Dižā Māra

Droši iespējams apgalvot, ka Dižmāras tirgus ir stabilākā un ilglaicīgākā Talsu tradīcija. [25. martā svin Māras dienu, bet t.s. Lielā jeb Dižmāra svinama 15.augustā.] Katru gadu augusta beigās 2-3 dienas Talsos, Dzirnavkalna pakājē, Tirgus laukumā un tālāk esošajā pļavā notika liels gadatirgus. Tradīcija mūsdienās ir atjaunota.
Iespējams, tirdzinieku tikšanās vēsture tuvojas divsimt gadu jubilejai. Jau 1843. gada jūnijā, kad Talsos bija ap 800 iedzīvotāju, Jelgavā izdotajās „Latviešu Avīzēs” ievietots sludinājums: „Tiem, kas Marijas tirgu Kroņa Talsenes muižā, pie Talsenes miesta, tai 16-tā august grib apmeklēt un turpat bōtes [veikalus] celt, ne vaijaga brandvīna pārdošanas zīmes izņemt. Muižas valdīšana.”
Ikgadējā tirgus ziedu laiki bija starp abiem pasaules kariem. Katru reizi to ievadīja tirgotāju rosība, būdiņu un telšu sliešana, iekārtošana. Tas atspoguļots kādā humoreskā. „Kad nu viss bija sagatavots, tad pilsētā iestājās dziļš miers un klusums, kā dabā pirms vētras. Tikai vēl svaiga cepešu un kliņģeru un desu smaka lidinājās pa pilsētu… Uz laukiem šī nakts pagāja citādi, gandrīz visu nakti lauku šneiderienēm vēl klabēja vecās šujmašīnas. Puiši skaitīja naudu un rēķināja cik būs priekš brandvīna, cik Jūlei priekš kumpetēm. Pletējās, viksējās, smērējās… un kad no rīta saule jau bija pāri koku galiem, liela, gara rinda braucēju pa visiem ceļiem stiepās uz Talsu pusi, uz Māras tirgu. Tā nu es redzēju, ka visas tās Talsu ielas mudžējās un kustējās. [..] „Pric, Anlīz, Janc, Jūl, Andač”, tā rupjās un smalkās balsīs brēca dažādās malās.”

Par apkārtnes zemnieku gaitām tirgū ikgadus gan jautrā, gan lietišķā noskaņojumā rakstīja vietējā prese. 1921. gada feļetons: „Un tad nu notika tā briesmīgā drebēšana un kratīšana. Mana ķēvele stenēdama stiepa ratus no bedres uz bedri un mans pederu krēslis kā „pimberis” [sīknaudas vienība 7,5 kap. 19.gs.b.] lēkāja mani no viena gala uz otru mētādams, „Jedriķenštein” es iesaucos un pīpis no zobiem izkrita uz ielas, ritens bija pāri un beigts un pagalam. Un, kad ķēvele divreiz asti riņķi apgriezdama sāka iet kā dieviņš, kad mani rati brīkšķēja un brakšķēja kā vētāmā mašīna un es .. Tad uz štuci mans pederu krēslis sazvēlās un pedere pušu gan. Un dzeltens šķidrums gar biksām man tecēja, piedevu tirgus nauda, saimnieces dotās olas bij lupatās… un tad negants žēlums man sirdī iespiedās, acis palika šauras, slapjas un sarkanas, kā brētliņam..”
Tādā lielā „tusiņā” nopelnīt centās katrs. Tālāk izmantota informācija no Pilsētas valdes dokumentos atrastajiem pārdevēju un izklaidētāju lūgumrakstiem, kā arī fragmenti no humoreskas 1935. gada laikrakstā „Talsu Balss”.
