Gadu tūkstoši bija vajadzīgi, līdz lauksaimniecība izveidojās par sarežģītu un nozīmīgu tautsaimniecības pamatnozari. Tieši šos pašus gadu tūkstošus lauksaimnieki konservatīvi turējās pie senām darba metodēm, paņēmieniem un rīkiem. Nebija lauksaimniecības zinātnes, kas pētītu parādības un meklētu jaunus attīstības ceļus. Atsevišķu cilvēku mēģinājumi noskaidrot lauksaimniecības problēmjautājumus bija diezgan neveikli. Tikai 16. gadsimtā parādījās nopietnāki apcerējumi par lauksaimniecību. Zinātniski pētīta, skaidrota un aprakstīta lauksaimniecības teorija iezīmējas tikai 18. gadsimta otrajā pusē. Paralēli tai notika praktiskās lauksaimniecības strauja attīstība. Aizvien ar zināmu neuzticību, bet, zinātnei pakāpeniski uzplaukstot, lauksaimnieki atzina, pārņēma un ieviesa jauno.

Lauksaimniecības zinātnei, pētījumiem un literatūrai veidojoties, nebija lauksaimniecības skolu un agronoma profesijas. Cilvēki, kas attīstīja lauksaimniecību, bija dzīves izskoloti agronomi pēc sava sirds aicinājuma. Par vienu no vecākajiem zināmajiem lauksaimniecības zinātnes celmlaužiem var uzskatīt angļu fermeri Robertu Bakevelu (Bakewell; 1726-1795), kurš ar saviem spīdošajiem sasniegumiem saistīja ne tikai Anglijas zemkopju uzmanību. Žēl, ka viņš pats nav atstājis pierakstus, bet viņa pieredzi diezgan plaši aprakstījuši citi autori.

Toties Arturs Jungs (Young; 1741-1820) šai ziņā ieņem izcilu stāvokli Anglijas lauksaimniecībā. Viņš 1770. gadā izdeva grāmatu „Eksperimentālās lauksaimniecības kurss”. Tur minētie lauksaimniecības izmēģinājumu apraksti, rūpīgi apskatītie agrotehniskie jautājumi atzīstami gluži vai līdz mūsdienām. Savas piecdesmit gadu praktiskās darbības aprakstos viņš atzīst, ka pilsoņu tieksmes uz lauksaimniecību augušas tā, ka veicinājušas Anglijas karalistes uzplaukumu vairāk par visiem citiem apstākļiem, tos kopā ņemot. Jungs lauksaimniecībai pievērsa izglītoto un augstu stāvošo personu uzmanību, kas lauksaimniecības zināšanas izplatīja plašam lauksaimnieku lokam. „Labākais zemkopis priekš manis ir dižākais vīrs”, teica Arturs Jungs. Viņa publicētie raksti bagāti ar vērtīgiem raksturojumiem un praktiskām pamācībām.

Francijā lauksaimniecības attīstību ļoti veicināja Henrijs-Aleksandrs Tessjē (Tessier; 1741-1837), kurš bija profesionāls mediķis. Viņam sevišķi lieli nopelni lauksaimniecības izglītības popularizēšanā, mācot, ka lauksaimniecība ir zinātne un arods, kas aptver gan teoriju, gan praksi. Tessjē uzsvēra arodnieciskās literatūras un periodikas nepieciešamību, 1798. gadā uzsākot publicēt „Lauksaimniecības gada grāmatu”. Viņam liels nopelns kviešu un biešu kultūru ieviešanā Francijas lauku saimniecībās.

Sevišķa cieņa lauksaimniecības vēsturē pienākas vācu agronomam Albrehtam-Danielam Tēram (Thaer; 1752-1828). Arī viņš studējis medicīnu, bet studijas pārtraucis, nododoties tikai zemkopībai. Savam darbam Tērs piedeva zinātnisku raksturu, paceļot to cienījamākā stāvoklī un pievēršot vispārēju sabiedrības uzmanību. Savu mērķi viņš sekmīgi sasniedza kā praktisks zemkopis, lauksaimniecības rakstnieks un valstsvīrs. Tērs augu sekā iekļāva āboliņu, sakņaugus un kartupeļus, atbrīvojās no papuves izmantošanas, ieviesa intensīvu augu maiņu. Viņš pētīja lauksaimniecības darba rīkus, pielietoja zemkopībā ķīmiju. Sevišķu ievērību ieguva viņa 1810. gadā izdotā četru sējumu grāmata „Racionālas lauksaimniecības pamati”. Tā bija viens no nopietnākajiem darbiem zinātniskās lauksaimniecības attīstībai. Viņa dibināts ir pirmais lauksaimniecības institūts Cellē (Celle) Vācijas pilsētas Hanoveras tuvumā.
Anglijā 1793. gadā pēc sera Džona Šinklera (Sinclair; 1745-1853) iniciatīvas nodibināja Lauksaimniecības padomi, ko viņš arī vadīja (1793-1798; 1806-1813). Tās darbības ietekmē lauksaimniecība Anglijā jūtami uzplauka, sabiedrībā augstu stāvošas personas un izglītoti cilvēki nodarbošanos ar lauksaimniecību sāka uzskatīt par goda lietu. Astoņu gadu laikā Šinklers pabeidza 1790. gadā iesākto kapitālo 21 sējuma darbu „Skotijas statistiskais stāvoklis”.

