Šodien, kad par boksu izskatīgā Maira Brieža harizmas dēļ sākuši interesēties ne vien totalizatoru fani, bet pat sievietes, atgādināšu par sporta veida ziedu laikiem Talsos.
Senākie pilsētas iedzīvotāji atceras biežos pirmskara kautiņus pie krogiem, tomēr tādām dūru izvicināšanām nav nekādas saistības ar sportisku cīņu. Kaut arī interese par boksu Latvijā strauji izplatījās jau 1930. gados, tikai Sarkanās armijas ienākšana Latvijā dīvainā kārtā sekmēja boksa popularitāti Talsos. Totalitārajā Padomju Savienībā sportu uzskatīja gan par pamatu fiziski attīstītu karavīru skaita papildināšanai, gan par iespēju pierādīt varas pārākumu. Talsos par “Zilo gurķi” sauktajā Avotiņa viesnīcā tagadējā A. Puškaiša un Kr. Valdemāra ielas stūrī iekārtoja strādnieku sporta klubu. Sākot ar 1941. gada janvāri, līdzās šahistu, svarcēlāju un cīkstoņu treniņiem, trīsreiz nedēļā tur ieplānoja arī bokseru apmācības. Mēneša beigās par viņu vadītāju iecēla Senkeviču, nomainot Brinkmani, jo viņš “tikpat kā nav redzams treniņa telpās, bet, kad ierodas, tad runā, ka nav vērts”.
16. februārī notika pirmās oficiālās sacensības. Tās bija daļa no plašāka sarīkojuma ar referātu, vingrošanas, grieķu-romiešu cīņu, galda tenisa, tautisko deju un sarkanarmiešu priekšnesumiem. Bokss daudzus ieinteresēja, bet prasmes un pacietības to apgūt pietrūka. Novadnieks Herberts Segliņš: “Tur bija tādi, kuri, kā dabūja boksa cimdus, aizgāja ar tiem nofotografēties un vairāk nenāca.” Pirmskara pavasarī fizkultūras klubu pārcēla uz Lielās ielas 22. namu, bijušo viesnīcu, bet interese bija apsīkusi.
Jaunu iedvesmu deva stendenieks Arvīds Austers (1913.17.11.–1952., apbedīts Bungu kapsētā). Viņš uzauga Ventspilī, 17 gadu vecumā jau pirmajās cīņās kļuva par Kurzemes čempionu. Pēc dienesta armijā, 1936. gadā kļuva par Latvijas arodorganizāciju (LAS) čempionu pussmagajā svarā. 1937. gadā Austers izcīnīja valsts čempiona titulu, bet 1938. gadā panākumu atkārtoja. Presē atzīts par Ventspils labāko bokseri, “ventspiliešu mīluli”, 50. oficiālajai cīņai par godu viņš sarīkoja plašus mačus, ko noslēdza ar balli orķestra mūzikas pavadībā.
Austera adarbību ar valsts izlasi pārtrauca traumas un kavēja dzelzceļnieka darba pienākumi. Toties 1938. gada septembrī A. Austers kļuva par boksa treneri. 1940. gadu viņš sagaidīja pacilāts, jo bija saticis savu mūža mīlestību, Stendes meiteni Augusti Kaminsku, laulībā piedzima divi dēli. Viņas dēļ arī atstāja darbu ostas pilsētā, pameta sporta vienību. 1940. gada jūnijā Austera uzvārds pirmo reizi lasāms Talsu presē, jo Stendes Aizsargu organizācijas sacensībās viņš uzvarēja kārtslēkšanā, lodes un diska mešanā.
Vācu okupācijas laikā viņa sporta veids attīstījās. 1942. gada 25. augustā Stendes stacijā izcēlās ugunsgrēks, par kura dzēšanu dzelzceļa ģenerāldirektors izteica pateicību ugunsdzēsēju komandai, tai skaitā arī bijušajam bokserim. Mobilizēšana armijā gāja secen profesijas dēļ, tomēr beidzot viņu pamanīja sporta organizētāji. Ar 1943. gada jūliju vecajā ģimnāzijas sporta laukumā (tagad vieglatlētikas stadions) pilsētniekus aicināja uz boksa treniņiem Austera vadībā. Ar uzvaru pār Tukuma sportistu Lagzdiņu Austers atsāka pats piedalīties cīņās. Treneris spēja aizraut, apmācības turpinājās arī ziemā Talsu sporta biedrībā. Par to stāstīja H. Segliņš: “Tautas nama trešajā stāvā mums bija atvēlēta istabiņa. Tur bija boksa maiss, balle [bumeranga tipa bumba] un svaru stienis. Arī lecamaukla, tas boksā ļoti nepieciešams, jo jātrenē kāju muskuļi.”
