Paliksim ar savu zemi
Aleksandrs Pelēcis
Tā kā jūra krastos paliek,
Kaut simt vētru pāri iet,-
Paliksim ar savu zemi
Saules mūžu vienuviet!
Tās ir mūsu tēvu dziesmas,
Ko ik gāršas stūris prot,
Melnus gadsimtus tās apņem,
Sidrabaini sauļojot.
Vai lai senču kapu mieru
Svešiem ļaudīm ļaujam ņemt?
Vai lai kļūstam atkal tie, kas
Vergu maizes donu kremt?
Nē – lai kaunā nenosarktu
Senais Gaujas līdumnieks,
Celsimies un būsim uguns,
Kurā zeme tīra tiek!
Celsimies un būsim vētra,
Kurā bailēs acis sedz
Tie, kas labprāt mūsu ciemus
Pelnos pārvēršamies redz!
Tā kā jūra krastos paliek,
Tā kā bērzi kalnos paliek,
Tā kā senči kapos paliek,-
Paliksim ar savu zemi,
Paliksim ar savu tautu
Saulesmūžu vienuviet!
(Dzejolis sacerēts
40. gadu pašā sākumā)