Teikā vēstīts, ka sirmā senatnē pār Talsu pilskalnu ar burvju mēteļa palīdzību lidojis raganas dēls Jurcis, nolaupot virsaiša meitu Nāroni. Kā visi pagātnes teiksmainie lidojumi, arī šis beidzies bēdīgi.
Pasaulē interese par lidošanu uzplauka 18. gadsimtā ar pirmajiem gaisa baloniem un dirižabļiem. 1903. gadā notika brāļu Raitu lidojums ar motorlidmašīnu. Gadu vēlāk “gaisa kuģu laišana” notika Sadraudzīgās biedrības rīkotajā zaļumballē Jušķu purvā pie Talsiem: “No zīda papīra bija uztaisīts kaut kas zilonim līdzīgs, apakšā ar smalkas drātītes palīdzību piestiprināts vates gabaliņš, tas bija pārliets ar benzīnu, ko aizdedzināja. Balons lēni sāka celties augšā pāri koku galotnēm – slaikajiem bērziem, kas še no Pastendes kunga rindās sastādīti,” tā rakstīja T. Dzintarkalns.
Pārlēksim 1. pasaules kara laika Talsu tuvumā novēroto dirižabļu un 1920. gadu lidmašīnu pārlidojumu laikmetam, pievēršoties 1930. gadu aviācijas drudzim.
Pēc 1961. gada 12. aprīļa, kad pasaules slavu iemantoja pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins, gandrīz katrs puišelis vēlējās kļūt par kosmonautu. Līdzīgu efektu Latvijā 1933. gadā radīja Herberta Cukura lidojums ar paškonstruētu lidmašīnu līdz bijušajai Kurzemes kolonijai Āfrikā – Gambijai. Tas nebija pirmais mēģinājums. Talsos 1901. gadā dzimušais pilots (civilā lidotāja apliecība Nr. 0001), ar Lāčplēša ordeni apbalvotais Nikolajs Pūliņš maršrutu bija mēģinājis veikt pāris mēnešus ātrāk. Ar Kārļa Irbīša (viņš pēc kara konstruēja lidmašīnas “Canadair” uzņēmumā) izgatavoto “I-6 Gambija” Pūliņš avarēja virs Polijas.
Lidojums iedvesmoja daudzus. 1934. gada ziemā Talsu ugunsdzēsēju masku balllē piedalījās “Cukurs ar nēģeriem no Gambijas”, martā kino reklamēja filmu “Timbuktu”, jo darbība norisinoties vietās, kur pāri lidojis latvietis. Sabiedrību sajūsmināja ziņa, ka lidot varēs mācīties pilsētas tuvumā iecerētajā aizsargu organizācijas aerodromā, tā Cukuram radīšoties konkurenti. Vasarā laikrakstā pasniegta svarīga ziņa, ka H. Cukurs “savā īpatnā vāģī” zivju tirdzniecības biznesa dēļ ieradies Talsos un nakšņojis Sadraudzīgā biedrībā. Tomēr, kad augusta beigās, Dižmāras tirgus laikā viņš ieradās stāstīt par ceļojumu, demonstrēt lidmašīnas motoru, divas lekcijas noklausījās 60 tirdzinieku, bet izstādi aplūkoja ap 600. Lidotājs gan sūdzējās, ka citās pilsētās interese bijusi lielāka.
1934. gada ziemā Talsu ugunsdzēsēju masku balllē piedalījās “Cukurs ar nēģeriem no Gambijas” DALIES TVITERĪ!Notikums guva savdabīgas atskaņas pēc trīs gadiem, kad centrālā presē H. Cukurs aprakstīja ceļojumu uz Japānu. „Bet vienu pieciešamu lietu tomēr ieliku savā ceļa somā: Talsu gada tirgū pirktu koka stabulīti. Esmu iemācījies uz tās izpūst brīnišķas melodijas, un tā tagad pavadīs mani manā lidojumā. Varbūt ar to man izdosies valdzināt niknās tropu čūskas, ja cita līdzekļa vairs nebūs.”
