Tommarijas kapsēta
Kārlis Ferdinands Amenda Talsu luterāņu draudzē mācītāja gaitas sāka 1802. gada vasaras sākumā 30 gadu vecumā. Savus pienākumus viņš tur pildīja līdz pat aiziešanai Aizsaulē 1836. gada 8. martā (20. marts pēc jaunā stila).1 Līdz ar viņu uz Talsu mācītājmuižu atnāca nesen apņemtā sieva – jauniņā Žanete Benuā (Jeannette Benoit) no Spārnes muižas. Mūspusē daudzas meitenītes no šī brīža mantojumā no savas krustmātes saņēma vārdiņu Žanete. Kā liecina Talsu draudzē kristīto ieraksti, pirmā bija 1. jūnijā kristītā Pastendes Jaunmuižas kalēja Jēkaba (Jakob) Hartmaņa un viņa sievas Annas Dorotejas, dzimusi Gilberte, meitiņa.2
Kad mācītājs Amenda draudzē iedzīvojās un iepazina cilvēkus tuvāk, ierakstot ziņas par mirušajiem, līdzās vecumam, nāves iemeslam un citai informācijai par viņaprāt nozīmīgākajiem vai interesantākajiem cilvēka mūža datiem un raksturiem, mēdza ierakstīt dažus aizgājēju raksturojošus teikumus. Daudzi ilgdzīvotāji kā goda apliecinājumu tādus saņēmuši, paužot mācītāja attieksmi. Tā tālo dienu notikumi atdzīvojas.
Lūk daži ieraksti:
1804. gada pirmajā dienā mirusi Maije, 90 gadus veca, Kārgadu Skuju māju Jāņa māte, 30 gadus laulībā dzīvojusi, 8 bērnus dzemdējusi, 5 dzīvi no tiem, godīga sieva; līdz pēdējai slimībai arvien vesela bij, tik pēdīgā gadā jo vāja tapusi.
1805. gadā Ģirts – Valdgales Smuģu saimnieks, plinti lādēdams, skādē tapis un tūdaliņ miris. 14 gadus laulībā dzīvojis, 7 bērni, 5 dzīvi.
1807. gadā Līze – 30 gadus veca Vīcežu Smildzēju saimes vīra sieva akā noslīkusi, 11 gadus laulībā, dzimuši 2 bērni, kas dzīvi.
1807. gadā Trīne – nabadzīte, muļķu prātā. Lupatu Trīne saukta, mirusi Talsos, 70 gadus veca.
1812. gadā Pricis – 9 ¾ gadus vecs, Tenis māju Ģirta māsas dēls, no pērkona nosperts.
1814. gadā Jēkabs – 20 gadus vecs, Šķēdes Muižvietnieku Ģirta dēls: muižā pie brandvīndedzināšanas verdošā ūdens katlā iekritis, 14 dienas cietis.
1815. gada 4. svētdienā pēc gavēņa sākuma jeb 3. svētdienā pirms Lieldienām,3 latīņu vārdā sauktām Laetare, kas tanī gadā, iespējams, bija 5. martā (bet noteikti martā), var izlasīt miršanas ierakstu, kas vēsta kādas kapsētas iesākumu. Talsu luterāņu draudzes grāmatās tāds ir vienīgais!
„Marie 75 gadu veca, Lībagu Vecvagaru [māju] Jāņa māte, vecā saimnieka Bērtuļa sieva. 53 gadus laulībā dzīvojusi, no 6 bērniem 2 dzīvi. Tā pirmā, kas jaunajos kapos glabāta. Tāpēc tieši ari tie kapi, par kuriem Tomu [māju] Pēters visvairāk gādājis, Tomu=Māres=kapi nosaukti.”
Vecvagaru un Tomu sētas atrodas Lībagu kapsētai gluži netālajā Aklāciemā. Nav ziņu par to, kuru māju robežās bijusi jaunās kapsētas vieta, bet, visticamāk, tā ierīkota Tomu un Sniegu māju zemju sadurē.
