsu pūliņiem! Palaidām Jāni vaļā, nospļāvāmies un devāmies izkarsēties saunā, kur, starp citu, bija otrs, vēl lielāks peldbaseins.
Karsētavā mums spiedās ārā acis un sviedri, savukārt ausīs iekšā urbās tāla dunoņa, kas atgādināja vienmuļu kanonādi. Bum–bum–bum! Bum–bum–bum! Bijām izsviedrējuši un aizskalojuši visu skurbumu, kad dārdoņa aizvien vēl turpinājās. Atgriežoties zālē, mūs sagaidīja brīnišķīgs skats. Jānis bija patriecis lauku kapelas vecīšus un, sēdēdams augšā, pāri visiem, likās, drīz jau stundu metodiski un bez kādas jēgas dauzīja lielās bungas: bum–bum–bumm! Dīvainākais bija tas, ka it neviens viņam nepievērsa uzmanību – ļautiņi pie galdiem ēda, dzēra un čaloja, pūlēdamies šajā vājprātīgajā troksnī jelkādi sazināties.
Tajā brīdī, kad ar Pēteri ienācām, laikam taču Jānim beidzot bija apnicis – viņš cēlās no lielajām bungām un otrā stāva augstumā balansēja uz pašas malas, abās augstu paceltajās rokās vicinādams bungu vālītes. “Ā–ā–ā–āāā!” Jānis sirsnīgi rēca pāri šai padomju Latvijas augstākajai sabiedrībai, sliedamies gluži kā Kings Kongs pāri Ņujorkas debesskrāpjiem. Nekāda nožogojuma, kā jau minēju, gaisīgajai estrādītei nebija, un tieši apakšā, zem aurojošā pārcilvēka, pie lielo kungu galda, pilnu glāzīti rokā žestikulēja Runcis Pētersons, teikdams kārtējo bezgalīgo runu.
Zirnītim pārakmeņojās vaigs. Vērdamies uz malas bīstami žvinguļojošā Baltvilkā, viņš ļauni un ar kvēlām ilgām novilka caur zobiem: “Kaut nu viņš tūlīt pat uzgāztos uz tā galda pie… (te pārskaities Pēteris pieminēja krievu māti), lai tā ballīte reiz beigtos!” Bet balle nebeidzās vis. Un mani vēl vairākkārt gluži kā uz čekas pratināšanu izsauca istabā, kas bija nobēdzinājusies tumšajā gaitenī. Gunārs Priede, bullīgi pieliecis lielo gaišo galvu ar taisni apgriezto “poniju”, lūkojās manī caur pieri un lēnām, stindzinoši uzsverot katru vārdu, ikreiz atkārtoja to pašu: “Armand, vai tas cilvēks tur vēl ir?” Ja jau mūsu Jānis vairs netika saukts ne vārdā, ne uzvārdā, bet gan par to cilvēku, tad ar savārītajām ziepēm acīmredzot varētu piepildīt pirmīt tukšo peldbaseinu…
Atceļā Jānis sēdēja aizmugurē, iespiests vidū mums, kas tikko spējām valdīt spēcīgā kolēģa impulsīvos “izrāvienus”, kad viņš par katru cenu pūlējās tikt klāt Gunāram Priedem, jo dikti vajagot aprunāties. Priede savukārt bija apmeties pašā priekšā, šķībi sagriezies, un modru aci vēroja aizmugurē notiekošo. Ikreiz, kad Jānis rāvās ārā no mūsu rokām, Priede šausmās gandrīz vai raudāja: “Lūdzu, lūdzu, nelaidiet viņu!” Tā arī nesaprotu tik neadekvāti gļēvu priekšnieka reakciju – Baltvilks taču negrasījās viņam kost!
Nākamajā dienā (laikam tā bija svētdiena) ap pusdienlaiku piezvanīja Zirnītis, vajadzētu apraudzīt Balto, puisim šodien droši vien lielie melnie, tā kā būtu jāglābj. Satikāmies, paņēmām divas “bumbas” – tā padomijā dēvēja 0,7 litra pudeles, kurās ietilpa tintei līdzīga, 18–20 grādu stipra inde, kas dikti lepni dēvējās par portvīnu, un devāmies glābt. Jānis tolaik dzīvoja koka graustā Dzirnavu ielas pašā galā, kas iesniedzās Maskavas forštates teritorijā. Baltvilks klausījās spicām ausīm, iepletis acis, un neticēja nevienam mūsu vārdam! Ko nu mēs apceļoties par viņu, nu, bija bišķi paņēmis uz krūti, bet neko tādu gan viņš neatceroties. Tagad, gluži negribēdami, glābēji pārvērtās par bendēm, jo tiklīdz bijām pārliecinājuši Jāni par izgāzto podu realitāti, kā lielie melnie bija klāt. Nu tik ņems bisi, nu tik brauks uz mežu, nu tik šausies nost! Nekā cita neatlika, kā skriet pakaļ vēl pāris “bumbām”, pēc kurām iestājās vietējā anestēzija un miers. Gan Jānim, gan man ar Pēteri.
