Vēsturiska Ērgļu pagasta zemkopja filozofija…

„Kas būtu derīgāks priekš svētdienām un svētkiem
Kā teikšana par kara biedēkli,
Tur tālumā aiz tautu robežām;
Krīt tauta tautai virsū mudīgi.”

Pēterburgas Avīzes 1868.

Attēlā: 1. Pasaules kara gūstekņi velk arklu

Visā noslēpumībā „landtāgā” apspriestos paņēmienus muižnieki četrjūgu karietēs pārveda uz savām muižām un, tur dzīvodami, uz to pamata noteica dzīvi šie mazie, bet varenie sava pagasta monarhi savam pagastam. Zemniekam nekā nevajadzēja domāt, – muižnieks landtāgā un pēc tam savā muižā to izdarīja, tam atlika tikai viņa domas izvest darbos, kas izpaudās smagajās darbu klaušās. Kārtas, gaitas, kulšanas, riežas un kā ar visas padarīšanas nesaucas, tam gadu no gada bij zināmas, kad no nāburgu [kaimiņu] mājas ienesa zīmīgo, raksturīgo kazaka kūzu [pagasta ziņneša vēsti], tad zināja pēc cik ilga laika zināmā darbā jāierodas un kurā dienā daudz sološa kūza uz nāburgmāju jāaiznes.

Šī vienmuļīgā dzīve bij pazīstama, – un ļoti labi pazīstama tiem, kas tai laikā sāka izdot Pēterburgas Avīzes un kas pie tām līdzi strādāja. Laikraksta mērķis bij: par cik veco beztiesību satriekt, par tik pat jaunu tiesisko stāvokli dot tai vietā. Un, ja Pēterburgas Avīzes tik daudz pavedināja tautu sākt domāt, tad tas notika tādēļ, ka tās iznāca Pēterburgā. Muižniecība, atļaudama tās izdot Rīgā, nebūtu tik daudz zaudējusi kā neatļaudama. Tautai gan nebij domāt, tik strādāt, bet tā tomēr pastāvīgi dzīvoja savu dzīvi, tā sevi uzturot nācijā, un, muižnieku kaldināta, dzīvoja kā pagaidām.

Šai laikā jaunākais, daudz nostāstiem pamatu dodošais bij jau vairāk kā pus gadu simteni vecais Krimas=Sevastopoles karš. Zemnieks tur daudz bij cietis. Vidzeme bij uz tā ceļa, pa kuru krievu karaspēks vēlās no ziemeļu galvaspilsētas uz dienvidiem. Un, kad Vidzemes dziļā ziema to pārsteidza, tam bij jāpaliek uz vietas. Zaldātus izdalīja pa vienam, diviem, skatoties pēc mājas lieluma, katrā mājā, vēlāk pēc nostāstiem pazīstamajos „korteļa krievos”. Tur sākās jauna dzīve, kura palika tik ilgi polubora [pusgraudnieka]. Zināms – tāds krievs bij jābaro, bij jādalās ar to plānas pelavainas maizes riecienā, bijuši pat tādi, kas likuši brangā kārtī pakārt ragavas un, kad gulējis, vajadzējis šūpot. Par sliktu ēdienu, vaj dažādām neērtībām saimnieks sitienus ar dabūjis, – bet visumā tam liels gandarījums: no šā krieva, protams, visas kara spēka vienības, bijies un gribējis tam iztapt visvarenais zemnieka kungs muižnieks. Tas bij gandarījums, bij vēl kas varenāks, bijās no kaut kā muižnieks! Zināms, ka muižniekam tik bail nemaz nav, bet bailēs tas izrāda tikai savu lojalitāti, iegūdams par to savas neaprobežotās varas tiesības, to zemniekam visumā bij grūti apķert [apjēgt, saprast]; rādīt valdībai pazemīgu padevību nozīmēja no ļaudīm tādu pašu paturēt sevim. Šis mazais pārpratums tad nāca zemniekam par labu, ka Pēterburga ir vara, tas bij skaidrs, un, ja tur izdeva nedzirdēti drošu valodu runājošu laikrakstu, viņš domāja, ka tur ir arī taisnība, tādēļ „Avīze” tika saņemta kā evanģēlijums.

Daudzus nostāstu par tiem laikiem dzirdēju no sava tēva, vēl vairāk no mūsu vectēva, īsti pēdējais bij vesels vēsturnieks, žēl ka, zēns būdams, neatradu par vajadzīgu daudz ko uzrakstīt; kamēr mana tēva piedzīvojumi no „krievu” cauri iešanas, tad vectēvam tie sniedzās tāļu atpakaļ priekš tā. Vectēvs zināja, ka muižnieki ar krieviem gan dzīvojot draudzīgi, bet reiz Vidzeme bijusi zem Zviedrijas, un ar tiem vis tā nebijis, tur vienu vislabāko „lielkungu” Patkuli [Johann Reinhold von Patkul; 1660. gada 27. jūlijs Stokholma – 1707. gada 11. oktobris Kazimira, Polija]  noslepkavojuši, iznāca tomēr tā, ka latviešu tautai viņš kāds labdaris būtu un tāpēc no tā laika varenajiem muižniekiem un mācītājiem mācīts to nožēlot.

Paies laiks un atkal no pēdējā lielā pasaules kara būs neskaidra bilde, ja ir Štrāla „Karš” [Kārļa Štrāla romāns – laikmeta liecinieks] un tam līdzīgi raksti, tad aprakstīts ir tikai karš, bet tikpat kā nemaz tie, kam karā nebij nekāda patvēruma – zemnieki, kas nekur nevarēja un negribēja aizbēgt, un kam viņš līdzi bij jāizdzīvo. Tad arī pašu karotāju uzskati par karu un krievu valdību, ko gaiši raksturo daudzas no tām četri simti vēstulēm, kuras saņēmu tieši no kara laukiem par visiem kara gadiem. Cik tur vēsturniekam derīga, to lai ņem no maniem piezīmējumiem.

 

1914. gada augusts.

Grūti iedomāties lielākas pārgrozības un kūsošu kultūras pacelšanos samērā īsajā laika sprīdī, skaitot no „piektā” gada ieguvumiem, kā tas bij Ērgļos.

Vienotie zemnieku nemieri bij likuši tos pārdomāt viņu izsūcējiem. Bij miris vecais feodālais muižas īpašnieks, kam izsūkšanā ar rokā esošo varu, pat pielietojot visas blēdības, muižnieku starpā grūti atrast līdzīgu. Muiža pārgāja mantojumā tā dēlam, ļoti konservatīvam, bet galvas pilsētā Pēterburgā slīpētam kungam. Uz ātru roku atmērīja mājām mežus, kuri tik vien sagājās ar galveno un malas muižu robežām; apmērīja ap lielākiem ezeriem un upēm zemi, kurai uz mūžīgiem laikiem bij palikt muižai, un tādām sakropļotām robežām mājas pārdeva par dzimtu. Viss pārdošanas akts viena pati netaisnība, vienāda lieluma mājas kailām vecainēm vai prāviem mežiem par vienādu cenu. Kaut ko nodiņģēt ļāva tikai glupi=padevīgiem un retiem līdējiem. Bet ar šo zemes reformu muižnieks – krievu senāta virsprokurors, īstens valsts padomnieks, vācietis un visvācu uzskatu piekritējs, domāja, ka savam laikam to nokārtojis labvēlīgā virzienā. Šajās – samērā ļoti dārgākās un lētākās par dzimtu iegūtās mājās sākās cita, pat straujāka dzīve. Beztiesīgais rentnieks gribēja netaisnību aizmirst, nododamies ražīgā darbā, tikai, dievamžēl, to atkal un atkal atgādināja darba augļi – ienākums, kas bij nepieciešams arī palikušam par gruntnieku. Tīri dabīgi tad nu iznāca, ka viena daļa saimnieku ar savu stāvokli bij apmierināti, tie turējās ap vietējo Labdarības biedrību, kuru sāka pabalstīt un tai it kā līdz dzīvot lielskungs. Otra daļa tur jutās kā nepiederoša, un, kad biedrībā, diez ko tās mērķus nesaprazdami, sadevās dažādi ļaudis, – sevišķi no lielkunga uz to pamudināti, tad otrie no tās galīgi šķīrās un nodibināja opozīcijai Izglītības biedrību. Pirmajai māju solījās celt lielskungs, – bet tā kā to sākt vilcinājās, tad, skaidri saprotams, to ar tam patīkamiem darbiem vajadzēja izpelnīt! Pēdējā celt māju nolēma pati. Radās grūtumi jau ar vietu, lielskungs to nedeva nekur un neparko. Sāka smieties – „seski” nevarot saost mājai vietas, to tomēr dabūja no kāda saimnieka, un seski vienotiem spēkiem uzcēla māju Gaiļakalnā Rīgas-Lubānas lielceļa malā, kuru sāka godāt par sesku kalnu. Apmierināti ar saviem panākumiem, tie dzīvoja un teica – lūk „manšisteru” [iespējams, no vācu Mannrichter – tiesnesis] palīdzības tiem nevajagot, kas izpaudās arī turpmākā dzīvē.

Ka šī biedrība bij dadzis lielkunga acīs, to sapratīs, ja ij nestāstu, un ja tas teicās „noskatīties”, – tad viņa rokas puisis – pilnvarnieks, pēc dzimuma gan igaunis, bet iejūdzies vācu jūgā, jau izteicās „tu sarkanu pidribu pus cit aizslegt” [to sarkano biedrību būs slēgt ciet], tas jaunajai biedrībai lika turēties kā uz slidenas laipiņas. Šie bij iemesli, kādēļ biedrība krievu valdības acīs gribēja būt ļoti lojāla, iztapt tās žandarmiem, sākot ar uradņiku [policijas kārtībnieks], tuvāko krievu priesteri un tā līdz apriņķa priekšniekam.

Šādā stāvoklī tā bij 1914. g. augustā, kad jav laikam bij ziņots, ka jāaptur kustība uz lielceļa, notikšot lieliska automobiļu braukšana, kuru sarīkojot Krievijas lielkņazs Kirils Vladimirovičs [Romanovs; 1876. gada 30 septebbris, Carskoje selo – 1938. gada 12. oktobris, Parīze]. Tas bij kaut kas neredzēts, ziņkārīgi skatītāji būs – un biedrība nolēma to izmantot. Tā bij varena nagla [iespēja], izlūgt no apriņķa priekšnieka atļauju biedrības mājai gar lielceļa sienu uzvīt ar skujām lielu „K. B.” [lielkņaza iniciāļi krievu valodā] un, visiem garām skrienot, spēlēt maršu. Paskatījās pats apriņķa priekšnieks, to godināšanu atrazdams par teicamu, un, ka caur šo grūtāk „pus cit aizslegt” [biedrību ciet aizslēgt], tādēļ biedrība papūlējās. Ārpus biedrības mājas tā darbošanās notika taisni pretēji tās iekšējai dzīvei. Jā, kas tad viņš īsti ir ar saviem draugiem, kad jāaptur visa kustība uz ceļa, lai kāda vajadzība ar kuram nebūtu, un par ko pagasta cilvēki, tā sauktie „desmitnieki” [pagasta iedzīvotāju desmita pārstāvji], lai stāv gar ceļmalu par sargiem gabaliņu cits no cita, tā runāja iekšienē [biedrībā]?

Un tie kungi brauca, daudzos automobiļos brauca. Kurš īsti tas kņazs bija, to laikam skaidri nevarēja noteikt – bij gan biedrībai viņa vāģu pazīmes paziņotas, bet to maršu uzgrūda [nospēlēja] vairākiem, vienkārši aiz pārskatīšanās, ko tomēr nenožēloja, uzņemdami to ar vislielāko iekšējo ironiju. Citi auto drāzās garām, kuros sēdētāji vicināja kabatas lakatiņus un padevīgi locīja galvas, citi rādīja savus spēcīgi sažņaugtos kulakus un vēl citi izkārtas sarkanas mēles. Jā, visādi viņi bij – pēdējos vērojām par mūsu muižniekiem. Vienā pašā šādā braucienā atspoguļojās mūsu stāvoklis pret krievu, toreiz arī mūsu valdību. Zemniekos par kaut kādu zeparātismu [seperātisms – pašnoteikšanās tiesības] nebij ij ne domu, viņi bij tīri lojāli pavalstnieki, kas cerēja un cerēja uz „savu” valdību. Tikai valdība nāca pie viņa, un viņš varēja tikt pie tās muižnieka modrīgās [modrās] acs uzraudzībā. Un šī uzraudzība izgāja uz tādas uzraudzības uzturēšanu, uz cik ilgu laiku vien iespējams. Valdībai nebij zināt cita, kā tikai to, ko muižnieks gribēja, un, lūk, tādēļ tas rādīja dūri šās pārdrošības dēļ – uzstāties pašam uz savu roku! Daļa zemnieku vēl vienmēr cerēja, ar vecveco bērnišķīgo paļāvību atsaukdamies gan uz jaunākā laikā radušos valsts parlamentu, valsts domi, bet daļa, un sevišķi tie, kas cītīgi sekoja politikai, nevarēja ar krievu patvaldību jel kad dzīvot bez muižnieku vidutājības, un, ja pēdējie nebija apmierināti, tad tādēļ, ka valdība caur šo pate zemniekus no sevis atstūma. Nedalīta sajūsma būtu visos, ja kņazs brauktu garām latviešu, bet ne vācu muižnieku pavadībā.

Grūti iedomāties vaj man šāda braucēju noskatīšanās būtu likusi kavēt saulaino augusta darba dienu, bet šodien vajadzēja tikties ar daudziem darba biedriem, tādēļ laikus jav biju tur. Bijām nolikuši braukt uz nāburgu „guberņu” – dievzemīti [Kurzemi] ekskursijā, un šodien bij vēl pirms jānobeidz ar otru galveno rīkotāju Eglīti negrozāms plāns, kuri tad varētu paziņot citiem interesentiem. Ziņas man bij labas. Pateicoties, ka man meita – Lat. Lauksm. Ekonomiskās biedrības Jelgavas Lauks. skolas audzēkne patlaban bij, kursu beigdama, fermā Lustes muižā, tad ar tās vidutājību tikām gaidīti turp, un tur, Bērzmuižu un centīgos Kroņa Vircavas mazsaimniekus apmeklējot, viņa solījās mūs pavadīt, aizrādot pa ceļam vēl uz mums vēlamām vietām.

