Jānis Jaunsudrabiņš man uzdāvina Talsus

Aleksandrs Pelēcis, “Talsu grāmata”.

Vai piecdesmit gadi ir mūžība? Laikam gan, jo Talsos neviens vairs neatceras, ka 1943. gada 28. februārī pilsētas Sadraudzības namā, taga­dējā tautas namā, notika 2. rakstnieku vakars. Man ir saglabājies nodzel­tējis plakāts, kurš vēsta, ka laikraksts «Talsu Vārds» rīko šo pasākumu. Ka piedalīsies Rīgas viesi: rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš un dzejnieki Antons Bārda un Aleksandrs Pelēcis. Ka dziedās operdziedātāja Marija Vintere, ka pie klavierēm būs pianiste R. Šefere. Plakātā arī vēstīts, ka piedalīsies «Talsu Vārda» literāti — pavisam 19…

Bagāti toreiz esam dzīvojuši. Par spīti kara laikam un okupācijai — vienā vakarā tepat trejdeviņi vārdi. Palielā nama zāle pārpildīta. Pat celi­ņos cilvēki stāv kājās. Balkonā nav brīvas vietas. Prātā ienākšana. Jaun­sudrabiņš smaidīdams iet cauri talsenieku stidziņai — kā pa rudzu lau­ka vidu. Jaunieši un sirmgalvji aplaudē. Seko dāmas un mēs ar Antonu Bārdu. Antonam plecos lepns kažoks — ar bebrādas apkakli. Marija Vintere greznā koncerttērpā, pianiste R. Šefere melnā zīdā. Vi­ņai ļoti skaistas rokas. Labi noskaņotas klavieres. Marijai Vinterei brī­numaina balss.

Aiz viesiem drūzmējas «Talsu Vārda» literāti. Lai publikai pietiktu pa­cietības, Jaunsudrabiņš uzstāsies uz beigu pusi… Vakara vadītājs to tā arī pavēsta, un rakstnieks smejas un ir ar mieru būt par barjeru… Pa vidu arī mēs ar Antonu Bārdu. Ka visiem pietika laika un visi tika pie vārda — tas arī ir īsts Dieva brīnums. Arī aplausu pietika. Pirmajā rindā sēž vācu «golfazāni» — okupantu acis un ausis. Viņiem divas tulces, viena pat latviešu tautastērpā… Sarīkojums jau trešajā stundā. J. nolasa divus tēlo­jumus no grāmatas «Redzēts, dzirdēts, justs» un tad pēdējo, tikko uzrak­stītu. Virsraksts «Dieva sunītis». Viņš vēsta, ka sēd šosejas malā. Pa šo­seju rīb gara tanku virtene. Bet mazs tārpiņš, vārdā Dieva sunītis, ir nolēmis, ka taisni tagad viņam jātiek pāri šosejai. Jaunsudrabiņš vēro tār­piņa ceļu un pārdzīvo — ka tikai drosmīgais nieciņš nepakļūst zem tanku riteņiem. Nepakļūst — viņš jau ir pāri. Saturs — vienkāršs, bet publika ceļas kājās un vētraini aplaudē. Vienīgi «golfazāni» paliek pirmajā rindā sēžot. Publikai skaidrs, ko rakstnieks ar Dieva sunīti grib teikt. Bet vācie­šiem vajag paskaidrojuma — kāpēc šis vecais vīrs ar savu lasījumu tā visus satraucis? Varbūt uz dumpi? Prasa tulcei tautastērpā. Bet kā tu pārtulkosi Dieva sunīti? Gotteshundchen? Oku­panti smejas un ar pā­rākumu nosaka: «Dummes Volk!..»¹ Tā Dieva sunītis paliek netul­kots… Bet talsenieku tūkstotim nekādas skaidrošanas nevajag. Rakstnieks vēlējies at­gādināt, lai liktenis pažē­lo mūsu tautu — lai to neierauj tanku riteņos, lai tā var turpināt savu ceļu pāri šim briesmīga­jam laikam. Tāpēc arī publika sumina Jaunsudrabiņu, kājās cēlu­sies.

Bet tanku riteņi ne­klausa rakstnieka vēlē­šanām. Lielā daļa no tūkstoša, kurš piedalī­jās 2. rakstnieku vaka­rā, tomēr šajos riteņos iekļuva… Arī «jaunais Rīgas dzejnieks» jau marta beigās bija pie Krasnoje Selo un jau aprīlī — Berlīnē… «Talsu Vār­dā» parādījās sludinājums ar manu jauno kara adresi — lai talsenieces zinātu rakstīt vēstules… Rakstīja jau arī… No šī vakara kļuvu par talse­nieku… Jaunsudrabiņš man Talsus piebūra… Kara laika satiksme kliboja. Kādas trīs dienas mitām Sadraudzības biedrības trešā stāva istabiņā. Divatā gājām ar Jaunsudrabiņu klaiņot pa Talsiem. No Pilsētas dārza kraujas vērojām, kā pilsēta zied sarmas vizuļos.

— Skaista pilsēta! Man gribētos te vēlreiz atgriezties. Ja nu man neiz­nāks, es tev uzdāvinu Talsus!

