Iznīcinātais latviešu teātris “Skatuve”

Šajā 3. februāra dienā, īsu brīdi pirms Marijai Leiko iešāva pakausī, viņa ieraudzīja  milzīgu melnu bedri, līdz pusei piepildītu cilvēku ķermeņiem, cilvēkus, kuri stāvēja līdzās viņai pie bedres malas, krita tajā vai jau bija starp nošautajiem un sevi šo cilvēku vidū. Tagad bija viņas kārta.

Tobrīd viņai varētu šķist, ka viņa stāv proscēnijā – priekšā melna orķestra bedre, bet aiz viņas – skatuve. Nu bija viņas uznāciens…  Nospēlēt to nevarēja, bet viņa jau bija pilnībā apstiprināta šai lomai – latvietes lomai, kuru šodien jānošauj.

Pirms 80 gadiem – 1938. gada 3. februārī NKVD Piemaskavas poligonā Butovā nošāva 258 cilvēkus, to skaitā 229 latviešus.

Daudz latviešu togad nošāva arī citās dienās. Piemēram, 74 latviešu uzvārdus var konstatēt 1938. gada 28. februārī Butovā nošauto sarakstā. Šodien nav zināms pilns Butovas grāvjos aprakto dzīvību skaits, bet, saskaņā ar dažām aplēsēm, laikā no 1937. gada 7. augusta līdz 1938. gada 19. oktobrim Piemaskavas ciematā čekisti iznīcināja divus tūkstošus septiņi simti sešdesmit piecus 70 dažādu tautību cilvēkus. No tiem 1142 cilvēkus nošāva par latvisko izcelsmi – kаtra sestā tur nogalinātā sieviete bija latviete. Šajā periodā vēl citos Maskavas NKVD objektos nošāva vairāk kā trīs simtus latviešu. Pēc 1933. gada tautas skaitīšanas datiem, tolaik Maskavā dzīvojošo latviešu skaits nepārsniedza pusi procenta no pilsētas iedzīvotāju skaita.

Tomēr tieši 3. februāris uz mūžīgiem laikiem Staļina terora vēsturē paliks kā ”latviešu nošaušanas diena”. Kaut vai tāpēc, ka šajā dienā Butovā gandrīz pilnā sastāvā iznīcināja Maskavas latviešu teātra “Skatuve” trupu.

Šo teātri 1919. gada novembrī nodibināja Vakhtangova (Eugene Bagrationovich Vakhtangov) skolnieks un laikabiedrs Osvalds Glāznieks (Glazunovs). Tas bija viens no trim latviešu teātriem, kas darbojas bijušajā Padomju Savienībā 1920.–1930. gados, arī viens no trim nacionālajiem teātriem Maskavā, kam bija ievērojami panākumi Maskavas teātru publikā. Bet Maskavas latviešu kopiena vienkārši dievināja šī  Strastnova bulvārī 8 esošā teātra aktierus.

Latviešu skaits, kuri dzīvoja Maskavā jau vairāk kā 150 gadus, relatīvi pieauga pēc  lielā  1915.–1916. gada migrācijas viļņa. Pirmais pasaules karš piespieda Krievijas valdību no Rīgas un citām Baltijas rūpniecības pilsētām kopā ar personālu evakuēt daudzus uzņēmumus. Tā Maskavā radās rūpnīca “Kaučuks”, Maskavas elektrisko spuldžu rūpnīca un daudzas citas; tūkstošiem latviešu nonāca Maskavā, Ņižņijnovgorodā, Tverā, Smoļenskā un citās Krievijas pilsētās. Daļa no viņiem 1920. gadu sākumā atgriezās Latvijā, bet daudzi latvieši atrada darbu, nodibināja ģimenes un apmetās Maskavā.

Tā laika Maskava, kultūras tradīcijām bagāta, avangarda un kosmopolītisma galvaspilsēta, vilināja latviešu māksliniekus un rakstniekus, arhitektus un aktierus. Teātris ”Skatuve”, kura trupā pirmsākumos bija ne vairāk kā 10 cilvēku, 1930. gadu sākumā kļuva par profesionālu teātri. Teātrim bija sava studija, kur Glāznieka jaunie audzēkņi no rītiem apguva teātra mākslu, bet vakaros spēlēja izrādēs.