Grāmatā sniegta informācija par 18 izcilām personībām:
1. Jānis Bergs (1863–1929) mācību saimniecības «Vecauce» dibinātājs.
2. Rihards Tomsons (1834–1884) augsnes pētnieks.
3. Jānis Bisenieks (1864–1923) agronoms, tautsaimnieks, sabiedrisks darbinieks, mecenāts.
4. Jānis Mazvērsītis (1866–1943) jauno speciālistu audzinātājs. Pirmais Tēvzemes balvas laureāts. Viens no pirmajiem agronomijas zinātņu doktoriem.
5. Pēteris Teofīls Knape (1872–1960) kartupeļu selekcijas pamatlicējs.
6. Pēteris Dindonis (1877–1969) dārzkopības skolas pamatlicējs.
7. Pauls Lejiņš (1883–1959) pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1945), mācību saimniecības «Rāmava» izveidotājs.
8. Pēteris Rizga (1883–1956) biškopības pamatlicējs Latvijā.
9. Jānis Sudrabs (1884–1972) augļkopības pamatlicējs Latvijā.
10. Jānis Indriķis Apsītis (1886–1952) augsnes un laukkopības zinātnes pamatlicēja Latvijā.
11. Jānis Laže (1886–1969) cukurbiešu pētnieks un cukurrūpniecības pamatlicējs.
12. Pēteris Konrāds (1890–1966) purvu pētnieks.
13. Pauls Galenieks (1891–1961) dabas zinātnieks.
14. Jānis Hilarijs Lielmanis (1895–1970) laukaugu selekcijas pamatlicējs.
15. Emīls Bērziņš (1895–1968) laukaugu selekcionārs.
16. Pēteris Pommers (1904–1974) pļavu un ganību pētnieks.
17. Jānis Lucāns (1905–1963) augkopības, augkopības augu zaļās revolūcijas iedibinātājs, izcils pedagogs.
18. Berta Rihtere (1883–1949) pirmā latviešu agronome, plaši pētījumi Latvijā un Krievijā.

Par autoru

JĀNIS ZĀLĪTIS (1915-1991).

Agronoms, LLA asistents dzimis Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Krievijā. Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada rudenī. Tēvs miris 1921. gada martā. Māte uzaudzināja trīs bērnus. Vecākā māsa absolvējusi Kaucmindes mājturības skolu, jaunākā LU zobārstniecības fakultāti. Jānis – Jelgavas lauksaimniecības vidusskolu. Pēc karadienesta pāris gadus palīdzēja mātei saimniekot, bet 1940. gadā iestājās LLA, ko pabeidza 1946. gadā, strādājot vecākā laboranta darbu Augu selekcijas un ģenētikas katedrā, pēc tam bija šīs katedras asistents. Dzīvoja Rīgā. Izstrādājis lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertācijas darbu par sarkanā āboliņa provinienču morfoloģiskām un bioloģiskām atšķirībām. Izmēģinājumu darbus noslēdza 1949. gadā, kad uzrakstīts arī disertācijas teksts. Togad likvidēja arī Selekcijas un ģenētikas katedru.

Jāni Zālīti 1949. gada 14. novembrī akadēmijā apcietināja. Stabu ielas kamerā viņš bija kopā ar Saukas pagasta vecāko Priedulānu, kura mājās Zālītis bija 1940. gada 14. jūnijā līdz 27. jūnijam. Savās lauku mājās Zālītis personīgi ticies ar Kārli Ulmani (1877–1942). Pēc 1949. gada 29. novembra deportēts, bijis Vjatlagā. Atgriezās Rīgā 1955. gada 10. aprīlī. Ar studiju biedru ieteikumu pieņemts par saimniecības vadītāju un augkopības pasniedzēju Skrīveru lauksaimniecības vidusskolā, vēlāk strādājis Priekuļu selekcijas stacijā, Šķibes sovhozā pie direktora V. Silkalna, vairākos Latvijas kolhozos, arī Talsu rajonā. Intensīvi vācis Latvijas vēstures materiālus.

Materiālu par Latvijas lauksaimniecības zinātnes celmlaužiem sagatavojis grāmatai, bet Lauksaimniecības izdevniecībā (E. Pūkaine), izdevniecībā Zinātne (ar V. Timofejeva un S. Pogodina noraidījumu) saņēmis atteikumus. Par 30 zinātnes celmlaužiem un vēl par 108 vecākajiem agronomiem apraksti iesniegti Mālpils muzejam (materiāli Talsos, Kalēju muzejā). Uzrakstīts plašāks darbs par Rīgas Latviešu biedrību, kas radies, pētot R. Tomsona biogrāfiju. Raksta apskatu par Latviešu lauksaimniecības biedrībām un to darbiniekiem, kur 1990.gadā strādā pie nodaļas par Biškopības centrālbiedrību.
Uzaudzinājis divus dēlus. Apbedīts Jaundubultu kapsētā. Jūrmalā dzīvo Jāņa Zālīša pēcteči.