Mūsdienu stereotipi

Padomāsim – visi kopā !

Kaspars Kļaviņš, Dr. hist.

„Kamēr pacietību izceļ kā mūsu galveno tikumu, mums vienmēr pietrūks darbīgas tikumības. 

Acīmredzot šādu tikumību tautas vadoņi nemaz arī nemeklē un pēc tās nealkst, viņiem noder tikai cietēja tikums.”

Johans Gotfrīds Zeime (1763-1810) ( Johann Gottfried Seume)

Lai attaisnotu jebkuru neizdarību, bieži dzirdam Latvijas iedzīvotājus sakām: „Latvija jau ir maza, ar dabas resursiem nabaga valsts”. Un patiesības vietā savu dzīvi sāk dzīvot ar realitāti nesaistīts stereotips. Nē, Latvija ir liela valsts, lielāka par Šveici, Dāniju, Beļģiju, Holandi. Tā ir dabas resursiem bagāta valsts: lauksaimniecībā izmantojamā zeme, sapropelis, kokmateriāls, kūdra, zaļā masa enerģētiskai neatkarībai, milzīga teritorija uz mazu iedzīvotāju skaitu – ar to jau vien pietiktu, lai Latvijas iedzīvotāji būtu bagāti un nodrošināti, nemaz nerunājot par stratēģiski nozīmīgo vietu un neaizsalstošajām ostām, kas ir īstas bagātības garants.

Šobrīd pasaulē dzīva, nepiesārņota augsne ir vērtīgāka par zeltu.

Kādēļ tad Latvijas iedzīvotāju liela daļa ir pilnīgā nabadzības situācijā? Apvienoto Arābu Emirātu eksperti, saprotot Latvijas resursu bagātību, piemēram, neizprot šīs valsts iedzīvotāju nabadzības cēloņus, kas liek viņiem doties viesstrādnieku gaitās uz Lielbritāniju u.c. Bet Anglijas Karaliskās mākslas veicināšanas biedrības biļetenā uzsvērts, ka Lielbritānija ir tikai maza, pārpildīta sala, kuras vienīgo bagātību veido brīvas, nepiesārņotas zemes gabaliņi. Šobrīd pasaulē dzīva, nepiesārņota augsne ir vērtīgāka par zeltu. Par to raksta kā Austrumos, tā Rietumos. Bet bagātās Latvijas valdība nespēj pieņemt nevienu neordināru un progresīvu lēmumu, kas ļautu izkļūt no bezizejas. Ir tikai padevīga sekošana konjunktūrai, vai sliktu paraugu špikošana kā dara nesekmīgie skolās. Mīti un sterotipi mūsdienu Latvijā jebkurā jomā nostiprinās jau līdz ar sabiedrības flegmātiska, negācijām pretoties nespējīga viedokļa ģenerēšanu, argumentējot to ar moto „Neko jau nevar mainīt, ko tad jūs liksiet vietā?” Tikai iedzīvotāji, kuri necenšas mainīt citiem sen nepieņemamas un acīmredzami kaitīgas lietas, nepārtraukti piedzīvo labu lietu un tradīciju demontēšanu. Tātad izmaiņas tomēr iespējamas un nemitīgi notiek. Mūsdienu latviešu stereotipi par savas tautas vēsturi, vērtībām un vietu pasaulē mēdz būt ļoti pretrunīgi. Tie neveicina latviešos misijas apziņu un pašapziņu, novedot pie izolācijas un bikluma starptautiskā kontekstā, nelietības pret tautiešiem un nievājošas attieksmes pret katru jaunu, radošu ideju. Vienlaikus šie stereotipi rod pamatojumu tālā pagātnē, pie tam nevis reālā, bet jauno laiku ideju un pašiedomātu konstrukciju safabricētā pagātnē. Diemžēl pat nopietni speciālisti (Gunta Ancāne u.c.) tagadnes norises skaidro ar vēsturiski dekorētu pasaku palīdzību.

