Liepāja, Sibīrijas bērni, Krasnojarska, Tautas fronte, Rīgas metro
Par laimi Juris Jankovičs nav rakstnieks. Orvella, Kafkas, Karola un pasaku pasaule, lai cik pavedinoša, ir sirreāla pasaule, kura lasītājam ir un paliek potenciāla, bet realitātei neatbilstoša. Jankovičs neraksta līdzībās. Viņš raksta tieši, apraksta precīzi, detalizēti – kas notika, kad notika, kā notika. Apraksta dokumentāli. Viņa iepriekšējā grāmata “Skorpiona slazdā” ir viena no retajām Sibīrijas dienasgrāmatām, kur gandrīz diendienā sīki, bez sentimentalitātes un patosa pierakstīti notikumi un norises līdz pat sīkākajām detaļām, ieskaitot statistiku par pārtikas krājumiem, rūpes par izdzīvošanu, slimībām, dabas un darba apstākļiem, par varas cilvēku patvaļu. Tā ir realitāte – skarbāka un nepielūdzamāka par literāri iedomājamo un iztēlojamo. Par laimi Juris Jankovičs ir dokumentētājs bez sirreālisma aizsega. Un tomēr – taisni tiešais vēstījums liek skaudri izjust absolūtās neparedzamības pēkšņos pagriezienus un ieskatīties greizo spoguļu pasaules groteskajos labirintos.
“Spīta krustceles” nav dienasgrāmata. Tā ir Jura Jankoviča autobiogrāfija. Taču arī šai grāmatai piemīt dienasgrāmatas precizitāte un līdz ar to augsta dokumentāla un ticamības vērtība. Tik daudz detaļu kā “Skorpiona slazdā” te nav, toties, ko zaudējam detaļās, iegūstam kopskatā, kā pietrūkst daudzos citos, lielākoties fragmentāros Sibīrijas atmiņu stāstos. Daudzi no tiem apstājas un paliek tur, kur paliek Jankoviča “Skorpiona slazdā” – Sibīrijas taigā vai tundrā. Tie liecina par cilvēku ciešanām un apsūdz padomju sistēmas necilvēcību. Bet ciešanām ir arī cita dimensija – cilvēka spēja ne tikai izdzīvot, bet atrast un izveidot dzīvojamu telpu, lai cik mazu, lai cik ierobežotu, tomēr dzīvojamu telpu gan fiziski, gan garīgi.
“Spīta krustceles”, tātad, ir stāsts par spēka avotiem, kas ļauj izdzīvot, saglabāt cilvēcību un veidot cilvēka cienīgu dzīvi visaptveroša ļaunuma, netaisnības un necilvēcības vidē, kas vājākos nonāvē, nomāc vai notrulina. Tas ir stāsts par cilvēka gara spēju ekstrēmos apstākļos veidot savu brīvības telpu. Bet tai pašā laikā – stāsts par brīvības trauslo un nedrošo eksistenci nebrīvā vidē.
Valters Nollendorfs
