Saturs

IEVADS
IESKAŅA
LĪBJU SŪTŅI TALSILU PILĪ
ZIRGU GANI
NOTIKUMI PIE VILKU EZERA
SVĒTBIRZES DZIEDINĀTAVA
LĀČKALNIEKS, AUPUTS UN LAĢIS IET IZLŪKOS
MESTRA PILĪ
KAUPO DODAS UZ ROMU
PIRĀTU UZBRUKUMS
VAKARĒŠANA
KAROTĀJI ATGRIEŽAS
DŽOVANNI VESEĻOJAS
MĪLESTĪBA
BALTĀ NĀVE
TRĪS MĪLOŠAS SIRDIS
KRĪVA PAREĢOJUMS
VIVERINI IZPILDA ZVĒRESTU
RŪPJU NASTA
KĀZAS
VINDAVAS OSTA
RŪSA
PĒDU DZINĒJI
PA PĒDĀM
BĒGĻI TURPINA CEĻU
ATKĀPŠANĀS
SLEPENĀS GAITAS
BAISĀ DIENA
EPILOGS

“Kad Laika brīnumputns ieradās pils pagalmā, Lamekins, sastindzis, plati ieplestiem redzokļiem vērās nakts spulgajās debesīs. Tur mirgoja tālās un neizskaitāmās zvaigznes. Viņa domas traucās dziļumā, tālāk un tālāk gremdējās bezgalībā, līdz prāts mežģījās un galva noreiba. Domas atdūrās kā pret tumšu sienu, kas vēlāk pamazām pārvērtās blāva: ne bezgalības, ne mūžības… viss sagriezās virpulī:

– Kāds gan Visumā tavs lielums? Kas tava tauta, kura kā skudriņas
cauru dienu lokās darbā? Vai tas viss izzudīs bezgalībā? Tāpat kā zvaigžņu miglāji, kas aprij citas zvaigznes, murgi nomāc prātu. Kas būs pēc tūkstoš gadiem vai pēc tam? Kas tas par spēku, kas liek traukties šai bezgalībā? Un nevarēsim pamosties, lai kā to vēlētos. Tagadējā kara asins blāzmā, nebeidzamajā cīņā, kad apkārt mirušie un kroplie, kūru nākotne šķiet kā miglājs debesīs.

Pils logā pavasarīgā vēsma vēstīja rītu. Uz torņa kāpnēm varēja dzirdēt šķindam sarga ieročus. Atkal pavadīta negulēta nakts. Rūpes un nemiers neļāva aizmigt. Vajadzēja vēlreiz mēģināt kaut īsu mirkli iegrimt miegā, lai atpūstos, – domāja Lamekins. Viņš atkrita uz zvērādām un pievēra acis. Tūlīt būs rīts, ausīs gaisma…”