„Tirgus kopsaskaņu arī nemaz netraucēja daži ļaudis, kas tā nicinoši, saraucot starp ožamo aparātu un uzacīm lielu krunku un nolaižot lūpu kaktiņus lejup, dvesa: – „Pse, ko es tur iešu blēņās skatīties!”- Vakarā, kad satumst, šie paši „pse” bija pirmie skrējēji cirkus būdās un kāpa vaj uz kamiešiem, lai tikai nepalaistu garām neredzētu slaido virves dancotāju vaj cilvēku – gumijkoku.” 1923. gadā Jānis Šulte no Rīgas jau jūlijā lūdza valdi „aizturēt to placi, kas man pērn gadu priekš sporta izrādēm Māras tirgū paša celtā teltī notiek”. Divus gadus vēlāk akrobātiskus priekšnesumus visas trīs tirgus dienas vēlējās sniegt Augusts Jakobsons no Rīgas. Skatītājiem bija jāmaksā lats, stāvvietās 80 santīmi. Grūti saprast, vai piedāvātais (tikpat maksāja arī kino izrādes) bija cenas vērts – „Trio Rene sporta akts uz riņķiem; Harrijs Ekvilibrists uz drāts; suns matemātiķis; Jānis Rec, burvju mākslinieks; Pauls un Erika, salona akrobāti; duets uz balalaikas; Pantery Fakirs; latviešu klauni; Berta raksturdejas.”
„Kad nu esi tā kārtīgi izgrūstīts, un uz vienas otras ribas zilumu ieguvis, ausis pieblīvētas no kumēdiņu un karuseļu gaudu mūzikas un šāvieniem, vafeļu un saldējumu pilns vēders, tad vari iet ko stiprāku iebaudīt kādā krodziņā.” Lustīgāka noskaņojuma radīšanai palīdzēja leijerkastnieki. Apriņķa priekšnieka atļaujas vienugad saņēmuši veseli trīs: Kusiels Levsteins no Daugavpils, Jozefs Šurka no Rīgas un kāds Cacko. Viņa iesniegtā koncertprogramma nebūs saprotama mūsdienu gaumei. „Vecie Draugi; Lakstīgala (valsis); Tango; polkas; Krievu kazaks; Krakovjaks; Pēdējās dienas.” Iesniedzējs neaizmirsa pieminēt, ka „augšminētās dziesmas ir bez pretvalstiska satura”.
1925. gadā varēja pārbaudīt acu gaišumu kuldīdznieka J. Minkeviča „mērķī šaušanas būdā”. Ar viņu konkurēja rīdzinieks Vevers. „Šauts tiek ar šautenēm bez trokšņa. Bultiņa izsviesta ar saspiestu gaisu, izsniedzot labākajiem šāvējiem prīzes.” Tāpat par mednieku instinkta trenēšanu bija padomājis Fr. Baltiņš no Tukuma, piedāvājot „Diamond” bisi, kas arī darbojās ar saspiestu gaisu.
1930. gadā par godu tirgum pašvaldība lēma līdz rīta gaismai dot elektrisko strāvu no pilsētas spēkstacijas. Darbiniekiem maksāja par virsstundām, jo parasti tolaik elektrības piegādi pārtrauca ap desmitiem vakarā. Viesus togad priecēja Latvijas Mazais Zooloģiskais dārzs, kura pārstāvis jau martā lūdza paziņot, ar kādiem noteikumiem varētu sarīkot „Dižmāras” tirgus dienās zvēru un putnu izstādi. Dzīvnieku demonstrētāju pastāvīgā mītne dīvainā kārtā norādīta Rīgā Tērbatas ielā 32/34. „Iegājām vienā kumēdiņu būdā. Apskatījuši gorillas, miegamici – lāci, karalieni lauvu, Indijas blaktis, trokaderus, kabalerus, milzu čūskas un tritonu, kuru baro ar ķērnspienu un rīcineļļu, stājāmies pie programmas skatīšanas.
Bija jau arī citur smuki skati – tāpat par velti. Piem: pie tiem pašiem karuseļiem. skaties, viens smuks jaunskungs svirpinās, svirpinās tanī, pa gaisiem kas iet, te uzreiz paliek tāds bāls, vēlāk pelēks. Karusels nodūmo un piestāj. Mans jaunskungs izkāpj lejā jau zaļš. Iet pie žoga atspiežas ar pieri un rausta plecus, – laikam brīnās par skaisto braucienu.”
