Ceļavārdi
Paldies manai pilsētai un manai Kurzemei par to, ka ir tāda vieta uz zemes, ko mīlēt tik ļoti un tik stipri, ka…
Ka īstenībā nemaz neatrast tik lielus vārdus, lai pateiktu izsmeļošāk un nosauktu iemeslus. Mīlu.
Mīlu, un viss pateikts, gari nepasakot.
Šajā vienā atzīšanās vārdā esmu ielikusi gan lepnumu, gan sāpes, gan bailes, ka izsusēs, ka pazudīs, ka mēs (tostarp arī es) nemācēsim nosargāt, nepratīsim paturēt, ka izvazāsim, aizmirsīsim, izniekosim, neatcerēsimies…
Tāpat šajā vienā vienīgā vārdā mīlu esmu ielikusi visu, kas man, šeit dzīvojot iedalīto laiku, liekas nozīmīgs un sirdij tuvs.
Vārdos to visu patiešām nemaz neiekļaut, jo bagātībai, kas mums pieder, ir bezgala daudz zemslāņu, nianšu un atminamā.
Tik, ka nepārtraukti jābrīnās, cik daudz mums pieder.
Cik daudz zvaigžņu segu rakstos, spēka vārdu, stipru mugurkaulu cilvēku, gudru prātu, cik neizdziedami daudz dziesmu un ļaužu, kuri vēl prot tās izdziedāt…
Savā reizē arī par to rūgtumā jābrīnās, cik izšķērdīgi kaisām, aizaudzējam ciet, aizmirstam, nenovērtējam, aizslēdzam senu gudrību un bagātību lādes, un… atslēgas iemetam akā.
Bet bārenītes un bārenīši, kuri gatavi kāpt pakaļ un atslēgas zvejot atkal gaismas un atcerēšanās daļā, nemaz tik daudz un paši no sevis nerodas kā laimītes ceriņos.
Vismaz nerodas nepārtraukti.
Daudz pasakāmā par šejieni, manu pusi. Grāmatas lapaspusēs esmu tikai labi ja vienu rasas lāsīti no bezgala pļavām ievārdojusi.
Vēl un vēl daudz sakāmā starp madaroto, balto un atkal madaroto – starp mūsu karoga krāsām. Tāpat kā joprojām daudz pasakāmā starp lībiešu karoga krāsām: zaļš, balts un zils.
Zeme, zvaigznes un… smiltis caur pirkstiem.
Tā ir: notiek nepārtraukti promplūstošs laiks un cerība, ka mūsu ziņā mazliet tomēr to noturēt. Ar mūziku, ar mākslu, ar vārdu.
Ar sirdi.
Ar gribu vispār turēt un noturēt.
Kandava, Kabile, Kuldīga, Sabile, Talsi – šis ir manu senču bišu ceļš, riņķojums šeit jau pirms manis.
Šajā pusē saknēs zem manām pēdām zied viss, kas ierakstīts manis pašas galotnēs.
Daļu no tur iekodētā vārdu veidolā ielieku starp šīs grāmatas vākiem un dāvinu savai Kurzemei, savai pilsētai un debesīm virs manas zemes, virs mūsu Latvijas.
Maija Laukmane
