Latvijas valsts un tautas liktenis Otrā pasaules kara laikā bija traģisku un dramatisku pavērsienu pilns. Komunistu un nacistu okupācija, deportācijas, holokausts, iesaukšana Vācijas un PSRS armijās, sadarbība un pretošanās svešām okupācijas varām, došanās bēgļu gaitās uz Rietumiem, lai izdzīvotu, un palikšana savā zemē, lai saglabātu to sev un nākamajām paaudzēm. Tas viss notika laikā, no kura nemanāmi pagājuši jau septiņdesmit gadi. Kara gados ap 110–115 000 Latvijas iedzīvotāju dažādu iemeslu dēļ – gan brīvprātīgi, gan piespiedu mobilizācijas rezultātā cīnījās Vācijas bruņoto spēku rindās pret Padomju Savienību, tajā skaitā vismaz 52 000 karavīru dienēja Latviešu leģionā – 15. un 19. Ieroču SS grenadieru divīzijās un citos militārajos formējumos. Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos daudzi leģionāri savu dalību Otrajā pasaules karā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku sastāvā, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt atkārtotas padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur iedzīvotāji piedzīvoja tikai vienu – nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju, bet, neraugoties uz to, nereti brīvprātīgi stājās okupētājvalsts karaspēkā, latviešu leģionāri cīnījās pret tās valsts karaspēku, kas bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem un vēlāk draudēja to okupēt otrreiz.
Viens no šiem karavīriem bija arī Teodors Kalnājs (1915–2007) – ieroču SS 19. latviešu divīzijas 44. grenadieru pulka virsleitnants, Volhovas, Veļikajas, Vidzemes un Kurzemes cīņu dalībnieks, I un II šķiras Dzelzs krusta un ieraksta Vācijas bruņoto spēku Goda sarakstos kavalieris.
Atsauksmes
Pašlaik atsauksmju nav.