 Tikai iedzīvotāji, kuri necenšas mainīt citiem sen nepieņemamas un acīmredzami kaitīgas lietas, nepārtraukti piedzīvo labu lietu un tradīciju demontēšanu.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībā pastāv tradīcija, ka atbildes uz visiem jautājumiem (vēstures, mākslas, ekonomikas) sniedz nevis cilvēki, kuri šajās jomās orientējas, bet gan politiskās situācijas radīti ”tautas tribūni”, kas ar dzeju rindām manipulē ikdienišķās apziņas līmenī, nesaprotot problēmu būtību. Vienlaikus, izglītības līmenim krītoties, speciālistu sniegtā informācija dažkārt kļūst tikpat apšaubāma. Arī „Latvijas personības”, kuras iedzīvotāji uztver kā savdabīgu vēstures esenci, lielākoties ir nevis sava mantojuma, bet stereotipiskas atlases rezultāts. Ne velti slavenajā „100 Latvijas personību” apkopojumā (2006) vieta neatradās pat izcilajam latviešu ekonomistam Kārlim Balodim (1864-1931) – pārtikas kartīšu idejas autoram un modernās Izraēlas ekonomiskās koncepcijas pamatlicējam, par tādiem izciliem zinātniekiem kā Pauls Valdens (1863-1957), vai Nobela prēmijas ieguvējs Vilhelms Ostvalds (1853-1932) vispār nerunājot.   Vēl nesen, lidojot ar Air Baltic, nācās lasīt Rīgas lidostā pieejamo žurnālu „Baltic Outlook”, kura mērķis, acīmredzot, ir popularizēt „Latvijas tēlu”. Tur, 2012. gada novembra numura 70. lappusē, minēts „Baltijas vācu ārsts vārdā Dāvids Hieronīms Grindelis” („ … a Baltic German physician named David Hieronymus Grindel …”), jo šis latviešu zinātnieks, par kuru tik izsmeļoši savulaik rakstījis profesors Jānis Stradiņš, laikam dīvainā vārda dēļ, asociējās ar svešinieku, kaut ko ne-savu. Saukt par „Baltijas vācieti” laikam likās drošāk… Mūsu kultūras sfēra saskaņā ar zemapziņas stereotipu laikam taču ir dūmistabās dzimusi pieticība, ko var kompensēt vienīgi ar ātru iedzīvošanos vai izmisīgu skepticismu pret pilnīgi visu.

Pēc PSRS laikmeta noplicinošās proletarizācijas latviešiem nebija iespēju pārvērtēt vecos stereotipus un sagatavoties jaunai, daudz dramatiskākai cīņai par pozitīvo nacionālo vērtību saglabāšanu.

Šādas izpratnes cēlonis noteikti nav iedzimta „nacionālā mentalitāte”. Par to liecina fakts, ka Latvijas domātāji daudz darījuši citu nāciju pašapziņas kopšanā. Kādēļ tad Zenta Mauriņa spēja pēc Otrā pasaules kara atjaunot nacisma eiforijas un tam sekojošās sagrāves dezorientēto vāciešu identitāti, balstoties uz klasiskām vācu kultūras vērtībām? Kāpēc Rainis tik daudz paveica baltkrievu pašapziņas veicināšanā, bet Jūlijs Straume Kaukāzā atdzīvināja vietējās amatniecības tradīcijas? Pateicoties Jāzepa Grosvalda „Tableaux Persans”, pēc Pirmā pasaules kara franču mākslinieku aprindās atkal radās interese par aizmirsto Persiju…  Te ir runa par augstas, līdzīgi Atlantīdai zudušas kultūras pārstāvjiem, kuru vārdus iedzīvotāju apziņā mūsdienās aizēno nožēlojamā ceļā bagātību ieguvušu personu tēli.   Diemžēl mūsdienu pasaule vienlaikus ar Aukstā kara beigām pakāpeniski kļuva par „masu kultūras”, pārtikas, farmācijas un citu alkatīgu industriju žņaugtu augli, kam izspiež pēdējo identitātes pilienu – kārtības, sociāla taisnīguma un tradicionālu kutūras vērtību paliekas. Tolerances, cilvēktiesību un (monopolu) brīvā tirgus mīti Latvijā kalpo par pamatu jebkuras finansiālas un politiskas nelietības attaisnošanai, kas mūsu valsts gadījumā izrādījies liktenīgi. Pēc PSRS laikmeta noplicinošās proletarizācijas latviešiem nebija iespēju pārvērtēt vecos stereotipus un sagatavoties jaunai, daudz dramatiskākai cīņai par pozitīvo nacionālo vērtību saglabāšanu. Pat nebija laika tās no jauna saredzēt, saprast un izvērtēt. Kārli Marksu lasījušajiem latviešu sociālistiem jau 19. gadsimta beigās bija skaidrs, ka totālas naudasmaisu kundzības sabiedrībā „cilvēktiesības” ir tikai šauras iedzīvotāju grupas privilēģija, bet valsts – šī negodīguma garants, ja tās vadītāji nodevīgi un iedzīvotāji bezspēcīgi. Tikai labā izglītība, ilgās pagastu pašpārvaldes tradīcijas, biedrību pieredze un sociālu vērtību cienīšana bija 1918. gadā dibinātās un 1940. gadā padomju okupācijas iznīcinātās Latvijas Republikas patiesā veiksmes stāsta pamatā. Toreiz daudz lasošie un sabiedriski aktīvie latvieši negrasījās akceptēt ne sliktu valsti, ne negodīgu politiku.

