Tu klusiem, nedzirdamiem soļiem nāc, kā ēna, kā burvīga vīzija, Tu nāc, nāc izstiepusi rokas pretī man, es redzu Tevi, jūtu
Tevi, savu Sapni, savu laimi. Tu nāc, nāc aizvien tuvāk, tuvāk, jau jūtu Tavu elpu, Tavu matu smaržu, bet tad – kā vēja šalka, kā
ziedošas ievas nopūta – un nav vairs Tevis, Tu aizgāji, aizgāji tālāk, un es paliku atkal viens …
Pamodos. Pamodos, un blakus, cieši, cieši sev blakus ieraudzīju Tevi, savu Sapni, savu laimi, jutu Tavu elpu, Tavu matu
smaržu.
Kāda laime, kāda neiedomājama laime, ka Tu, manu Sapnīt, aizgāji man garām tikai sapnī …
Dzeja un miniatūras, 1970-2010. Valdemārpils.
Par autoru
Indulis Ķēniņš (1931 – 2018)
Beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti (1985). Ieguvis Vēstures maģistra akadēmisko grādu (1994), Pedagoģjjas zinātņu doktora grādu (1995) un Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora grādu vēstures zinātnē (2007). Ilggadējs Valdemārpils vidusskolas skolotājs, pensionējies 2007. gadā. Sarakstījis vairākas Pasaules un Latvijas vēstures mācību grāmatas, kā arī publikācijas par Latvijas vēsturi un vēstures mācīšanas metodoloģiju periodikā un citos iespieddarbos; viņa darbi izdoti latviešu, krievu, kā arī angļu valodā.
Latvijas skolotāju – mācību grāmatu autoru 1995. gada konkursa laureāts, Luda Bērziņa piemiņas fonda 2003. gada laureāts.
Dzejai pievērsies jau 20. gadsimta 40-to gadu beigās – 50-to gadu sākumā, tomēr pirmie darbi, ar retiem izņēmumiem, nav saglabājušies. Pirmās publikācijas 70-tajos gados Jelgavas un Talsu rajona laikrakstu literārajās lappusēs.
Dzejas darbus rada epizodiski, acumirkļa izjūtu iespaidā.
