„Kas izglābis vienu dvēseli, izglābis visu pasauli”

„Kas izglābis vienu dvēselei, izglābis visu pasauli”
/ebreju teiciens par glābējiem kara laikā/

Apmēram 1000 gadus Eiropā (ap 500 gadus Latvijas teritorijā) dzīvo pēc Eiropas Padomes ieteikuma par romiem saukta tauta. Tas čigānu valodā nozīmē „cilvēki”. Nacisma laikā nogalināja ap pusmiljonu romu, okupētajā Latvijā ap 2000, kas bija puse no šeit dzīvojošajiem čigāniem. Šim genocīdam ir īpašs apzīmējums porajmos, kas nozīmē „aprīšana”. Arī okupācijas režīmā līdzcilvēkiem bija iespējams drosmīgi nostāties pret slepkavībām. Talsu apriņķis bija īpašs, jo tikai te un vēl Daugavpilī nenošāva nevienu.
Vietējā presē publicēti vien daži neiecietīgi komentāri, kas nav salīdzināmi ar līdzīgu „paziņojumu” masveidību kaimiņos. „Kad pazudīs no apriņķa pilsētām slaisti čigāni, kas iedomājas, ka viņi dzimuši ielu izdaiļošanai, bet ne darbam.” „Tukuma ziņās”: „Slinkojuši un maisījušies darba rūķiem pa kājām. Viņi ir nevērtīga tauta.”
1935. gada tautas skaitīšanā Talsu apriņķī reģistrēja 289 čigānus. Iespējams, bija vairāk, tomēr pirmajā kara rudenī skaits stipri pieauga, sasniedzot tūkstoti vai vairāk. Piemēram, Spārē, kur liela daļa bija nodarbināti malkas vešanā un zāģēšanā, daudz čigānu ieradās no Ventspils, Aizputes un Kuldīgas.

Vācu laika varas iestādes

Daudzviet par romu glābšanas paraugu minētas Sabile, Talsi un Kandava. Vēsturi studējot, Atmodas sākumā universitātē uzmanību piesaistīja leģenda par Talsiem, kur nošaušana nav notikusi, jo mazākumtautu it kā romantisku iemeslu dēļ aizstāvējis policijas priekšnieks vai pilsētas vecākais. Lai noskaidrotu patieso vairāku desmitu dzimtu glābēju – toreiz dzīvojušo un arī vēl nedzimušo – jāsaprot varas iestāžu pilnvaras.
1962. gadā Talsos tiesāja pēckara mežabrāļus. Roberts Vītrups liecināja, ka 1942. gadā Talsu policijā sākta organizēt čigānu nošaušanu. Apcietinātos veduši rakt bedres pie Laucienes ceļa. Īpašā apspriedē piedalījušies kāds vācietis no Rīgas, vietējie policisti, apriņķa un Talsu policijas priekšnieki Fr. Neimanis un B. Rakstiņš, policisti A. Jaņpēteris un Stepe. Iecirkņa priekšniekam V. Paeglem vācieši uzdevuši organizēt šaušanu, bet viņš to kategoriski atteicies darīt. Liecinieks apgalvoja: „Izteicos pret, jo man kā krimināluzraugam bija zināms, ka neviena nopietna lieta pret čigānu tautības pilsoņiem nebija ierosināta.” Visvalža Paegles atteikšanās nebija izšķiroša. Ludzā, kā raksta vēsturnieks M. Vestermanis, vietējie nepiekrituši, bet šāvēji ieradušies no Maltas. V. Paegle, pēc oficiālām ziņām, 1944. gada 1. aprīlī „miris traģiskā nāvē Aizputē”, apbedīts Talsos, bet patiesībā izdarīja pašnāvību.
Augstākā reģionālā varas instance vācu varas okupētajā Latvijā bija Ostlandes (Igaunija, Latvija, Lietuva, Baltkrievija) pārvalde ar reihskomisāru Hinrihu Lozi priekšgalā. Viņam pakļauto Latvijas ģenerālapgabalu vadīja Otto Heinrihs Drehslers. Apriņķa vecākos iecēla Kurzemes apgabala komisārs Valters Alnors, kurš rezidēja Liepājā. Pirmais Talsu apriņķa vadītājs bija Vitolds Kārkliņš, 1941. gada 27. augustā par apriņķa priekšnieku iecēla Aleksandru Jansonu. 1942. gada 17. martā šo amatu ieņēma Kārlis Krūmiņš, izpildot to līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Apriņķa saimniecību paralēli latviešu pārvaldei pārzināja arī vācu pārstāvis – tā saucamais kreislandvirts.
Kurzemes reihskomisārs Alnors noteica, ka: „Apriņķa vecākais ir atbildīgais apriņķa vadītājs. Viņam padoti visi pilsētu un pagastu vecākie. Apriņķa vecākais atbild par sava apriņķa komunālo pārvaldi un policejisko nodrošināšanu. Dienesta padotības kārtība: pagasta vecākais, apriņķa vecākais, apgabala komisārs.” Minēto apliecina dokumenti Latvijas Vēstures arhīvā. No Rīgas un Liepājas saņemtos rīkojumus nodeva un prasīja izpildīt pagastu un pilsētu vecākajiem, kas rakstīja atskaites. Apriņķa vadītājam bija patstāvīgi jāgādā par dažādām saimnieciskām lietām. Amatpersonu statusu norāda atalgojums. 1942. gadā Talsu pilsētas vecākais P. Cēruzis mēnesī saņēmis 115, bet apriņķa priekšnieks 213 markas.