Latviešu nacionālie stereotipi (pat no fiziskas izdzīvošanas viedokļa) ir kaitīgi vienīgi iznīkstošajai latviešu tautai.

No šādas izpratnes perspektīvas raugoties, latviešu vecie, politiskai manipulācijai viegli pielāgojamie stereotipi par „700 gadu verdzību”, „kalpa garu”, „tumšo pagātni”, „ļaunajiem krustnešiem” un „naivajiem senču iezemiešiem” līdzīgi mūsdienu „Latvijas veiksmes stāstam” labi iekļaujas kopējā tumsonības tradīcijā. Nemaināmas un nediskutējamas Latvijas kontekstā mūsdienās vienmēr izrādās lietas, kas kaitē šīs zemes iedzīvotājiem. Protams, slikti funkcionējošā Latvijas Republikas Satversme ir obligāti ievērojama, taču tā nav nemaināma, ja tāda būtu pilsoņu vēlēšanās, sevišķi, ņemot vērā, ka šis pamatlikums balstīts uz Veimāras Republikas konsitūciju, ko Pirmajā pasaules karā sakautajai Vācijai uzspieda uzvarētāji, cerot, ka tā nekad neatkopsies. Latviešu nacionālie stereotipi (pat no fiziskas izdzīvošanas viedokļa) ir kaitīgi vienīgi iznīkstošajai latviešu tautai. Nevienu oficiālo konjunktūru tie neapdraud. Šie stereotipi ir pilnīgi nekaitīgi pat no mūsdienās oficiāli apkarojamā nacionālisma viedokļa. Tomēr tas nebūt nenozīmē atvērtību citām pasaules kultūrām un tradīcijām. Pateiksimies liktenim, ka šo nekaitīgo, iekšēji vērsto ksenofobiju nevar izmantot, viltīgi organizējot dažādu etnisku grupu savstarpēju slepkavošanu, kas toleranci sludinošajiem ieroču tirgotājiem tik efektīgi izdodas citur pasaulē. Kalpības gars piemita nevis mūsu senčiem, bet modernā laikmeta konjunktūristiem, kuri dabiskās izlases rezultātā (kā pielāgties spējīgākie un bezprincipiālākie) vienmēr ieņēma „atbildīgus posteņus” pēc karu, revolūciju un okupāciju vētrām, kas noslaucīja kārtējo kultūras slāni.  1991. gadā, kad Latvija formāli atguva neatkarību, toni noteica tieši šādi karjeristi ar ilgstošu pielāgošanās pieredzi.

Padomju okupācijas laikā skolās ieteiktā obligātā literatūra ar akcentu uz „grūtdieņiem” vēl joprojām dziļi iespiedusies vecāku un skolotāju prātos.