1944. gada maijā Talsu komanda “seši šī vīrišķīgā sporta veida pārstāvji” (A. Austers, Riņķis, A. Briģis, V. Briedis, H. Segliņš un Brinkmanis) devās uz lielākām sacensībām ar pieredzējušajiem ventspilniekiem. Pēc nedēļas viņus tepat Talsu Tautas namā uzņēma revanša mačos. Laikrakstā teikts, ka Segliņš savainotas rokas dēļ nestartēs. “Biju praktikants Talsu slimnīcā. Tur pēc sacensībām Ventspilī manu roku ieraudzīja V. Ruģēns, aizsūtīja uz rentgenu pie Alises kundzes – izrādījās, ka lauzta īkšķa pamatne. Laikam nebiju pareizi notinis roku (pirms cimda uzvilkšanas plauksta jānosaitē).”
Ventspilī Austers cīnījās ar vācu karavīru Duhovu. “Neskatoties uz karavīra gaitām, baudījis regulārus treniņus un rūdījies daudzās šīs sezonas cīņās”. Vācietis uzvaru guva pēc punktiem, līdzīgi arī duelī rudenī. Visticamāk, Duhovs bija Austera pretinieks arī Talsos. “Boksa sacensības notika ģimnāzijas sporta [tagad aktu] zālē. Tur bija tāds kā klubs vācu karavīriem. Bijām – es [H. Segliņš], Austers un vēl kādi jaunieši. Katram bija savam svaram atbilstošs pretinieks. Pašā zāles vidū bija uzbūvēts paaugstinājums, apkārt – vietas skatītājiem.”
Tolaik panākumu laurus vieglākajās svara kategorijās plūca romu tautas pārstāvji. 1933. gadā Vācijā vidējā svarā uzvarēja Johans Trolmanis, iesaukts par Rukeli. Viņa izcelsmes dēļ boksa federācija nepiešķīra meistara titulu, to izdarīja vien 2003. gadā. Rukeli aizsāka tā saucamo dejojošo boksa stilu, ar ko vēlāk kļuva slavens Kasijs Kejs (Muhameds Ali). Domājams, ka romu puišu boksa interese lielā mērā saistīta ar iedzimtu kustīgumu, lokanumu. Čigānzēnu Putraševicu trīsdesmito gadu vidū Ventspilī pat iesauca par “Melno zvaigzni”. Laikabiedri vēsta, ka Talsu romu puiši izcēlās jau vācu okupācijas laikā. Tomēr tolaik viņu vārdus nekur publiski nepieminēja. “Bija tāds čigāns ar iesauku Džo Luiss (leģendārs melnādains ASV bokseris) – neatceros, kā viņu sauca. Viņu Talsos satiku vēlāk – viņš mani pasauca un teica, ka sēdējis cietumā par prokurora nogalināšanu (nav viennozīmīgi talsenieku atmiņā saglabātā 1960. gadu notikuma patiesie apstākļi).”
“Kara laikā bija aizliegts rīkot balles. Tad mūs aicināja uz pagastiem – Strazdi, Lībagiem un citur, kur mēs uzstājāmies. Uztaisīja uz skatuves ringu, jaunie cīnījāmies, bet vecie bija tiesneši. Pēc paraugdemonstrējumiem, tad kāds uzspēlēja akordeonu – bija tāda neliela ballīte. Pārsvarā jau mēs tur tie bokseri bijām puikas, jo vīri bija armijā. Blumbergu Jānis mūs visus savāca. Sestdienās parasti bija tie vakari. Ar smago mašīnu ar bortiem, kurai aizmugurē bija gāzes dzinējs, braucām,” atcerējās H. Segliņš.
Pēc kara beigām nodibināja sporta biedrību “Daugava”, tās paspārnē bija arī bokseri. A. Austers piedalījās veterānu sacensībās, kā arī turpināja trenēt jaunos. 1945. gada rudenī, 32 gadu vecumā, viņš pieveica junioru čempionu no Bauskas, 1946. gadā guva vairākas uzvaras, oficiālo cīņu skaitu papildinot līdz 90, izcīnīja arī sporta biedrības čempiona titulu: “Šinī cīņā Austers “strādāja” brīnišķīgi, sitot savu pretinieku ar “knock out”.” Tas ir boksa termins, ko mūsdienās sauc par nokautu, ar plato nevis šauro o, jo tas cēlies no angļu valodas ar nozīmi – izsist no līdzsvara. Tā ir situācija, kad bokseris 10 sekundes pēc notriekšanas nespēj atsākt cīņu. 1947. gadā republikas izlases sastāvā A. Austers cīnījās ar lietuviešiem, bet 1948. gadā tagadējā ģimnāzijas zālē boksa sacensībās meistaru sveica 125. karjeras cīņā, no kurām viņš bija zaudējis tikai 24. Sporta biedrības vadītājs Jānis Blumbergs atgādināja, ka viņš septiņas reizes cīnījies valsts izlasē.
