Burvis Sīmanis – viņa notiesāšana un sadedzināšana uz sārta notikusi Talsu novada Nurmuižā 1697. gadā. Prāvas protokolu publicējis Indriķis Voldemārs 1844. gadā.
“1697. gadā 6. jūlijā Nurmuižas zemnieks Sviķu Sīmanis tika saukts pie tiesas atbildības un krimināli apsūdzēts, it kā viņš būtu ilgus gadus nodarbojies ar burvībām. Sūdzētāji ir Lāču Jēkabs, zviedru zemnieks Ķīvīšu Reinis, Uķenieku Sīmanis, Uķenieku Kārlis, Ūķenieku Toms kā liecinieks, ogļu deģis Jādekšu Bērtulis kā liecinieks, Lubiku Vētenieku Jānis. Lāču Jēkabs sūdzējās: kad viņi kāda zemes gabala dēļ sastrīdējušies un sūdzētājs izaris jaunu robežu, tad apsūdzētais viņam (Jēkabam) piedraudējis, ka iznīcināšot to, tā ka viņam tā zeme nepalikšot. Sakarā ar to ķēvei, ar ko viņš toreiz esot aris, tanī pašā vasarā vagveidīgi izpuvusi mugura un rudenī viņa uz līdzenas vietas pārlauzusi priekšējo kāju. Apsūdzētais Sviķis šinī lietā neatzīstas. Lāču Jēkabs tālāk izteicās, ka viņš, Sviķis, esot teicis: tagad manam pušelniekam piedzims dēli un viņš jau paplašina savas robežas; gan redzēsim, kādi dēli viņam piedzims. Gavēņa laikā Lāča sievai piedzimis dēls, kuram plaušas un aknas bijušas ārpusē uz krūtīm; bērns dzīvojis tikai divas stundas. Šo lietu apsūdzētais arī noliedz.
…..
Tai pašā mēnesī.
Apsūdzēto Sviķu Sīmani atkal iesauca un tam prasīja, vai vēl esot kādi, kas piekopj tādas burvības. Uz to viņš atbildēja, ka Strēļu Andrejs un Lakatu Macis esot vēl ļaunāki burvji un visur lielījušies, pat krogū, ka protot dažādas burvības.
Atzinās arī, ka viņa elka dievs Jāzeps viņam apsolījis par pakalpojumiem sarkanu tērpu… (Seko dažādas apsūdzētā atzīšanās pret viņu celtās sūdzībās. Tad protokols turpina:) Viņu (Sviķi) atkal iztaujāja, vai viņš esot pārdevies ar miesu un dvēseli velnam… Viņš atbildēja, ka viņš velnam gan neesot upurējis savu dvēseli, bet domājot, ka velns to ņemtu pie sevis, ja viņš mirtu dabiskā nāvē, iemesls — pēc savas nāves viņš atļāvis velnam darīt ar viņa dvēseli visu, ko vien tas grib.
Uz to viņš ar velnu esot sadevušies rokās.
Atzinās arī, ka viņš nosviedis kaulus, ko Kruiķu Toms, kāds Laidzes zemnieks, sasējis vīšķos kopā ar diegiem un citām lietām. Vīšķus pārnesis viņa (Sviķa) dēls Miķelis un kas tos atrastu, uz tā pārietu slimības, kādas bija viņa dēlam, un tad viņa dēls būtu palicis tādā ceļā vesels. Tas būtu arī noticis, ja lieta būtu arī ieilgusi un viņu, Sviķi, nebūtu arestējuši.
(Tālāk atzīstoties viņš nosauc deviņus pie darvas cepļa minētus elku dievus vārdā, proti deviņus apkārtnes saimniekus. Atzīstas, ka esot padarījis ar lāstu Lubiku Vētenieku Jāņa tēvu aklu un tad viņa stāvokli, pēc sava elka dieva pamācības beržot ar šautenes kramu aci un izšaujot, uzlabojis ar šāvienu.)
Pēc tam viņš arī atzinies, ka Lakatu Macis, Strēļu Andrejs un Ieviņu Pēteris esot galvenie burvji.
…..
Spriedums.
Kriminālā apsūdzībā pret Sviķu Sīmani burvību un slepkavības lietās tiesa atzīst:
Tā kā apsūdzētais ir izteicies un pie savas atzīšanās paliek negrozīti, ka viņš priekš dažiem gadiem no kāda zvejnieka, saukta Gūdes, esot izmācījies burt, zvejnieka gars, vārdā Jāzeps, dzīvojot Bezdibeņu ezerā un viņš ar to esot slēdzis sabiedrību, esot lauzis savu kristīgo derību un viņam (garam) esot dotas tiesības ar tā (Sviķa) dvēseli darīt, ko grib, par ko tas, Jāzeps, viņam (Sviķim) esot devis varu, ka viņa (Sviķa) lāsti piepildīšoties; to pierādot pēc protokola nozvērināto liecinieku sūdzības, tāpat viņš esot ar diviem sitieniem nositis Cēges kunga zemnieku.
Par to viņu dzīvu sadedzinās uz sārta. Taisnības dēļ tam tā jānotiek.
Frīdrichs Johans fon Brunovs pšr.
Niklass fon Fitinghofs, saukts Sēls.
Matiass Helmsings pšr.
Eberhards Ēvalds Goss.
Georgs Gurbands, karaļa sekretārs, pašroc.
(Piezīme: Ieviņu Pēteri 1698. gadā sadedzināja kā burvi.)”
Avots: “Talsu novads”, 1935.
Publiska Sīmaņa sadedzināšana, iespējams, notika apkārtnei plaši pārredzamā vietā – teritorijā starp kunga muižu, mācītājmuižu un baznīcu.
Pa Talsu apriņķa Nurmuižas Pļavu ciema “Sviķu” saimnieka – “burvja” Sīmaņa pēdām Talsu novada Laucienes pagastā. (VIDEO)