Apriņķa vecākais Kārlis Krūmiņš

Krūmiņa ģimene saglabājusi materiālus, kas kopā ar dokumentiem arhīvā ļauj sagatavot nopietnu pētījumu par izcilo novadnieku. Kārlis Krūmiņš dzimis 1895. gadā, audzis Laidzes Rocežos, 17 gadu vecumā pēc Talsu pilsētas skolas beigšanas devies izglītoties un strādāt uz Pēterburgu. Tur dzīvojis savas tantes mājās, strādājis par kantoristu, bet vakaros mācījies. 1916. gadā 8. latviešu strēlnieku pulka rindās cīnījies Rīgas frontē. Pēc saindēšanās gāzu uzbrukumā nonācis hospitālī, bet 1918. gadā iesaukts Sarkanajā armijā. Mazdēls, arī Kārlis Krūmiņš zina stāstīt, ka pats „Dzelzs Fēlikss” par drošsirdību viņa vectēvam dāvājis sudraba pulksteni. 1918. gada beigās Latvijā karojis pret vāciešiem arī Pētera Stučkas valdības armijā. Pēc demobilizēšanās 1921. gadā atgriezās mājās, tēva saimniecībā, bet tad atradis darbu Rīgā, kur izcilās latviešu, krievu un vācu valodas zināšanas noderējušas advokāta Krūklanda kantorī. No 1940. gada vasaras līdz Otrā pasaules kara sākumam strādājis par notāru Talsos. Jaunā vara ātri novērtējusi šo izcilo cilvēku, uzaicinot darbā apriņķa valdē par tulku, vēlāk par kancelejas vadītāju.
Dokumentos iemūžināta Kārļa Krūmiņa prasme argumentēti pamatot lūgumus augstākajām instancēm. 1943. gadā Talsu vidusskolā vācu noteiktais limits liedza mācības vairākiem desmitiem skolēnu. K. Krūmiņš labā vācu valodā skaidroja skolu departamenta direktoram un Liepājas apgabala komisāram, ka „Talsu apriņķī tagad un visu laiku bijis inteliģences trūkums. Liela daļa ierēdņu un skolotāju ir atnākuši no citurienes, tie agrāk vai vēlāk aiziet atpakaļ uz savu dzimto pusi. Droši pastāvīgi palicēji ir tikai apriņķa cilvēki. Tāpēc svarīga ir vietējās inteliģences radīšana.” 1945. gada februārī Krūmiņš atbildējis uz rīkojumu aizliegt telefona sarunas latviešu valodā, jo „tas bez praktiskas nozīmes, un arī aizvaino latviešu nacionālās jūtas.” Dažkārt, lai palīdzētu savējiem, apriņķa priekšnieks izmantojis vāciešiem būtiskus argumentus. Par neregulāro dzelzceļa satiksmi: „Neproduktīva laika tērēšana nes lielus zaudējumus ne tikai iedzīvotājiem, bet visai kara saimniecībai.”

