Latvijā aktualizēta problēma, ka daudziem bērniem nav pilnīgas ģimenes sajūtas, jo viņi aug bērnu namos. Ne tuvu visi bijušie audzēkņi tur pavadīto laiku atceras ar dusmām un aizvainojumu. Dažkārt ģimenēs bērni jūtas mazāk aizsargāti nekā bērnu namos.
Pirms dažiem gadiem Austrijā semināra dalībniekiem bija sarīkota ekskursija uz kādu pēckara laika bijušā bērnu nama ēku. Iespējams, ārzemju kolēģiem redzētais bija lielāks šoks nekā man, jo tādas drūmas un nemīlīgas telpas pie mums atrodamas daudz biežāk. Tomēr visvairāk atmiņā palicis bijušo audzēkņu stāstītais par to, kā mazajiem uz maiņām pašiem ar rokām lielās vannās ar aukstu ūdeni bija jāmazgā visa veļa, par privātuma trūkumu, jo vienā lielā istabā bija jāguļ pat 20 bērniem. Eiropeiskā sabiedrība uz pagātni raugās no materiālās puses, valsts par pārdzīvoto maksā bijušajiem audzēkņiem milzīgas naudas kompensācijas.
Tomēr šoreiz gribu pastāstīt par to laiku, kad Talsu apkārtnē bija reģistrēti 300 (šodien visā Latvijā 1200) bez vecāku gādības palikuši bērni. Bija 1920. gads, tikko beidzies 1. pasaules karš un Brīvības cīņas. Apriņķa pašvaldība plānoja iekārtot 6 patversmes, lai tur varētu uzturēties katrā pa 50 bērniem. 1. jūnijā pārņēma Šmeltes patversmi pie Stendes stacijas ar 17 bērniem. Tās inventārs bija gādāts no privātiem ziedojumiem, privātpersonām piederēja arī telpas. Uzraudzību nodrošināt nebija vienkārši. Laikrakstā lasāms sludinājums par no patversmes aizgājušu iemītnieku. “Žanis Morics 12 g. v. sārti apaļiem vaigiem, ģērbies melnā žaketē un zābakos.”
Bērnu patversme bija arī Kāķīšos jeb Jaunmuižā. Apriņķa padome plānoja izveidot vēl vienu – Dursupes pilī. Arī Rīgas bērnus atveda uz Tiņģeres muižā un Spārē iekārtotām patversmēm. Arī leprozorijā kara laikos dzīvoja slimības neskarti cilvēki, tai skaitā kādas iemītnieces 2 gadus vecais veselais mazulis. Talsos bērnu patversmes iekārtošanai Zemes Ierīcības Komiteja rezervēja teritoriju Vilkmuižu ezera krastā, kur arī zemi sakņu un augļu dārzam.
Kāķīšu patversme Strazdes pagastā ir viena no senākajām Latvijas teritorijā. Jau 1852. gadā baronu Līvenu 100 hektāru plašajā muižā iekārtoja vācu atbalstītu patversmi luterticīgiem bērniem, lai tos caur “lūgšanām un darbu izaudzinātu par kungiem derīgiem amatniekiem, dienestniekiem un zemkopjiem”. Laikrakstā ”Latviešu Avīzes” apgalvots, ka “no lielceļa bērni tur tiek ne vien izglītoti, bet arī ieguvuši “jaunu tēva namu””, pie reizes aicinot ziedojumus tamlīdzīgu patversmju uzturēšanai nodot jebkuram mācītājam Kurzemē.
Muižā, kā jau “pienākas” tādām senām ēkām, notikuši vairāki traģiski atgadījumi. 1898. gadā 10 gadus vecais skolotāja dēls ar tēva ieroci sejā sašāva 15-gadīgu bārenīti. Bet gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk tur atkal atskanēja šāviens. Patversmes saimniecības vadītājs, 27 gadus vecais Leons Dīterihs “aiz romantiskiem iemesliem” izdarīja pašnāvību. Varbūt vainojama atrašanās vieta? Nostāsti vēsta, ka nosaukums cēlies no vārda “kāķis”, kas nozīmē nāvessoda izpildīšanai pakarot izmantojamu stabu.