1935. gads pienāca ar neredzētu jauninājumu. Lai ātrāk no Rīgas piegādātu laikrakstu “Brīvā Zeme”, izmantoja aviāciju. Pirmo reizi krava Talsus sasniedza 5. janvārī. Uz aizsalušā Vilkmuižas ezera to sagaidīja daudz ļaužu, tai skaitā pilsētas vadītāji. “Mūsu bezbailīgie lidotāji ar 160 km ātrumu stundā savos gaisa kuģos trauc uz Tukumu, Kandavu, Sabili, Kabili, Kuldīgu, Rendu, Talsiem un Vandzeni, katrā vietā nosviezdami pa pakai svaigo, vēl silti smaržojošo avīžu. Virs Grotu ielas gala ezermalā no lidmašīnas atraisās balts izpletnis, zemē lēni nesdams sidrabotu saini ar avīzēm. Lidotāji sirsnīgi atsveicinās no talsiniekiem ar rokas vēzieniem, uz ko arī tāpat atbild sagaidītāji.” Ar pārtraukumiem piegādes turpināja visu pavasari, pievienojot adresātiem arī Valdemārpili. Kad ledus nokusa, sūtījumus nometa Leču kalnā [Šķiet, runa ir par teritoriju aiz mūsdienu Valsts Talsu ģimnāzijas, jo arī tur vēlākos gados bija ērta lidmašīnu piezemēšanās vieta].
Pienāca brīdis, kad metāla putnus varēja aplūkot tuvumā. Saulainā otrdienā, uz Vilkmuižas ezera ledus, kur “ziemas aerodromā” orientierim iededzināja 3 ugunskurus. Pirmie lidmašīnas Talsos nosēdināja pulkvežleitnants Zute un virsleitants Liniņš. Skatu iemūžināja vairāki fotogrāfi. Pārtrauca mācības, un skolēni ar skolotājiem ieradās aplūkot viesus. Pilsētnieki izrādīja sajūsmu, apkampjot lidotājus un greznojot ēkas ar karogiem. Ezera Krievragkalna pusē novietoja astoņus lidaparātus, lielākoties aprīkotus ar ložmetējiem un bumbu bruņojumu. Pusdienas aviatoriem Sadraudzīgās biedrības restorānā sarūpēja pilsētas valde, tās vadītāju vēlāk izvizināja ar lidmašīnu. Vakarā ciemiņi devās mājup, bet pirms tam trīs lidotāji savos “apaļajos Buldogos” rādīja talseniekiem augstākās pilotāžas mākslu – nāves cilpas, grīstes, spirāles un citus pārgalvīgus trikus.
Notikumu atzina par galveno iedvesmotāju tam, ka 4. aprīlī 100 interesenti nodibināja Talsu aeroklubu. Valdē bija pilsētas pārvaldītāji, policijas un aizsargu organizācijas vadītāji, mehāniķi. Pirmā sapulce notika pilsētas valdes telpās Lielajā ielā (tagad Nr. 31), nolemjot meklēt vietu aerodromam. Maija vidū kluba valde uzdeva mehāniķiem Ernestam Teodoram Freimanim (viņš 1921.–1922. gados bija mehāniķis Latvijas aviācijas divizionā, kur 1921. gada rudenī dienēja H. Cukurs) un Arnoldam Jurkam (elektrostacijas pārzinis un kasieris) sākt buru lidmašīnas (planieris bez motora) gatavošanu, cerot, ka jūnija beigās tā būs gatava.
