Visur skan balsis: kā izlemsim Latvijas likteni? Vai tā, kā Lietuvā? Vai tā, kā Dienvidslāvijā? Mums nav musulmaņu. Nav jāsapņo par Lielserbiju un tās vārdā jāizvaro simti tūkstoši meiteņu un sievu… Maskava visos forumos kliedz, ka mēs pārkāpjam okupantu cilvēktiesības. Citur apgalvo, ka pie mums ir antisemītisms. Pat Mavriks Vulfsons saka, ka visi tie latvieši, kuri, bēgot no Baigā gada pieredzes uz svešumu, esot žīdu šāvēji… Kā mums būt pret šiem apvainojumiem? Vai Rūdolfs Blaumanis arī ir antisemīts? Kas mūs aizstāvēs. Mums nav ieroču un tās asinskāres, kas Karabahā. Mums ir tikai mīlestība pret savu okupantu izverdzināto dzimteni. Vismaz — vajadzētu būt. Uz barikādēm bijām vienoti. Atmodas sākumā teicām — kaut vīzēs un ar pelavmaizes riecienu — tikai uz brīvu Latviju… Kas mainījies? Kāpēc tagad gribam mest akmeņus uz savējiem? Kāpēc par lētu desu un šņabi esam ar mieru stāties Interfrontē un balsot par Dīmani un Ždanoku? Kur palikusi mūsu Brīvības cīņu laika sirdsdedze? Ar basām kājām jauni zēni gāja kaujā pie Cēsīm, uzvarēja bermontiešus Daugavmalā. Vai esam kļuvuši vārgāki? Ziemas šogad tikpat kā nav. 1919. gadā, kad Kalpaks ar savu simtu atstāja Rīgu, aukstums bija lielāks… Bet kalpakiešus sildīja sirdsdegsme. Kāpēc šī mīkstčaulība? Kāpēc mēs apkaunojam sevi, plēsdamies ne tikai Latviešu biedrības namā? Ko lai par mums domā pasaule?
Par šīm lietām jāgudro īpaši, ja tuvojas Saeimas vēlēšanas. Tagad daļa deputātu ir vai nu slēpti, vai atklāti Latvijas ienaidnieki. Republika vēl nesen maksāja algu Jānim Dzintaram, Aļeksejevam. Vēl plīvo zilstrīpainie karogi. Televīzijas «Panorāmā» — ļaudis ar putām uz lūpām un naida grimasēm pret tiem, kas ceļ Latviju. Noskatāmies. It kā tas neattiektos uz mums. Daži pat teic, ka nepiedalīsies vēlēšanās. Lai Saeimu ievēl Latvijas ienaidnieki — no Interfrontes aprindām… Tiesā baidāmies liecināt pret slepkavu komandas barvedi Parfjonovu. Mūsu Brāļu kapu liepu alejā ir ierakti čekisti un plintnieces. Balto krustu vietā Meža kapos, kur apbedīja 41. gada čekas upurus — arī uzraksti virsū: Partijai paši uzticamākie nelaiķi. Ģenerālis Kuzmins atklāti lepojās, ka devis pavēli, lai uzspridzina Kurzemes cietokšņa aizstāvju pieminekļus. Cēsīs es redzēju pieminekli, kur latviešu uzrakstam apakšā bija iekalti vārdi: «Spi spokoino dorogoi muž i oķec! Tvoja Maša.» («Guli mierīgi, dārgais vīrs un tēvs! Tava Maša.»)… Par kādām cilvēka tiesībām te var būt runa, ja okupēti pat kapi? Lai guļ, kur apguldīti, mirušie! Lai jau paliek Brāļu kapos Roziņš-Āzis! Cerēsim, ka Brīvības cīnītāju veļi viņam nedarīs pāri… Bet visam tomēr ir robeža. Mums nevajag Bosnijas Hercegovinas, kuru Interfronte mums labprāt uzdāvinātu. Asiņu pietiekami daudz izliets. Bet taisnīguma tomēr vajag? Ir jāpadomā, lai Jaunajā Saeimā neiekļūtu bijušie slepkavas — atklātie vai slepenie Latvijas ienaidnieki. Nav jābūt formālistiem. Tos, kas godīgi nostājušies Republikas pusē, atbalstīsim un ticēsim viņiem. Tos, kas plēšas par krēsliem, gan — simtu jūdžu no Jēkaba ielas. Viss pašu rokās. Mēs joprojām ticam Anatolija Gorbunova aizkustinājuma asarām, kad viņš Mežaparka lielajā saietā apgalvoja — esot laimīgs, ka šādu dienu piedzīvojis. Arī vēlāk viņš godīgi aizstāvējis Latviju un dara to arī tagad. Nedomājam arī, ka Ivars Godmanis ar akmeņiem jānomētā — ļoti grūtā laikā viņš ir savā vietā. Atbalstām Georgu Andrejevu un visus tos, kas nesavtīgi aizstāv Latviju. Neaizmirsīsim, ka Latvijas Brīvības cīnītāji ir arī Amerikā un citās ārzemēs! Pērnvasar savā ceļojumā es iepazinu Aivaru Jērumanu, Māru Trapāni, atpazinu savu darbabiedru Gunāru Meierovicu. Vēl daudzus. Viņiem jāpiedalās Latvijas atjaunošanas darbā tāpat, kā to darīja svešumā, kad mums te, Dzimtenē, mutes bija aizbāztas. Bet galvenais jau — Latvijas godīgie cilvēki, kuriem jāiekļūst Saeimā. Mums vajadzīgi visu nozaru speciālisti. Tikai — vai juristu nav par daudz?
Balsoju par Pēteri Simsonu. Par tiem gan ne, kuri meklē noklausīšanās iekārtas — ar to ierīkošanas praksi pagātnē… Es balsoju arī par Odiseju Kostandu, lielisko organizatoru barikāžu dienās… Tagad daži apgalvo, ka Odisejs esot pārāk impulsīvs — šāvis Saeimas nama griestos… Bet ko lai dara, ja ūdens spaiņa nav tuvumā un deputāti plēšas kā Rīgas Latviešu biedrības vīri? Atbalstu arī šo impulsivitāti, kaut arī man nav šaujamā kabatā. Lai nāk un sargā Latviju arī turpmāk! Lai nāk arī lieliskā un impulsīvā Marina Kosteņtecka un Vladlens Dozorcevs! Visiem Latvijas godīgajiem cilvēkiem jāceļ jaunā Latvija. Zemei trūkst saimnieka. Lai tāds atrastos pēc 6. jūnija!
Ir veca un mīļa dziesma, kura reizēm skan arī tagad:
Par zemi, ko mīlam ar svētākām jūtām,
Mēs gribam vislielākos upurus nest!
Padomāsim — vai tiešām gribam? Vajadzētu atcerēties senās dziesmas un dziedāt tās, un ticēt tām arī tagad!
ALEKSANDRS PELĒCIS,
bezpartejiskais neboļševiks
1995. gadā.