Nurmuiža, Strazde, Talsi, Berlīne, Pēterburga, Jelgava, Pleskava, Petrograda, Rīga
Saturs
Dzimtene
Engures ezers
Par engurnieku dumpi 1887. un 1888. gadā
Izpriecas un sports
Ezermalnieku atmodas laikmets
Talsu un apkārtnes latviešu sabiedriskā dzīve līdz 1905. gadam
Sociālisms Talsos un apkārtnē
Manifests 1905. gada 17. oktobri
Sapulču laikmets Talsos un apkārtnē
Daži vārdi par Talsu dragūniem
Par skolotāju sapulci
Par sevi
Pirmā diena skolā
Sagatavošanās laiks skolotāja amatam
Skolotāja gadi Nurmuižā
Mani skolas gadi Strazdē
Patiess stāsts par 1905. gada revolūciju Talsos un apkārtnē
Kritušo bēres
Bēru noskaņas
Tagad par dažām zīmīgākām personām
Ieroču atņemšana
Melnā sotņa Talsos un apkārtnē
Dragūnu ārā dzīšana no Talsiem
Talsu 1905. gada revolūcijas liktenīgās dienas
Dzīve Berlīnē
Mana atgriešanās no Berlīnes
Mana Rīgas un Jelgavas dzīve līdz arestam
Notikumi Talsos pēc manas aizbēgšanas
Starpbrīdis Talsos
Otrā soda ekspedīcija Talsos
Barona Rādena laiki Talsos
Cietumā
Trimdā
Nenoteiktas nodarbošanās laikmets
Pēterburgā
Sankt-Pēterburgas Starptautiskajā komercbankā
Pirmais pasaules karš
Mana pēckara dzīve Petrogradā
Kas dārzos vasarā darāms
Mana dzīve Gdovā
Beigu cēliens Petrogradā
Jāņa Zandarta grāmatas “Aculiecinieka stāsts” ievada daļas fragments:
Dzimtene
Tur, kur kāpās līgo un zaļo visaugstāko priežu meži, tur, kur senos laikos pirms daudziem, daudziem gadiem, sirmajā senatnē feniķieši cēla tīro dzintaru, tur mana dzimtene, tur es sāku mīt savu pirmo dzīves taciņu, tur sākās mans raibais dzīves sapnis.
Rīgas jūras līča dienvidaustrumu piekraste no Mērsraga [Markgrafen] līdz Engurei [Angern] apmēram 20 km garumā no seniem laikiem pievērsusi ļaužu uzmanību ar dzintara bagātību. Vēl tagad var redzēt, ar kādu aizrautību dzintara meklētāji strādājuši, izrokot lielas bedres un grāvjus, dārgo mantu meklējot, jo dzintaram bija milzīgi liela vērtība, par to varēja iegūt visu, ko vēlējās, tāpat kā par naudu.
Papriekš esot braukuši sveši ļaudis no tālienes šeit dzintaru meklēt, bet vēlāk ar to nodarbojās arī vietējie iedzīvotāji, kamēr valdība jūrmalas izrakņāšanu aizliedza, ierīkoja tur izlūkošanas punktu, no kuŗa robežsargi apsargāja jūrmalu no kontrabandistiem un vajāja arī dzintara meklētājus. Tomēr tur arī viss dzintars bija izrakts tā, ka bija veltas pūles to meklēt. Vecākais brālis man stāstīja, ka arī mūsu vectēvs esot uztaisījis laivu un braucis ar dzintaru uz prūšiem, bet tur par dzintaru saņēmis lētu cukuru un citas preces, kas pie mums bijušas daudz dārgākas.
Engures ezers
Kādu kilometru no jūrmalas uz rītiem stiepjas Engures ezers. Šis ezers velkas kā gaŗa ūdens strēmele no Mērsraga gandrīz līdz Engurei. Ir droši pieņemams, ka šī pāris kilometru platā ūdens strēmele kādreiz atdalījusies no jūŗas un pieņēmusi patstāvīga ezera veidu. Ezers agrāk bijis daudz, daudz lielāks, gandrīz otrreiz tik plats kā tagad. To pierāda tas, ka manas tēva mājas lopu kūts bijusi agrāk pašā ezera malā, bet tagad ezermala ir gandrīz divus kilometrus no šīs bijušās kūts.