Nekāds ārējs vējš nevar izraut nācijas koku ar visām saknēm, ja tās jau nav sapuvušas. Tāpat kā jebkura pārvaldības forma atspoguļo tikai sabiedrības, tās ģimeņu un indivīdu tieksmes, arī Latvijā nav valsts politikas identitātes apzināšanas, pašcieņas veicināšanas un kultūrizglītības jomā. Ir tikai intensīva runāšana par ikdienas vajadzībām, kuras pašiem runātājiem bieži vien lielākas, nekā klusētājiem. Pārējo sastāda tikai skaļas frāzes un to bārstītāju izlasei piešķirtie līdzekļi. Bez tam, padomju okupācijas laikā skolās ieteiktā obligātā literatūra ar akcentu uz „grūtdieņiem” vēl joprojām dziļi iespiedusies vecāku un skolotāju prātos. Ja saprotam Eiropas literatūras tradīcijas dažādos laikmetos, kļūst skaidrs, ka kopš padomju laikiem skolās ieteiktā obligātā literatūra, sākot ar Garlība Merķeļa šausmu stāstiem līdz visa veida purvu bridējiem, apspiestajiem, biklajiem un patoloģiski neveiksmīgajiem, ir tikai literatūras žanrs, kas saasināti koncentrējas uz vienu realitātes aspektu, kā to savos referātos vairākkārt uzsvērusi Dr. Dagmāra Beitnere. Pat Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa un Ernesta Birznieka Upīša patoloģiski drūmajos dzīves tēlojumos jūtamas šāda stila iezīmes. Grūtsirdības tradīcija Latvijas un latviešu literatūrā ir tikpat sena kā šī literatūra pati. Apgaismības saasinātais sociālais protests, hernhūtiešu ieviestais pasaulīguma noliegums, kritiskais reālisms, nāves un iznīcības glorifikācija, melanholiskais sentimentālisms, dekadentu nihilisms – viens skumju stāsts sekoja otram. Taču šo literatūru nevar uzskatīt par vispusīgi objektīvu vēstures liecinieku, tāpat kā galvaskausiem un svecēm apzīmētās latviešu inteliģentu vēstules, sākot ar 19. gadsimta beigām. Liekas, ka latviešu autori pat sacentās dzīves drūmo pušu tēlošanā. Aktīvi, dzīvi apliecinoši romāni, līdzīgi Edvarta Virzas „Straumēniem”, padomju okupācijas laika skolās nebija pieņemami, par tādiem vecmeistariem  kā Andrievu Niedru un Juri Māteru nemaz nerunājot. Savukārt no skolotājiem lielos vilcienos nevar sagaidīt vairāk, kā vien to, ko viņi paši kādreiz mācījušies. Padomju okupācija, protams, šos literatūras sacerējumus pasniedza kā baltu patiesību par latviešu drūmo pagātni, izmantojot savai propagandai. Pat citādi aizliegtais Jānis Poruks derēja, vismaz viņa stāsts „Kauja pie Knipskas.” Grūtsirdības stereotips neapšaubāmi latviešos ir viens no noturīgākajiem un nesen ASV TV šovā izskanējusī ironiskā informācija par latviešu „skumšanas hobiju” nemaz nav tālu no patiesības. Mīti par verdzības gadsimtiem tikai papildina minēto tradīciju kā neatņemama dekorācija.   Protams, globāli raugoties, situācija nav labāka. Samocītu stereotipu ieskauta ir visa Eiropa un būtībā – visa pasaule. Cita lieta, cik lielā mērā šie stereotipi ir apzināti radīti, lai atbalstītu noteiktas intereses un ar to palīdzību akceptētu starptautisku negodīgumu un diskrimināciju.  Kur, piemēram, sākas Aukstā kara propagandas noteiktā robeža starp Austrumeiropu un Rietumeiropu? Ja Austrumeiropa nozīmē saikni ar Austrumu civilizāciju, arābiem ilgus gadsimtus piederošā Spānija vai bijusī Turcijas impērijas teritorija – Grieķija – būtu pirmie kandidāti… Absurdi, realitātei neatbilstoši, bet pasaules politiķu un finansistu kultivēti stereotipi par „neizsakāmo Tibetas garīgumu”, „Tuvo Austrumu iedzīvotāju bīstamo fanātismu” vai „Āfrikas atpalicību” nu jau pārņēmuši arī „vidējā latvieša” nedomāt pieradušo prātu, neļaujot saskatīt problēmu patiesos cēloņus un to radītājus.   700 gadu verdzības pasaka neapšaubāmi ir latviešu stereotipu virsotne. No mūsdienu viedokļa būtu labi šo kuriozo un kritiku neizturošo pasaku ignorēt, ja vien nenotiktu tā, kā pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, kad TV kādas politiskās partijas reklāmas sauklī izkliedza lozungu, kas sākās ar „700 pārciestiem…”, un elektorātam saskaņā ar iezombēto kodu skaidrs, ka uzrunā „vergu pēctečus”. Bet vergam, kā smejies – verga alga.   Kāpēc stereotipi ir bīstami? Vai nevarētu mierīgi dzīvot un nomirt, tos nenīdējot? Diemžēl pasivitāte analītiskajā un kritiskajā domāšanā nebūt neatbrīvo no traģēdijām. Latvijas gadījumā apsēstība ar „700 gadu verdzības” pasaku un mākslīgi kultivēto „naidu pret vāciešiem” 20. gadsimta sākumā ieveda latviešu tautu vienā traģēdijā pēc otras. Par to liecina jau pilnīgi bezjēdzīgā bēgšana no vācu armijas Kurzemē Pirmajā pasaules karā. Vācu karavīri negatavojās Kurzemes latviešus iznīcināt. Ar interesi šodien var lasīt tā laika vācu virspavēlniecības ziņojumus par neizpratni – no kurienes eiropeiskajiem, izglītotajiem latviešiem šāda histērija? Pilsoņu kara plosītajā Ukrainā, Krievijā un Aizkaukāzā gāja bojā daudz vairāk bēgļu, nekā tad, ja visi, līdzīgi lietuviešiem, mierīgi būtu palikuši savās mājās. Ar visu cieņu pret strēlnieku cīņām jāatzīst, ka tūkstošiem jaunu, talantīgu cilvēku nāves, stājoties pretī vācu armijai Tīreļpurvā un citur, bija bezjēdzīgas, jo piedalīšanās cariskās Krievijas un Vācijas konfliktā deva tikai dzīvā spēka izšķirošu zaudējumu brīdī, kad tas bija visvairāk vajadzīgs. Pie tam masu kapos, protams, bieži gāja bojā tieši izglītotākā un gaišākā sabiedrības daļa, veicinot sava veida negatīvo izlasi. Un zināma loma te bija arī vēstures mītiem un stereotipiem, ko propagandas nolūkos vienmēr var atražot no jauna, kā tas notika vēlāk – PSRS laikā un 1990. gadu sākumā. Arī mūsdienās netrūkst „nacionāli orientētu” politiķu, kuri savu kaitniecisko darbību aizsedz ar vispārzināmiem, nodrāztiem sterotipiem, kas veido viņu vienīgo intelektuālo arsenālu.