Pilsētā runāja, ka lidaparāts nosaukts par T-1 konstruktora Teodora vārdā, bet patiesībā izmantots pilsētas nosaukuma sākuma burts un cipars, domājot, ka būs vēl citas. Būvēšanai T. Freimaņa darbnīcā Zvaigžņu ielā 5 (tagad sētā iepretī Talsu Bio-Enerģijas ēkai) pievērsa lielu uzmanību, laikrakstā vēstot par darbu gaitu un pārsteidzot ar skaitļiem. 350 latu vērtajai lidmašīnai bija nepieciešamas 20 000 nagliņas, 21 kvadrātmetrs aviācijas finiera, 520 koka ribiņas spārniem, 60 m troses, bet 28 kvadrātmetrus auduma spārnu apvilkšanai dāvināja veikalnieks K. Bodnieks. Krāsošanai sudraba krāsā planieri pārvietoja no darbnīcas uz blakus esošo pilsētas bibliotēku (kopš 1935. gada vasaras pilsētas valde un bibliotēka atradās tagadējās Kristīgās vidusskolas ēkā). “Kristību dienu” ieplānoja aviācijas svētkos 21. septembrī. Aerodroms nebija iekārtots, bet 3 km no Talsiem uz Pastendes pusi (tur, kur savulaik pacēla pirmos gaisa balonus) atrada noderīgu lauku.
Pasākumā piedalījās ap 4000 cilvēku (Talsos dzīvoja 4116). Ieejas maksa bērniem bija 30, bet pieaugušajiem 70 santīmi. Ar kara lidmašīnu “Bristol” piruetes, zemlidojumus un citus brīnumus demonstrēja pats H. Cukurs. Tomēr skatītāji bija vīlušies, jo, izbrāķējot nosēšanās vietas drošību, neieradās ne Nikolajs Pūliņš ar “Zilo putnu”, ne kara lidmašīnu eksadriļa. Nebija iespējams redzēt solītā izpletņļēcēja (ar krītširmi) demonstrējumus. T-1 svinīgo “atklāšanu” veica civilās aviācijas inspektors pulkvedis Jānis Indāns. Planierim piesprauda nacionālo karodziņu, svētku dalībnieki nodziedāja “Dziesmu brīvai Latvijai”.
Kādā feļetonā T-1 pacelšana gaisā raksturota šādi: “Vispirms tas tiek uz rokām nēsāts apkārt pa lauku, auto motors sāk rūkt, tērauda stiepule nodžinkst un gaisa lidonis atstāj šo bēdu ieleju. Sviriņa tiek kustināta uz vienu otru pusi tik ilgi, kamēr tas atkal jūt, ka zeme tam turpat pie kājām. Šo pacelšanos var izdarīt savādākā kārtā – ar gumijas streņģi. Tā ir tāda lieta apmēram kā vīna pārpildāmā šlauka. Šai streņģē iejūdzas savi desmit vīri, kas pēc komandas: „Vilkt, stiept, skriešus marš!” bizo pa lauku no planiera prom, kamēr tas jau neplivinās šiem pāri galvām.”
Nācās domāt par īsta aerodroma izveidošanu. Pašvaldība piešķīra 1000 latus izbūvei aptuveni tajā vietā, kur lidlauks atrodas šodien. Blakus uzcēla angāru, kur planieri glabāja, bet svētdienās, ja negadījās kāda ķibele, jau no deviņiem rītā notika lidošana. Par plānotajām mācībām līdz pat decembra beigām regulāri ziņoja presē. Rudenī lidotāju apmācību Rīgā izgāja aizsargs Edgars Klints, bet marta sākumā viņa vadībā jaunajā aerodromā lidot mācījās pārdesmit Talsu vīru. 1936. gada pavasarī Latvijas aerokluba Talsu nodaļas valde rīkoja teātra izrādi, lai ienākumus izmantotu jauna planiera būvēšanai. To uzticēja iepriekšējiem meistariem.
Daudzus ielīksmoja, bet neizbrīnīja paziņojums 1938. gada 1. aprīļa laikrakstā, ka Kurzemes satiksmes lidojumu maršrutā iekļaušot arī Ventspili un Talsus. Izmēģinājuma lidojums bija paredzēts 2. aprīlī, ar pārlidošanu un avīžu pastu Leču kalnā. Lidošanas cena kopā ar apdrošināšanu gan padārga – 7 lati. Norādītajā laikā – piecos pēcpusdienā, sagaidītāju bija daudz, bet sagaidāmo – neviena. Nākamajā laikrakstā publicēts neliels rakstiņš “Aprīlis izjokojis arī talsiniekus”, liekot saprast, ka solītais bijis tikai smalks aprīļa joks.