Savos 18 pastāvēšanas gados teātris ”Skatuve” uzveda 88 lugas, par vienu no nozīmīgākajiem uzvedumiem kļūstot Blaumaņa drāmai ”Ugunī”. Repertuārā, kas balstījās uz latviešu dramaturģiju, bija iekļautas arī lugas krievu valodā, kas ļāva pieaicināt aktierus no citiem Maskavas teātriem; piemēram, slavenā Vahtangova teātra aktrise Anna Oročko arī spēlēja ”Skatuvē”. Trīsdesmito gadu vidū teātra vadībai izdevās iesaistīt trupā tolaik populāro Eiropas kino zvaigzni Mariju Leiko. Nejauši 1935. gadā nokļuvusi Maskavā, šī latviešu aktrise, kura filmējās pie vācu kinoekspresionisma klasiķa Frīdriha Vilhelma Mūrnava (Friedrich Wilhelm Murnau) un bija iekarojusi Berlīnes publikas simpātijas Maksa Reinharda teātrī, piekrita palikt šeit, aizrāvusies ar viņai jaunu ideju – spēlēt “Skatuvē”. Tad viņa vēl nezināja, kādu rezultātu piedzīvos par šo aizraušanos.

Latviešu aresti 1937. gada beigās kļuva masveidīgi. Saskaņā ar NKVD izmeklētāju publicētajiem atzinumiem, ”tā saucamās latviešu organizācijas masu aresti pārvērtās par latviešu medībām un pieaugušo latviešu vīriešu iznīcināšanu Maskavā. Nonāca pat tik tālu, ka visus latviešus meklēja pēc t. s. pieraksta lapām milicijā.” NKVD svarīgākais uzdevums tad bija latviešu uzvārdu meklēšana Mājas grāmatās; naktīs ķemmēja kvartālu pēc kvartāla, apcietinot visus, kuriem bija šie uzvārdi. Ar latviešu uzvārdiem arestētajiem piedāvāja divus apsūdzības variantus: ”piederība kontrrevolucionārai nacionālistiskai latviešu fašistiskai organizācijai” vai ”spiegošana Latvijas labā”.

Patiesībā nebija izvēles, jo abi formulējumi nozīmēja nošaušanu. Par cīņas kulmināciju ar “latviešu organizācijām” kļuva Staļina parakstītā 1937. gada 3. decembra slepenā direktīva, kas sankcionēja masveida teroru pret latviešiem Padomju Savienībā.
Strastnoje bulvāra teātra telpas kļuva patukšas. Skatītāji, kuri 1937. gada 8. decembra vakarā atnāca uz teātri “Skatuve”, šķiet, saskārās ar tam laikam pārlieku drosmīgu risinājumu: izrādē nebija vīriešu, mizanscēnās darbojās tikai sievietes. Tikai izmisīga spēlējošo aktrišu improvizācija izglāba šo izrādi. Publikai diez vai radās aizdomas, ka aktieru (vīriešu) tiešām vairs teātrī nav, jo jau sadalītas lomas izrādē, ko uzveda valsts ”galvenais režisors”. Priekškars nolaidās.

Pēc vīriešu aiziešanas, teātri atstāja arī sievietes. Līdz decembra beigām teātrī ”Skatuve” bija arestēti visi.  1937. gada 27. decembrī toreizējā Maskavas vadība nolēma oficiāli slēgt teātri, kur tad vairs nebija neviena darbinieka, izmantojot argumentu, ka ”latviešu teātris Maskavā nav vajadzīgs”.  Mossovets (pilsētas padome) pieņēma lēmumu “atbrīvot teātrī strādājošos no 1938. gada 1. janvāra, izmaksājot divu nedēļu pabalstu”. To gan neizmaksāja – 3. februārī teātra darbiniekus nošāva.

Jāatzīmē, ka īpaši pūlējās, lai Maskavas latviešu teātra vārdu uz mūžīgiem laikiem nodotu aizmirstībai, 50 gadus nepateica nevienu vārdu par ”Skatuvi” un tā aktieru likteņiem. Ja kaut kur Rīgā kādam nedeva mieru jautājums: ”Kas tad notika ar mūsu Mariju Leiko?”, Maskavas komedianti civilajā, izturot pauzi, izdvesa ekspromtus, piemēram, “pakārās pārsūtīšanas cietumā Vācijas ražojuma zīda zeķē”…

Tomēr Lubjankas dokumenti nedeg. Daļa to bija publiskota 1990. gadu sākumā, ieskaitot šo: “LEIKO Marija Kārļa meita, dzimusi 1887. gadā Rīgā (Latvija), latviete, strādnieku ģimenē, bezpartejiska, pamatskolas izglītība, latviešu valsts teātra “Skatuve” aktrise. Dzīvoja: Maskava, Obolensky Pereulok 9, korp. 3, dz. 58. 1937. gada 15. decembrī arestējusi NKVD komisija un PSRS Prokuratūra.  1938. gada 24. janvārī pēc apsūdzības par piederību latviešu kontrrevolucionārai nacionālistiskai fašistiskai organizācijai piespriests augstākais soda mērs – nošaušana. Spriedums izpildīts 1938. gada 3. februārī. Reabilitēta 1958. gada 12. maijā. “

Latvieši griezās pie Maskavas vadības ar lūgumu uzstādīt pie teātra ēkas piemiņas plāksni, ko plānoja izgatavot par saviem līdzekļiem pēc iepriekš izstrādātas skices. Maskavas pilsētas valdības komisija 2002. gada martā oficiāli atteica Maskavas latviešu kopienai piemiņas plāksnes uzstādīšanu teātra “Skatuve” piemiņai.