1942. gada pavasarī Talsu apriņķī vācu armijā brīvprātīgi pieteicās ap 1000 cilvēku, vēl vairāki simti devās darba dienestā. Tikai 16. martā vien lauku darbos uz Vāciju svinīgi pavadīja 300 vīriešu. Uz armijas komplektēšanas bāzi Liepājā kareivju grupas ar mūziku pavadīja no Tirgus laukuma, vēlāk no dzelzceļa stacijas. Daļa gan slimību vai vecuma dēļ atgriezās Talsu pusē. Jau marta beigās pirmie karavīri 24. Talsu kārtības sargu bataljona sastāvā devās uz fronti.
Novadā sāka trūkt darbaspēka. Atsaucoties vācu noteikumiem par darba apstākļu sakārtošanu, apriņķa priekšnieks maija beigās izdeva rīkojumu pagastu vecākajiem reģistrēt un sodīt nestrādājošos. Tomēr tai pašā laikā ieveda un nodarbināja krievu un ukraiņu karagūstekņus. Citāts no laikraksta: „Talsos svētdienas vakarā bieži redzami gūstekņi, kaut gan to apkārtstaigāšana, sevišķi vakaros, nav vēlama.” Kāds gūsteknis Laidzes pagastā esot sašāvis kārtībnieku Liepkalnu. Apriņķa priekšnieks izteicās: „Talsu apriņķis zaudējis ap 2000 darba roku. Lai šo darba spēka iztrūkumu atvietotu, Kurzeme saņems 3000 Latgales strādnieku. Mums nav vēl iemesla sūdzēties par grūtiem laikiem.”

Lietas ierosināšana

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām padomju varas pārstāvji apriņķa vecāko apcietināja, nopratināja, bet drīz atlaida mājās. Otrreiz, kad 29. oktobrī formās tērpti varas vīri ieradās Laidzes ielā 25, K. Krūmiņš savu 5 gadīgo dēlu mierināja ar vārdiem „Drīz būšu mājās”. Atgriezās tikai pēc 10 gadiem. Krimināllietu ierosināja par valsts nodevību pēc Krievijas Kriminālkodeksa 58. panta. No četriem lieciniekiem trīs bija bijušie darba biedri. Domājams, tolaik pilsētā bija daudz zināms par apriņķa priekšnieka cilvēcīgo rīcību, jo liecināt uzaicināja arī 24 gadīgo Juri Stepanu-Krauču, kuru Krūmiņš personīgi nepazina. „Mēs, Talsu apriņķī dzīvojošie čigāni, pateicoties tam, ka apriņķa vecākais bija Krūmiņš, palikām dzīvi un netikām nošauti. Tāpat arī nākamajos okupācijas gados Krūmiņš, neskatoties uz fašistu īstenotajām čigānu vajāšanām, labvēlīgi izturējās pret mums un apgādāja ar rūpniecības precēm, ko neparedzēja vācu-fašistu varas iestādes.”
1941. gada 4. decembrī, kad Ostlandes ģenerālkomisārs atļāva iznīcināt romus, daudzviet slepkavošanas sākās jau tūlīt, bet citur – nākamā gada pavasarī vai vēl vēlāk. 1946. gada janvārī J. Stepans-Kraučs skaidroja, ka 1942. gada pavasarī viņam apriņķa valdes sekretārs Ieviņš stāstījis par sanāksmi, kur apspriesta romu iznīcināšana. „Krūmiņš paziņojis: sakarā ar nepietiekamu darba spēka daudzumu apriņķī nevar dot piekrišanu čigānus nošaut, jo viņi visi strādā un nekādu ļaunumu nerada.” Pāris dienas vēlāk atbraucis luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs (1870–1962), kurš dzimis Dundagā, mācījies Kubeles skolā un Kārļa Mīlenbaha skolā Talsos (arhibīskaps no 1932.–1944.g.). Viņš „ar apriņķa priekšnieka Krūmiņa piekrišanu, sasaucis visus čigānus Talsu apriņķa kopējā sapulcē, kas notikusi pie Talsu pilsētas, ap veco pilskalnu. Šajā sapulcē arhibīskaps Grīnbergs vadīja dievkalpojumu un pēc dievkalpojuma paziņoja visiem klātesošajiem, ka mums, čigāniem, jābūt pateicīgiem, par savu dzīvību apriņķa vecākajam Krūmiņam, jo viņš aizstāvēja mūs, neskatoties uz to, ka visur čigāni ir tikuši nošauti.”
Tiesā liecinieks stāstīja, ka šai sapulcē uzstājies arī „čigāns Leimanis”, kurš teicis: „Mūs nenošāva tādēļ, ka Krūmiņš neparaksta un aicina mūs strādāt.” Ir zināms, ka romu sabiedriskā darbinieka, vēstures pētnieka labi izglītotā Jura Leimaņa (1916–1973) ar „ģenerālkomisāra atļauju” Talsos sasauktā sapulce notika 19. jūlijā. Tādas notika arī Spārē, Nariņciemā, Sabilē un citur. Viņa ģimene no iznīcības paglābās pateicoties tam, ka vācu laikā apmetās uz dzīvi Pļavās – Talsu apriņķī. T. Grīnberga piedalīšanās Talsu jauniešu iesvētes dievkalpojumā esot notikusi 12. jūlijā, taču nav izslēdzams, ka viņš Talsos bijis arī nedēļu vēlāk.

