Tāmnieku valoda
………………………………………………………………………………………………….
Jauna e-grāmata (tāmnieku valoda un populāri teicieni):
………………………………………………………………………………………………….
Skaidrošens lapp.
Ja literārajā valodā ir valodnieku rūpīgi izstrādāti likumi pareizrunai un pareizrakstībai, tad Ventspils pilsētā un novadā vēl sastopamajām izloksnēm šādu likumu nav. Bet ir šo izlokšņu īpatnību praktisks pielietojums pārsvarā runā, kas daudzos gadījumos stipri atšķiras no literārās valodas likumiem un prakses. Šī izdevuma mērķis ir tieši akcentēt šīs atšķirības un otrajā daļā dot iespēju interesentiem iepazīties ar bagātīgo vārdu krājumu, kas vēl ir „dzīvs”, ko praksē pielieto pilsētas un novada pamatiedzīvotāji.
Gramatiskās atšķirības nav domātas kā neapstrīdams fundamentāls pētījums, drīzāk kā neliels ieskats šajās īpatnībās, lai rosinātu valodniekus tās izmantot savos plašākos un dziļākos pētījumos, pievērst uzmanību tām vērtībām, kas vēl saglabājušās, bet kas neizbēgami iet mazumā. Protams, var būt un ir jābūt atšķirīgiem viedokļiem par atsevišķu formu pielietojumu, vārdu skaidrojumiem, jo dažādos pagastos, pat kaimiņa ģimenē tiem var būt pilnīgi cita nozīme.
Tāmnieku valodas atšķirīgus variantus joprojām dzird Talsos, Dundagā un citos Kurzemes pagastos.
Ventspils izloksnes īpatnība ir daudzās paralēlās vārdu formas. Ieskatoties pilsētas vēsturē, šodienas pilsētas iedzīvotājam nenozīmīgs varētu būt fakta skaidrojums, vai pēc Lielās Mēra epidēmijas pilsētā bija palikušas 7 ģimenes vai aptuveni 30-40 vīriešu (dzirdēti skaidrojumi), taču faktu, ka pilsētā dzīvi bija palikuši ļoti maz cilvēku, neviens neapstrīd. Pilsētā no pagastiem ienāca dzīvi palikušie, meklējot maizi un darbu. Nāca katrs ar sava pagasta runas veidu (izloksni). Lietotie vārdi, kurus „pieņēma” vietējie, saplūda kopējā ventiņu mēlē ar variantiem. Un tā mums ir paralēlformas: ciliks, cileks, cilēks, cilveks, cilvēks; zīiv, zūuj, zūuv, zivs. Tāpēc arī autoru tekstu pieraksti ir ļoti dažādi. Izdevumā centos saglabāt autoru pašu publicēto pierakstu veidus.
Šī ir mana versija par Ventspils izloksnes veidošanos vēstures gaitā, ceru, ka tā pārāk nerunā pretī „vēstures patiesībai”. Balstoties uz šo versiju, es gribu apgalvot, ka ventspilniekiem un pilsētas viesiem nav vajadzīgi strīdi par „riktīgo” un „neriktīgo” ventiņu valodu. Visas formas, ko lieto ventiņi, ir „riktīgas”!
U. Grīnbergs
Vārdnīca pieejama Ventspils Amatu mājā,
Skolas ielā 3, Ventspilī.
amatumaja@ventspils.lv
+371 63620174
Par autoru
Uldis Grīnbergs
dzimis 1933. gada 31. jūlijā – latviešu valodas un literatūras skolotājs, režisors un aktieris Ventspils teātrī, sarakstījis vairākas grāmatas par lībisko dialektu / ventiņ’ valod.
Dzimis Talsos.
Vecāki Ārlavas-Pūņu pamatskolas skolotāji Irma un Kristaps Grīnbergi.
Beidzis Ārlavas-Pūņu 6 klašu pamatskolu, Talsu vidusskolu, Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras fakultāti (1951.-1955.). Strādājis par skolotāju un skolas direktoru Ventspils rajona Ugālē, Piltenē, Zlēkās.
Paralēli darbam skolā U. Grīnbergs neklātienē beidzis N. Krupskajas vārdā nosauktās Maskavas Tautas daiļrades Mākslas universitātes Teātra fakultātes Režijas nodaļas paaugstināto kursu (1961.), ar Zlēku pašdarbības aktieriem sagatavojot diplomdarba izrādei Gunāra Priedes lugu „Pozitīvais tēls”.
Pārcēlies uz Ventspili 1964. gadā, strādājot par māksliniecisko vadītāju Ostas kultūras namā, par ceha priekšnieku uzņēmumā „Suvenīrs” (vēlāk pārdēvēts: „Daiļrade”), kur organizējis Ventspils cehu un kārtojis tā ražošanas uzsākšanu.
Visbūtiskākais Ulda Grīnberga ieguldījums Ventspils novada kultūras dzīvē ir 20 gadu darbs Pilsētas kultūras centra direktora vietnieka amatā.
Visās darba vietās radoši organizējis un vadījis gan skolēnu, gan pieaugušo dramatiskos kolektīvus, tulkojis un iestudējis lugas. No 1964. gada bijis Ventspils Tautas teātra aktieris, no 1979. gada arī režisors, iestudējot 10 lugas. Skolēnu Jaunrades namā vadījis 20 lugu iestudējumus.
No 2004. gada līdz 2005. gadam Uldis Grīnbergs izvērtējis un sagatavojis izdošanai novada dialektā rakstošā dzejnieka Zigfrīda Strauta atstāto literāro mantojumu – 2006. gadā izdots Z. Strauta dzejoļu krājums „Skarbais krasts”, bet 2008. gadā krājums „A jokiem nav jok”.
Sakārtojis 2010. gadā izdoto konkursa „Pe mums Ventiņes I” četru gadu laureātu darbu izlasi. Tajā pašā gadā izdota U. Grīnberga veidotās „Īs ventiņ gramatik un vārdnic jeb bliņķs ventiņmēle” un Ilgas Dzintaras (1929-2010) humoresku krājums „Vien fein padāršen”, bet 2013. gadā labotais un ar trīskāršotu vārdu krājumu papildinātais izdevums „Īs ventiņ gramatik un tāmnik vārdnic 2 jeb bliņķs ventiņmēle”.
Biedrībā „Aleksandra Pelēča lasītava” sagatavotas izdošanai divas U. Grīnberga grāmatas.