Pilsētas tēvi uzskatīja par nevajadzīgu šādas piemiņas zīmes uzstādīšanu pie nama Nr. 8 Strastnij bulvārī, iesakot atrast ”citu formu” latviešu teātra piemiņas saglabāšanai. Tāds komisijas lēmums nosūtīts Maskavas latviešu kultūras biedrībai. Māja Maskavā Strastnij bulvāra un Lielās Dmitrovkas ielas stūrī stāv līdz šai dienai.
Vēl gan nav izdevies sameklēt “citu formu”, tomēr jāatceras latviešu teātris “Skatuve”, teātra darbinieki – par savu darbu viņi atdeva dzīvības.

Šeit viņu vārdi:

1. Bancāns Roberts Friča d. (nošauts 03. 02. 1938.) – latviešu teātra režisors;
2. Vanadziņš Ādolfs Jēkaba d. (nošauts 03. 02. 1938.) – teātra režisors un aktieris;
3. Krūmiņš Kārlis Jāņa d. (nošauts 03. 02. 1938.) – teātra režisors;
4. Balodis Irma Jāņa m. (nošauta 03. 02. 1938.) – aktrise;
5. Zudrag Zelma Pāvila m. (nošauta 03. 02. 1938.) – aktrise;
6. Bērziņa Lidija Sīmaņa m. (nošauta 03. 02. 1938) – aktrise;
7. Kalniņa Marta Jāņa m. (nošauta 03. 02. 1938.) – aktrise;
8. Boksberga Zelma Vilhelma m. (nošauta 03. 02. 1938.) – aktrise;
9. Leiko Marija Kārļa m. (nošauta 03. 02. 1938.) – aktrise;
10. Princis Matilda Andreja m. (nošauta 03. 02. 1938.) – par sakariem ar aktieriem;
11. Baltauss Jānis Jāņa d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
12. Baltauss Kārlis Jāņa d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
13. Krūmiņš Augsts Dāvida d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
12. Baltgalvis Vladimirs Matīsa d. (nošauts 28. 02. 1938.) – aktieris;
15. Ošs, Andrejs Jēkaba d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
16. Bancāns Rūdolfs Friča d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
17. Reinholds Preimanis
18. Zvaguls Alberts Jēkaba d. (nošauts 05. 02. 1938.) – aktieris;
19. Feldmanis Ēriks Fridriha d. (nošauts 26. 02. 1938.) – aktieris;
20. Zēbergs Oskars Oskara d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
21. Forstmanis Vilis Khristofera d.  (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
22. Cīrulis Roberts Pētera d. (nošauts 03. 02. 1938.) – aktieris;
23. Zubovs Nikolajs Aleksandra d. (nošauts 28. 02. 1938.)
24. Veidemanis Kārlis Jāņa d. (nošauts 26. 02. 1938.) – mākslinieks;
25. Rudzītis Artūrs Jura d.  (nošauts 07. 04. 1938) – dizainers, scenogrāfs;
26. Lesiņš Elfrīda Augusta m. (nošauta 03. 02. 1938.) – teātra sekretārs;
27. Ulmanis Fricis Anša d. (nošauts 03. 02. 1938.) – uzvedumu daļas vadītājs;
28. Bredermanis Roberts Jāņa d. (nošauts 17. 05. 1938.) – par sakariem ar aktieriem;
29. Glāznieks Osvalds (m. 17.  03. 1947.) – teātra dibinātājs, režisors un skolotājs;
30. Amtmanis Teodors Friča d. (nošauts 03. 02. 1938)
31. Andersons Elizabete (nošauta 03. 02. 1938.)
32. Birois-Šmits Eduards (nošauts 04. 11. 1937)

1947. gada 17. martā Gulagā iznīcināts teātra “Skatuve” mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors, vahtangovietis Osvalds Glāznieks (Glazunovs).

Teksta tulkojumu no krievu valodas sagatavojis Jānis Vasiļevskis.
Izmantotie avoti:
“Новые Известия” 30 января, 2003

Teksts krievu valodā:
https://bessmertnybarak.ru/article/rasstrelyannyy_teatr_skatuve/