Īstenībā neko sliktu Jānis netika izdarījis, un vispār, salīdzinot ar citu rakstnieku saimes biedru žvingulī pastrādātajiem “varoņdarbiem”, tā bija tāda sīksme, par kuru i runāt nav vērts. Jo neviens lamuvārds netika nācis pār Jāņa lūpām, neviens purns netika piesists, lai gan partijnieks to bija godam pelnījis, neviens nebija cietis, ja nu vienīgi pats Jānis, lēkdams tajā sausajā peļķē. Tad kāpēc tik spilgti atmiņā uzplaiksnījusi tieši šī epizode? Varbūt tāpēc, ka šā gadījuma īstais “varonis” bija mūsu priekšnieks, kas bija tik baltrocīgs, tik derdzīgi sterils, tik sovjetiski elitārs, ka nespēja “nolaisties” līdz sarunai, lai arī ar iereibušu, taču ar jauno kolēģi? Jā gan, Baltvilks bija vienkāršs, tā varētu sacīt, lauku puisis, kam aiz muguras nestāvēja tēva – Staļina prēmijas laureāta – ēna, viņam nebija nekādu dižu radu, paziņu un blatu tālaika tā sauktajās augstākajās kolaboracionistu aprindās, tāpēc tādam jebkurš kājas paslīdiens tika piedēvēts par nāves grēku. Turpretī “lielie” un viņu bērniņi varēja un atļāvās tādas lietas, par kādām “mazos” nolīdzinātu ar zemi. Bet tie jau būtu citi stāsti.
Manī aizvien izraisa apbrīnu Jāņa neparastā izturība, viņa vienreizējais, fantastiskais sīkstums. Lai tagad atmetam visus jokus un pikantērijas un padomājam: kā var staigāt basām kājām pa uguni un stikla lauskām, kā var nokrist uz mutes no ievērojama augstuma, bet bez jebkādām acīm redzamām sekām? Reiz ar Jāni tā vaļsirdīgi parunājām par šiem viņa trikiem. “Tu domā, ka man nesāp?” Jānis atzinās. “Sāp un pat ļoti, bet es jau ciešu.” Un šie viņa vārdi dīvainā kārtā atgādina mākslinieku baskāji Irbi jeb Irbīti, kas jautāts, vai ziemā basās kājas nesalstot, atteicis: “Kā nu nesalst, bet es jau skrienu, skrienu.” Un Jānis man pastāstīja, ka mazotnē bijis ārkārtīgi bailīgs bērns – esot patoloģiski baidījies no visa un visiem. Reiz viņš saņēmās un iegalvoja sev, ka viņam nekas slikts nevar notikt, lai ko darītu. Kopš tā laika staigāt pa naža asmeni viņam kļuvis tāds kā izaicinājums jeb pārbaude liktenim un, protams, pašam sev. Un Liktenis deva viņam nepārprotamu zīmi.
Varbūt daudziem stāsts par vilku uz ceļa varētu likties par nebijušu notikumu jeb traģiskajam gadījumam pieskaņotu leģendu, taču es apliecinu tā patiesumu, jo esmu to dzirdējis tolaik, pavisam svaigu, no pirmavota un liecinieces – Māras Zālītes. Kaut kur bijām saskrējušies, un Māra, sataisījusi apaļas acis, intriģējoši un noslēpumaini pauda: “Zini, mēs redzējām Baltvilka nāvi!” Māra un Jānis bijuši tikšanās vakarā kaut kur patālu no Rīgas – braukuši ar Rakstnieku savienības mikroautobusu. Kad viņi atgriezās nakts tumsā, ceļa vidū sēdējis balts vilks. Un RS šoferis, ne mirkli nešaubīdamies, piespieda gāzi un nogalināja. Jo atņemt dzīvību, ko pats neesi devis, laikam ir vistīkamākais. Šaubu nav, neviens jau par to Jāņa nāvi nopietni nebija domājis, tā tik bija tāda muldēšana, jo mums toreiz dikti patika visādas šausmas un mistiskas būšanas, ieskaitot šķīvīša dancināšanu un Mirdzas Ķempes gara izsaukšanu. Balts vilks uz ceļa, protams, nebija ordināra parādība, un paša Baltvilka netieša dalība nakts notikumā vedināt vedināja uz līdzībām.