Ezera nosusināšana
Ezera nosusināšanas iemesls ir šāds: no seniem laikiem ezers skaitījās par brīvezeru, t. i., katrs tur drīkstēja zvejot bez jebkādas atļaujas, tāpat arī drīkstēja izmantot ezera ūdeņus citām vajadzībām, kā koku pludināšanai utt. Uz ezera saliņām drīkstēja bez jebkādas atļaujas pļaut sienu, cik tik iespējams. Darīja pat tā, ka pavasarī aizveda aitas ar laiviņām uz salām, jo tur no vilkiem bija droši, un aitas tur ganījās savā vaļā visu vasaru, tikai rudenī katrs aitu pulka īpašnieks pārcēla atkal savas aitas mājup. Starp aitu īpašniekiem nekādas ķildas neizcēlās, jo katrs saimnieks savas aitas un jērus apzīmēja ar kādu zīmi: nogrieza vienu vai abus ausu galiņus jeb citādāk. Cērpamā laikā sievietes aizbrauca aitas nocirpt un atkal viss kārtībā. No negaisiem arī nebija, ko bīties, jo lopiņi arī pierod pie negaisiem un prot no tiem izsargāties, salien pa krūmiem, apslēpjas zem kokiem. Rudenī aitas pilnīgi nobarojušās, tās bez kādas kopšanas un uzraudzības dod savam saimniekam labu gaļu, taukus, jērus, vilnu.
Uz ezera saliņām, niedru un meldru krūmos, perinājās neizskaitāms daudzums putnu, sevišķi daudz pīļu un kaiju. Katrs ezera apkārtnes iedzīvotājs bija ne tikvien zvejnieks, bet arī mednieks, tas bija vietējiem iedzīvotājiem liels peļņas avots.
Tā kā ezers bija brīvezers, apkārtējie muižnieki nedrīkstēja uz ezera labumiem uzlikt savu aizliegumu, nekā nevarēja izmantot ezera bagātības sev par labu, tāpēc viņi atsauca „gudrus vīŗus”, kas viņiem deva padomu, ka ezeru varot visu ielaist jūŗā. Ezera vietā paliks sausums, kuŗu baroni varēs izmantot sev par labu, jo tikai ezers, t. i., ūdens, skaitījās par brīvu teritoriju, bet sauszeme būs pilnīgi apkārtējo muižnieku varā, tie varēs ar sauszemi darīt, ko grib, un izmantot pēc savas patikas. Runāts – darīts. Tas vēl bija klaušu laikos. Baroni nolēma „ezeru nolaist”. Līdz ezera malai aizstiepās sekojošu baronu robežas: Pūres barona austrumu galā, Nurmuižas (tagad Laucienes) ziemeļu un Oktes baronu dienvidus pusē, vēlreiz Nurmuižas barona rīta pusē, tālāk Rideļu grāfa un Dzirciema barona zemes gabali. Visa sauszemes strēmele, kuŗa atdalīja ezeru no jūŗas, piederēja kronim, t. i., valdībai.