Jav kādu gadu sākām gatavoties, tagad tikai jādara – vairāki prasa, kurā dienā sāksim, un man jāsaka, ka vēl jārunā ar E. un tas šodien nav ieradies. Ja es simtām reižu par vēlu ierašanos viņu aizbildināju, tad šodien tas vairs tā nevarēja būt – darbs ir visiem, bet pienākums tāpat visiem. Tādu pamatīgu rājienu tam jau uz ceļa gatavodams, metu līkumu, pārejot caur viņa māju.

Man bij gadījies šad tad būt viņa mājā darba dienā. Kad viņu uzmeklēju un padevu labu dienu, tad viņš sāka apkārt skatīties, sevišķi ja zirgs aizjūgts, kam grožus atdot, vaj citu sāktu darbu turpināt, [sakot] tā – un nu apiesim manu purvu, pa starpām parādīšu viņa tagadējo stāvokli, un parunāsimies tāpat, ies divas padarīšanas reizē.

Šodien to tīri par brīnumu atradu klētī un izstiepušos gultā. Mani pārmetumi nāca labi vēlu, un sāku viņus pēc visas lielās apņemšanās saudzīgāk kā jel kad. Un kā gan lai ir nežēlīgs! Varbūt viņam nav spējams svešam nāburgam pavisam pateikt iemeslu, varbūt neviena ij tuvinieka nav, ar ko varētu dalīties ciešanā, un tādās reizēs cilvēkam ir vissmagāk. Beidzot sāku runāt, attēlodams ekskursijas izredzes, viņa šās dienas noziedzīgo neierašanos un jav, kā to aizbildinās ar uzkrītošu, acīm redzamu neveselību.

Ekskursija – jā, nu ir gan reiz tā sākusies. Ko vairs runāt par tik sīkām, ka mēs domājam, nu – tev jav gan laikam būs mājā jāpaliek, bet es un manos gados – tie visi iesim ekskursijā. Un šī ekskursija būs neredzēta ekskursija – iesim, bet jautājiens vaj atpakaļ ar nāksim. Mani cilvēki ar bij pagājušies līdz ceļmalai redzēt tos jokus. Saki vaj tie nav joki, vaj viņi reiz beigsies šie ārprātīgie joki – krievu kņazs ar vāciešiem papriecājās vēl šodien, ar automobiļiem skriedamies, cik ilgi viņi brauks, un kur viņi brauks …

Slims viņš ir, to redzu, bet šī nedzirdētā īgnuma pilnā runa, un, kad tas ceļas no gultas – man labāk patiktu, kaut viņš pie šāda gara stāvokļa palicis guļot, tādā stāvoklī uzcēlies, visu var darīt. Jā, bijis dzelzceļa piestātnē, šorīt nācis mājā, un te esot vakarējā avīze, sāpīgi nomierinājies, tas man pasniedz ar vienu roku „Līdumu”, ar otru rāda lasāmo vietu.

Un tad mēs vairs nerunājam par ekskursiju, mēs vairs nerunājam ne par ko, arī sava darba šoreiz viņš manis neveda rādīt. Kā bezspēkā viņš nogūlās atpakaļ gultā, es klusi pasniedzu viņam roku, rudens saulei beidzoties, saulei rietot, ilgi, ļoti ilgi gāju uz pāris verstu attāļo savu māju: briesmīgais spoks nu bij dabūjis dzīvību. Trekniem burtiem „Līdumā” bij rakstīts, ka Vācija pieteikusi Krievijai karu, un tālākos rakstos, ka darbi no viņas puses jau sākušies.

Nākošās dienas bij savāds ļaužu prātu saviļņojuma laiks. Karu visi, bez kāda izņēmuma, uzņēma kā spēji radušos nelaimi, sākās par nelaimi pareizo ziņu ievākšana un nelaimes beigu minēšana. Tiesa, pavairojās laikrakstu lasītāju skaits arī, sāka viens otris to pasūtīt tieši sev un dažs laikraksta numurs gāja no rokas rokā, bet bieži vien lasītājs tik daudz nezināja kā speciālais kara lietpratējs vietējā tirdziņā, kas nekā nelasīja. Cik no sākuma nopietnie ļaudis uz šām dzīvajām avīzēm noraudzījās ar īgnumu, tik pēc tam paši sevī klusi sajuta nākošo cilvēces pazemojumu: bij taču karš, un starp laikrakstiem bij tādi paši speciālisti, lietpratēji tirgus sugas. To visi zināja – karš, neuzminama mīkla, sācies ir – vaj tas beigsies pēc laikrakstu izsacītām domām un ziņojumiem divos mēnešos, vaj pēc tirgus zinātāja domām divās nedēļās, to nezināja neviens.

Pirmos sirdi aizgrābjošos skatus nesa pirmās mobilizācijas. Tā nebij parasta atvadīšanās, iestājoties kara dienestā, vaj aizejot uz kādām karavīru atskolām [iesaukums mācībās], te šķīrās nopietni. Uguni jau redzēsim – teica gājēji, un to pašu apliecināja pavadītāji. Un šīs mobilizācijas sekoja cita citai. Es redzēju tās mobilizācijas, kad latvju dēlus un tēvus veda uz tāļo Japānas karu, un, kad viņas salīdzināja ar šīm, tad tur bija milzu starpība. Japānas karu katrs latvju lauku iedzīvotājs teica nevajadzīgu, izteikdams īgnumu par krievu dotiem iemesliem tā sākumam, tagad tas bij citādi. Par šo kara spoku jau gadiem bij dzirdēts, ka vācieši jau bez kara ieņem Krieviju, to latvietis dzirdēja, – un, ka viņa zemē vācu no acīm nolasītās vēlēšanās izpilda, to viņš redzēja, lai šīs vēlēšanās bij vaj cik lielas un patmīlīgas. Tāļāk taču vairs nevarēja iet – latvietis vārda pilnā nozīmē savā zemē bij adots vāciešu muižnieku, mācītāju, pat valdības ierēdņu varā, tur sakrājušās netaisnības sen brēca gandarījuma. Ko tad viņa [Vācija] vēl grib, pieteikdama karu, bet nu reiz ir arī diezgan krievu valdībai, nu tā reiz sakās visu saprotot, nu reiz mobilizē un sauc latviešus reiz grūto jūgu nokratīt; vaj tur nevajadzēja atsaukties, no sirds atsaukties.

Lūk, tādēļ katris gāja, nopietni pārlicis, ir jāiet – un ir jāuzvar. Reta bij tā māja, kur kāds stiprāks strādnieks nebij aizgājis, bij kavētas dienas, tos aizvedot, bet lauku darbi tomēr tika veikti no mājās palicējiem. Es brīnos vēl šodien par diviem dēlus karā pavadījušiem tēviem. Viņu baltie mati gan bij kā jau bijuši, bet līkās muguras un darbā samocītās rokas dabūja kā jaunu, – un neizsmeļamu spēku. “Tēvu zemei grūti laiki”, to katra diena teica viņu grūtajā jūgā, garajā mūžā – vaj tur vēl mugurai nebij atstiepties, rokām beidzamos spēkus saņemt, strādāt cauru dienu, pieņemot pat naktis palīgā, lai veiktu arī aizgājušo darbus. Viņiem nu reiz bija gandarījums dēlus atvaļināt sen cerētā labākā likteņa kaldināšanai: “dēliem jāiet palīgā”.

Aizgājējus ar vislabākiem vēlējumiem pavadījušiem, ar to vien neizbeidzās domas par viņiem. Sākās taisni meklēšana uzturēt ar tiem joprojām sakarus. Tur bij miljonu armija, tur, lai arī kā dalītos, maz tā dalāmā varēja iznākt, bet viņiem nedrīkstētu nekā trūkt, viņiem vajaga būt stipriem un zināt, ka mēs visu, visu esam gatavi dot un gaidām no tiem liela darba slavas beigu – uzvaras. Un mēs bijām laimīgi, kad tāda iespējamība radās. Iesākās dāvanu vācamais laiks. Kad pirmo reizi tai nolūkā izgāju apkārtējos kaimiņos, tad vakarā rakstīju vairākas vēstules uz armiju. Es nevarēju nociesties, kamēr aizies dāvanas, man bij tur mīļajiem aizgājējiem tik daudz ko stāstīt par tām devīgām rokām un to sirsnību, ko šodien biju piedzīvojis. Nu mēs reiz sapratāmies – šie priekš kara mazie gari, aprēķinātāji visbeidzamos sīkumos, tie, mēs, tagad bijām pazuduši. Tur negudroja, ar kādu nieku nu šo “vācēju” varētu godam no mājas pavadīt, nē – domāja, ko vien vērtīgāku varētu dot un ar ko tikai saņēmējus vairāk varētu iepriecināt. Tur, no mājas aizejot, pavadīja ar vēlēšanos, lai šāds ciemiņš, gadījumā atkal ierodoties, būšot kas derīgs jav iepriekš padomāts.

Vaj tā nav ironija, ja saku šodien: tā, lūk, bij pirmā sirdei pāri plūstošā labprātīgā Latvijas iztukšošana! Mēs ticējām krievam – nu tas ar vācieti karo, vācam dāvanas, dodam tās, bet aizsūtīšana notiek caur apriņķa valdi, vācu ierēdņiem, sen seno mūsu muižnieka rokas puisi, vēl mēs tiekam pie savas valdības tikai ar vāciešu starpiniekiem! Viens par visu zemniekam bij skaidris, nu reiz krievam ar vācieti ir jābeidz brāļoties, nu reiz krievam ir jāatdara acis, jāsaprot vācieša taisītie aprēķini. Bet tās dienas, kas nāca un gāja, parādīja, ka krievs tā ne domāt nedomā, bet redz savā lielajā ienaidniekā joprojām sev draugus un labvēļus; un ārkārtīgā vairumā. Ja zemnieks ticēja, ka galma ministers barons Frederiks [Vladimirs Borisovičs Frederiks – Krievijas pēdējais imperatora galma ministrs dz. 1838. g. 16 (28) novembrī Sankt-Pēterburgā, m. 1927. g. 1. jūlijā Grankullā, Somijā] esot galīgi pārkrievojies, jau diezin cik ilgus gadus dzīvodams Krievijā, tad pie tās ticības viņš nevarēja tikt, ka galīgi pārkrievojušies ir visi Latvijas vācu muižnieku dēli, krievu armijas daudzie zemākie un augstākie pavēlnieki; šos krievu mundieros tērpušos vāciešus tas pazina pārāk labi. Tikai to viņš nezināja un tas viņu pārsteidza, kad saņēma ziņas no armijas: ja vācietis jav še bij noteicējs, tad tur bij visvarens. Un to ziņoja taisni no turienes:

Armijā, 16. decembrī 1914. g.

Mīļais kara biedri!

“Esmu kara vīrs, bet karam pilnīgi jav tagad nederīgs, es vairs neticu it ne kam! Gluži neviļus mana roka uzrakstījusi augšējo virsrakstu, – kara biedri bijām mājā savā darbā, ar šo karu vietīgo [vietējo] vācieti uzvarētam, neraugoties uz viņa labajām pozīcijām, bet to pārtrauca. Tāpat kā neraudāju, no Jums šķirdamies, tā neraudāju līdz tam laikam, kamēr še iepazinos ar ļaužu bagātajiem daudzajiem “zapasnij” [rezerves] bataljoniem. Tagad tas ir citādi. Asaras gan nebirst, bet sirds – tā raud, gauži raud! Mēs pazudušie! Mūsus joprojām pavada mūsu ļaunais gars. Zemākie mūsu virsnieki – tie ir krievi, bet šiem pieciem, divdesmitiem un simtam pavēl viens pats augstāk par visiem stāvošs, mūsu kaut vārda pēc vien pazīstams vāciets. Iet runas, uz kaujas lauka esot tāpat. Ja raugās uz šiem cilvēku rezerves milzumiem, tad nav šaubu par uzvaru, bet vaj Tu ar reiz vari ticēt, ka mūsu vāciets no sirds mūsus vadīs pret savu otro un īsto tēvzemi, tādēļ es neticu uzvarai un neticu nekam, kas vien iziet no šiem kungiem. Zīlējam, kaut karš beigtos, kamēr esam še, kādi strādnieki būsim darbā priekš kura mums ticības nav?”

 

Tā rakstīja cilvēks, kuram nekad nebij jābaidās ticēt. Taču tagad viņam netika ticēts, un gluži saprotami, aiz tā, ka cilvēks tic kādreiz to, ko viņš grib, šoreiz gribējās ticēt uz ātru roku saradušamajies lielo krievu laikrakstu kara speciālistiem. Tie redzēja visu rožainākās lietas un itin visur, un tā gribējās ticēt, un gluži vienkārši aiz tā: ja jav ticētu tādam “kara biedrim”, priekš kā tad lai tāļāk dzīvotu, strādātu un bieži vien kaut pa diviem. Bet tā pat kā krievu lietpratēji deva spēku, tā pat vēstule no armijas satrieca:

Armijā, 26. decembrī 1914. g.

Mīļais nāburgs [kaimiņ]!