Pastāvīga tirgus dalībniece bija tukumniece Emīlija Ērce. „Priekš manu karuselu rezervējiet vietu, jo būšu pie Jums ar karuseli.” Krīzes laikā 1932. gadā, neskatoties uz pilsētas pieprasīto nodokli par šādu rūpalu – diviem līdz trīs simtiem latu, izveidojās pat konkurence: bez Gulbja un Ērces ar gaisa karuseļiem (laikabiedri zina stāstīt, ka savs bija bērnu, bet savs – pieaugušo interesēm), vēl cirka izrādes piedāvāja Šneiders, Šulcs, Balodis un Freimanis.
Neiztika bez fotogrāfa. „Laipni lūdzu pilsētas valdi atstāt man placi uz Tirgus laukuma priekš gada tirgus, kur esmu stāvējis kā ātrfotogrāfs jau vairāk gadus, piecas asis (10,5 m) garumā. Līdz ar šo nosūtu 10 Ls, pārējo, kad ieradīšos. Kvīti sūtīt Liepājā, M. Rozenbergs.” No laikraksta: „Ja gribējās sevi padarīt nemirstīgu, tad tikai žigli pie ātršāvējiem-fotogrāfiem. Tur tevi nobildēs tā, ka pats sevi nepazīsi. Kā tikai vēlies: vēkšpēdus, uz muguras automobilī vaj uz motocikla, aeroplānā vaj tāpat kājās, ar koču vaj bez koča. Ja vēlies, ieliks Tevi vēl tādā mazā, apaļā rāmītī, ko brūte var nēsāt brošas vietā. Smuki!”
Līdzīgi kā mūsdienās, arī tolaik (sākot ar 1924. gadu) pārdevēju vietas numurēja. Nav zināms, ko piedāvāja Kuldīgas pagasta Veckogu māju saimnieks F. Šīrmahers, bet pilsētas valdei viņš pasūtīja „aizturēt vietu Māras gada tirgū Nr. 113-115-117, jo es šai vietā pastāvu katru gadu”. Dobeles grāmatu un rakstāmlietu tirgotājs P. Bukasa lūdza neizdot viņa agrākās vietas grāmatu rindā ar 76., 77., 78. un 79. numuriem. Liekas, ka 2 asis (4,26 m) bija tradicionālais tirdziniekiem atvēlētais laukumiņš, jo uz tādu pretendēja cepuru un veļas tirgotājs F. Margolis un tikpat gribēja „pirmajā rindā priekš rokdarbiem” Augusts Artihovičs no Liepājas. „Ejot no Dižmāras laukā, jūs varējāt dzirdēt sekošu nēģerisku kliedzienu: „Hallo! Hallo! Pēdējais pasaules grāvējs modē – jaunskungiem nav jāpērk vairs šlipšķis, bet to vietā”… kliedzējs piedāvā tādus verķus, uz kuriem sien virsū, ko tik gribi – kapseli vaj trauklupatu – modernākais mezgls ar šlipšķi galā vien iznāks. Nav vairs jāpielieto nekādas pūles, lai priekša smuki izskatītos.”
„Kas Latgalei Aglona un Venēcijai karnevāls, tas mums, talseniekiem Dižmāra. Lai jauns vaj vecs, liels vaj mazs, katrs, ja ne vairāk, tad gadā desmit reizes domā par šo slaveno iestādījumu, un tamdēļ jums arī nemaz nav jābrīnās, ka dažs labs tirgus rītā iesaucies: „Lai sapūst gurķi, – ēdīsim kāpostus, bet uz tirgu tomēr brauksim!” – Tā tas katru gadu: lai līst, vaj saule spīd.”

Turpinājums >>> 3. stāsts: Vientuļo siržu savešana