Laika gaitā šis notikums pilnīgi piemirsās, dodot vietu citiem, gar kuriem mēli trīt. Taču zīme, kā tagad saprotu, izrādījās stindzinoši precīza. Kā tikai Jāni nav mēģinājuši iznīcināt! Matīsa tirgus publiskajā atejā viņam novilka vējjaku un spārdīja ar kājām, bet viņš nerimdamies cēlās, un viņu sita atkal. Jānis teica, ka būtu nosituši, ja pats neapjēgtu, ka jāpaliek guļam. Viņam nebija palicis dzīvas vietas – lauztas turpat vai visas ribas… Bet pēc gadu gadiem – šie septiņpadsmit cirtieni, turklāt ar šķietamā drauga roku. Atceros, Jānis vēlāk man stāstīja, ka visšausmīgākais bija šā cilvēka sadistiskā ņirgāšanās, kad Jānis, zemē gulēdams, noasiņoja: “Nu, ko tev tagad nocirst – roku vai kāju?” Taču Providence savu darbu zina un cirtienu galvā, kam bija jābūt nāvējošam, novirzīja par kādu milimetru – cirvis pašķiebās un tikai noņēma skalpu. Jo acīmredzot bija jānotiek vienīgi tā, kā tas bija paredzēts un kā tas arī notika pēc dažiem gadiem. Un es, bijušais neticīgais, tagad tam ticu.
Septiņdesmito gadu otrajā pusē Jānis kādu laiku bija redaktors izdevniecībā “Liesma” – bērnu literatūras redakcijā. Nezinu, kam pateicoties Jānim bija paveicies tikt šajā darbā, taču bērnu literatūrai bija paveicies daudz vairāk. Jo Baltvilks, manuprāt, bija pirmais, kas centās lauzt iesīkstējušos uzskatus, ka literatūra bērniem neesot nekas pārlieku nopietns. Ka tāds uzskats tiešām pastāvēja, dabūju pārliecināties pilnībā, tikai tas notika mazliet vēlāk un arī ar Jāņa visaktīvāko līdzdalību. Proti, 1979. gadā Jānis sameklēja mani un ņēmās pierunāt, lai nāku strādāt viņa vietā. Esot paguris savā cīņā ar redakcijā valdošo sistēmu, turklāt gribas pašam radoši pastrādāt. Tomēr sirds jau stipri vien pieaugusi bērnu literatūrai, daudzko paguvis paveikt, tāpēc pamest iesākto nespēj – vajadzīgs uzticams cilvēks, kas turpinātu viņa darbu. Nezinu, kāpēc Jānis mani turēja par gana uzticamu, jo man pašam galvā vēl svilpoja pavasarīgie vēji, tomēr darbs bija vajadzīgs, tālab kāpēc gan ne?
Jānis bija ārkārtīgi godīgs – viņš atklāti un visos smalkumos pastāstīja, kādi “jaukumi” mani sagaida šajā redakcijā, raksturoja priekšniecību un katru kolēģi, brīdināja no visādām draņķībām, uz kādām bija spējīgi šā dīķa ilggadējie iemītnieki. Līdz ar pirmo darbadienu pārliecinājos, ka viss Jāņa stāstītais ir tīrā patiesība – gan par kolēģiem, gan par autoru lērumu, kas sākumā straumēm gāzās pie manis. Savulaik Jāņa noraidīti, viņi cerēja, ka būšu piekāpīgāks jeb mīkstāks. Viņiem bērnu dzeja patiešām bija tikai haltūra – viegls peļņas avots, viņu pantiņos rībēja bungas, skanēja taures un svinīgie solījumi padomju dzimtenei, plīvoja sarkanie karogi un pionieru kaklauti, pionieri naigi nagloja trušu būrus, līdz padomju Latvija pārvērtās padomju Trusijā, vārdu sakot, itin viss bija sovjetiski kroplīgs, sadomāts, primitīvs un nedzīvs.