“Ziemas svētkus mūsu nodaļa svētī aizmugurē, pūšamies jav ceturto dienu, kad atkal iesim ierakumos, nezinu. Šodiena paiet ar vēstuļu rakstīšanu uz māju un arī Tev. Biji rakstījis par lielisko dāvanu vākšanu, un taisni par tām šoreiz. Cik jūs tur ap viņām pūlējāties, sajūsminoties, tikpat mēs še pacilātā gara stāvoklī tās saņemam, zinām tās ir no dzimtenes – dzimtenes gaiss, dzimtenes elpa ir viņās, – mums viņas ir neizsakāmi dārgas, gluži kādu brīdi aizmirstamies. Tikai viena lieta, kas mūs skumdina, mūsu rotā, salīdzinot ar citām, daudz vairāk latviešu, bet tā saņem mazāk un nevērtīgākas dāvanas kā tīrās krievu rotas, tā vien izliekas, ka tas kāda mūsu augstāka priekšnieka darbs. Tas mūs pēc savas pārliecības nekad lāga neieredz, kaut gan vajadzēja būt otrādi – ja nu ne mūsu tautas, tad tak no mūsu puses, – pēc dzimuma, – nu krievs jav nav. Žēl, ka krievi priecājas vairāk par papirosu paciņu kā par latvju zeltenes adītajiem mīkstajiem cimdiem, – kā gan viņš ar to sajūt, mašiņas darbs viens un otris. Ka mājās tādus var pagatavot, to viņš netic. No praktiskās puses tad par jūsu lielo dāvanu vākšanu nav ko sajūsmināties, tas viss ir piliens krievu jūrā, un zemnieces – zaldātu sievas gaida dāvanas no armijas.”

Mūsu lauksaimniecības attīstība un viņas tagadējais stāvoklis.

(Kalvena ? priekšlasījums Ērgļu Izglītības b-bā 9. nov. 1925.)

Mūsu tēvija ir bijusi no laika gala zemkopības zeme, un mūsu tautai tieksmes, lai zemkopība būtu tik ienesīga, ka varam pastāvēt. Tikai ilgus gadus nebijām sava, tā arī līdz diezgan ilgam laikam, zemes likteņa noteicēji, tas bij mazas saujiņas ļaužu, – mūsu bijušo muižnieku rokās. Nevar teikt, ka viņi nebūtu lietas ņēmuši diezgan nopietni, bet tikai ar tādu aprēķinu, lai galvenais iznākums, kas ietecēja viņu ķešās, būtu lielāks, neraugoties uz to, lai zemes dabiskās, ražas devēja bagātības netiktu galīgi iztukšotas, viņi saimniekoja tikai tai dienai. Zemes arājs, kā, piemēram, Ērgļos, līdz pēdējai iespējamībai turēts rentnieka stāvoklī, ar nekā cita nevarēja, kā iet tāļāk pa nosprausto ceļu. Uzlabot zemi ar varbūt no ārienes ievestiem mākslīgiem mēsliem, vaj turēt to zem slāpekli krājošiem tauriņziežu zāļāju augiem nozīmētu pavisam sevi izēst, jo uzmanīgi raudzījās uz to, kur tik varētu rentes naudu paaugstināt. Uz to arāju nemieru, kas gan bij vispāri, bet stiprāks tur, kur zemnieki zemi iepirkuši, palikuši par gruntniekiem, nepiegrieza ne mazākās vērības. Muižnieks tam labvēlīgai krievu valdībai stāstīja, ka pie mums nekāds agrārs jautājiens nepastāv, lai gan tas bij taisni kliedzošs un ar varu lauzās uz āru. Tā sauktā piektā gada nemieri tomēr jautājienam pašķīra ceļu, un sākās apspriežu noturēšana pie Vidzemes un Kurzemes gubernatoriem, kur pieaicināja priekšstāvus arī no zemnieku puses. Ko darītu tāļāk muižnieku visā noslēpumībā turētie landtāgi un kas no minētajām jauktām sapulcēm būtu iznācis, to grūti tagad atminēt, bet visu pārtrauca pasaules karš.

Ilgstošais pasaules karš, pa kura laiku vaj galīgi iztukšojās visu Eiropas tautu maizes apcirkņi, vēl paasināja agrāro jautājumu, kas šoreiz izpaudās kailā prasījienā pēc zemes. Laimīgu nu skaitīja to, kurš bij beidzamais vagu dzinis un kautpagūtnēm ražu vācis, nu visiem bij gārda pelēkā rudzu maizīte. Likās tāda viņa paliks uz laiku laikiem, kaut gan priekš kara apķērīgie lielpilsētnieki to bij paguvuši par zirgu maizi nosaukt, bet nu daļa arī no viņas iedzīvotājiem nāca un stājās zemes prasītāju rindās. Šo prasījumu solījās izpildīt un agrārjautājiena nokārtošanu lika savā programmā 1918. gada 18. novembrī nodibinājusies mūsu tautas valdība.

Es nerunāšu par kļūdām un trūkumiem, kādi tagad viens otris redzams padarītā lielajā darbā, kādi, ja tur arī ir, tad pilnīgi saprotami, – drudžaini tur tika steigts, un būtu brīnums, ja tik liels darbs būtu veikts bez jel kādas vēlēšanās, ka to vaj to vajadzēja citādi; un nebij taču šis darbs vien. Valdība gan bij nodibināta, bet viņas bagātība bij tikai uzstādīta, – ne iedomāts budžets: cik krievi no mums ņēma nodokļu veidā un cik vācieši ar ārkārtīgajām zemes rentēm, ar kuru naudu tie ciemojās Vācijā un lika Vācijas bankās. Tie būs, un tikai būs mūsu valsts ienākumi. Pie tam, vaj varēja zemes reformai vien pilnīgi nodoties – nē, to pat kavēja. Zinām, otrā dienā pēc mūsu valsts nodibināšanas vietējie vācu, vēl uz savas visvarenības pamata stāvēdami, laikraksti nosauca to par latviešu slikti nospēlētu farsu. Un darba kavētāji radās iz pašu vidus. Zinām, tūliņ valdības sākumā mūsu zoc-dem. ielika savu “tiktāļ, ciktāļ”, – pilnīgi saprotami tiktāļ mūsu valdību pabalstīt, kamēr tā nesadursies ar viņu Marksa baušļiem, un še tas jav notika. Viņu ideāls bij – ne atsevišķas saimniecības, bet zemes vajadzēja apstrādāt kopējās valsts saimniecībās, kurām tad, protams, kādreiz varētu dot viņu ideālo komūnu vārdu. Ja bij skaidris, ka tauta to nepieņems, tad gribēja to apvest ap stūri. Radās mūsu pirmais laipotājs – ar steigu agronoms Bauers izlaida savu brošūru “Zemes reforma Latvijā”, ja ne kopsaimniecības, tad lai zoc-dem. par sirds sirds uztaisīšanu būtu jel uz mūža rentes, pēc garu garās receptes tāda mūža rente būšot kaut kas privāt īpašumam līdzīgs. Tauta saprata, saprata, ka ar tādu mūža renti būs vairāk vagaru kā arāju, dotos padomus noraidīja. Zemes reforma iznāca tāda kā viņa tagad ir: pastāvīgs arāju darba troksnis tagad skan muižu senajos, drūmajos, vergu apstrādātajos laukos, viņu plašajās brīvās zemes un Latvijas mežu biezumos, kur atrada līdumnieks savu grūto melno darbu, darbu kādu tam tomēr senāk vajadzēja meklēt Krievijas mūža mežos.

Ar teikto mana priekšlasījuma mūsu lauksaimniecības attīstības daļa būtu pateikta, tikai vaj te jel maz var būt runa par attīstību? Jau pirmāk minēju – maza daļiņa pagastu, pirmie – dzimtpircēju, kurus tomēr turēja it kā aizbildniecībā. Visā plašumā redzama viena pati cīņa, lai tik spētu savā dzimtenē uz saviem tēvu tēvu pelniem noturēties. Nogurušas muguras atstiept tur nevarēja, ar kaimiņu parunāties trūka laika, vaj lai paraudzītos, kur puķe zied – nē, tur darbs, drudžains darbs darbu dzina. Neatceros gan taisni kurā, bet tā no 1880–90. g. g. Reiz bij kāds “kolēģis” izpļāpājies, ka landtāga galvenais lēmums šoreiz bijis īss: “Zemnieki jāpietur pie darba, un tā, ka tiem prāts nenesoties uz skološanos.” Tas izteic ļoti daudz! Un to līdz karam visam lielumam varēja piemērot. Pavadītajā pēckara laikā grūti pateikt vaj viss lielums esam sasnieguši senāko materiālo stāvokli, kara pēdas vēl jūtamas ik uz soļa. Tas tā, zīmējoties uz bijušajiem lauksaimniekiem, bet kā ir ar jaunajiem?

Valdība ar zemes reformu ir, tā sakot, rāmi uzstādījusi, bet tas skats, tā bilde jārada zemniekam. To pārcilvēcīgo darbu, ko tas dara, un roku rokā ar trūkumu uz visiem stūriem, to redzam visi, kas vien gribam redzēt, un saprotam, kas gribam saprast. Arāja tauta ir dalījusies, jaunākais brālis uzņēmis jaunu āri un, ja tam pie vecākā brāļa nekas nebij iekrājies, kas daloties jāsamaksā, ja tas dienas nav kavējis, tam uz jauno mājas vietu mantas vezumiņš aizvedams. Ja tas nav nīcinājis būvmateriālu, talkā braukdams, tad mazākais tam pietrūkst darba biedra – viņa čaklo darba roku tam pietrūkst.

Esam tūkstošiem jaunbūvju uzcēluši, vecās, kara laikā it kā aizmirstās, labojuši, atmatas atkal par tīrumiem taisījuši un ne vien šos vecos, bet arī jaunus tīrumus un jaunas pļavas. Daudz, tur bezgala daudz, tā sakot, lieku darbu – bet vaj šiem liekajiem darbiem bijuši ārkārtīgi panākumi ienākumu veidā? Ak, mums vēl dzīvā atmiņā lietiem bagātā vasara, nebij ražas, kas noturētu līdzsvaru, sākām runāt – lauksaimniecībā krīze. Lai ar tik daudz lieku darbu, ar kuriem vēl neesam galā tikuši, bet to krīzi gribējām likvidēt, tādēļ cēlām atkal godā tik daudz darba prasošos linus – viņu sējas platība šogad līdzinās viņiem labajiem linu laikiem. Bet nāca uzbāzīgā sniega māte un vēlīnos, vēl uz tala [balināšanā] aizkavējušos apklāja ar savu mīksto segu – tie par mīkstiem, būšot lopu kaišiem jālieto. Ar skubu pa atkušņiem ņēmāmies ar aizsalušo dārzāju un kartupeļu nokopšanu. Un nu sasteigušies, kad ar pirmajiem liniem tikām “punktā” [pieņemšanas vietā], stāvam kā pie saplīsuša trauka – dārgā šķidruma tur vairs nav! Runājam, krīze ilgstoša.

Tāds tagadējs stāvoklis lauksaimniecībā, sevišķi šaurākā mūsu apkārtnē. Visi jūtam krīzi, ne tik lauksaimnieki, bet visi lauku iedzīvotāji. Lai strādnieks vaj amatnieks, maksājamā līdzekļa – naudas visur trūkst. Kas būs tāļāk, vaj krīze pate no sevis izbeigsies? Velta cerība, attaisnojoša pamata tai nav. Aizpērnās lietavas, šā gada agrīnais rudenis nenoliedzami zaudējumus darīja, bet zinām – ir bijuši gadi, kad ražas vēl niecīgākas, un ja nu nāk kāds tāds, ko tad? Tādu stāvokli iedomājoties, var iedomāties arī viņa sekas. Bet vaj tad nu nelaimes vien gaidīsim – sēsim vien nākamo pavasari labi daudz linu un cerēsim uz labu laimi. Velti runāts, kam šogad šogad bij plašākie linu lauki, nākamo pavasari tas būs atturīgākais sējējs. Gluži saprotami, ja visi nebij labi paauguši vaj daļu ķēra sniegs, tas cietis lielākos zaudējumus. Laime paliek laime, un sevišķi tāda linu laime, kuras saņemšanai mums daudziem trūkst pat piemērotas vieglākas caurlaidīgas zemes. Zināms, paturēsim viņus savā sējas kārtā, ķersim pie reizes arī ar viņiem laimi, bet saimniecību pamatiem meklēsim uzticamāku lietu.

Te ir tikai viens ceļš, un tas ir tas pats, pa kuru gāja pie mums daudz daudzinātais dāniets, kad viņam bij uznākusi mūsējai līdzīga krīze – viņi pacēla savas ražas un mums ir jādara tas pats. Ja iedomāsim mūsu graudu ražas 2 un 3 reiz augstākas, kādas viņiem ir, vai tad neteiktum: jā, nu jau cilvēks var saprast dzīvot! Zināms, tur vajaga laika un pūļu, bet iespējams tas ir, un ar laiku tikpat augstas. Zemkopība mūsu valsts pamats, bet zemkopības pamats – lopkopība, tādēļ līdzīgi zemkopībai jāpiegriež tāda pat vērība lopkopībai. Še mums jau labi ko saņemties nevien dāņiem sekot, bet dažam labam apvidam mūsu pašu zemē. Pēdējos divos gados novēroju tās izmaksas, kādas saņem lauksaimnieki man tuvākās trīs kopmoderniecībās [pienotavas], tās ir zemas, pārāk zemas, nerunājot nemaz par tiem, kas moderē [pārstrādā pienu] katris uz savu roku mājā. Stāvoklis tomēr paliks tik ilgi tāds pats, kamēr mums neizdosies pārmainīt mūsu pļavu – purvu zāli pret saldo kultūras un tikai tad, kad to izbarosim caur pārraudzību izlaistiem ražot spējīgiem lopiem. Tad pie sava kop moderniecībasUzmasdams n kasiera saņemsim zumas [naudas summas], kas mūsu stāvokli uzturēs, tā sakot, stabilu, kuru tik drīzi krīze neķers, jo līdzās šim vēl būs ienākums par pārdotām cūkām, kuras ar piena piedevām lētāk uzbarosim, kā tagad, dodami tik graudus.