Toties rudenī jau trešo reizi Latvijā, bet otro Talsos, varēja skatīt “Latvijas apkārtlidojumu”. Šajā reizē pilsēta piedzīvoja pirmo un, cik zināms, vienīgo aviokatastrofu. Aizsargu aviācijas lidotājs Konstantīns Reihmanis ar līdzbraucēju Hermani Strazdiņu nometa sūtījumu Leču kalnā, bet tad motors apklusa, to izdevās iedarbināt, bet uz īsu laiku. “Pārlidoja apstādījumus pie pareizticīgo baznīcas [tagad tur atrodas pašvaldība], dažas ēkas un dārzus. Uz tirgus laukuma [Ezera laukums] riteņi atsitās pie zemes, mašīna vēl palēcās, ar kreiso spārnu galiem atsitās pret telefona stabu un tad uzdrāzās zirgu piesienamai barjerai laukuma malā, kur arī palika. Lidotāji sveiki un veseli izkāpa no avarējušās lidmašīnas. Mašīnai nolauzts propellers, spārnu plāksnes, saliekti balsti un mazliet bojāts korpuss.”
1. oktobris bija sestdiena, kas tolaik nebija tirgus diena, bet saulainā laika dēļ uz ielām un veikaliņos varēja atrasties ne mazums pircēju. Pilotu izveicība, novirzot lidaparātu uz tirgus laukumu, un laimīga sagadīšanās ļāva izvairīties no upuriem. Abi bija slaveni VEFā ražoto lidmašīnu izmēģinātāji. Mehāniķis, vienlaikus aizsargu štāba rotas vada komandieris T. Freimanis, uzņēma viņus savā jaunajā īpašumā Raiņa ielā un kopā ar aizsargu pulka ieroču pārzini izjauca lidmašīnu, ko nākamajā dienā ar automašīnu aizveda uz Rīgu.
Nākamā, 1939. gada aukstajā janvārī Talsos mācījās lidot, ievelkot planieri pa Krievragkalna virsotni ar nosēšanos uz ezera ledus pie pilsētas pamatskolas. Tolaik kalns nebija tik ļoti apbūvēts, ne arī apstādīts kokiem. Februārī atsākās lidošana aerodromā. 14. un 15. maijā aviācijas paraugdemonstrējumus Laucienes iedzīvotājiem rādīja aerokluba “burlidotājs K. Freipičs un lidskolnieks V. Timofejevs”. Pēdējais bija plaši pazīstams mehāniķis un motobraucējs. Augustā vīri ar panākumiem. demonstrēja savu māku arī Ķūļciema sporta svētkos. Savukārt sabiedrība ar sapratni uztvēra Stendes Robežnieku māju 14. gadīgā iedzīvotāja V. Hermaņa paskaidrojumu par trīs dēļu zādzību, jo viņš gribējis uzbūvēt lidmašīnu. Ar Stendi saistās vēl kāds 1939. gada vasaras kuriozs. “Saulaines” māju iedzīvotāji atrada mazu balonu ar kartīti, kas liecinājusi – gaisa pūslis atlidojis no Beļģijas.
“Saulaines” māju iedzīvotāji atrada mazu balonu ar kartīti, kas liecinājusi – gaisa pūslis atlidojis no Beļģijas. DALIES TVITERĪ!Pa laikam pilsētu apriņķoja aizsargu lidmašīnas. 18. un 19. septembrī, gatavojoties jau pavisam tuvajam karam – Poliju bija saplosījušas Vācija un PSRS, pilsētā notika mācības gaisa uzbrukumu apdraudējumu gadījumiem. Amatpersonas ar baltiem roku apsējiem patrulēja ielās, bija izvietotas norādes uz patvertnēm, māju iedzīvotāji un autovadītāji ievēroja pilnīgas aptumšošanas noteikumus.
Tas arī viss, jo 1940. gadā okupācijas vara privātus lidojumus noliedza, aeroklubu likvidēja, bet Talsu aviācijas slavenības T. Freimani un E. Klintu 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Vjatlaga nometnēm.
Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!