Aleksandram Pelēcim – 100

Zigurds Kalmanis

2020. gada 10. aprīlī.

Aleksandram Aizsaulē

Zinu jau zinu, ka Tu atkal klusītēm bridīsi pār Sukturu kalna sūnu villaini, lieksies pacelt nokritušu, pāris strupiem čiekuriem greznotu skujmetes zariņu, pabīdīsi sānis baltegles skuju labākai saredzēšanai un klusām nodomāsii: ‘’Redz, munai motei arī šogad košs zilo vizbulīšu pušķītis.’’ Tev taču vienādiņ patika rakstīt Aizsaules draugiem, tādēļ domāju, ka priecāsies saņemt šo vēstuli.

Ja nu Tur Tev iespējams lasīt “Talsu Vēstis”, tad zināsi, ka Tavā dzimundienā – 10. aprīļa vakarpusē cerējām atkal ierasti sanākt Talsu Galvenajā bibliotēkā, tagad jau jaunajā ēkā, atcerēdamies kopīgos ceļus un takas, lasot Tavus dzejoļus, vērojot Tevi saglabāto filmu kadros, joprojām paliekot Tavi draugi. Nu gan pasaule pārvērtusies, tādēļ sazināsimies vien neklātienē, bet Tevi pieminēsim pavisam noteikti. Talsi šais Tavos Aizsaules gados atkal mainījušies un pārveidojušies, līdzīgi kā pats piedzīvoji pilsētas pārvērtības no brīža, kad Tavs draugs Jānis Jaunsudrabiņš Tev Talsus uzdāvināja. Tavas darbošanās gados mūsu pilsētā Tu pats pieliki rokas un izdomu pilsētas košuma veidošanā. Talsi, rītos mostoties, joprojām skalo plakstus ezeru ūdeņos, ik vakaru ietin slaikos, izgaismotos baznīcu torņus krēslas segā, bet senču pilskalns tieši novakarēs uzzied dardedzes krāsu mainībā. Citbrīd krēsla blāvi pelēka, citbrīd zvaigznēm izrakstīta, bet vienmēr mīļa un sava, jo austa Latvijas norās un klajumos.