Uzmezdams manu priekšlasījumu, domāju: labi, ka man vārds nav uz šodienas programmas uzdrukāts, nebūtu zāle tik pilna, bet atmestu jav viens otris iepriekš ar roku – būtu kāds kungs no Rīgas, tad vēl būtu vērts paklausīties, bet tepat vietējais, ko tad tas nu jaunu var pateikt? Pateica tad ar to pašu veco, nodeldēto, no citiem noklausīto gudrību, lai mācās no dāņiem, it kā pats tos būtu redzējis vaj no tiem ko mācījies. Man tur nekā nav, ko pretī runāt. Es nekā jauna negribēju pateikt, gribētu tik atgādināt, lai par dzirdēto reiz sāktam domāt, un dzirdējuši gan kursos, gan priekšlasījumos esam daudz. Tik ar vienu tā ir bijis, ka dzirdēto aizmirstam, kā pazūd lektors aiz pirmā mūsu zaļā meža stūra. Laiks nu vairs necieš, nu reiz mums pašiem jādomā, jārunā vienam ar otru, jāpārliecina un jāpārliecinās, runās un sekojošos darbos jāieliek drosme un spēks. Radošam spēkam uz darbu vispirms jāiziet no mums pašiem – tad gaidīsim speciālista un tad arī viņš mums nepateiks nekā jauna, bet palīdzēs atrisināt jautājumus, lai vienā otrā vietā pa jau atrastiem drošiem ceļiem drīzāk tiktum pie mērķa.

Tikai nu reiz jāatmet savstarpējā it kā neuzticība, jātic un jāstrādā kopā citam ar citu – līdz šim tak mēs tā negribējām un nedarījām! Septiņi cilvēki, septiņiem, lūk, jāparaksta statūti, nodibinājām kopmoderniecību un šie paši septiņi mocījāmies turpat divi gadi. Vaj tad vajadzēja tik ilga laika, lai skaits paceltos uz trīsdesmit? Ienākums vajadzīgs visiem un, tas arī zināms, ka starpība – mājā un kopmoderniecībā pēdējai par labu ap divdesmit rub. uz mārciņas, vainīgi tik aizspriedumi un ne te vien. Citā vietā izrunājos kādam saimniekam, kāpēc tas pienu mājās pārstrādā, kur tam moderniecība tik tuvu? Viņš negribot bagāts palikt! Tādā izteicienā, zināms, kāda prātīga ironija, tik tās izklārēt gan nebij laika, bijām sasnieguši durvis ar uzrakstu “Krāj-Aizdevu S-ba” un te arī mans ceļa biedris lūdza aizņēmuma. Tikai gadu atpakaļ, maniem ļaudīm braucot ar kliju vezumiem, kāds kaimiņš teicis, ka es izputēšot tāpat kā tie putekļi, kurus tur vedot. Tagad, tik pēc gada, tas apprasās, protams, tā kā ziņkārību apmierinādams, vaj šogad klijas ar pirkšot – dzirdot, es moderniecībā ņēmis “traku” naudu, vēl kāds gads un tad? Tādu piemēru varētu pievest daudz, un kas no viņiem galu galā iznāks? Būs tāda pati izblamēšanās kā savā laikā ar piena centrifūgām, pirmos iegādātājus smēja vaj no panckām ārā – un tad klusītiņām iegādājās visi.

Nebūtu ar teikto nevienam ko uzbāzties, gan jau laika dzirnavas samals, kaut nebijušas dažas lietas, kas neļauj klusu ciest – un tās ir tās, kas vienam nemaz nav iespējamas. Uzlabojiet katris izmēģinādami kaut vienu pūra vietu pļavas – un, kad 20 pudu purva dzelzenes vietā pļausiet 60 un līdz 100 pudu saldas zāles, tad tāļāk dariet, kā redziet, tā esam lasījuši lauksaimniecības rakstos, tā klausījušies kursos un priekšlasījumos. Tikai te, pa lielākai daļai, katris par sevi pie tās pūra vietas nemaz nevaram tikt, kolīdz kāds pa savu daļu izrok nosusināšanai grāvi, kad tas stāv ūdeņa pilns, lejā ceļa nav – vienam kaimiņam šogad tāda citam citāda vaina, un tā tas iet gadu no gada. Tiesa, arī tas nāks ar laiku, tikai žēl, ka cilvēka mūžs nav garš, tad jau nekas nebūtu pagaidīt! Un taisni tādēļ negaidīsim, stāsimies pie darba: mūsu lauku, mūsu pļavu ražas mums ir jāpaceļ, lopkopībā galvenais ienākums tad it kā pats no sevis pacelsies, tad tiksim pie turības, kad šos tiešos uzdevumus būsim veikuši. Tad, es gribētu teikt, mūsu netiešie uzdevumi arī sāks atrisināties, jo, reiz sākuši kopīgi strādāt, arī tur gūsim panākumus. Jeb mēs vēl par to šaubītos? Kas tad uzcēla šo Izgl. Biedr. namu, vaj tās astoņdesmit kapeikas, kas bij kasē, kad nolēma to būvēt – nē, tā bij biedru labā griba, sabiedriskais spēks, kas tagad tā kā iesnaudies. Kāpēc mūsu elektrības lieta stāv kā pusceļā, maļamo jav nu samaļ, to redzam un, ka dzirnavās vienā gadā esam ietaupījuši tūkstošiem  darba dienu, to zinām, bet ūdens pa Ogri vēl plūst brīvs – otris spēka rats un mums būtu simtiem zirgu spēka, jeb to nevajag? Tur var vairāk spēka radīt kā četri mūsu beidzamā laikā pirktie petrolejas motori, par kuriem pašiem un kurināmo vielu plūst uz ārzemēm mūsu valūta. Akciju pircēji nav tik bagāti, ka nezin, kur naudu likt, un nepircēji nav tik nabagi, ka nevienas nespētu pirkt – padomāsim vaj nevaram visi piedalīties, tad ies… Mūsu Patērētāju b-ba ar savu darbu ir savu stāvokli iekarojusi, tā neliedzam neviens, bet vaj nevarētam visi, kaut ar mazajām pajām, viņu pabalstīt… Ak, mums tak krīze, grūti jav tā iet, kur nu visur piedalīsies. Jā, tā ir, tikai tad nav jāaizmirst pie nevarēšanas arī tā daļiņa negribēšanas, un tam seko sods, ko tauta izteic parunā: “Bads badu dzemdē.” Tad var nākt [un nāk arī krīze ar izputēšanu]…

Teksts bez sākuma daļas…

…gas, ja strādniekam ir grūtāk atrast ceļu uz lauku darbu, nekā uz tādu pašu pilsētā.

Nebūtu tādas domu starpības, nebūtu tad arī tās milzīgās darba – būtu varbūt vietā, ja teiktu: darba tiesību starpības starp lauku un pilsētas darbu. Cik lielas tiesības dod strādniekam uz laukiem un pilsētās?

Šā raksta nolūks cits kā tāda, – visos sīkumos pilsētas un lauku strādnieka stāvokļa salīdzināšana. Bez tam, liekas, ka ar katru dienu tas visiem skaidrāks paliek, to parāda pati lieta: pilsētā pietrūkst darba, laukos darba darītāju. Zivis meklē, kur dziļāks, cilvēki, kur labāk, – vaj ne tā?

Pilsētā visumā darbs vieglāks, daudz patīkamā pajumtes darba – grūtākie darbi bieži var tikt darīti kā gabalu darbi, ar prāvāku izpeļņu, īsāka darba diena – pastāvīgi, ka māja ļaužu centrā. Lauku strādnieks lielāko gada daļu garlaicībā, dubļos, tumsā.

Un kas nu aizstāv šo lauku grūto jūgu velkošo strādnieku? Vaj it kā patentētais strādnieku aizstāvis zociāldemokrāts? Nebūt! Viņš gan aizstāv pilsētu, pilsētas ražotāju, arī to gan netieši, bet arī pilsētas strādnieku. Bet lai lauksaimniekiem kas būtu labāki, kas katrā ziņā nāk par labu arī lauku strādniekam, – tam līdz pat jaunākam laikam zociāldemokrāts ir pretim.

Tālāk nu zociāldemokrāti spēlē tādu ūdens jaucēja lomu, – ar vienu roku gan, laukiem visu noliegdami, ar otru it kā rāda uz lauku strādnieku zemāko stāvokli un meklē turpat, nospiestajos laukos savu “īsto vainīgo” vietnieku – lauksaimniecības darba devējus. Lielīgie vienlīdzības cīnītāji zocdemokrāti, lūk, cik vienlīdzīgu stāvokli ir Latvijas strādniekam pilsētās un laukos izkarojuši!

Tik tāļu nu ir aiziets, vaj tad nu nebūtu reiz laiks saprasties? Negribu liegt, it kā saprašanās pat parādījusies – tā kā no pat valsts tapšanas ir aizstāvēts ar noteikumiem (akcijām) pilsētas ražotāja, rūpnieka darbs, tā kaut beidzamā laikā aizstāv arī lauksaimniecības ražojumu, patiešām lauku ražotāju darbu. Šai it kā vienojošai, gribētos teikt, jaukajai parādībai, lai par viņu sajūsminātos, pārāk liela ēna, vērojot tāļāko saprašanās gaitu.

Pašā jaunākā laikā gādāšot likumu, ka visiem strādniekiem pilsētā jābūt darbam un visiem pie šā darba pat vecuma penzija jāizpelna.  Un šādu likumu ierosina tai pašā laikā, kad pilsētā rūpniecība tik tāļu samazinājusies, ka iestājies bezdarbs.

Te par kaut kādu saprašanos nav ko domāt, nav ko domāt, ka ļaus, ka pilsētas strādnieks iet to dabisko ceļu – meklē darbu tur, kur viņš ir – uz laukiem. Tas viss tomēr viegli saprotams. Ja mūsu pilsētas strādnieku vadonis ļautu iet to ceļu, tad viņš pārkāptu savus baušļus: “tiktāļ, ciktāļ”, – varētu tad viņam būt Latvija mērķis, bet viņš tak kalpo savai devīzei: “Latvija viņam nav mērķis, bet līdzeklis mērķi sasniegt.”

Izdotos nu izvest likumu: pilsētās visiem strādniekiem jābūt darbs un pie tā paša nodrošināms pat mūža vakars ar zināmu pensiju, tad tak, cik vēl tagad strādnieku ir uz laukiem, visi saplūstu pilsētās; nevar iedomāties tāda vientiesīša, kas tā nedarītu! Labi vien nu būtu domāts, labi darīts un sasniegts viss būtu – bezdarbs novērsts, vecums nodrošināts, nezināmi rūķīši vestu pilsētās maizi – projām pilsētas ražojumus… Jā, ka tā nebūtu, to zina ļoti labi pilsētas strādnieku vadoņi.

Jaunākā laikā šur tur dzirdam, pat redzam dažādus pārdrošniekus, dzirdam izsakoties – tas vēl nav tā, bet pat uzspiež papīram burtus: “krīze savu asumu zaudējusi, notiekot lūzums, sākoties pāreja uz bijušiem normāliem laikiem.

Tas, zināms, būtu jauki – tikai diemžēl, uz mūsu valsti zīmējoties, kas to tic, tā ir vislielākā sevis mānīšana. Ja nupat pagājušos decembra un janvāra mēnešos bij grūti atrast ārzemju tirgus mūsu sviestam, kā ies ar šiem tirgiem piena laikā nākamā vasarā? Ar cik varenu peļņu var eksportēt mūsu kokus, to mazumu liellopu gaļas uz Padomu Krieviju, bekonu uz Angliju – tur nevar saskatīt krīzes beigšanos, veciem, sauktiem normāliem, laikiem dodot vietu.

Ir liels jautājiens, vaj ir pareizi, ja pa kara laiku, kad pasaulē zelta (nauda) vēl bij, bet nebij pārtikas mantu – maizes, gaļas, sviesta, un, šās mantas iegūstot, par tām deva daudz naudas, vaj šo laiku drīkstam jel saukt par normālu laiku? Vaj ar laiku nebūs vien jāatzīst tagadējā laika cenas, tagadējais laiks par normālu laiku? Tā mēs tomēr negribam atzīt – gaidām krīzes pāreju un normāllaiku iestāšanos, tikai pagaidām mūsu lopkopju saimniecībām nu no divdesmit latu govs jāpilda saistības no “normāliem laikiem”, kad tādas pašas vidējas govs cena bij divi simti latu. Pat tad, kad tāds neizprotams brīnums notiktu, paietu vēl ilgāks laiks, kamēr tagad galīgi iztukšojušais, parādos iekritušais zemnieks varētu teikt: “jā, paldies dievam, krīze nu pāri”, būtu viņš atkal pirkt spējīgs.

Ja tā visu zinām un tai pašā laikā gatavojam likumu – pilsētā visiem viss nodrošināms (jav aizrādītais patīkamais darbs ar vecuma pensiju), tad tak zinām, ka kaut pagaidām tā vislielākā utopija.

Bet es jav iepriekš teicu – to saprot arī likuma ierosinātāji. Ja reiz tiešām visus strādniekus būtu spējams dabūt zem savas vadības, tad viņu iedomājušamies zocdemu vadoņiem ar būtu laiks un vara savas kārtis atsegt. Tad arī viņi teiktu – te, pilsētā, visiem darba neiznāk, un daļu nu viņi vadītu uz laukiem. Tikai nu, zināms, savā vadībā uz kaut kādiem kolektīviem – uz maizes ražošanas fabrikām. Strādātu tad nu strādnieks “priekš sevis” un tad nu gan jāapmierinājas tajos apstākļos, kādus “pats sev spēj radīt”. Nesen lasījām kādas paradīzes dekrētu, ka vispār pēc paaugstinātām algām censties noziegums, un kur viņu kolektīvos viens otris izcilus ir strādājis, par to augstāku atalgojumu iegūdami, tie sodāmi.

Ja te, runādams par mūsu strādnieku iedomājamiem vadoņiem, zociāldemokrātu vietā minu komonistus, tas nav pārpratums. Ja jav reiz kristu pilsoniskā Latvija, tad tāpat kā sava laika pilsoniskās Krievijas kapracis Kerenskis tagad klīst, no turienes izdzīts, tā klīstu mūsu sociāldemokrāti, komonistu vajāti, vislabākā gadījumā, tos nolūgdamies un bez nosacījumiem padodamies. Par savu zociālo iekārtu un valdīšanu viņiem nav, ko sapņot, domājams, to viņi arī paši saprot.