700 gadu verdzības pasaka neapšaubāmi ir latviešu stereotipu virsotne.

Pateicoties stereotipiem, latvieši izolējas no pagātnes kultūrvēsturiskā mantojuma, pasludinot sevi par kādu iedomātu, mūžam pazemotu kastu. Tas savukārt liek koncentrēties vienīgi uz īslaicīgiem mērķiem: ātru “varas un bagātības” iegūšanu. Bet lielākā bagātība mūsdienās ir izglītoti un domājoši iedzīvotāji, nevis dabas resursi un privatizēšanas iespējas.   Kāpēc notika tā kā notika? Vai latviešu stereotipu noturība ir laika gaitā pārbaudīta vērtība pati par sevi? Nepavisam. 20. gadsimta politiķu agresīvā cīņa par varu neparedzēja pēctecības atzīšanu. Katrs savā jomā gribēja būt „pirmais” – pirmais dibinātājs, pirmais izgudrotājs un reformētājs, noklusējot iepriekšējo paaudžu un savu laikabiedru devumu, gluži kā šodien. Protams, nācās pārdzīvot traģisko eksperimentu ar Stučkas boļševismu – plinšu sievu tribunāliem un koncentrācijas nometnēm. Pēc Pirmā pasaules kara Baltijas reģionā sadūrās tālaika pasaules saimniecisko lielvaru mērķi (Lielbritānijas, Francijas, ASV un nule kā sakautās Vācijas). Pilnīga sabiedrības konsolidācija pēc brīvības cīņu beigām Latvijā nenotika, tāpat kā izpalika nopietna savas kultūridentitātes analīze visos tās daudzveidīgajos aspektos. Tā vietā turpināja pastāvēt emocionāli sakāpināti stereotipi attiecībā uz vācbaltiešiem – nu jau Latvijas pilsoņiem.  Līdzīgi kā Somijā, kur gandrīz katra ģimene bija pilsoņu kara sašķelta, arī Latvijā pēc Pirmā pasaules kara knapi izdziedējās dažādu sabiedrības slāņu un ideju pretrunas. Vecie mīti ļoti vienkāršotā formā kalpoja par pamatu valsts jauncelsmei, tomēr ilglaicīgi tie izrādījās nederīgi. Leģendas var būt tikai skaista dekorācija, nevis nācijas pasaules uzskata pamats.   Vai visi latvieši stereotipiem un mītiem par pagātni vienmēr ir piekrituši? Protams, ka nē. „700 gadu verdzības” mītu ne bez ironijas atmaskojuši latviešu literatūrkritiķi (Janis Jansons-Brauns), politiķi (Fricis Roziņš), rakstnieki (Aleksandrs Grīns), vēsturnieki (Edgars Dunsdorfs, Agris Dzenis u.c.),  publicisti (Guntars Ābols), bibliofili (Jānis Krēsliņš) un garīdznieki (Gundars Ceipe). Tomēr, plašākā publikā – nekāda rezultāta! „Vidējā latvieša” prāts a priori piebārstīts ar gatavām receptēm jebkurā jomā. To var salīdzināt ar rūgtām samazgām pildītu trauku, kur svaigam ūdenim vairāk nav vietas. Paviršam argumentētājam vienmēr pa rokai pamatskolā dzirdētas frāzes no latviešu nacionālo romantiķu (Auseklis, Andrejs Pumpurs u.c.) pūra, tomēr pēc būtības viņi nezina ne šo romantiķu biogrāfijas, ne plašo redzesloku, valodu zināšanas un vērtību orientāciju.  Un ne jau ar nacionālajiem romantiķiem vien aprobežojas nācijas literatūra un humanitārās zinātnes. (…)