Bet vēl jāstāsta, ko talsenieces mums deva honorāram par to gandrīz 4 stundu darbošanos… Honorārs bija salikts uz 4 galdiņiem. Atkal — par spīti trūcīgiem laikiem — milzīgi bagāts. Pat žāvētas zosis, zuši, speķis. Tāpēc jau maniem ceļa biedriem tik pamatīgas somas līdzi… Es atbraucu bez somas, jo toreiz biju jauns. Bet sacīju, ka — ja kādreiz vajadzēs, tad atbraukšu uz Talsiem pēcāk — tagad lai arī manu daļu sadala pārējie kolēģi. Notika labumu blīvēšana jau tā pārpildītajās nešļavās. Jaunsudrabiņš mēģināja pacelt savu un tad ar smaidu sacīja, ka te jau kamieļa vajadzēšot, lai šo smagumu nogādātu uz Ropažiem… Par kamieli brīv­prātīgi pieteicos es. Un neņēmu vērā, ka Marija Vintere ar pārmetumu manī noskatījās… Laimīgi nokļuvām Rīgā. Ko tālāk? Tālāk ar Juglas tramvaju. Tur Natiņa gaidīšot ar ragaviņām… — Bet kā tad no Juglas līdz Ropažiem? — Man tajā balvā ir arī 5 paciņas «Sporta»² un ķešā kortelītis… Par visu jādomā laikus… Kaut arī vilcieni neiet, pazīstams šoferis aizripinās līdz Garkalnei… — Tā arī bija. Tramvaja gala piestātnē gaidīja Natiņa. Ragaviņas gan bija gandrīz ragavas. Ar striķi, kurā kā ilksīs ieka­binājās Jaunsudrabiņa sieva. Rakstnieks palīdzēja pastumt. Un tā viņi, pamājuši atvadas, nozuda tumsā. Tā bija mūsu pirmā un arī pēdējā reālā tikšanās… Vēlāk Antonam Bārdam Jaunsudrabiņš pavēstījis finālu. Šofe­ris aizvedis līdz mājas durvīm. Stiepuši divatā smago nešļavi iekšā. Jaun­sudrabiņa māte, jau stipri savārgusi, gulējusi aiz aizkariem. Bet māte gri­bējusi zināt, ko dēls atvedis. Nācies, produktus ārā ceļot, nosaukt, kas izcelts. Saukuši:

— Žāvēta zoss, žāvēta pīle, septiņi žāvēti zuši, piecas mārciņas spe­ķa, bīdeļmilti, sviesta strucītis, kaņepes, cepumi, šņabis. — Tad māte sa­cījusi:

—Tad gan, dēls, tev vēl kādreiz jābrauc uz Talsiem, ja tur tādus labu­mus somā krauj… Nekur citur tevi tā nav apšķiņķojuši…

Kad atsākās mūsu sarakstīšanās no Sibīrijas, kādā vēstulē Jaunsudra­biņš gan smagās somas nešanu, gan Talsu labumus pieminēja. Speķis ceļojis līdzi un jauki smaržojis pēc Dundagas paegļiem… Kalpojis par spēka zālēm, kad bēdās pagurusi sirds. Pat kamariņas glabājuši un ieli­kuši mutē… Gadus piecus šīs «zāles» glabājuši grūtam brīdim…

Tā tas bija pirms piecdesmit gadu mūžības… Nupat vēl Žaņa Šūniņa bērēs Romis Bēms pienāca un apliecināja, ka viņš arī bijis klāt, kad Jaun­sudrabiņš par Dieva sunīti lasījis… Toreiz nezinājām, ka jau pēc dažām dienām Mākslinieks pats būs pie Jaunsudrabiņa — būtu labas dienas no Talsiem aizsūtījis…

Bet nav tā, ka Jaunsudrabiņš nav atgriezies Talsos. Uz Sibīriju ceļoja viņa 14 gleznas. Ir 17 Jaunsudrabiņa svešumā izdotās grāmatas ar aiz­kustinošiem ierakstiem. Tas viss no turienes atgriezās Talsos uz Dzirnavu ielu… Un vēl 1944. gada 13. jūlijā laikraksts «Talsu Vārds» iespieda Jaunsudrabiņa dzejoli.

Talsi

— Kungs, redzu, lasa «Talsu Balsi».
— Vai skaista pilsēta tie Talsi?!
— Es, dzimis, talsenieks, un varu
Jums teikt, ka katru pavasari,
Pret ezeriem kad sazied koki,
Es lieku kopā abi roki
Un Dievam pateicos par to vien,
Ka manas acis vied vēl šodien.

Varbūt tā ir pēdējā Jaunsudrabiņa publikācija Kurzemē? Katrā ziņā dzejolis radies tajā noskaņā, kad raudzījāmies no Pilsētas dārza sarmas ziedos un kad Talsi man tika uzdāvināti…

Lieldienās 11.4.93.

1. «Dumjā tauta!..»
2. Neatkarīgās Latvijas laika un arī okupācijas laika populāra papirosu marka.