Man priekšā raksts, kur zocdem. partija lustina [aicina] pagastā nodibināt viņu partijas nodaļu – sakarnieki viņiem jau esot, uz dažiem norāda. Biedru kungi, nepieviļaties! Mums, zināms, par jūsu dilšanu nav, ko priecāties – jūsu sakarnieki tagad ir komonistu sakarnieki, solis tāļāk uz pasaules aplaimošanu. Savus no Latvijas iegūtos īpašumus viņi laimīgi likvidējuši, tos pārdodot, iegūtā nauda nodzerta, tad var būt pirmās šķiras proletārieši… Viņu nelaime tikai tā – nav viņu samērā daudz. Tā kā savā laikā no komonista laimes neaizrāvās, tāpat šodien viss vairums Latvijas strādnieku, Arodnieku vārda īstajā nozīmē nav viņu piekritēji. Ja katra latvieša pirmā vēlēšanās ir – “savs kaktiņš, savs stūrīts”, tad otra tāda pati – savs neaprobežots darbs. Ka daļa zociāldemokrātu=komonistu rokas puišu pilsētās, arī uz laukiem, neliegsim, bet nedaudz. Runājot ar mazu līdzību, varētu teikt: muzikanti – iedomājušies jaunās viņu iekārtas amatvīri ir, bet dancotāju, viņu darbu darītāju ta nav. Un, kad tas tā ir, ne viņiem, bet Latvijas nacionālai pilsoņu valdīšanai tad nāksies strādnieku stāvokli nokārtot.

Krīzē, patreizējā kaimiņtautu ceļa meklēšanā, iztikt, jo dienas vairāk ar pašu ražojumiem, visjaunākā laika “kontingenti”, spiedīs arī mums mācīties no viņiem – mācīties tā darīt, kā dara kaimiņvalstis. Un, ja dzirdam, citur atrod vienīgo izeju – pilsētu strādnieku pārpalikumu virzīt uz laukiem, jādara tas būs arī pie mums. Mums tas nesamērojami vieglāk, kā dažā citā valstī, mums laukos darbs ir, citur arī laukos darba trūkst.

Atrast valdībai ceļus, kā tas izdarāms, tas, zināms, būs ļoti grūts uzdevums, bet tas reiz jādara. Būs varbūt jārauga strādnieka pilsētas un lauku darbus salīdzināt, lai viņš algas un laika ziņā viens otram līdzinātos, un, kas var teikt, cik tāļu to visu bez tagadējās iedomas, pilsētnieku pirktspējas samazināšanās izdosies veikt.

Ja par līdz šim runāto, vairāk kā nākas pilsētās saplūdušo ļaužu iešanu atpakaļ uz laukiem esmu runājis pēc tā, ko visapkārt redz un dzird, tāļāk – un tas šā raksta īstais nolūks – par strādnieka stāvokli uz laukiem.

Ja teicu, ka valdībai būs grūts uzdevums strādniekus virzīt uz lauku darbu, kā smagāku un sliktāk apmaksātu, tad tāļāk te gribētu pateikt te laukiem piekrītošu lomu.

Zemnieks visos laikos ir nācis savai valdībai pretim un, lai valdība arī šoreiz veiktu savu uzdevumu, zemniekam jāiet viņai pretim. Vecas nesaprašanās, tās jārauga aizmirst. “Būtu tu lāga saimnieks, tad tev cilvēku būtu pilna māja.” Varbūt ne ik katris to ir pateicis, kā zvērināts un labi samaksāts aģitators, bet noklausīties no citiem tak ir tik patīkami un, ja naida celšanai domātas frāzes dzirdētas tik daudz, kāpēc pamazām nepierast, nesākt ticēt. Ka laukos briesmīgi ļaudis, vaj ta lai netic, dzirdot viņu vienprātīgu nenosliegšanos reiz tik viegli visādas bezdarbnieku piemaksas saņemt. Uz lauku prasījumu tās saknapināja, līdz nebūtībai samazināja, jo, blakus minot, tikai tad pilsētā bez darba palikušais ies uz laukiem darbā, kad pilsētā beigs par bezdarbu maksāt. Viņam tik grūti pārliecināties, lai sāktu par laukiem labi domāt, grūti pierast.

Laukiem nu te jābūt mērķim skaidram – vislielāko nosvērtību! Neatdot tur viņa neapdomāta vārda ar tādu pašu neapdomātu atbildi. Esam pilsētniekam pārmetuši viņa pretešķību laukiem, ja reiz viņš tur nāk, saņemsim neliekuļoti draudzīgi.  Tas jādara mūsu tautas, mūsu valsts uzdevumā, domājot par mūsu nākotni.

Esam tik daudz runājuši un domājuši par mūsu tautas senāku saticību, latviešu sētas senlaiku patriarhālo mājas garu, par garu, kura tagad tikpat kā nav, Strādnieks uz laiku, uz vasaras darbu atnāk, to beidzis, aiziet. Ne nu tur vienai vaj otrai pusei diezkādas laipnības rādīt, gan jau īso laiciņu kaut kā pavadīs – un šķirti ļaudis. Strādnieki saplūst apvidos savā dzimtenē – tur, protams, visiem darba ne ko iedomāties, notērē vasaras algu, kādi pabrauc līdz pilsētiņai, palīdz runāt par bezdarbu. Tā dzīvojot, strādniekam jālūko par vasaru saņemt tāda alga, ka iznāk bezpeļņas laikam, ziemai maize – tā visu ziemu laiks gatavoties algu dzīšanai uz augšu.

Kura puse tad šādu stāvokli kāroja, kura to radīja? Abas. Saimniekam bij izdevīgi, ja par ziemu kāds strādnieks mazāk. Daļai strādnieku bij jāatpūšas, daļa par ziemu mīl nodarboties ar tā sauktiem rokas darbiem – raugoties uz viņu vaļīgo dzīvi, jaunākā laikā tā palikusi par īstu modes lietu; ziemas strādnieku laukos vairs nav.

Rudeņos, līdz ar vasaras strādnieku atgriešanos savās dzīves vietās tad nu sākas īstais darbs mūsu lauku sētās palikušajiem nedaudzajiem cilvēkiem. Te vairs nevar runāt par kaut kādas taupības vaj skopuma dēļ uzņemto lielo darba jūgu, te jārunā un jāaprod ar neizbēgamo verdzību. Bieži lielu lauku māju vienīgie strādnieki ir saimnieku pāris, kuriem labākā gadījienā mokās līdz nespēcīgie pašu vecāki un daudz reizes arī nepieaugušie bērni.

Savā laikā mācītājs aicina uz baznīcu, viesīgā biedrība vaj vietējā Zemnieki Savienības nodaļa uz kādu apspriedi vaj izrīkojumu – nevar, pie labākās gribas nevar piedalīties. Nevar tak mājas darbu atlikt uz nedēļu, kaut dienu – tur solis, kas jāapkopj katru vakaru, katru rītu.

Tāds verdzības stāvoklis sarūgtina viņa garu, viņš meklē, kā no šāda burvju riņķa iziet. Un, liekas, arī izeja ir atrasta. Tikai latvieša iedzimtais sacensības gars tam ir turējies un vienumēr turas pretim, bet vēl kāda verdzības ziema, varbūt kāda ģimenes locekļa slimība nāk palīgā un lūzumam jānotiek.

Ja nav, nav cilvēku, kas dabūjami palīgā: jāsamazina saimniecība līdz tiem apmēriem, kas veicama pašu svētkiem. Tādi gadījumi ir nākuši, uz priekšu droši, jo vairāk nāks priekšā – tikai to ij iedomāties nedrīkst, ka tas būtu pareizais ceļš.

Apart iemēslotos, labākos tīrumus, nopļaut labākos pļavu stūrus no pirmā gala liekas jauka saimniekošana. Bet, “kamēr dienas ausīs, nemitēsies aršana un sēšana”, tā šis bauslis pārkāpts. Laiki iet, noplūk ēkas, laiku tik patīkamās ganības – atlaistajos tīrumos paliek vecaines, aizaug krūmiem, nav nu vairs tāds saimnieks valdnieks pār savu zemi – zeme valda pār viņu.

Kurā saimniecībā neesot zināma darba plāna, pat uzstādīta budžeta, tai ar laiku jāiet dibenā – to pilnīgi pareizi var atrast aizrādītu mūsu mācīto zemkopju rakstos. Visam tam pretēji viņi daudzās vietās aizrāda uz saimniecību sašaurināšanu: labāk vienu pūra vietu labi, kā divas slikti, labāk iet dziļumā, kā plašumā. Tā, gribētos teikt, vienkārši izdomāta grāmatu gudrība, dzīve rāda ko citu: pret ikkatras zemes platības saimniecību jābūt piemērotai apstrādājamās zemes platībai.

Kad lauki sauc pēc palīgiem, gan tur no pilsētām bez darba palikušiem, pat no ārzemēm – zīme, ka viņi negrib sašaurināties, un tas pilnīgi pareizi. Tikai nu no pilsētām tik daudz gaidītie strādnieki pieklājīgi saņemami, kā tas jau teikts, un, pastāvot krīzei, vaj arī, ja laiki tādi joprojām paliktu, sāktu tos saukt par normāliem laikiem, arī viņiem tad jāpiemērojas.

Ja tad nu joprojām jārēķinās ar jaunlaiku parādību “kontingentiem” un, kas vien sevi negrib mānīt, ar tiem ir jārēķinās – maizes, gaļas, sviesta verēsim tērēt, ja gribam vairāk, kā tagad, – naudas, tās būs mazāk.

Iztikt paši ar sevi grib citas tautas, jāiet arī mums tas pats ceļš. Un te nu mums tā laime, ka mūsu tauta savā laikā tādu, sevī noslēgtu dzīvi, ir dzīvojuse un, ja vien zināmā laikā par mums lielākas, laikākas [senākas] tautas nav mūsu zemi apkarojušas un izlaupījušas, mūsu tauta ir pārtikusi.

Tātad atpakaļ uz veco patriarhālo latviešu sētas kārtību, uz saderību saimniekam ar viņa bandinieku [kalps, kurš saņem apstrādāšanai saimnieka zemi, bet norēķinās par to ar daļu ražas]! Prasām, lai strādnieks nāk atpakaļ, saņemsim, pie tam, pārvērtēdami dažu vērtību par jaunu, un tad redzēsim, ka pie tā, ka lauki palika bez strādniekiem, izzudusi tāda patriarhāla mājas kārtība, izzudusi saderība starp starp saimnieku un bandinieku, arī saimnieks – tagad sakām darba devējs ir bijis vainīgs…

Pāri par četrdesmit gadus atpakaļ mana dzimtenes pagasta kādā malu muižā ienāca rentnieks no tālienes. Tie nu gan esot savādi cilvēki, tik mācēšot augsto renti iztaisīt, viņus redzēdami, sprieda vietējie. Izteicās tā arī viņi paši: “Ko viņi te nīkstot, kalns no ļaudīm lūstot, darbs nesokoties.”

Tie mācēšot ar muižā vajadzīgo saimi rīkoties un taisni šis jautājiens patreiz bij uz dienas kārtības, – labi, kad kādā vidū esot vajadzīgie aizrādījumi. Un šie aizrādījumi tur slīka bez saules rītā, vakarā.

Pienāca tā jāņa diena. Paamizēties ar no svešas malas līdz atnākušiem skuķiem, pie jaunā kaimiņa palīgot – tas tika izpunktierēts un pieņemts.

Netrūka uzņemšanas, netrūka, kā viņi pa savai modei teica, “brendvīna”, bet, lai līgošana ejot jo spēcīgi, esot jāpasauc arī tiesas vīra pēteris.

Pēteris Lejiņš īsajā laikā no Jurģiem līdz jāņiem te bij paguvis palikt par tiesas vīra pēteri, to to pazina tik zem tāda nosaukuma. Iemeslis tam bija, saklausot Lejiņa pagātni. Pēteris Lejiņš tika daudzināts labs, saprātīgs puisis un uz tā paša saprāta pamata bij ticis savā laikā ievēlēts par pagasta tiesas locekli. Tāļāk, protams, uz tā paša saprāta pamata kā tāds saklausīts un no ienācējiem nolīgts kā priekšstrādnieks.

Kad bijām labi līgojuši, labi iedzēruši brendvīnu, tiesasvīra pēterim likās izdevīgi ar saimnieku izrunāties. Lai tik saimnieks neļaunojoties. Kas tur ko ļaunoties, lai tik runājot, lai izteicot visu, kas uz sirds.

Pēteram gribas saimniekam aizrādīt uz patreizējās dzīves, pēc viņa domām, nevēlamībām. Priekš darba viņš esot ņemts, to arī pieklājīgi strādājot, prasīdams tā arī no visiem viņam padotiem strādniekiem un, ja labi klausot un strādājot, tad saimniekam to vajadzētot atzīt.

Bijis nupat uz šodienu daudz noliekama āboliņa. Atstāt to uz tīruma, varbūt pa līgo svētkiem uznākušam lietam nabūtot pareizi. Sarunājis ar visu saimi, tas jānoliek un tamdēļ, kad viņus uz darbu celtot, bijuši viņi jau labi nostrādājušies. Un, kad āboliņš bijis nolikts dienas darbs tad ar uzviju bijis padarīts. Lai nu saulīte vēl bijusi gabaliņā, pienācies nu dot svētvakaru, lai apkopjoties, iegādājot jāņu meijas. Viņi tomēr norīkoti meža pļavā nopļaut tur palikušo malu, ievelkoties tāpat kā katru vakaru vēlā naktī.

Kad Pēteris apklust, saimnieks skubina, lai tik izteicot visu, kas uz sirds.

Pagaidām vairāk neteikšot.