Par autoru

Kaspars Kļaviņš (Dr. hist.), dzimis Rīgā, 1968. gadā. Studējis LU, Hamburgas, Minhenes, Minsteres un Centrāleiropas (Budapeštā) universitātēs. Absolvējis vēstures metožu kursus Zalcburgas universitātē (Austrijā) un latīņu valodas kursus Heidelbergas universitātē (Vācijā). Stažējies Monpeljē universitātē Francijā. Veicis pētniecības darbu ievērojamos pasaules arhīvos un bibliotēkās. Bijis pasniedzējs LU. Ar Fulbraita programmas finansējumu strādājis kā viesprofesors Rūzvelta universitātē Čikāgā (ASV). Pēc tam strādājis Monaša universitātē Austrālijā un Daugavpils universitātē (asoc. profesora statusā). Bijis Redingas universitātes Arheoloģijas departamenta (Lielbritānijā) asociētais zinātnieks (Research Associate), Rīgas Juridiskās augstskolas un Minsteres universitātes (Vācijā) viesprofesors. Kaspars Kļaviņš ir Eiropas Savienības programmas (Seventh Framework Programme) projekta “What’s Europe” dalībnieks un Lielbritānijas Karaliskās mākslas, ražošanas un tirdzniecības veicināšanas biedrības(The Royal Society for the encouragement of Arts, Manufactures and Commerce (RSA)) biedrs. Šobrīd K. Kļaviņš ir Rīgas Tehniskās universitātes profesors (BUNĪ ekonomikas un vadības katedrā), vēstures un starpkultūru menedžmenta profesors Emirātu Tehnoloģiju koledžā Abū Dabī (Apvienotajos Arābu Emirātos) un pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks (Adjunct Research Associate) Monaša universitātē (Austrālijā). Kaspars Kļaviņš ir septiņu zinātnisku monogrāfiju un vairāku rakstu (tai skaitā angļu, vācu un franču valodās) autors, kā arī vairāku grāmatu līdzautors. Ar referātiem piedalījies daudzās starptautiskās konferencēs un kongresos, kur bijis arī sekciju vadītājs. Pazīstams kā literāri kritisku rakstu autors. Rakstījis publicistiku un dzeju (publicēti trīs krājumi). Latvijā lielu popularitāti guvusi viņa monogrāfija “apSTĀVĒŠANA” (2009) un kritiskās esejas par vēstures stereotipiem mūsdienu sabiedrības problēmu kontekstā. Pēdējā grāmata (kopā ar Aiju Taimiņu) „Ticība un neticība Livonijā: Mārtiņš Luters & Matiass Knutsens” publicēta 2013. gadā. K. Kļaviņš pazīstams kā vēstures un literatūras avotu redaktors, komentētājs un izdevējs. Bijis līdzautors (kopā ar Ēvaldu Mugurēviču) “Atskaņu hronikai” (1998). Zinātnisko komentāru autors un līdzredaktors pirmajam A. Pumpura eposa „Lāčplēsis” izdevumam angļu valodā (2007). Redaktors un izdevējs pirmajam brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” tulkojumam vācu valodā (2012). K.Kļaviņš cieši saistīts ar muzeju kultūrvēstures mantojuma popularizāciju. 2012. gadā iznāca viņa sarakstīts Cēsu muzeja ceļvedis latviešu, vācu, krievu un angļu valodās. Zinātniskās intereses: Latvijas vēsture, Eiropas viduslaiki, 18.-20. gs. intelektuālā vēsture, sabiedrības sociālo problēmu vēsture, vides zinātne, Eiropas un Tuvo Austrumu literatūra, folkloristika, muzikoloģija, starpkultūru attiecības, reliģiju vēsture, arābu kultūrvēsture.