Nostāstu un teiku rakstos par Lībagiem šī vieta ar kalnu saukta arī par Ragankalnu, kur dedzinātas raganas. Labprātāk pieņemu teicējas Mariannas Brikmanes (dzimusi ap 1856. gadu) 1938. gadā Bruņu mājās teiktu nostāstu – Ragankalna kapu nosaukums cēlies no senseniem laikiem. Pirmā sieviete uz kapiem glabāta Marija. Tanī dienā bijis ļoti nejauks laiks un ļaudis teikuši, ka tā esot ragana, kurai tik slikta bēru diena.4
Kapi saukti arī par Tommarijas kapiem. Šodien tā ir Lībagu kapsēta un kapukalns atrodas pie vecās Lībagu skolas, kas kapsētas aizsākuma gados tur, protams, vēl nebija uzcelta.
Tā nu iznācis, ka 2015. gadā varam atzīmēt Lībagu kapsētas 200 gadu jubileju!
Kurzemes zemkopjiem pavasaris ir jauna saimnieciskā gada sākumu, tāpēc jaunās kapsētas aizsākšanai iespējams izraudzīts tieši šis laiks. Varbūt bijis kāds cits apstāklis, kas noteicis, ka pirmo jaunajā kapsētā apglabās tieši Mariju. Līdz tam, iespējams, apkārtnes māju ļaudis glabāti Andumu kapos aiz Kaulu strauta, bet šo kapsētu šodien vairs neizmanto. Laikam jau Aklāciema un apkārtējo māju saimnieki jutuši, ka spēs uzturēt paši savu kapsētu.
Pēc šī notikuma Lībagu kroņa muižas ļaudis vēl 20 gadus kā piederības un atšķirības zīmi lietoja māju vārdus. Tikai 1835. gadā (vēl viena jubileja!) katrs latvietis saņēma uzvārdu. Lībagu kroņu muižas dokumenti ir saglabājušies un tāpēc iespējams noskaidrot gan Māres pēcnācēju, gan Pētera iegūtos uzvārdus.
Māres (~1740–1815) vīrs Bērtulis miris 1828. gadā 80 gadu vecumā. Viens no Amendas pieminētajiem dēliem – Jānis miris 1833. gadā 63 gadu vecumā, bet mazdēls Kristaps – Jāņa dēls, saņēmis uzvārdu Vahtelis. Tulkojot no vācu valodas – paipala. Dažādu notikumu gaitā – vai nu līdz nokļūšanai līdz Talsu baznīcai, kur jākrista jaundzimušie, pašam Kristapam aizmirsies, vai mazo putniņu gribējies aizstāt ar nopietnāku vārdu, varbūt arī Talsos kāds rakstvedis sajaucis, bet uzvārds jau skanējis – Vahšteins (sardzes akmens). Aklāciema Vecvagaru Vahšteinu dzimta arī šodien tur dzīvo. Kopj mājas un apkārtni.
Tomu māju Pēteris saņēma uzvārdu – Alzbergs, kas būtu jālasa Alcbergs, bet, iespējams, saziņā lietots tas kā Alsbergs – un tā skan vēl šodien. Arī Tomos dzīvo Pētera Alsberga pēcnācēju dzimta.
Kapsētā pieklājas būt arī zvaniem. Lībadznieki ir kārtīgi ļaudis un zvani, protams, bija. Vismaz no 1853. gada. To vēsta 1942. gada 2. jūnija „Rīkojuma Vēstnesis”: „Lībagu pagasta Toma Māres kapu zvans darināts 1853. gadā, pamatojoties uz nolikumu par pieminekļu aizsardzību, nolemts ierakstīt valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Pieminekļu valdes priekšsēdētājs ģenerālis Verners Tepfers5, vecākais inspektors P. Ārends.”
Kara laiks tomēr nav pieminekļu laiks, un latviešu ierēdņa paziņojumi neko nenozīmēja Vācijas varasvīriem, jo šīs valsts sastāvā Latvija atradās no 1941. gada 22. jūnija, kad vācu armija padzina padomju zaldātus. Jau 1941. gada 30. jūlijā Talsu apriņķa vecākais Kārlis Krūmiņš saņēma Kurzemes apgabala komisāra rīkojumu, ka pēc Lielvācijas Valsts maršala pavēles 4 gadu plāna izpildes nodrošināšanai nekavējoši jānoņem baznīcu un kapu zvani, ja tie ir no bronzas vai jaukta satura – ar kaparu, misiņu.6 Neinteresēja čuguna zvani. Noņemšanas un glabāšanas izmaksas sedza valsts. Apriņķa vecākais 6. augustā šo rīkojumu izpildīt uzdeva pagastu un pilsētu vecākajiem. Pēc apkopotajiem datiem toreizējā Talsu apriņķī bija 41 bronzas zvans ar kopējo svaru 1048 kg un 12 tērauda zvani 1569 kg. kopsvarā. 21. augustā Krūmiņš ziņoja, ka uzdevums paveikts un Talsu apriņķa policijas telpās atrodas 38 noņemti baznīcu un kapu zvani 2701,65 kilogramu kopsvarā.