Nu, labi, labi, izteikt vajagot visu, kas vien uz sirds sakrājoties, tad paliekot vieglāk. Tikai, ka caur to būšot kādas pārmaiņas, ka kaut kas būšot citādi kā līdz šim, ka uz viņa runas griezīšot kaut mazāko vērību, tā tik nevajagot iedomāties. Tā tik neiedomāties.

Pēteris vēl brītiņu pasēdēja, tad izzagās laukā un vairs neatnāca.

Vaj varētu iedomātie vēl vairāk labi domājušu un darījušu strādnieku pazemot?

Drīzi, var teikt ap to pašu laiku, sākās strādnieku plūdi uz pilsētām… Tagad caur izvesto zemes agrārreformu laukstrādnieku palicis tik maz, ka viņu trūkumu jūt malu malās. Vienīgais viņu vairākums tik vēl trešajā Latvijas zvaigznē – Latgalē, kuri tad nu dalās pār visu valsti.

Maza daļa no viņiem tāda, kas varbūt visu mūžu pie otra ies par strādniekiem. Viss lielums – nākošie Latgales saimnieki un saimnieces, kas, lai paceltu savu saimniecību, vaj, mazākais, lai apmierinātu tur spēji mostošās kultūras cilvēka prasības, aiziet piepelnīties. Daudziem tāda iznākšana ļoti vārīga lieta – var viņi nākt, bet var arī ļoti daudz nīkt savās ar cilvēku skaitu bagātās saimniecībās. Lai arī še nav vietā, cik vien iespēdami, iet tiem pretim, kas nāks viņu vietā, tiem izpaliekot. Tātad arī še vajadzīga uzmanība.

Pagājušā pavasarī gadījos dzelzceļa piestātnē, kur tikko bij atbraucis labs pulciņš jaunu Latgales strādnieku, ne mazāk bij viņu gaidītāju. Bet darbā atbraukušiem un darba devējiem nu bij grūti saprasties. Lauksaimniecības ražojumiem vairs tik puse, pat tikai trešā daļa cenas, strādniekiem tomēr patiktu algas parastos augstumos. Ka tādas vairs maksāt nevar, tas nu lietišķi pārrunājams, bet te tādas lietišķības nebij. Izklausījās, ka darba devēji saprot lietu tā, ka lauksaimniecības cenu sabrukumā vainojami vienīgi strādnieki, visa tāda krīze tik strādnieku nopelns, u. t. t.

Kāda dūšīga – likās turpat piedzelzceļniece [ no vietai tuvas saimniecības ] runāja diezin ko, tikai ne pieklājīgas, kaut ar strādnieku valodas. Strādnieku pulciņā divi – likās, brālis ar māsu pasīka auguma, tie izvēsrsās par dūšīgās saimnieces piezīmju priekšmetu. Cūkganu neviens vairs neņemot, kam šiem pavisam vajadzējis šurp braukt? Ja nauda esot, ko piemaksāt, ja tad kāds paņemšot; pūles vien pie šiem būšot jāpieliek, vairāk, ūdenī iemērkti, vien jātur, citādi saraušoties kā maki. Mazajiem acīmredzot pārāk neveikli, māsiņa jau pusgraudus brālim saka: ”Nabej gan šūgad, kū braukt!” Bet tad mazajiem rodas gandarījums. Un šis mazo gandarījums daudz ko pasaka arī viņai – runīgai saimniecei, ja tik viņa šā skata valodu prot lasīt. Pienāk pajauns, pēc izskata inteliģents cilvēks, kuru ieraugot, pa gabalu mazajiem uzlec kā saulīta. Brālīts pieķer māsiņai pie pleca: “He, Vincere, ekur mums pērnojs saimnieks klāt!” Pajūgs esot pie tējnīcas, lai tik lasot savas paunas kopā. Mazie steidz ņemt savas paunas, bet vēl vairāk steidz izprasīt, vaj pagājušās vasaras saime tā pati paliek, aiziet, vaj cita nāk vietā – un kompānija aiziet, dažādu, ne visai glaimojošu piezīmju pavadīta.

Nav jābaidās, ka darbā atbraukušajiem būs jāgriežas atpakaļ, vienu pēc otra tā viņus aizvedīs. Viscītīgākie tāļāk no dzelzceļa dzīvojošie lauksaimnieki – tie spiesti maksāt arī augstākas algas, tuvāk pie dzelzceļa satiksmes dēļ strādnieki līgst pa priekam kādu nieku arī lētāk. Aizvedīs kādu arī runīgā saimniece – viņai iespējams vienu otru dienu te būt, vienu otru pulciņu pazortēt [pašķirot, izvēlēties], paņemot patīkamāko pēc izskata un pēc algas.

Un nu strādnieks aiziet nezināmam liktenim pretim, svešā malā, svešā, nezināmā darbā. Ja tas jau bijis izbraucis, ja bijis zināmā vidū, kaut kāda nojauta tam ir, īstenību zinās tikai tad, kad iepazīsies ar jauno saimnieku, ar viņa mājas darbu kārtību. No pavirša acu uzmetuma tad gan kāda lielāka apvida mazākai kopai liekas darbu starpība ļoti niecīga, tāpat strādā zemi, tai pašā laikā dara dažādus laikmeta darbus, viens beidz, otris sāk – kāda kurā vietā veiksme, kāds spēks. Bet tas tā, no tālienes raugoties. Īstenībā starpība ļoti liela: katrai mājai, saimniecībai savs īpašs gars, un šo garu tur nav iebūvējis namdaris, māju celdams, tas mājas saimnieka gars, nereti tēvam savs, pārejot saimniecībai uz dēlu, citāds.

Nonākot strādniekam jaunā darba vietā, strādniekam ar mājas garu jāiepazīstas, un, cik tas vienā vietā ir patīkami viegli, tik otrā grūti – kāpt kā stāvā kalnā. Ja saimnieks rīkotājs ir laipnis, runīgs, visi darba ierādījumi tad skaidri saprotami. Bilde, kā veicamais darbs ritēs, strādniekam jav stāv priekš acīm. Cilvēka griba instinktīvi prasīties prasās pielikt vajadzīgo spēku un uzmanību zināmo darbu veikt. Rodas zināma patika parādīt apzinīgi veiktu darbu, atdot neslēpjot, pat, ja tur kāda kļūda iezagusies – atklātība, laipnība ar tādu pašu mēru jāatmēro [tai jābūt abpusējai]. Ja sadzīvei tāds sākums, tad tā arī viņa turpinās, bet ne vienā vietā vien pavisam citādi.

Vaj saimniekam pašam ir skaidra dienas bilde: cik un ko viņš gribētu veikt – pasacīt to viņš negrib, noslēpdams to sevī! Kaut kā aprauti, pussaprotami, pusnesaprotami runā, kas nu būtu darāms, vēl darbs nav sākts, kad redzami jav ķer citu, pie tam vārdi tiek taupīti tā, ka tie diezin kādu naudu maksātu. Saīdzis skats pastāvīgi, asas piezīmes varbūtējā vajadzīgā aizrādījuma vietā. Tā dienas sākas un nobeidzas. Atgadās tā dažs labs pārpratums, zināms, tīri nevainīgi, bet, uz viņiem atbildot, nu vārdi tik daudz netop taupīti. He, bijis tāds anglis nebijis, ka nav cilvēka, lai tad ar nav… Un tad bieži tīšprātīgas pārprašanas, nolaidības, lai kopdzīvi apnikušie – viena vai otra puse un kāda pamatīga fakta pamata to izbeigtu.

Ja cilvēks reiz ir ņemts, tad, saprotams, ne bez vajadzības – jāpārņem atkal par jaunu, tā spēlīte turpinās. Es daudz ar viņiem neķiķinos – teica kāds man pazīstams lielākas mājas saimnieks – esmu noteikts, manas pavēles jāpilda, ja ne, lai iet.

Nenāk ne prātā teikt, lai lauksaimnieks – darba devējs nebūtu noteikts, tādam tam jābūt, bet ļoti noteiktās lietišķības robežās. Vaj tur viņš muižiņas rentnieks ar drīkstētu, pamatodamies uz savas noteiktības, pasacīt: “Lai iet”?

Esmu savā mūžā gājis strādāt pie otra, esmu, kā uzņēmējs un lauksaimnieks ar daudziem strādniekiem dzīvojis. Un, zīmējoties uz šiem daudzajiem strādniekiem, man jāsaka: ir pavisam niecīgs skaits to, kas man būtu par sliktiem, nederīgiem strādniekiem jāsauc. Varbūt uz šiem sliktajiem zīmējoties varētu attaisnoties spārnotais: “ka nav, nav, lai iet”, bet arī kā visbeidzamais līdzeklis. Manā praksē arī šai gadījumā piemērotā iecietība no visiem piedzīvotiem gadījumiem lielāko daļu arī pretējo pusi ir padarījusi apdomīgu.

Tagad diemžēl gandrīz jāsaka, tāda apdomība, iecietība vispāri un starp lauku darba devēju un ņēmēju arī it kā no modes laukā! Bieži vien, kādi tur strādnieki pie kaimiņa, nu tīrie zelta gabali – satiekoties paslavē viņu darbu, liek saprast, ka pēc viņu vērtības iztika ar varētu būt labāka… Nereti kaut kas tādam strādniekam pie algas ar varētu būt vairāk; ievads kaimiņa strādnieku iegūšanai, kas daudzos gadījumos arī notiek. Tikai, ja mēs atsaucamies uz vecās latvieša sētas patriotisko garu, ja domājam, lai mājā arī par ziemu būtu kāds palīgs tagadējās verdzības vietā, tāda rīkošanās vāja šo centienu veicināšana.

Daudz reižu, kad šis labais strādnieks būs iegūts, tad, tīri par brīnumu, viņš vairs labs nebūs… Veco laiku latvietis, šādu rīkošanos redzēdams, tad droši vien pakratītu galvu un teiktu: “viena pagale vien nedeg”. Ir jav droši vien viņam arī bijusi tāda stāvokļa vērtēšana, kad viņš dziedāja: “Visi man labi bija, kad es pati laba biju. Visi mani ienaidnieki, kad es naida cēlājiņa”.

Ja esam strādnieku uz minētajām divām vietām – pirmo, kur tas drīz jutās kā savās mājās, otro, kur tas gandrīz līgtā laika nenodzīvoja, pavadījuši, ar dzīvi iepazinušies, rodas tad pats no sevis jautājiens – kura tad no viņām rīkojās lietderīgāk, varbūt ienesīgāk?

Grūti to pateikt – tas modes lieta, kuru šie divi gari diez vaj paši pamatīgi ir apsvēruši, sevišķi salīdzinājuši. Liekas, kur strādnieku tur stingrāk, kur ar viņu mierā tik līdz tam: “bijis vai nebijis, vari iet”, tur tak viņam ir jāatmaksājas, tur tā saimniekošana vaj nav nosvērtāka? Pati dzīve tomēr norāda. Pieņemsim, ka tas laipnais vārds vien strādnieku diez vai gadiem uz vietas noturētu un vaj tiešām pārtika tur, kur strādnieki tik bieži mainās, ir labāka, jeb vaj labāka tomēr nav tur, kur tie labākie vārdi? Lai nu tas šā jeb tā, iegūtā materiālā starpība starp šām divu tipu saimniecībām tik redzama nav. Tikai viens ir skaidris, kur visās valsts malās darba roku trūkst, tur ļaužu bagātai Latgalei saka paldies par palīgā nākšanu un saimniecībām paldies, kas tos saista.

Grūti iedomāties, kā pārējā Latvijā tagad izskatītos, ja no Latgales neizietu lielais strādnieku skaits – lūk, kamdēļ pret šo strādnieku jābūt atzinīgiem. Nebūtu mums šādu strādnieku rezerves, būtu to jutuši vecsaimnieki, kopdami savas sētas, būtu jutuši jaunsaimnieki izbūvēdamies. Tūliņ pēc pasaules kara sajutām darba roku trūkumu, ko viņu ierašanās pa lielākai daļai novērsa. Līdz pat jaunākiem laikiem maz ir to māju, kur nav pa kādam Latgales strādniekam. Tā esam līdzšinējos Latvijas priekos un bēdās cietuši priecājušies kopā ar latgaliešiem. Jāatzīst – viņi bij pieticīgi.

Pēc kara, kad mums sētas bij patukšas, kad par baltajiem miltiem ir sapnī neienāca, cukuriņš gadījās vaj kā nu kuro reizi. Īstā arāja pavalga – cūkas gaļiņa ar tagad mazvērtīgo pieniņu ar nekādā neaptveramā daudzumā – jā, tad viņi, kā neizlutināti cilvēki bij apmierināti ar to, kas bija. Tagad laiki citādi – nupat uzskaitītā manta tagad Dieva svētība. Ka par viņām jārūpējas arī ko ieņemt, ne nu mājā visu noturēt, tas saprotams. To saprot arī strādnieks, apmierinādamies ar pieklājīgu uzturu. Bet, ja nu arī pēc strādnieka pārliecības tā tur tā paslikti un iebraukušais nakts guļas žīdiņš, mangotāja čigānu mātīte, lai izpaustu mājas mātes devību, loka iekšā labās mantas, kur nedēļu visa saime būtu pieklājīgi iztikusi… Lūk, tā ir strādnieku pazemošana, ja tas sviestiņa un krējuma neredz, bet tās mantas viņu acu priekšā notīra draugi.

Redzot to robu, ko ir pildījuši latgaļu strādnieki, un parēķinot to izpeļņu, ko viņi te saņēmuši un pa lielākai daļai uz Māras zemi aiznesuši, jāatzīst – abām pusēm ir labi bijis. Varam tamdēļ tikai vēlēties, lai šī kopdzīve turpinās un lai turpinās abām pusēm apmierinošā kārtība. Prasīsim, lai strādnieks pilda savu uzdevumu, bet tikpat labi, lai pilda arī darba devējs. Ne vienā vietā vien vajadzētu atcerēties biežāk veco tautas sakāmvārdu: “Miers baro, nemiers posta!”, nāktu tas tikai pašiem par labu. Cik daudz vieglāk gan nav veikt darbu, ja pie viņa ķeras, vienu domu domādami…

Zīmējoties uz Latgales strādniekiem, jav iepriekš teicu kā gadījuma, pagaidām, kuru ar laiku var arī pietrūkt. Ja tas varbūt vēl tā par vīriešiem nav sakāms, tad, zīmējoties uz sieviešu strādniekiem – meitām, jav tagad. Pēdējos divos gados vienā pēc otra pakāpeniski samazinājās darbā atnākušo meitu skaits. Nav jāaizmirst, ka Latgales strādnieki un, te, jāsaka, mazāk vīrieši, bet sevišķi sievieši, nenāk šurp tikai darbā, bet arī skolā.