Ceru, ka daudzmaz biju attaisnojis Jāņa uzticību, jo drīz vien iemantoju barga un riebīga redaktora slavu. Tomēr nebiju tik izturīgs kā viņš un pēc kāda gada, kad pēkšņi izdevniecības gaiteņos paklīda baumas, melīgas, protams, ka es atklāti sludinot nepieciešamību nošaut PSKP politbiroju pie Kremļa sienas, iesniedzu atlūgumu un biju laimīgs, ka tiku ārā no tās elles ar veselu ādu. Taču, uzsveru, pats pirmais, kurš sāka drosmīgi cīkstēties un lauzt šo pretīgo, ar padomju melīgo ideoloģiju piemēsloto, sistēmu bērnu literatūrā, bija Jānis Baltvilks. Par Jāņa kā literāta milzīgo devumu bērniem nemaz nerunāšu, lai tas paliek literatūras kritiķu un vēsturnieku ziņā, tikai pieminēšu, ka mani bērni auguši ar viņa melēko vārnu, ar viņam pašam līdzīgo lietu, kas krīt un krīt, bet nesasitas, ar viņa dzīvajiem, brīnumjaukajiem putniem un zvēriem. Un esmu pārliecināts, ka ar šo augstā kaluma dzeju un arīdzan prozu izaugs vēl ne viena paaudze vien.
Nespēju precīzi minēt gadu, kad kārtējais Latvijas padomju rakstnieku kongress notika Dzelzceļnieku kultūras namā tālaika Kalniņa, bet tagad atpakaļ pārdēvētajā Parka ielā. Turpat vai viss kvartāls bija aplenkts, miliči un čekisti neļāva pieturēt mašīnu pat RS biedriem, jo rakstnieku lielo saietu bija pagodinājis visdižākais, liekas, pēc Viļa Lāča latviešu tautas nodevējs – LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss. Kultūras nams mudžēja no čekistiem un stukačiem, viņus varēja sazīmēt bez pūlēm, bet dažu labu zinājām vārdā saukt. Jo, piemēram, kurš gan nepazina čekistu Andri Nadziņu, kas gandrīz vai katru dienu nāca uz Benjamiņa namu krievu revolūcijas laiku melnu komisāra ādenieci mugurā, trūka tikai mauzera koka makstī. Stundām ilgi viņš gluži kā savās mājās uzturējās Gunāra Priedes kabinetā, un nedomāju gan, ka viņi abi tur sprieda par Latvijas neatkarības atgūšanu.
Kongresa prezidijā sēdēja visādi nopelniem bagātie un tostarp, protams, pats A.Voss, bet G.Priede izlikās, ka viņš vadītu šo saietu. Debatēs bija pieteikušies pulka runāt gribētāju, arī Baltvilks dikti vēlējās runāt, bet viņa kārta kāpt tribīnē tika paredzēta kongresa nākamajā dienā. Bufetē starpbrīžos un ne tikai tajos neatlaidīgi “uzpildījās” visu paaudžu rakstnieki, nenovēršami kļūdami aizvien “pilnīgāki” un pļāpīgāki. Tādējādi pret vakaru gandrīz vai katrs jau bija padzirdējis par kaut kādām Jāņa Baltvilka tēzēm, kuras viņš rīt celšot augstajai sapulcei priekšā. Nu, gluži kā V.I.Ļeņins ar tām aprīļa tēzēm…
Nākamajā dienā debates turpinājās, tikai Baltvilks nekur nebija manāms, pat ne bufetē. Viņš arī neparādījās tribīnē, kad tika saukts vārdā un aicināts teikt savu runu. Neviens, pat ne Māris Rungulis, Jāņa draudziņš, nezināja teikt, kur Baltvilks varētu izčibēt, lai gan iepriekšējo vakaru pavadījuši kopā. Jānis parādījās kongresa dienas nogalē, bāls, savārdzis, ne ēdis, ne paģiras lāpījis. Kā izrādījās, piesaukt iepriekšējā dienā savas tēzes tajā čekistu pūzni bija par maz – vajadzēja vēl aizvazāties uz viesnīcu “Latvija”, kur bija nometināts Māris Rungulis līdz ar citiem ārpus Rīgas dzīvojošiem “kongresmeņiem”. Bet arī tas vēl nav nekas – Jānim tajā Runguļa numurā bija skaļi un pilnībā jānolasa rītdienai paredzētais teksts!