Stendes ev. luteriskā baznīca pēc draudzes locekļu lūguma vienu saņēma atpakaļ, jo tai nepalika neviens. Nurmes baznīcai izdevās saņemt atpakaļ zvanu ar ļoti senu uzrakstu un piebildi, ka baznīcu cēlis barons fon Firks.
Lībagu kapsētā notikušais lasāms dokumentā.7
Vai atstātais bija tieši aizsargājamā pieminekļa statusā ieceltais, to vairs nav iespējams pārbaudīt, jo kapos šobrīd zvana nav, kaut Zigurds Kalmanis to vēl redzējis 1990. gadu sākumā. Ko nepaveica vācu okupācija un padomju laika dažādās idejas, to izdarīja kāds mūsējais vai pārnovadu „ciemiņi”… Skumjas pārdomas, bet cerības vieš Lībagu pagasta pārvaldnieces Laumas Jaunpujēnas teiktais, ka domu par zvana nepieciešamību lībadznieki nesen apsprieduši.
Kapsētā apbedīto cilvēku dzīvesstāstus un traģisko notikumu vēstījumus, kas risinājušies kapu tuvumā 1940./41. gadā, atstāsim citai reizei.
Dace Alsberga, ieprecēta Tomu māju plašajā Alsbergu dzimtā, šo rakstu sakārtojusi Aklāciema kaimiņos – Putniņciema Jaunkalniņu (bijušie Mazlukstkalni) mājās 2015. gada 4. martā.
- Turpinājumā 19. gs. lietoti datumi vecajā stilā.
- LVVA, 235. f., 1.apr., 190.l., 144. lpp. Grāmatā „Kā rodas oda priekam” (izd. 2008. gadā Anitas Mellupes izdevniecībā „Likteņstāsti”) 63. lpp. minēts, ka dokumentos uzruna „mācītāja Amendas kundze” pirmo reizi minēta 19. septembrī. Bet tā kā nav minēts šī ieraksta iegūšanas avots, tad nevaru salīdzināt. Manuprāt, jāpārskata abu laulību laiks.
- Nicejas koncils 325. gadā noteica, ka kristiešu Lieldienas nebūtu svinamas ar jūdu svētkiem vienā laikā, bet gan svētdienā pēc pavasara pilnā mēness. Tātad visagrākās Lieldienas var būt 22. martā, bet, ja pilnais mēness iekrīt svētdienā, nedēļu vēlāk. Visvēlākās Lieldienas var būt 25. aprīlī.
- Zigurds Kalmanis. “Vējš pāri Lībagiem.” – Talsi, APL, 2009.– 30. lpp.
- 1893–1958, Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs no 1944. līdz 1946. gadam. Viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam bija Pieminekļu valdes priekšnieks.
- Daļa dzelzs un tērauda zvanu jau bija noņemti agrāk – metāla vākšanas kampaņā.
- LVVA, 3794. f., 2. apr., 214. l.
Uzcītīgā Dace Alsberga, kas klusi un nenogurstoši, rūpīgi un atbildīgi rok, un rok gan Talsu, gan dažu citu novadu un cilvēku vēstures un likteņu liecības. Satieku viņu LVVA, zinu, ka viņa piedalās vēl dažādas vērtīgās aktivitātēs. Tāds cilvēks kā Dace ir nepārvērtējams savam novadam un ne viņa vien, talsinieki vispār ir savas puses lieli patrioti un dažādu labu lietu darītāji dažādos laikos. Man prieks par jums.
Ļoti interesanti. Esmu dzimusi Talsos un man Talsu apkārtnē vel dzīvo radi.