Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 2. daļa

Dace Alsberga

Firksi un muižas

Lai saprastu J. H. V. sniegtās informācijas kontekstu, jāatgādina, ka Jaunpilsētiņa/ Ninīve atradās uz robežas starp Piltenes apgabalu (Nogales muiža) un Kurzemes un Zemgales hercogisti (Vec-Odre un Vandzene). Tas noteica draudžu pakļautību Piltenes un Kandavas prāvestu iecirkņiem; Ārlavas un Talsu luterāņu draudzei. Firksu bija daudz, dzimtas īpašumi patiesi iespaidīgi, radniecība sarežģīta. Rakstā minēto muižnieku radniecības uzskatāmībai izveidota shēma, balstoties publiski pieejamos avotos.

Inland publikācijā J. H. V. piemetina, ka Nogales muiža nonākusi fon Firksu dzimtas īpašumā. Viņš domā, ka šim Firksam vajadzēja būt ļoti bagātam, ja viņam piederēja Vec-Odre un vēl varēja iegādāties arī Nogales muižu. Tas rāda Voldemāra vienkāršoto izpratni par īpašumtiesībām un bagātību. Notikumus pēc 1697. gada novada teritorijā ietekmēja Ziemeļu karš un 1710. gada mēris. Par nelaimju apmēriem diskutē, bet tie noteikti samazināja cilvēku skaitu un saimniecisko dzīvi.

Firksu stāsta sākums ir Niklasa Georga fon Brunova 1710. gadā Šķēdes un Oktes muižu īpašniekam Georgam fon Firksam ieķīlātā Nogales muiža, kas vēlāk nonāca dzimtas īpašumā. Ap 1724. gadu Magnuss Georgs I nomira. Viņam bija divi dēli: Frīdrihs (ap 1706–1776) un Magnuss Ernsts I (1703–1764). Frīdrihs kā ķīlas turētājs¹saimniekoja Ārlavas muižā. Magnuss Ernsts I ap 1730. gadu ieguva mantošanas tiesības uz Nogali. Ap to pašu laiku viņš ieguva īpašumā arī Vecodri un Vandzeni (tolaik kā Vec-Odres piemuižu) – tās vairāk par 300 gadiem bija piederējušas Torku dzimtai.² Magnusa Ernsta I īpašumā tātad bija gan Nogale, gan Vec-Odre ar Vandzeni. Viņš apprecējās ar Juliannu Doroteju fon Korfu (?–pēc 1782), kurai šīs bija otrās laulības.³ 1764. gadā Magnuss Ernsts I fon Firkss nomira kā Vec-Odres un Nogales dzimtkungs. Nogali mantoja viņa dēls Augusts Frīdrihs Magnuss. Vec-Odri un Vandzeni – dēls Magnuss Ernsts II. 1778. gadā Magnuss Ernsts II pārdeva Vandzeni brālēnam Karlam (1755–1822), Ārlavas muižas ķīlas turētāja Frīdriha Firksa (nomira 1776. gadā) dēlam. Tad arī, domājams, notikusi Jaunpilsētiņas/ Ninīves teritorijas pāriešana Vandzenes muižas sastāvā.

Hronoloģija apkopota, lai saprastu J. H. V. atstāstīto par Nogales īpašnieka Firksa ieceri kanāla rakšanai un brīvstatusa piešķiršanu pilsētiņai, lai veicinātu tirdzniecību. Atbilstoši J. H. V. stāstam, tas varēja notikt līdz 1764. gadam. Bet “sliktā” atraitne Doroteja, visticamāk, varēja padzīt pilsētiņas ļaudis, atņemt visas brīvības, izpostīt, kā arī izveidot savā vārdā nosauktu muižiņu aptuveni 14 gadu laikā – no 1764. gada līdz 1778. gadam, kad viņas dēls to pārdeva.

J. H. Voldemārs rakstā izteicis arī vienu teikumu īstenības izteiksmē: “Vēl tagad var atpazīt vietu uz nu jau Vandzenei piederošajiem laukiem, kur stāvējušas mājas. Netālu atrodas Vandzenes piemuižas Dorotejas muižiņa [..].” Noteikti zināms, ka Voldemārs zīmējis Livonijas ordeņa Talsu pils redzamos pamatus Talsos 1839. gadā. Varbūt, ka skicējis arī rakstā pieminēto Vandzenes lauku un māju vietas. Tikai tie zuduši vai jācer, ka nav vēl atrasti! Jāmeklē būtu senas kartes vai pārdošanas līgumi, kur norādītas teritorijas. Ja šodien būtu dabā kaut niecīgākā norāde, tad dārtenieki to būtu atraduši.