1920. gada janvārī sākās apriņķa padomes sarakste ar Iekšlietu ministrijas sociālo departamentu un apgādības nodaļu. Bija norādījums, ka trūcīgo bērnu apgādāšana joprojām esot pagastu un pilsētu uzdevums, bet “bērnu apgādāšana, kuriem nav vecāki, tie nozuduši vaj nezināmi vaj arī morāliski pagrimuši” jāuzņemas apriņķa pašvaldībai. Lai apmācītu jauniešus, pie patversmēm noteikti jābūt darbnīcām un apstrādājamai zemei. Uz laukiem paredzēja pārcelt pilsētu bērnu namu audzēkņus, kuriem “pūrā” varētu dot inventāru. Arī nepieciešamos audzinātājus aicināja meklēt pilsētās. Svarīga pedagoģiskā metode bija rosinājums pēc iespējas nodrošināt vietējās skolas apmeklēšanu kopā ar citiem.
Apriņķa valdes pārstāvji nolūkoja Kāķīšu muižu, kur joprojām mitinājās “neapgādāto un neapdāvināto vācu bērnu biedrības” aprūpējamie. Konstatēja, ka organizācijas vadītāji devušies līdzi bermontiešiem, īpašums bija bez saimnieka. 1920. gada 21. janvārī apriņķa padome nolēma to pārņemt, ko Zemkopības ministrija pēc pusgada apstiprināja. Tomēr jau aprīlī patversmes pārzinis Emīls Reinbergs, Strazdes pagasta pārstāvis Kārlis Erķens un apriņķa valdes sociālās apgādības nodaļas vadītājs Fricis Pētersons parakstīja pārņemšanas dokumentu. Divstāvu ēkā bija 14 istabas, virtuve, astoņi pagrabi. Muižā atradās deviņas palīgēkas, ieskaitot ledus pagrabu. Mācību vajadzībām bija 60 grāmatas, klases tāfele, astoņi skolas galdi ar soliem, 18 bildes uzskatu mācībai, viena stikla un viena metāla petrolejas lampas. Pa 12 bērnu gultiņas, gultas un galda (tai skaitā metāla bļodiņas un kafijas krūzītes) piederumi, krekli. Divpadsmit tādēļ, ka biedrības statūti noliedza uzņemt vairāk bērnus, tomēr sarakstē pieminēts, ka patiesībā bija vairāk. Tikai nav skaidrs, kā viņus varēja pabarot un izguldināt. Sadzīves vajadzībām kalpoja dažādi darbarīki, veļas rullis, miltu kaste un abra, divi drēbju skapji, veļas mazgājamā baļļa.
Sadzīves vajadzībām kalpoja dažādi darbarīki, veļas rullis, miltu kaste un abra, divi drēbju skapji, veļas mazgājamā baļļa. DALIES TVITERĪ!Apriņķa valdes pārstāvis F. Pētersons priecājās par rezultātu. “”Kāķīšu” patversme vispirms jau no dabas ir skaistā vietā. Arī iekārta tajā ir priekšzīmīga. Pēc klases mācībām katris audzēknis iet dārzā ar savu lāpstīti pavasarī rakt un taisīt dobes, kuras tur katram atsevišķi iedalītas. Vienā dobē puķes, kāļi, burkāni un t. t. Turpat aug jauns augļu dārzs, kurā katram audzēknim iestādīts pa ābelītei un citam augļu kokam.”
Kamēr vēl nebija skaidrības ar Kāķīšu pārņemšanu, 16. maijā apriņķa valde nolēma ierīkot skolu-patversmi Dursupes muižā. Tās bijušie īpašnieki, tāpat kā “Kāķīšos”, bija Līvenu dzimta, bet teritorija uz pusi lielāka, tomēr patversmei atstāja nepilnus 40 hektārus zemes. Pašvaldība nolēma steidzamākiem remontiem piešķirt 1000 rubļus. Laikrakstā ievietoja aicinājumu sabiedrībai. “Pilsoņi un pilsones! Patversmei vajadzīgas gultas, veļa, palagi, deķi maisi. Bērniem ir vajadzīgi: apavi, drēbes, veļa, zeķes un t.t. Pie šā laika apstākļiem šīs lietas ir grūti uz reizi iegādāties un priekš tam vajadzīgs daudz līdzekļu, bet mazie tomēr ir jāēdina un jāapģērbj. Tādēļ pilsoņi=nes tiek laipni un sirsnīgi lūgti nākt pretim šim cēlajam mērķim un ziedot no augšā minētām lietām, kas katram iespējams. Ziedotāju vārdi tiks publicēti „Talsu Apriņķa Vēstnesī”.”
