Ieskats
Atverot vai katras grāmatas pirmo lapaspusi, nevilšus jājautā: „Kāda ir tava dzīves filozofija, rakstītāj?” Tā aizvien mēdz būt netverama, starp rindām ieslēpta un katru lasošu cilvēku aizskar, saviļņo savādāk. Es vēlos ar pasauli sarunāties iespējami vienkāršā valodā. Tā ir saules, mēness, zvaigžņu, mūsu ieelpojamā gaisa, zemes un ūdeņu valoda. Tā ir katram pazīstamu vai arī nepazīstamu dzīvnieku, augu, ik parastākās zālītes, sīkākā knislīša un tārpiņa valoda. Tas ir viss, kas sasaista cilvēka maņas, viņa uztveres spēju ar dabas norisēm, iztēli ar apkārtējās dzīves notikumiem, kas dīvainā kārtā aizlido caur mūža gadiem kā ziboši mirkļi.
Vērojot, ieklausoties, vērtējot veidojas pasaules uztvere. Cilvēkam dabā ir vien maza kukainīša, neievērojama smilšu graudiņa vieta. Tik bezgaldaudz līdzīga augu, kukaiņu, dzīvnieku, zivju un manis paša cilvēciskajā būtībā, kur izmantošanas un pakļaušanas instinkti pārmāc mīlestības un gara brīvības tieksmes. Makšķernieka gaitās vērojot dabas skaidrās dzīles, viegli saskatīt visuma un indivīda savstarpējo saikni, bet paliek arī daudz nesaprotama un neaptverama. Dieva zemīte ir nepārtraukta mācību un izziņas skola, ko apgūstam visu apzinīgo dzīvi, bet šī grāmata — sīks rasas piliens manas pasaules apjautas miglas vālos.
Manas dzīves filozofija tepat vien — Muižā radusies, veidojusies un attīstījusies. Ienākusi manī no sataustāmām lietām, no redzamām un izprastām parādībām, atstādama brīvus jautājumus vēl šodien mazāk izprotamajā, pārlaicīgajā. Muižļaužu izturēšanās, principi, savas vietas mīlestība, savstarpējās saskarsmes, kas no klusas čaboņas dažbrīd uzbrāzmo visai vētrainās bangās. Darbs, nauda, ģimene, bērnu audzināšana, atpūta, laicīgie prieki, bēdas un izmisuma brīži. Varbūt dažviet grāmatā jutīsiet sabiezinātus krāsu toņus, ironiju vai skumju nožēlu, bet iztēle jau tā iekārtota, lai atmiņa spēlētos ar ikdienišķo, sajaucot pasaules krāsas visneparastākajā gleznā — dzīve.
