Dace Alsberga
Vai Ninīve bija ebreju pilsētiņa?
Brīvo ļaužu kārtai piederēja arī ebreji.1 Par viņu klātbūtni apkārtnē rakstīja Voldemārs, to apliecina vairāki fakti. Ārlavas luterāņu draudzes ierakstos iespējams gūt apstiprinājumu par vēsturisku procesu ebreju kopienā (plašāka informācija un skaidrojumi par to rakstā netiek apskatīti). Ārlavā 1759. gadā salaulājās kristīts ebrejs (ein getaufter Jude) Johans Ernsts Lilje, Nogales amtmanis (kādas saimnieciskas vienības pārvaldnieks), ar Mariju Magdalēnu Heidenbergu, kura bija kapteiņa Simona Hassena no Ventspils audžumeita.2 1780. gada 4. maijā kristīts Nogales amtmaņa Liljen dēls Vilhelms Karls. Pētāms jautājums par amtmaņa amata ieņemšanas priekšnosacījumiem. 1808. gada 17. maijā kristīts 7. maijā dzimušais Nogales kurpnieka Frīdriha Bērnica un viņa laulātās sievas Helēnas, dzimušas Lilje, dēls vārdā Johans Vendels. Liecinieki Nogales kalējs Johans Vendels Spekmans, viņa sieva Doroteja Elizabete dzimusi Gēbele (abi laulājās 1802. g. Ārlavā), kurpnieks Johans Frīdrihs Posels no Ārlavas Pastorāta.
1761. gada 22. decembrī Ārlavā kristīja kristīta ebreja no Pūņu kroga Dāvida Ferdinanda Kristholtcena (Christholtzen) meitiņu Eleonoru.3 Dēla Georga Heinriha dzimšanas fakts reģistrēts turpat 1764. gada 2. augustā, puisīti nokristīja Sasmakas mācītājs Rīdigers. 1770. gadā Kristholtcens bija krodzinieks Lāču krogā, kad piedzima dēls Ludvigs Vilhelms, kurš pēc gada nomira. 1773. gada 23. maijā F. D. Kristholtcens bija brandvīna deģis, tad iesvētīta viņa vecākā meita Elizabete, bet pēc pieciem gadiem iesvētīta jaunākā meita Eleonora Katrīna (baznīcas grāmatā lietots Kristholds).
Lasot Ārlavas luterāņu draudzes ierakstus, atrasti pierādījumi par ebreju klātbūtni Nogales muižā 18. gs. vidū. No citiem dokumentiem apkopotā informācija apstiprina rakstnieka Viļa Veldres (1908–1940), aprakstīto ceļojumā “Dzīve uz Ninives drupām”, kas 1936. gada vasarā publicēta vairākos laikrakstos. V. Veldre stāstīja par visiem apkārtnē zināmo (tas nav J. H. Voldemāra rakstā!), pusceļā no Dārtes uz bijušās Nogales muižas centru pie Sniķeru mājām (pa kreisi no ceļa, bijušās Nogales muižas zeme) uz lauka redzamo priežu puduri un žīdu kapsētu.
Kad 1920. gadu sākumā notikušās lielās zemes sadalīšanas republikā bija beigušās, sāka parādīties precizējamas neskaidrības. Interese bija arī par nelielo, pie Sniķeru māju zemes atsevišķi iezīmēto zemes gabaliņu sākās 1923. gada 13. augustā, kad Talsu ebreju draudzes priekšstāvis/priekšsēdētājs Fissels Hiršfelds (dzīvoja Talsos, Laidzes ielā 1) iesniedza lūgumu Centrālajai zemes ierīcības komitejai, kur lūdza pārskatīt Talsu apriņķa zemes ierīcības komitejas 7. augusta lēmumu par pieprasītās vecās ebreju kapsētas zemes nepiešķiršanu Talsu ebreju draudzei. Sākās Zemkopības Ministrijas ierēdņu sarakstīšanās ar Talsu apriņķī atbildīgajām iestādēm par ziņu ievākšanu.
F. Hiršbergs rakstīja: “Pirms ebreju draudžu dibināšanas Talsos un Sasmakā, tur izklaidus [atsevišķi dzīvojošie lauku amatnieki – aut.] ebreji apbedīja savus mirušos pie Sniķeru mājām ierādītā kapsētā, kuru bij ierādījuši agrākie Nogales īpašnieki. Šī kapsēta pastāv jau no 18. gadu simteņa, un divi kapu pieminekļi vēl skaidri salasāmi. Uz kapsētu attiecošies dokumenti ir nozuduši. Talsu ebreju draudze agrākos gados vienmēr rūpējās par vecās kapsētas apkopšanu. Ievērojot to, ka šai vecajai kapsētai ir priekš mums ļoti liela vēsturiska interese un tās uzturēšana ir mūsu reliģisks pienākums, Talsu ebreju draudze lūdz piešķirt viņai veco kapsētu.” Lūgumā atrodamas norādes par ebreju kopienas vēsturi. Tiek uzskatīts, ka jau 1740. – 50. gados ebrejiem bijušas plašas tiesības Aizputē. Ar izklaidus ebrejiem, visticamāk, domāts, ka Nogales apkārtnes teritorija atradās tālu no citām kopienām, kā arī bija salīdzinoši liela. Līdz pat 20. gs. sākumam par ebreju piederības vietu norādīta Piltene, kaut dzimuši viņi bija jau citviet.
