Talsenieku senie ziemas ezerprieki

Talsi ir deviņu pakalnu pilsēta, tomēr slavenākais ir Talsu ezers Pilskalna pakājē, kura ielokā esošais panorāmas skats rotā dažādu laikmetu fotokartiņas.

Talsi

Pilsētas vārda izcelsmi valodnieki saista ar senbaltu jēdzienu „vieta pie kalna un ezera”. Līdzīga izcelsme ir arī Lietuvas pilsētas Telšu nosaukumam. Vasarās galvenā ūdenskrātuve savulaik kalpoja par peldvietu neskatoties uz to, ka te, zemākajā pilsētas vietā, neizbēgami nonāca viss, kas plūda pa novadgrāvjiem un ielu renstelēm. Ziemās ledu izzāģēja leduspagrabu uzturēšanai.
Īpašo vietu pilsētnieku dzīvē pierāda nosaukumu maiņas. Kādreiz ādģērētavas īpašnieka un miesta vecākā Ronnes vārdā saukts par Roņu ezeru, tad ilgi un pat oficiālos dokumentos dēvēts Martinelli vārdā. Šo alusbrūža īpašnieka vārda izmantošanu par necienīgu uzskatīja un asi kritizēja novadpētnieks Teodors Dzintarkalns. Aktivizējoties arheoloģiskajiem izrakumiem trīsdesmito gadu nogalē, kas pāris gadu laikā piesaistīja pilsētai simtiem vēstures speciālistu un tūristu, ezers ieguva Pilskalna vārdu.

Talsu ezers

Nu jau daudzus gadu desmitus zināms kā pilsētas vārdabrālis, Talsu ezers izsenis kalpojis pilsētnieku atpūtai arī ziemā. Pagājušā gadsimta vidū te notika pat starppilsētu hokeja mači, bet pirmskara rosība liek runāt par vecajiem, labajiem laikiem. Pirmās dokumentālās ziņas par slidotavas ierīkošanu lasāmas pilsētas valdes 1921. gada dokumentos, kur atrodams Latvju Nacionālā kluba iesniegums par vēlmi iegūt tiesības iekārtot un apsaimniekot pilsētnieku ziemas atpūtas vietu. Prasītāji skaidroja, ka slidotavas ierīkošanai nepieciešams izmantot algotu darbu un tādēļ jārēķinās ar nelielām ieejas maksām, kā arī prasīja nodokļu atlaides. Apsaimniekošana acīmredzami bija finansiāli veiksmīga, jo trīs gadus vēlāk joprojām monopoltiesības uz ezera izmantošanu pret samaksu dome atvēlēja šai organizācijai.

Slidotava

Pieaugot sabiedrības ieinteresētībai pieauga konkurence. Kā 1925. gadā sašutumā ziņoja labēji noskaņotais laikraksts „Kurzemes Balss”, pilsētas valde noraidījusi skautu organizācijas lūgumu par slidotavas ierīkošanu, jo ezers jau esot iznomāts „siseņiem” [SSS – strādnieku jaunatnes sporta organizācijai] gan arī, ka jāierīko arī vēl publiskā slidotava, bet janvārī sākšoties ledus zāģēšana. Vēlāk izrādījās, ka pārsvarā sociāldemokrātiskā dome pārkāpusi savas pilnvaras, jo ezers esot uz 6 gadiem iznomāts uzņēmējam E. Majoram. Viņam piederošā spēkstacija tolaik apgādāja visu pilsētu ar elektrību. Pēc noteikumiem nomniekam bija jāļauj pilsētas valdei ierīkot slidotavu un tai nebija tiesību iznomāt tālāk. Nav zināms, kā beidzās šis incidents, tomēr 1931. gada janvārī kreisi orientētais „Talsu Vēstnesis” ziņoja, ka pilsētniekiem par prieku SSS Talsu nodaļa ierīko slidotavu.