Kārļa Krūmiņa skaidrojums par notikušo: „Talsu apriņķī pie Talsu pilsētas, apmēram 7 kilometrus no pilsētas pie Leprozorijas, jūnija mēnesī izraka masu kapu un gatavojās šaut čigānus. Tauta bija stipri satraukta, kā arī runāja, ka kopā ar čigāniem šaus arī darba nespējīgos vecos cilvēkus. Stāvoklis bija stipri saspīlēts. Es griezos pie Talsu apr. kreislandvirta Alborna ar iesniegumu, ka šaut čigānus nav saprātīgi. Ka daudzi Talsu apriņķa iedzīvotāji brīvprātīgi aizgājuši armijā un trūkst darbaspēka, kā arī aprakstīju viņam apriņķa iedzīvotāju satraukumu, un lūdzu viņu atbalstīt manu viedokli un lūgt apgabala pārstāvi [vadītāju] komisāru doktoru Redike. Alborns piekrita man, ka darba spēks nepieciešams un mēs kopā runājām par to ar Rediki. Redike arī piekrita un aizbrauca uz Rīgu pie ģenerālkomisāra, kurš man paziņoja par čigānu nošaušanas atcelšanu. Pēc tam izraktie masu kapi tika aizbērti un čigāni palika dzīvi.” Jāuzsver, ka darbaspēka trūkums, acīmredzot, bija tikai stiprs arguments nevis pamatojums K. Krūmiņa rīcībai. Talsu kultūras darbiniekiem labi pazīstamais Ludis Putraševics atstāstīja savas tautietes Kates Volmanes atmiņas: „Krūmiņš bija pats teicis, lai uzmanās, lai pamuktu visi ārā, ka ņems ciet un šaus. Viņš pats arī sāka darboties, lai tas nenotiktu.”

1946. gada 31. martā Ventspilī pusotras stundas laikā kara tribunāls nolēma, ka visas Kārļa Krūmiņa darbības vācu okupācijas laikā jāuzskata par nodevīgām un notiesāja viņu uz 10 gadiem. 1954. gadā LPSR justīcijas ministrs A. Preiss atzina, ka arī Stepana-Krauča liecības apstiprina padevīgu kalpošanu vācu varas iestādēm, tādēļ spriedums nav maināms. Tikai 1997. gada 21. februārī Krūmiņu ģimene saņēma reabilitācijas dokumentu.
Pavisam nejauši Ludis Putraševics pirms vairākiem gadiem satika skolasbiedru K. Krūmiņa dēlu Andreju. Kā atzīst romu līderis, viņa tauta daudz runājusi par kādu Krūmiņu, kurš izglābis daudzus, bet kurš gan varēja iedomāties, ka piederīgie vēl mīt tepat līdzās! Kārlis Krūmiņš nodzīvoja vien gadu pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1955. gadā, apglabāts Sukturu kapsētā. Pagātnes ēna skāra arī piederīgos. Kā atceras vedekla Rasma Krūmiņa, valsts nodevēja dēlu pēc pamatskolas nekur darbā neņēma, līdz par viņu galvoja talsiniekiem zināmais Kārlis Mucenieks. Lielāko mūža daļu Andrejs Krūmiņš nostrādāja ugunsdzēsēju vienībā Talsos, tikai nesen aizgājis mūžībā. Jaunākais dēls nes vectēva vārdu un turpina saimniekot dzimtas īpašumos Laidzes pagastā.

Par palīdzību materiālu vākšanā pateicos Kārļa Krūmiņa vedeklai Rasmai, mazdēlam Kārlim un Talsu romu biedrības prezidentam Ludim Putraševicam.

Antra Grūbe