1946. gadā talsenieki piedalījās divās plašās Kurzemes-Zemgales sportistu sacensībās, (A. Austers, E. Balodis) notika arī Talsu labāko bokseru noskaidrošana Spārē (skolas telpās) un divu dienu pēc kārtas paraugdemonstrējumu sacensības Ārlavā un Stendē. Piedalījās: Zīriņš, Ozoliņš, Skadmanis, Kaksis, Detlavs, Sterks, Kalve, Briedis, Mauriņš, Punčulis, Freibergs. Spārē cīņas papildināja “tautisko deju priekšnesumi vietējo fizkultūriešu izpildījumā”, bet noslēgumā bija dejas.
1947. gadā divreiz nedēļā jau kara laikā ierastajā vietā – kultūras namā A. Austera vadībā notika boksa treniņi. Nākamajā gadā sāka strauji attīstīties sporta veidi, kuriem pēckara gados trūka inventāra – no Talsu ezera startēja slēpošanas krosu dalībnieki, turpat sacentās ātrslidotāji, februārī talsenieki (galvenokārt slavenie futbolisti) izveidoja hokeja komandu un iesaistījās Latvijas PSR meistarsacīkstēs. Tomēr neapsīka arī bokseru aktivitātes. Mūsējie gan brauca uz tuvējām kaimiņrajonu pilsētām, gan uzņēma viņus pie sevis. Ar kuldīdzniekiem cīnījās līdzvērtīgi 8:8, bet tukumniekus uzvarēja ar 10:6. Mūsu komandā cīnījās Čīčis, Putraševics, Orlovs, Balodis, Rorbahs, Rozentāls, Austers un Leseckis. Stāstīja Ludis Putraševics: “Bokss notika visā Latvijā. Talsos kultūras namā uz skatuves bija rings, bet skatītāji zālē. Visi zināja, ka Talsos ir visspēcīgākie zēni. Mēs braucām uz Kuldīgu, uz ballēm ar autobusiem visi – latvieši un romu puikas kopā.”
1949. gadā komandai pievienojās Neverovskis, Eberhards, Grīnbergs, Volmanis, Rorbahs un Kundziņš. Mūsējie vairākkārt sacentās ne tikai ar kaimiņiem, bet arī ar Rīgas un Cēsu komandām. Putraševics un Čīčis ieguva otrās vietas republikas meistarsacīkstēs. Šajā vasarā talseniekiem interesi par boksu nācās dalīt ar daudzajām vieglatlētikas sacensībām, kur laboja vairākus apriņķa rekordus, 3. jūlijā notika pēc kara pirmās šosejas motociklu braukšanas sacensības, ko turpmāk organizēja kā motokrosu apkārt Vilkmuižas ezeram.
1950. gadā turpinājās spraigi bokseru dueļi izbraukumos un savās mājās. Maija sākumā republikas mēroga turnīrā no 163 dalībniekiem desmit bija mūsējie. N. Volmanis ieguva 3., bet J. Putraševics 2. vietu. Rudenī viņš Viļņā izcīnīja arī Baltijas čempiona nosaukumu. 1951. gadā Talsos trīs dienas notika trīs pilsētu bokseru cīņas, kur triumfēja vietējie sportisti. Divus no viņiem iekļāva republikas izlasē.
Pēdējais boksa veiksmes stāstā bija 1952. gads. Latvijas PSR sporta vadītāji popularizēšanas nolūkā Talsos bija ieplānojuši “trīsdiennieku” – jaunatnes individuālās un komandu sacensības, “lai mūsu jaunatne un tās audzinātāji varētu vērot vīrišķīgas cīņas boksā un pārliecināties par šā sporta veida piemērotību un izvēršanas nepieciešamību”, tomēr tās nesasniedza mērķi. 39 gadu vecumā nomira Arvīds Austers, jaunajam trenerim Rozentālam pārmeta neprasmi mobilizēt savējos, pēc paraugdemonstrējumiem Lībagu un Pļavu klubos publiski norādīja uz disciplīnas trūkumu komandā.
Neskatoties uz boksa panīkumu, attīstība turpinājās. 1952. gada 15. aprīlī nodibināja Talsu sporta skolu (tā darbojās vecajā ģimnāzijas sporta laukumā un 7. klasu II pamatskolas (tagad ģimnāzija) sporta zālē ar vairākām sekcijām (boksa nebija) Pazeminot Vilkmuižas ezera līmeni, sākās vairākus gadu desmitus ilgā cīņa, lai ezera dienvidu pusē izbūvētu stadionu. Pilsētas pievārtē, aiz Antiņu kapsētas, “Molotova” lauksaimniecības arteļa būvbrigāde 23. decembrī pabeidza celt slēpošanas tramplīnu.
Tā bija vairāku apstākļu sakritība, kādēļ ar šo gadu beidzās “Lieliskā desmitgade”, atstādama vien nostaļģiskas atmiņas tur līdzdarbojušos cilvēku dzīvē.
Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!