Baznīca

Rakstā minētie brīvie ļaudis/iedzīvotāji 18. gs. varēja būt amatnieki no Prūsijas, šodienas Vācijas un Polijas teritorijām: vācieši, poļi, prūši, arī ebreji. Ļoti maza iespēja – kāds zemnieku kārtai piederīgais ne-vācietis. Zināma arī kāda cita netālu no Nogales esoša pilsētiņa, ko veidoja brīvie cilvēki un veicināja Sasmakas muižas īpašnieks – Sasmakas pilsētiņa/miests ar savu baznīcu.

Voldemārs vēstīja par iespējami Jaunpilsētiņas/Ninīves iedzīvotāju celtu mūra baznīcu. Šo faktu viņš izcēla, jo parasti tādu celtniecību uzņēmās vietējo muižu īpašnieki. J. H. V. arī rakstīja, ka baznīcā līdz savai nāvei 1785. gadā dievkalpojumus noturējis Sasmakas draudzes mācītājs Heinrihs Kristians Rīdigers. 1794. gadā negaisa laikā baznīca un tornis izpostīti, 1844. gadā redzamas tikai drupas. Sasmakas draudzes mācītāja atrašanās tur būtu skaidrojama ar Nogales piederību Ārlavas draudzei.

Jācenšas saprast, kāpēc pēc 1794. gada, kad pēc baznīcas nodegšanas palika tikai aptuveni 65 pēdu (ap 20 m) augsts tornis, to neatjaunoja ne Friksu, ne Heikingu dzimta, kas Vandzeni nopirka 1849. gadā. Arī tas varētu norādīt uz ēkas neskaidro piederību. Vandzene iekļāvās Talsu draudzes teritorijā, īpašnieki brauca uz Talsu baznīcu. Zemniekbērnu kristības salīdzinoši lielā attāluma dēļ līdz Talsiem mēdza notikt Iģenes baznīcā (piederīga pie Nurmuižas draudzes novada) vai arī Krepliņkrogā. Vandzenes īpašnieki neuzņēmās liekas rūpes, kā to izdarīja Sasmakas muižas īpašnieks, uzceļot savu baznīcas ēku. 1777. gada Ārlavas baznīcas vizitācijas protokolos lasāms par Sasmakas draudzes nevēlēšanos uzņemties izdevumus Ārlavas baznīcas un mācītāja uzturēšanai. Tomēr lēmums, pamatojoties uz baznīcas likumiem, bija par sliktu sasmacniekiem. Viņiem jādod līdzekļi, bet savas draudzes uzturēšana palika pašu izvēlē un ziņā. (arlavasbaznica.lv)

Kad 1893. gada sākumā paši iedzīvotāji sāka domāt par Dārtes baznīcas atjaunošanu un vākt līdzekļus, Vandzenes barons N. fon Heikings un citu muižu īpašnieki apsolīja pabalstīt celtniecību. Iesvētīja ēku 1896. gada 27. oktobrī/ 8. novembrī (j. st.). Šis fakts noteikti zināms no laikrakstiem (piem. Latviešu Avīzes, Nr. 45, 06.11.1896.), tātad, pietiekami uzticams avots. Tad arī meistari, visticamāk, baznīcas stūrī izveidoja uzrakstu – 1600. Šobrīd nav versiju par viņu apsvērumiem. (Vēsturnieces Antras Grūbes versija – 1600. gadā sākās poļu-zviedru karš, varbūt kāda saistība?).

Tomēr ir datējumu nesakritība. Aplūkojot mērnieka E. Šteinhārda zīmējumu, lieliski redzama Dārtes muižas gleznainā ainava. Baznīcas tornis attēlots bez šodien redzamā jumtiņa. Ieskatoties datējumā, atkal neskaidrības. Talsu novada muzeja speciālisti aprakstā minējuši, 1898. gadu, kas ir pretrunā ar laikrakstā minēto 1896. gadu. Būtu secināms: 1) datējums tomēr ir cits, iespējams 1893. gads, kad sāka projektēšanu; 2) mērnieks uzzīmējis agrāku ainavu, bet datējis ar vēlāku datumu; 3) atjaunotajai baznīcai torņa jumts vēl nebija uzlikts, kad notika ēkas iesvētīšana. Arī 1901. gadā izdotās grāmatas par skaistajām Krievijas Rietumu guberņu ceļojumu vietām (Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland), fotogrāfijā redzams baznīcas tornis bez jumtiņa. Varbūt jumtiņu uzlika celtniecības nākošajā kārtā.

1930. gadu fotokartiņā baznīcai no mūsdienām atšķirīgs torņa izskats.

<<< Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 1. daļa

Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 3. daļa >>>

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

1. Ķīlas valdījuma īpašnieks drīkstēja ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, t. i., to pārdot, dāvināt vai ieķīlāt.
2. Heinz Pirang. Das baltische Herrenhaus, III. Teil (1930) S. 78, 79).
3. Gesamtgenealogie des kurländischen Geschlechts der Freiherren und Barone v.Fircks. Sastādītājs Volfs Lakševics, 2013, Kivik.