Gadi pieci atpakaļ atnāca trīs māsas – “iepelnīties, tā viņu puses meitas dažas jav izdarījušas”. Pēc viena gada vienu māsu ar visu triju algu aizlaida uz māju un tā divām uz šejieni rakstīja: “breinūtīs, ka viņa gūvis barojot un dzenot pīnu caur centrifūgu”. Visas trīs māsas līdzās, par meitām “iepelnīdamās”, mācījās arī lopkopību un piensaimniecību. Tagad viņas visas dzīvo mājā, trešā visilgāk “iepelnījās”, bet tad rakstīja: “sarunojuši trīs kopā un vedot pienu uz Aglonas kopmoderniecību.

Un, kad Latgalē būs sava cukura fabrika, diezin cik vīriešu tad atbrauks darbā? Jav tagad, un ne bez iemesla, runā: labam skaitam strādnieku atbraukt uz Vidzemi un Kurzemi aizstāšoties priekšā Krustpils cukura fabrika. Tā var iznākt, ka tiešām mazāk viņi uz mūsu stacijām atbrauc un ka viņu pietrūks! Tagad, tāpat kā citreiz zupurus un sāļus [mākslīgos mēslus], tā atvedām mums iztrūkstošos Jurus un Jāņus. Zinu nelielā apkaimē trīs Juzepus, kas atvesti, beigās aplaulājušies vidzemniecēm – pūrā mājas līdz… Trīs strādnieki te it kā pazūd, bet ar to pašu esam nonākuši pie vienīgā gala slēdziena – ar latgaliešiem visumā esam tomēr sapratušies…

Viņiem pietrūkstot, kad jav teikts, lielums Latgales jauno saimnieku un saimnieču savās mājās, jāizlieto vien tad nu būs pilsētu rezerves. Ja esmu teicis, ka visumā tagadējam lauksaimniecības darba devējam pret strādnieku varbūt ir bijis par maz uzmanības, par maz iecietības, tad tikai varu varbūt tikt saprasts, jo tas teikts, zīmējoties uz Latgales strādniekiem. Vaj varētu tādas domas aizstāvēt, zīmējoties uz pilsētas darba rezervēm?

Jauna, tikko nodibināta “strādnieku” partijas nodaļa. Bet līdz ar viņas nodibināšanos dibināti jautājošas šaubas, vaj tiešām strādnieku? “Masas”, kam šī partija domāta, pazīstamas, ka diez kāda smaga darba nav strādājušas un negribētu strādāt, pat nedomātu par to. Dibinātāji – bijušie jaunsaimniecību, amatnieku gabalu, pat dažādu centru īpašnieki. Šās “kapitāliskās” būšanas viņi, zināms, likvidējuši – nodzēruši, noslinkojuši, zeme viņiem lāsts, jo bez roku kustināšanas, bez darba pielikšanas tā nekā nedod… Derīga tik, visumā, pārdošanai, tad, ja tā ēd dzer, cik tur iznāk, kad tas veikts, tad pirmās klases proletāriets.

Paši cienīgākie izvirzās priekšgalā. Tēvs ar prāvu ģimeni iegūst jaunsaimniecību – pieliek tur gribu un spēku, būvē ēkas, audzē bērnus. Iet pasmagi, bet visi paēduši, visi apģērbušies. Izaugs dēli – tēvs garā redz savu zemes gabalu ziedošu līgojoties, vienu pašu ziedošu dārzu, viņa iegūtais zemes stūrīts tam kā radīts, kas tad nekaitēs dzīvot… Zemē iemesta sēkla, viņai pieliktais darbs tomēr atmaksājas tikai ražaj ienākoties. Dēliem tas liekas garlaicīgi – netaisni, nepraktiski. Viņi iziet darbā, kur uz vietas samaksā. Tik daudz tur tomēr neiznāk, kā vajadzētu – o, kaut kādi Tiptopi, tie viņiem neejot, Rīga [cigarešu nosaukumi], riktīgs dūms, tā viņu marka. Iztrūkumu no, cik ienāk un cik pietrūkst, paņem no bodnieka žīdiņa uz vekseļa [parādzīme]. Kamēr starpība maza, tēvs dēlu vekseļus izpērk – viņš izpērk, kad gada starpība iztaisa 400 latu. Bet tad tēvs vairs neizpērk, viņš vairs nespēj, viņš ir nabags. Tēvs raud – mazus izaudzējis, bijuši apģērbti, paēduši, nu vīrs nabadzībā, parādos. Kad ar visu galā, dēli aiziet uz Rīgu – “partija” tur viņus saņem izplestām rokām. Neilgā laikā viens dēls partijā ārkārtīgi populārs darbinieks, otris kvalificēts strādnieks – bezdarbnieks. Arī tēvs uzelpo vieglāk, patreiz viņam nav liekēži jābaro. Viņš sāk lolot cerības vēl atžirgt, vēl dzīvot. Vēl priekš vienas ēkas var dabūt Zemes Bankas aizņēmumu, vispirms, zināms, jāiegādā kādu govi, visnepieciešamo sēklu, vēl viņš dzīvos…

Tad tēvs ir Rīgā pēc aizņēmuma – un visu lietu tak viņam dēli palīdz nokārtot, pie kā vienkāršais lauku večuks meklēs palīdzību, ja pašam dēli? Un viņi līdz… Izgādā naudu, ietur kopīgas vakariņas… Bet, cik nu tāds lauku večuks var turēt, tas apgulstas – un dēli nu plosto… Rītā nav dēlu, nav naudas, un tā arī jāatgriežas mājās, kad nekā nav. Viss ieguvums – aizņēmuma procentes, un tēvs iet verdziski darbā un maksā tās. Viņš savā kaktiņā gribētu mūžu vakaru piedzīvot. Kaut visi labie gari to līdzētu!

Dzīve rit savu gaitu, rit arī dēliem. Tas dēls, kurš neprot partijas dižvīriem un viņu augstajām biedrenēm izlīdzēt, kā bezdarbnieks ar visām bezdarbnieka tiesībām atgriežas uz laukiem; un kas teiks, ka viņš nav cienīgs nupat minētās partijas virsaiša pienākuma.

Un tad šis partijas virsaitis stāv līdzās Rīgas runātājam, partijas runātājam Dzelzīšam [Eduards Dzelzītis (1899—1982) bija latviešu politiķis. Deputāts 3. un 4. Saeimā no LSDSP saraksta, pēc Ulmaņa apvērsuma apcietināts]. Un, kā viņš tur, lai nestāvētu, ja Dzelzīts runā par lauku izsūcējiem, par tiem pašiem jaunā cilvēka tēvam līdzīgiem izsūcējiem, kas iedomājas kaut kā aprobežot viņam līdzās stāvošo jauno, spēka pilno cilvēku, kas būtu spējīgs tērēt, tērēt…

Un, gānoties par lauku izsūcējiem, Dzelzīts aizraujas tik tālu, ka nedrīkst savas teorijas līdz galam attīstīt – ja paklausītu, būtu, kas aizsargā, un viņš saka: “aizsargi huļigāni.” Bet tad no klausītāju auditorijas starpsauciens: “no huļigāna gan to dzirdam”, un šis starpsauciens izlaužas no “izsūkta” lauku strādnieka. Šis strādnieks ir varbūt izaudzis, līdz šim nodzīvojis, bet nupat dzirdētā mācība tam ir jauna, ne tik nedzirdēta, bet, salīdzinot ar viņa dzīvi, viena pati netaisnība. Un viņš nav viens pats, viņu ir daudz, viņu ir vēl lielums. Un, lūk, šim strādniekam mums – darba devējiem ir jāiet pretim neliekuļoti un sirsnīgi. Ne tā, kā savā laikā, kad varbūt lauksaimnieks viens no otra it kā bij gatavs noskatīties, ka strādnieku var vairāk izmantot, bet, ja to kur redzētu notiekam, tad viņam arī līdz uzstāties, to aizstāvēt.

Ja līdz šim uzmestās rindiņas izlasītu kāds iedomājies strādnieku “vadonis”, laukiem un lauku strādniekiem pilnīgi svešs pilsētnieks, teiktu tad viņš tā: “vaj nu tas nav reiz brīnums, kad zemsavieši [Latviešu zemnieku savienība (LZS) bija viena no Latvijas parlamentārā perioda (1920–1934) politiskajām partijām. Skaitliski lielākā (32 – 39 tūkstoši biedru) – nejaukt ar Latvijas Zemnieku savienību, kam ar to nav nekāda sakara] reiz atzīstās un sūdz savus grēkus.”

Zemnieki un viņu Savienība ir atzinusi katra godīga darba strādnieku, bet vispirms savu palīgu – laukstrādnieku, tā tas ir bijis visos laikos, tas tā ir arī tagad. Bet, ja reiz ir it kā ūdens duļķotāji starp strādniekiem no vienas un darba devēju no otras puses, tad lūkosim tāļāk pārliecināties vaj šie pēdējie zemnieki – Zemnieku savienībnieki pavisam ir.

Ņesim vienu piemēru ar visām viņa labām un ļaunām īpašībām pusgadusimteni atpakaļ – varētu teikt, to laiku, kad strauji sāka izplēnēt vecā patriarhālā latviešu mājas kārtība, un kad sākās jauna – gribētos teikt, grāmatu gudrība.

Bija saimnieks, kuru teica – mākot saimniekot. Plēsa gan barons augstu renti, bet viņš mācēja ieņemt vairāk, bij labi pārticis. Kā daždien gudris, mācējis arī iet pie tiesām un reizēm arī savu saimi labi izvinnējis. Tad noderējuši divi labi puiši uz lielības – ekā nodzīvošot un nekā viņiem neizdarīšot, neatradīšot, kur pieķerties. Nodzīvojuši abi vasaras puiši bez ļauna vārda līdz rudeņam, cītīgi veikdami mājas darbus. No pusnakts izkulta rija, par dienu lauku darbā – tā viss vasaras darbs veikts, pēdējais sers [žāvēšanai pirms kulšanas izklāta labība] jau rijā. Citrīt nokulšot, ko nu vairs, tikpat kā uzvarēts, gan kādu rītu vēlāk – tā saimnieks. Puiši laimīgi – pagulēsies un, kā tādā reizē piedienās: pavakarējuši, paknakstījušies ar meitām. Nudie, mūsu puiši vareni – izpelnīs lielo algu, vinnēs derību ar draugiem, meitas ar līdz nenopriecāties…

Pēc pusnakts saimnieks: “He, puiši, stavai [žargons no krievu valodas– celties]!” Vēl ne pat lāgā apautas kājas, kad rīkojums: “Cirvus un lāpstas līdz, šorīt strādāsim ar tiem!” Bet, kamēr paķer tos, saimnieks iekritis kā ūdenī. Puiši izmeklējušies malu maliņas, reizes divas bijuši arī pie sāktā, gar ceļu rokamā grāva, bet nekur atrast.

Drīz uz pusdienu pagalmā pie sērojošiem puišiem ieradies saimnieks – kāpēc šorīt nenākuši pie darba? Nevarējuši atrast, kur saimnieks… Un viņš nosēdējis pie grāva visu rītu – nāburgs [kaimiņš] ar savu puisi, uz dzirnavām braukdami, redzējuši, teicis vēl, ko lai nu darot, puiši atnākuši gan darbā, bet solījušies iet pagulēties.

Tad tiesāšanās – un saimnieks vinnējis.

Reiz kādam mūsu radam bij kristības, uz kurām vecāki paņēma mani ar līdz, un tā kā rads bij dzīvojis pie viņa – kā teica āķīgā saimnieka, arī tas bij ielūgts. Un tur es viņu redzēju, šo dīvaino saimnieku.

Viena par mani mazāka meitenīte skaisti dziedāja. (Blakus minot, es vēl ilgi pēc tās dziedāšanas par viņu domāju. Ienāca prātā: sak, nudie, ja ar meitieti ir jāķimerējas, kā kur saka, kad ņem tās sievas, tad te gan vienam būs manta. Žēl, ka viņa drīz pazuda no mana redzes aploka.) Eka dziedot, bez tēva, bez mātes, riktīga bārenīte. Un šis savādais, lielo sarkano bārzdu saimnieks prasīja, kas meitenīti audzējot, un, kad pienāca tās vecmāmiņa, tad deva tai naudu, sudraba rubļus, lai pērkot bārenītei drēbes un, kad laiks skolā, lai sūtot, skolā lai sūtot.

Man šis saimnieks patika, lai ar biju dzirdējis, ka viņš savāds, bet viņš deva bārenītei naudu un palika tas man atmiņā. Laikam par to es par viņu izprašņāju visus, kas viņu pazina. Neizprotams, kašķīgs, bet labs arī. Draudzes skolā, kas tolaik bijuse vienīgā draudzē, bijis mazvērtīgs skolotājs, bērni tur maz labuma guvuši, un šis savādais saimnieks rūpējies par skolu. Daudzās vietās sākušas celties skolas, un šis savādais saimnieks uzbūvējis plašu dzīvojamo māju, devis tajā skolai telpas un rūpējies par skolotāja pieņemšanu.