Tā kā ezers vistuvāk piekļāvās pie jūŗas savā ziemeļu daļā, tad nosprieda, ka kanāls jārok ezera ziemeļaustrumos pie Mērsraga, jo tas prasīs vismazāk laika un pūļu. Tā tas arī notika, visīsāko ceļu atrada, sākot kanāla rakšanu netālu no Kuģnieka mežsargmājas, jo tur kanāla gaŗums iznāk ap vienu kilometru. Norunātā dienā baroni sūtīja savus klaušu cilvēkus uz Mērsragu liecībās, t. i., klaušās, rakt kanālu. Bija jau gan no vietējo iedzīvotāju puses, kas pa lielākai daļai pārtika no zvejas, celti stipri protesti un iebildumi pret šī kanāla rakšanu, jo, kad ezeru nosusinās, tad viņiem paredzams neizbēgams bads, bet tas neko nelīdzēja. Kanāls tika izrakts un drīzā laikā pārvērtās par dziļu upi, kuŗu vietējie iedzīvotāji nosauca par Kuģnieku upi pēc Kuģnieku mājas vārda. Kanāls iet starp kroņa zemi un Pūres muižnieka zemi taisnā līnijā līdz pašai jūŗai. Dažus 100 metrus no jūŗas tika uztaisīts tilts, ko arī nosauca par Kuģnieka tiltu. Tilts bija nepieciešams satiksmes ceļam, kas velkas visgaŗ jūrmalu no Liepājas līdz Rīgai un tālāk…
Jānis Zandarts piedzimis 1875. gada 4. februārī (v. st. 23. janvārī) Nurmuižas draudzē, Dzedru ciema Ķeikaru māju saimnieku Indriķa un Margrietas dēls, kristīts Balgales baznīcā.
Jau 1897. gadā viņš strādājis par skolotāju Mērsragā. Apprecējies 1902. gada 8. septembrī ar Natāliju Lizeti Veisbergu (Dzimusi Meiju muižas nomnieka Jāņa un Lavīzes ģimenē, 1880. gada 5. jūnijā, mirusi 1938. gada oktobrī Rīgā, apbedīta Matīsa kapos.).
Jāņa Zandarta un Natālijas dēls Fricis dzimis 1904. gada 3. jūlijā Strazdē, kur tēvs tautskolotājs (Talsu skolu aprakstos gan minēts, ka Zandarts Strazdes skolā mācījis bērnus no 1892.–1898. gadam.), tomēr Frici Strazdes skolā 1. augustā kristījis Balgales mācītājs Jirgensons. Jānis Zandarts 1905. gadā Talsos Lielajā ielā 39 (mūsdienās 37) dibinājis sieviešu tirdzniecības skolu. Iesaistījies revolucionārajā kustībā.
Natālija Neiburga, Anita Mellupe. “Tēvs, Natiņa un latviskie sapņi.” – Rīga, 2014. raksta, ka pēc 1905. gada Jānis Zandarts bijis spiests bēgt uz Vāciju, iekams nosēžas revolūcijas putekļi.
Jānis Zandarts atgriezās un dzīvoja Jelgavā, bet viņu apcietināja saistībā ar revolūcijas notikumiem Talsos un izsūtīja uz Pleskavu. Vēlāk Zandartu ģimene pārcēlās uz Pēterburgu, kur Jāni iesauca cara armija un nosūtīja uz Pirmā pasaules kara fronti Latvijā gar Daugavu pie Pļaviņām.
Boļševiku apvērsuma laikā Jānis Zandarts atkal dzīvoja par Petrogradu pārdēvētajā Pēterburgā un iesaistījās jaunās varas ierēdniecības dienestā.
1923. gada 17. decembrī Zandarti atgriezās Latvijā. Līdz 1932. gadam Jānis Zandarts strādāja par latviešu valodas skolotāju. Bezdarba periodā ar izglītības ministra Ata Ķeniņa rīkojumu atlaisti skolotāji bez augstākās izglītības, arī Jānis Zandarts (“Pēdējā Brīdī” Nr. 144, 1932. gada 2. jūlijs, 3. lpp.).
Zandarts 1930. gada Rīgā Blaumaņa ielā organizēja grāmatvedības un mašīnrakstīšanas kursus. 1938. gadā, būdams Tautas Labklājības ministrijas vecākais grāmatvedis un Bezdarba apkarošanas fonda pārzinis, Jānis Zandarts saņēmis ordeni “Atzinības Krusts”. Zandarta vadītie grāmatvedības kursi darbojušies ari 1948. gadā.
Tautskolotājs un grāmatvedis Jānis Zandarts nomiris Rīgā, 1961. gada 30. jūlijā, apbedīts blakus sievai Matīsa kapos.