Bija jābūt pilnīgi aprobežotiem, ja ne galīgi stulbiem, lai nezinātu, ka viesnīcas “Latvija” zilais monstrs bija no augšas līdz apakšai piebāzts ar noklausīšanās ierīcēm. Pagraba telpās pie aparatūras dienu un nakti dežūrēja čekas tehniķi, kas ierakstīja lentēs ikvienu vārdu, ikvienu gultas čīkstienu, kas atskanētu jebkurā numurā. Savukārt vestibilā absolūti legāli “dežūrēja” skaistas, dārgas, labi koptas un grezni tērptas prostitūtas, kas amatu apvienošanas kārtībā “strādāja” arī drošības komitejas labā, tā teikt, universālas maukas. Vārdu sakot, šī viesnīca, kur parasti tika izmitināti ārzemju viesi, kā arī citi čekai interesanti ļaudis, bija pati pēdējā vieta Latvijas PSR, kur varētu atļauties muti vērt vaļā. Bet ko jaunam trakam padarīsi?
Taču padarīja gan! Ap pulksten četriem vai pieciem naktī jeb rītā (kā nu patīk), kad cilvēkam tas dziļākais un saldākais miegs, Jāni, kas gulēja savā mājā, no gultas izcēla čekists Nadziņš. Teicis, ka esot nopietna saruna, kas nebūšot ilgāka par pusstundu, viņš aizrāva Baltvilku uz Stūra māju. Pusstunda izstiepās neticami gara – līdz kongresa dienas vakaram, kad viņu beidzot palaiduši vaļā. Tā čeka bija panākusi, ka Jānis savu tekstu norunāt nedabūja. Žēl, bet nezinu gan, kādas ķecerības tur bija…
Ak, mūžs nemaz nebija tik īss, tāpēc par Jāni varētu daudz un dikti, jo viņš jau pats izpaudās daudzējādi – gan kā nopietns dzejnieks, gan kā pārliecināts cīnītājs, gan kā jautrs blēņdaris, gan arī kā cietējs – traģiska personība. Taču man par visu svarīgākais un tuvākais – Jānis kā cilvēks, kā īsts vīrs, kā draugs.
Nevaru gan lielīties, ka bijām draugi šā vārda dziļākajā nozīmē – tā nu tas bija sagadījies, ka dzīvojām patālu viens no otra, bet īstas draudzības ugunskurs prasa daudz kurināmā, respektīvi, laika, kas pavadāms kopā. Tomēr man Jānis allaž bijis to cilvēku lokā, kuru klātbūtne tīkama un vēlama. Kā jau biju minējis, pulka tālaika jauno un arī ne tik jaunu dzejdaru bija kuslas, slimīgas būtnes, kas centrējās vien uz savām kaitēm, īstām vai iedomātām. Bieži vien viņi nokļuva traģiskās situācijās, jo, piemērām, nezināja ko pasākt, ja izdegusi spuldzīte vai – vēl drausmīgāk – pārdeguši drošinātāji. Viņi redzēja tikai paši sevi, runāja tikai par sevi un dzirdēja vienīgi sevi. Kad cieta badu, viņi bija lielākie ēdāji pie draudzības kopgalda, toties, tikuši pie lašmaizītēm, viņi aprija tās slepus, ieslēgušies vai zem segas.
Jānis Baltvilks, kā noprotat, bija pavisam no cita iejava taisīts, un man jāteic, ka viņš bija gandrīz vai vienīgais no visas rakstošo brālības, kas spēja padarīt fizisku darbu kā jau normālam vīrietim pienākas. Bet, galvenais, viņš nekad nav liedzis savu palīdzību un allaž nācis talkā, ja bija nepieciešams kaut ko smagāku paveikt. Personīgi man tāds smagums (visā nopietnībā nevis anekdotes pēc) bija sievasmāte – grūti slima diabētiķe, tikpat kā neredzīga, nespējīga ne soli paspert bez citu palīdzības. Dzīvojām Pierīgā, Piņķos, patālu no slimnīcām un ārstiem – speciālistiem, nepieciešamība pēc kuriem pieauga gads no gada. Nezinu saskaitīt, cik reizes Jānis bija braucis pie mums un līdzējis slimo sievieti nest lejā, tad pa slimnīcu gaiteņiem un atkal atpakaļ mājup, uz trešo stāvu, un viņš bija vienīgais, par kura palīdzīgo roku nešaubījos nekad.
