“Bija silts vasaras vakars. Pēc apdarītajiem dienas darbiem kolhozā, kad arī savi lopiņi sakopti un vakariņu galds nokopts, visi Auziņu mājinieki tūlīt vis gulēt negāja, bet apsēdās klēts galā. Vēlāk veco klēts piebūvi nojauca un to nosauca par istabgalu. Tur šim nolūkam bija uztaisīts koka beņķis un uz tā pietika vietas visai Auziņu saimei. Čirkstināja sienāži. Dārzā smaržoja Auziņu puķes, naktsvijoles un maijrozītes, un uz pastaigu devās omas krupītis, kurš, krēslai iestājoties, izlīda laukā no patrepes.
Pāri lielceļam pļavā sabiezēja migla, un tālumā mežā iebļāvās kāds nakstputns. Auziņu saime runāja par šo un to, un, tiklīdz runājamais aptrūkās, kāds ieminējās: „Parunāsim labāk par vecajiem laikiem!” Un saruna sākās. „Pastāsti, māt, kā tai grošai toreiz Rocežos gāja,” tā jautāja vecāmāte savai mātei. Un viņas vecā māte sāka savu stāstu. Par savu bērnību un jaunību stāstīja arī vecaistēvs un vecāmāte, jo katram bija par ko parunāt. Es sēdēju vecāsmātes klēpī klusa kā pelīte, un manu acu priekšā uzausa senas ainas no aizgājušajiem laikiem.
Dažreiz, kad ciemos atbrauca radi, tad vienmēr kāds beigās sacīja vecaimātei: „Pastāsti par spokiem!” Spoku stāstus zināja ne tik vecāmāte vien. Bet citā reizē, kad bija auksts ziemas vakars un aiz loga pūta asi vēji un sals krakšķināja mājas stūrus, tad ģimene aplūkoja vecas bildes. „Ro, tā ir mān māt!” teica oma. „Bet tas ir mans tēs!” viņa sacīja, rādot citu bildi. Iedūcās omas vecais vērpjamais ratiņš, ar kuru tā vērpa dziju, un vērpjot viņa stāstīja par savu bērnību un jaunību.”
Diāna Bērziņa
Atsauksmes
Pašlaik atsauksmju nav.