Arī rudenī patversmes pārzinis K. Brankanskis ar sludinājuma palīdzību aicināja piedāvāt pārdošanai linus un pakulas gultas maisiem un palagiem. Apriņķa valde bija atļāvusi nepieciešamo iepirkt brīvā tirgū, jo nodevu veidā vajadzīgo nevarēja sagādāt. Mēnesī katram bērnam bija paredzēta pārtika: 11 kilogrami kvieši, rudzi un mieži, 15 kg kartupeļi, 1,7 kg gaļa, katru dienu pa olai. 1920. gada apriņķa budžetā Talsu slimnīcas uzturēšanai rezervēja 60 000 rubļus, pieaugušo patversmei 407 000, bet bērnu (250 personām) – 397 tūkstošus rubļus. Līdz pat rudenim bērnu namos meklēja darbiniekus. Skolotājam-pārzinim solīja 150 rubļus, ēdiena gatavotājai 75, apkalpotājiem pa 30. Salīdzinājumam, slimnīcas galvenajam ārstam Jānim Kiršentālam algu noteica 1500, pagastu darbvežiem – 250 rubļus.
Augustā Dursupē atradās 14 bērni 7–13 gadu vecumā. Visus patversmē vēl pirms kara bija nodevuši māte vai tēvs, vienā gadījumā tante. Sarakstu ievietoja laikrakstā, piedāvājot atrast kara laikā noklīdušus tuviniekus. Dursupes pils iemītniekus uztrauca nostāsti par nelabā nāvē bojāgājušajiem. Kāda sieviete noindējusies, kad vīrs to nelaidis iecerētā braucienā, bet kāds vīrietis pakāries bēniņos. Par spokošanos žēlojušies kara laikā pilī dzīvojušie vācu virsnieki. “Vīganta sieva pēc noģiftēšanās esot redzēta sēžam šūpļa krēslā un šūpojusies, tanī pašā istabā, kur tā noģiftējusies. Kur Mansireva dēls pakāries, bijusi iedzīta liela nagla, kura nekādi nav varēta izvilkt. Bet kad to reizi izdevies izvilkt, tā atkal bijusi atpakaļ savā vietā. Lūciņš, kurš ved uz bēniņiem, ja vakarā aiztaisīts, no rīta atkal bijis vaļā.” 1919. gadā komunistu atbalstītāji pilī nošāva rentnieku Gothardu Bruņnieku un viņa ģimeni. Lai nomierinātu bērnus, pilī nakšņoja apriņķa valdes pārstāvji, secinot, ka trokšņiem ir dabisks, nevis pārdabisks cēlonis.
Lai nomierinātu bērnus, pilī nakšņoja apriņķa valdes pārstāvji, secinot, ka trokšņiem ir dabisks, nevis pārdabisks cēlonis. DALIES TVITERĪ!Laiki mainījās. Tuvinieki atrada savus bērnus, aizveda tuvu un tālu. Dursupē un citur palikušos pārvietoja uz Kāķīšu patversmi, tomēr pēc pāris gadiem arī tā zaudēja savu nozīmi. Atradās bijušo īpašnieku pārstāvji, un, balstoties uz noteikumu, ka labdarības iestāžu īpašumus nedrīkst nacionalizēt, muiža bija jāatdod viņiem. Darbu atjaunoja vācu patversme. 1937. gadā tur bija tikai septiņi apgādājamie, tomēr biedrība varēja sekmīgi apsaimniekot muižai piederošos plašos laukus un mežus. Vāciešiem aizbraucot, 1939. gadā biedrība pajuka, bet bērnu aprūpēšanu pārņēma pašvaldība. Arī šodien, gan ar daudz jaukāku nosaukumu un gaišu noskaņojumu, tur darbojas Talsu novada pašvaldības pārraudzītais Strazdes bērnu nams.
Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!