Rudenī un ziemā dokumenti bija nonākuši līdz Talsu apriņķa atbildīgajām iestādēm, kur noskaidroja, ka šis zemes gabaliņš nav atsavināts, jo piederīgs pie Sniķeru mājām, kas jau izpirktas no muižas. Ievāca ziņas no muižas bijušās īpašnieces ģenerālpilnvarnieka Eižena fon Nolkena, jo viņš vēl dzīvoja muižā. Nolkens: “Caur šo apliecinu, ka pie Nogales muižas līdz ar piederošajām Sniķeru mājām pirkšanas [1910. gads], man tika ziņots, ka Sniķeru māju robežās atrodas viena veca ebreju kapsēta, kura neietilps pārdošanas līgumā un tamdēļ tā arī netiek pārdota, bet skaitās kā no sen seniem laikiem atdota un pārgājusi vietējās ebreju draudzes pilnīgā mūža rīcībā, pieder pēdējai, lai gan tā zemes grāmatā kā atsevišķa hipotēku vienība nav ievesta. Atsakos arī no varbūtējas atlīdzības no valsts puses par augšminēto kapu zemi (1924. gada janvārī).”
1923. gada 3. decembrī datēta Nogales pagasta valdes amatpersonas parakstīta izziņa: “Sūtot atpakaļ šo sarakstīšanos pagasta valde ar šo ziņo, ka pēc ievāktām un saklaušinātām ziņām, veci cilvēki neatceras redzējuši kad pēdējo reizi uz minēto kapsētu glabāts līķis, bet gan atkal no saviem senčiem dzirdējuši, ka tur glabāti ebreji sen atpakaļ (varbūt līdz 100 gadus atpakaļ). Kapsēta apžogota nav, ir tikai no ārpuses ar akmeņiem apkrauts uzkalniņš; kapu kopiņas nekādas nav redzamas tikai vienīgi vēl redzams viens ozola stabs, bet kapu kopiņa tur klāt nav. Nav nekas nevienam zināms uz kādiem noteikumiem kādreizējā priekš gadu simteņiem esoša ebreju [draudze] ieguvusi to kapsētu. Nogalē ebreju draudze nepastāv un neviens ebrejs še nedzīvo un tamdēļ nav vajadzīga ebreju kapsēta.”
Neraugoties uz atšķirīgajām ziņām, 1924. gada februārī Zemkopības ministrijas atbildīgais ierēdnis (paraksts nesalasāms) uzrakstīja rezolūciju: “Paziņot, ka kapsēta nododama ebreju draudzei uz noilguma valdīšanas pamata. Nav nekāda iemesla velti aizskart reliģiozas jūtas.” Tomēr Nogales pagasta Zemesgrāmatu dokumentos nav atrodami ieraksti par šiem kapiem kā atsevišķu zemes vienību. Iespējams, draudze neveica tālākos juridiskos soļus, uzskatīdama, ka viss ir nolemts.
Fotogrāfijās, kas aplūkojamas sociālajos tīklos, redzami aprakstītie kapi un divi kapu akmeņi. Tās uzņēmis 1953. gada maijā Talsu vidusskolas vēstures skolotājs Arvīds Andersons (1917–2007). Lūk, ko iespējams uzzināt, atšifrējot uzrakstus. Tulkojumu veica muzeja “Ebreji Latvijā” direktors, vēsturnieks Iļja Ļenskis.4 “Šeit atdusas Cirle, augsti godājamā Lipmana meita, mirusi 5555. gada 15 avā (1795. g. 31. jūlijā). Lai viņas dvēsele tiktu iesieta dzīvības tīstoklī (šādu frāzi tradicionāli liek uz visiem apbedījumiem, tas ir citāts no I Samuela gr. 25:29). Saplēstais akmens – akmens ir zaudējis svarīgākos elementus, kādēļ ir grūti atšifrējams: sieviete…meita…[ava?] 1. dienā 5509. gadā (1749. gada 16. jūlijā). Lai viņas dvēsele tiktu iesieta dzīvības tīstoklī.” Datējumi apliecina pieminēto dokumentu atbilstību iepriekšējai informācijai.
Apkopotie fakti un aprakstītie notikumi nepalīdz atrast lauku un vietu ar bijušajām ēku drupām vai apliecināt un pierādīt Voldemāra raksta informāciju. Tomēr tie nostiprina apgalvojumu, ka pilsētiņa te bijusi, gandrīz izslēdz iespēju, ka Voldemārs sajaucis Nogales muižas un tālā Grobiņas novada Ninīves. Veidojot hronoloģisku notikumu analīzi, jautājumu un neskaidrību rodas arvien vairāk. Vēlētos cerēt, ka reiz pētnieki turpinās meklējumus dažādajos paša arhivāra savāktajos dokumentos.
Pateicos vēsturniecei Antrai Grūbei.
2023. gada maijā.
<<< Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 3. daļa
<<< Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 2. daļa
<<< Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 1. daļa
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!
- Sākoties Livonijas karam, bailēs no Krievijas iebrukuma, 1559. gada 26. septembrī bīskaps Johans IV fon Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdeva Sāmsalas-Vīkas bīskapiju Dānijas karalim Frederikam II, kurš drīz nopirka arī Kurzemes bīskapiju. Frederiks II šīs zemes nodeva savam 19 gadus vecajam brālim Holšteinas hercogam Magnusam, apmaiņā iegūstot Holšteinu. No 1561. līdz 1567. gadam Magnuss dzīvoja Piltenē. 1570. gadā viņš atļāva ebrejiem tiesības brīvi ieceļot savos īpašumos, nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, iegūt nekustamo īpašumu, piekopt savas reliģiskās nodarbes un tradīcijas. Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā ebreju kopiena.
- 23. kadrs
- 19. kadrs
- Pateicība vēsturniecei Antrai Grūbei.