Ļaudis vēlāk sūdzējās, ka prieki esot īsi, jo ātri satumstot un apgaismojuma trūkuma dēļ slidotgribētājiem jādodas uz mājām. Tas bija lielās krīzes laiks, bet apmeklētājus nespēja aizbaidīt pat ieejas maksa. Dažus gadus vēlāk „Talsu Balss” rakstīja: „Slidotavā uz Majora ezera ikvakarus (itsevišķi sestdienās un svētdienās) redz laižam slaidus pagriezienus vienu otru lēdiju un džentelmeni, kas senāk uz slidsportu „skatījās caur brillēm.” Tāpat gauži kairinoši kļuvuši izbraucieni ar slēpēm pa apkārtnes stāvajiem kalniem un nogāzēm. Šo sportu iemīlējuši nevien jaunatne, bet arī vecaine. Tiešam tīkama pārmaiņa. Diemžēl, atkusnis šos priekus pagaidām izjaucis.” Acīmredzot slidsporta cienītāju skaits auga, jo 1938. gada pilsētas valdes sēdē nolēma valsts svētku un slidotavas vajadzībām iegādāties no VEF 4 spuldžu pastiprinātāju, lai varētu pārraidīt runas un mūziku, jo orķestris slidotavā iznākot par dārgu.

Ledus karnevāls un daiļslidošana

Īsi pirms Ziemassvētkiem vietējā laikrakstā slidotājiem un līdzjutējiem solīts plašs iespēju klāsts: „Rūpējoties par slidotavas atvēršanu, pilsētas galva P. Haselbaums bija sasaucis uz apspriedi lielāko Talsu organiz. pārstāvjus. Aizsargu pulka k-ra pal. kpt. V. Liepiņš paziņoja, ka slidotavas iekārtošanu uzņemas aizsargu sporta klubs. Par slidotavas priekšdarbiem un izveidošanu kpt. Liepiņš mums izteicās: [..] To centīsimies labi iekārtot, būvējot jaunas, plašākas ģērbtuves, kā arī palielinot slidotavas laukumu. Tas būs 80×150 m. Tāpat slidotavā būs krēsli un citas labierīcības. Lai propagandētu daiļslidošanu, rīkosim ledus svētkus, kur aicināsim piedalīties mūsu labākos daiļslidotājus, lai tie rādītu un demonstrētu savu māku. Tāpat domāts par ledus karnevāla rīkošanu, ar dažādām izpriecām, mūziku un uguņošanu. Ieejas maksu slidotavā noliksim pēc iespējas zemu, lai tā visiem pieejama un veselīgais ziemas sports – slidošana iegūtu arvien vairāk piekritējus. Būs dabūjamas arī sezonas kartes. Par pilsētas pašvaldības un aizsargu organiz. gādību tiešām jāpriecājas, jo tagad talsiniekiem būs pieejama laba slidotava. Asiniet slidas!” 1939. gada janvārī interesenti varēja trenēties daiļ un ātrslidošanā (šajā gadā latvietis Alfons Bērziņš kļuva par Eiropas čempionu). No iecerētajiem vērienīgajiem paraugdemonstrējumiem, ledus karnevāla, pirmajām Talsu ātrslidošanas sacīkstēm, gan nekas neīstenojās.

1940. gada sals

Četrdesmito gadu sākumā Ziemeļeiropā izsala daļa augļu koku. 1940. gada janvārī daždien dzīvsudraba stabiņš noslīdējis līdz -30◦. Laikraksts vēstīja, ka skolās sals lielus traucējumus neesot radījis un skolēni ieradušies gandrīz pilnā skaitā. Talsenieki ar salu esot apraduši un silti saģērbušies staigājot smaidīdami. Aukstuma dēļ slidotavā, ko iekārtojuši kopīgi garnizons – PSRS karabāzu izvietošanas dēļ no Liepājas uz Talsiem pārvietotie Latvijas armijas karavīri – ar aizsargu pulka sporta klubu, bijis mazāk apmeklētāju. Slidotavā ziemas sporta cienītājus priecējusi mūzika. Februārī sporta svētku ietvaros bija paredzēts daiļslidotāju paraugdemonstrējums, bet kādu neminētu apstākļu dēļ nav bijis iespējams notīrīt sniegu un šis prieks pilsētniekiem tika liegts.

Arī mūsdienās, tikko ezers kārtīgi aizsalis, nez no kurienes uzrodas pāris desmiti slidzābakos apautu jauniešu, ātri notīra sniegu un bauda ziemas vilinājumu uz dabiski veidotā ledus spoguļa.