Bet kad bija pienākusi jaunā tūkstošgade un jaunā un neatkarīgā Latvijas Republika izsniedza manai saimei, tāpat kā tautas lielākajai daļai, mazturīgās ģimenes jeb, prastiem vārdiem, nabadzības apliecību, kad jau pats vairs nebiju spējīgs ne soli bez mokām paspert un gaidīju vai nu abu kāju amputāciju, vai arī vēl ko ļaunāku, Jānis Baltvilks atkal bija vienīgais, kas nevilka ārā nēzdodziņu un neslaucīja asariņu par manām ciešanām, kā to darīja jo daudzi, bet gan ļoti konkrēti iedeva tam laikam diezgan ievērojamu summu, par ko dārgās zāles pirkt un ikdienas maršruta taksī braukāt uz fizioterapijas procedūrām. Un, ņemot vērā zooloģisko egoismu, kas pārņēmis Latvijas sabiedrību, Jāņa rīcība savā vienkāršajā cilvēcībā ir fantastiska. Kamēr esmu dzīvs, to atceros un neaizmirsīšu, lai Dievs mielo viņa dvēseli!
Ja spriež pēc ārējām pazīmēm, Jānis, protams, ziemeļniekiem rada, taču dīvainā kārtā viņa kaislīgais, ekspansīvais raksturs bija pilnīgs pretstats ģenētiskajai cilmei, reizēm likās, ka viņam kādā no iepriekšējām paaudzēm tomēr būtu patrāpījies kāds melnīgsnējs un karstasinīgs sencis, kas itāļu vai spāņu mēlē bēris gluži kā ar zirņiem pret sienu, žestikulēdams kā vējdzirnavas. Dedzīgs, aizrautīgs, Jānis bija ārkārtīgi tiešs, viņš neslēpās pats un neslēpa, kas uz sirds, lai gan šīs taisnprātības dēļ jo bieži dabūja ciest. Jānis bija godīgs kā Daba, no kuras viņš basām kājām nācis, viņa tiešums un kvēle patapināti no tās. Un prestižā, lai arī naudas izteiksmē nenozīmīgā, Kristīgās akadēmijas balva par dzeju, kurā nebija ne nieka no reliģijas ārišķībām, taču augsts garīgums, kas caur šo fantastisko dabas izjūtu nācis, – šī prēmija zināmā mērā varētu būt Jāņa – cilvēka un poēta – mūža kulminācija.
Ak, dzīve tomēr nebija tik īsa – gadi nāca un gāja, bet mēs, slīkdami savās rūpēs, dienās un nedienās, tikāmies aizvien retāk un retāk līdz pat nemaz. Un tomēr šī nežēlīgā dzīve bija man dāvājusi dažus cilvēkus, kuri nelika man vilties. Nekad. To nedaudzo vidū – Jānis Baltvilks. Varējām neredzēties un nesadzirdēties gadiem ilgi, taču apziņa, ka šajā pasaulē dzīvo tāds cilvēks, deva savādu stabilitātes sajūtu, vērta valdošo tumsību gaišāku, allaž bija cerība, ka tiksimies vaigu vaigā vai nu pilnā nopietnībā, vai nu nenopietni, bet pie pilnām glāzēm. Ar Jāņa traģisko aiziešanu nodzisa arī šī brīnumainā gaisma, un es vairs nešaubīdamies aizvēru aiz sevis Dzimtenes durvis.
– – – – –
Kad gremdējos šajās atmiņās, Vāczemes pilsētu laukumos krāšņi deg izpušķotās dižegles, skan smiekli un baznīcu zvani, kausi pildās ar alu, bet glāzes ar tumīgām karstvīna asinīm, bavārieši stumj māgās ceptas desiņas, iznīcinādami tās neticamos kvantumos, peršeroni – gigantiskie rumaki, kas viduslaikos nesuši savās mugurās krusta bruņiniekus, velk milzīgus izpušķotus ratus, stāvgrūdām pilnus ar bērniem un viņu radītājiem, vārdu sakot, ir karuseļu un visādu nieku tirgošanas laiks. Dienas aizvien īsākām kājām steidz cita pēc citas, sacenzdamās tumsībā, bet es šajā gada novakarē redzu Jāni nez kādēļ tieši tajā trakajā somu pirtī, kā viņš tur, tajā gaisīgajā estrādītē, stāv pāri visiem, augsti paceltām rokām, kliegdams aiz jaunības, jūtu un spēka pārpilnības. Un asaras noskalo manas acis spožākas, un šajās īsajās tumšajās svešo Ziemsvētku dienās atspīd tāla brīnumaina gaisma. Paldies, Jāni!
Armands Melnalksnis
VFR, Bavārijā, 2005. gada decembrī