Savādais saimnieks tur bārenītei deva naudu, rūpējās par pašu skolu. Tās ir īpašības, kas ne vienam vien varēja būt patīkamas. Bet, ko lai saka divi puiši, un kas viņiem jūt līdzi? Par vasaru izstrādināti, rudenī ar viltīgu izdomu apkrāpti, sarūgtināti… Var iedomāties, puiši aiz rūgtuma vairs pavisam uz laukiem nedzīvoja, aizgāja prom uz pilsētu un tad nu tur ir viņu dēli “labie puiši”. Aiz atriebības, dibinātas atriebības uzstājas, kad viņu saimnieka dēli – tagad, protams, Zemnieku Savienībnieki grib tos atkal dabūt lauku darbos.

Šāda varbūtība tiešām interesanta. Zemnieku Savienībnieks – izsūcējs, kad jav tēvs tāds āķis, kālab lai dēls nav vēl slīpētāks. Varētu tā būt, bet arī pavisam otrādi! Var iznākt dēli, mūsu pazīstamo saimniekdēlu zociāldižvīriem līdzīgi.

Savādā saimnieka ģimene ar viņu izmira, nav vairs, kas nes viņa vārdu. Nav mums ko redzēt, kur viņa gājusi, kas būtu tiešām interesanti.

Man priekšā lielāka pagasta saimnieku saraksts, un, ja šo sarakstu salīdzinām ar viņa savādā saimnieka laikmetu 40–50 gadus atpakaļ, ko tur redzam? No tā laika saimnieku ģimeņu nosaukumiem atrodam 15%, pārējos 85% ar tai laikā svešiem nosaukumiem, kas nu ieņēmuši veco vietu. Un šis lielais skaits ir tepat uz vietas izaudzis no mūsu senajiem, centīgajiem lauku strādniekiem, iegūstot senās kalpu mītnes par saviem īpašumiem.

Un kur palika viss lielais, reiz bijušo ģimeņu skaits?

Daļa neuzņēmīgāko, bet to ir vismazākā daļa, pārmainīja saimnieka stāvokli pret strādnieka stāvokli. Daļa, negribēdama ciest baronu patvarību kā rentnieki, aizceļoja zemes dzimtīpašumā iegūt uz Krieviju. Daļa, un tādi visos laikos bijuši, kas lielas peļņas un vieglākas dzīves meklēt saplūda pilsētās kā uzņēmēji, tirgotāji, un daļa, līdz ar Pliekšānu=Raini mācījās tirgoties par savu tēvu darbu viņu saimniecībās, kur dzimuši, daudziem ņemti līdzekļi uzaudzināšanai, izglītībai. Daļa it kā nīst un nicina vecāku sētas vēl šodien, kaut arī nekautrēdamies gan tieši, gan netieši saņemdami no tām uztura līdzekļus.

Apskatīsim vienu tādu tēvu sētas nicinātāju un visādu jaunu labumu gūstošu vairāku augumu [paaudžu] ģimeni.

Ģimene, par kuru savā laikā tiku jav mazs daudz dzirdējis un kuru še pievedīsim [stāstīsim], bijusi jau no laika gala gudra un apdāvināta. Atzina to tolaiku cilvēki, bet, kā redzams, bija atzinuši arī iedomājušies pārcilvēki – muižnieki. Kā citādi to lai saprastu, ka barons ņēmis vienu izskolojis “runāt smalki pa vāciski un virtšaftēt [ no vācu valodas; Wirtschaft – ekonomija, šeit – ekonomiski saimniekot, arī “šeptēties”]”, un izpildījis tad tas muižkunga vietu.

Muižkunga rīkošanās tā patikusi baronam, ka tas viņu pret kaimiņu muižniekiem nevarējis vien beigt lielīt. Muižas laukos tiešām augusi laba labība, pateicoties muižkunga lietderīgai rīcībai, ka arājiem zemi bez vādzēm [arī vardze – nevienmērīgi, tā, ka plati apmestā velēna nosedz reāli neuzartu sleju] apart nereti atgādināts ar mīkstu ievas spitku [žagars, vica]. Ar aršanu neizaicināt, kāda tur skunste [māksla]: apar bez vādzēm un diezgan… Bet dažos darbos bijis gan pagrūti – un īsti, īsti pie līdumu kraušanas. Līdumam diezgan bieza kārta rupu zaru, kas krustām, šķērsām no malkas cirtējiem samesti. Kad zari labi izkaltuši, pienācis īsts līduma kraušanas laiks – lauku, cik liels tas arī nebūtu, pa vējam visgarām aizdedzina. Man vēl tagad pāriet tāda savāda sajūta, kad iedomājos, ka savā laikā tēvam tiku lūdzies ņemt palīgā tādu līdumu aizdedzināt. Bet tas mājas līdums – tur viena mala, tur otra [neliels]. Muižas līdumā netiku bijis – tur tā lieta bijusi citāda. Pati kraušana tāda: ugunei pa sausiem zariem uz priekšu joņojot, rupākie zari un dažādie koku gabali jāveļ ugunei līdz tā, ka paliek tīra, vispār nodegusi zeme. Ja zari smalki un iekrīt līdztekus ugunei, lieta laba, palaid līduma kraujamo milnu [koka kātā iestiprināts kapļveida rīks] un pavel visu uz priekšu. Cita lieta, ja zari rupi un gareniski pret uguni. Katrs zars tur tev jāmet, no katra tāda aiz karstuma jānosēcas, un tā līduma kraušana neiet taisnā strīpā, bet grūtāk kraujami vidi paliek atpakaļ. Bet šos atpakaļ palikušos vidus tad muižkungs palīdz piedzīt. Līdumu krāvējām – tas sieviešu darbs – nu priekšā uguns jūra, karstums jav palicis riebīgs, sviedrainais kreklis jav pielipis pie miesas. Tad pasitas vēja pūta un, uz priekšu stiepdamās, uguns mēles paceļas stāvus gaisā, vaj atsitas pret līduma krāvēju. Zināms, viņas kreklis kā ūdenī samērcēts, tas nedegs, kuplie mati cieti sasieti ar galvas drēbi, nodrošinot pret nosvilšanu – cik kādreiz patīkamais siltums tagad riebīgs, neizturams… Kaut brītiņu atiet no uguns, ievilkt svaigu, uguns nesakarsētu gaisu. Bet muižas kungs izlīdzina atpakaļ palikušos vidus. Drīz tas ir vienā, drīz otrā vietā – un ārkārtīgi tagad pielīp viņa ievas spitka pie muguras, kuru sedz tikai sviedru samērcētais, pielipušais kreklis…

Kad es sāku redzēt, tad muižā starp visām sevišķi ievērojamas būves bij zirgu staļļi un lopu laidari. Pēdējās būves celtas zem muižkunga vadības. Kad staļļi, kas būvēti pirmie, bijuši uzcelti, tad, no citām muižām ieradušies, “grāmatu nesēji” [ziņneši] dauzījušies ap to, lai ielaiž, vērtējuši to par pili. Klaušu pildītājiem grandiozais darbs stāvējis ilgi prātā un, būtu jāsaka, miesā.

“Dieva laime, ka gadījies redzēt lielkungam”, stāstīja man personīgi kāds 1812. gadā dzimis darbinieks. Manīgākiem, kas pratuši darbam piemēroties, gājis vieglāk, grūtāk dažādiem materiālu pienesējiem. Jānes augšā sijas – sešiem vīriem pirmā nekas, arī pirmais, otrais desmits vēl spējams. Tad sastrādātajās, cietajās rokās pieskrienot asiņu tulznas – nevarot, vairs nevarot. Bat tad muižkungs palīgā, šoreiz ar visu klēpi brangām ievas spitkām palīgā: pie pirmā nesēja sākot un sestā beidzot, tad atkal no pirmā uz sesto… “Dieva laime, ka gadījies redzēt lielkungam…” “Muižkungs, muižkungs, nenosit man tas darbiniekas!”

Bezgala daudz par muižkungu es dzirdēju – vēlāki šās ģimenes reprezentu [pārstāvi] pats redzēju…

Iebrauca tas mūsu mājā un uzsauca, lai dabūjot saimnieku. Es, protams, nelikos divreiz teikt – aizšāvos uz “nampakalnīt” [vietas nosaukums zemnieka sētā], kur tēvs apiņiem mietus dūra, un pasaucu.

“Viņš esot atvedis to “Balss” numuru, lai lasot – te nu latviešiem tā priecas vēsts pasludināta, tā laime, kam jānotiek…” Vēl kādi vārdi un viņš aizbrauca. Es, protams, biju kā elektrizēts, cik reižu par zemnieku grūtumiem nedzirdēja runājam, un nu tik viegli būtu pasludināta pestīšana. Un, kad tēvs diezgan necienīgi nometa “priecas vēsti”, sāku to lasīt, lasīt tak es ziemā jav iemācījos…

Izlasīt tur šo to varēja, bet saprast gan nekā, “Balsī” laikam tā saprašana citāda, kā manā grāmatā ar sarkano gaili [ābecē]. Prasu tēvam, tas neko neizstāsta. Ko tur puikam… Ar lielajiem viņš tomēr runāja, un man tur visa tā gudrība jānoklausās un jāizpētī.

Sen jau stāstījis, tur “Balsī” esot viens svarīgs raksts – visiem uz valdības pavēli laikam būšot jāpāriet pareizticībā, sākšoties tad pavisam jauna dzīve. Riktīgs blēņu tēviņš – šie jav nu esot tie pareizi ticīgie, tāda pate rente muižai jāmaksā. Tik nu tie dēli, tie par skolotājiem dižojoties, bet vaj tad nu visi par skolotājiem aiziešot, citiem ne “suksti” [pagriezties, šeit – nebūs vietas]. Ja pāris mājinieku jav iepriekšējo bij pateikuši, pateica vēl trešais savu – visi jav tā nij mākot, nij gribot piesmērēties, kā šo ģimene senāk pie muižas. Tur tik labie, bet viena paša jav tā muižkunga vajagot…

Un es augu un vēroju šo reto bārzdiņu, kalsenā auguma pareizticīgo. Vasarā bieži nāca pa lielceļu un nogriezās pa mūsu olnīcu [ganu ceļš] uz pareizticīgo [sētu] gan pagasta valdes, gan tiesas vīrs – šim baznīcas vīram ar citiem un citiem ar viņu bij bezgala daudz naidīgu sadursmju, no kā allaž radās tieslietas. Un, kad no viņa uz mūsu māju atnāca Māšens par puisi – vai, kā tad viņš nestāstīja?

Pietika, kad tas pareizticīgo ieraudzīja pa olnīcu braucam, lai kāds kuro reizi bij darbs, atstāstīja darbā pie viņa piedzīvotās pārestības. Reiz Māšens vilka no mārka linus un, viņam garām braucot, stipri noteica: “E, maita, kā te cilvēki linus izvelk dienvidū, laiks un ūdens tad siltāki.” Šim tāļāk aizbraucot un runas nedzirdot, tas vēl nevar nociesties nepastāstījis: “Pie tā vīra šitas darbs tik rītos bez saules – dabū tad cilvēku iegrūst aukstākā ūdenī.” Reiz mārks [dīķītis linu mērcēšanai] bijis pārklāts ar biezu ledus kārtiņu, pāri ceļgaliem tajā ielaižoties, jānosēcas, bet neesot viņam tās mocības vēl diezgan. Tā, kad viņam misētos, uzgrūdies šim virsū, iegrūzdams tā peldus aukstajā ledus ūdenī… Nekas, nekas, kad tā ar reiz, tad vieglāk saslapināties. Maita tāds!

Bet Māšens sāk sirsnīgi smieties: bijuši gan tad joki… Braucis garām Auduļenu Bazuls ar malkas vezumu, olnīcā kruveši [sasalušas dubļu pikas] pliki, pagriezies šim zirgs uz pļavmalas pa sniedziņu – tā tik pieskrējis maita, tangs, tangs ar cirvi Bazuļa vezumam virves diezin cik vietās pušu – “Vai šim te ceļš?” Pārcirtis arī grožu. Vezums jūkot, zirgs aizskrienot, bet braucējs pārskaities, paķēris malkas gabalu un iedzinis tad maitu Suņu purvā – nakti tad bijis ievilcies mājā.

Un vēl ilgi staigāja pareizticīgais ar savu ģimeni ap baznīcu. Bet tad sāka pūst jaunas vēsmas – un, Dievs pasarg, ja pareizticīgais, ja visa viņa vārdu nesošā cilts tam nepiemērotos, ja nepiekristu lūzumam uz ko jaunu!

Kā skolotāji pareizticīgās ģimenes dēli bij izkaisīti plaši, bet vaj viņi vēl bij pareizticīgi? Kāds vietējā dēls, pabijis tāļu dzīvojošā rada – skolotāja, mācēja daudz ko no jauna… Mātes mēlē tas maz ko bij mantojis, bet svešā! Un tas, ko tur mācīja, kas jauns, lielisks…

Što ja vižu, što ja slišu,
Nikolai vaļilsja s krišu.
Vse kvartiri raziskaļi,
Zociaļi nedostaļi.

[No krievu valodas: “Ko es redzu, ko es dzirdu, Nikolajs no jumta vēlies. Visus dzīvokļus pārmeklēja, Sociālisti neatrada.”]

Ja vēl pareizticīgais, ja vēl jel viens no lielās ģimenes gāja uz baznīcu, tad tāpēc, ka gāja tur arī citi – daudzi vientiesīši ticīgie. Lūk, tie nu būtu pie jaunatrastās, tik daudzsološās idejas jāatgriež.

Pašu to baznīcu – ak, muļķība, ko viņi savā laikā darījuši, kaut viņu varētu ar kaut ko, pašu to netīrāko pielikt pilnu, no apakšas sākot, tur līdz torņu galiem… Kas tā būtu par baudu, neviens tur nevarētu ielīst – kāds pakalpojums jaunajai mācībai izdarīts, un viņus, kas to izdarījuši, nu spiestu, ar varu spiestu jaunās mācības mācītāju un vadoņu goda vietas ieņemt. Un radās tam izdevīgs gaiss…

Pasaules karš bij jav dažus gadus vecs, kāpdams pa mūsu zemi soli pa solim uz austrumiem. Karam par lielu gabalu pa priekšu gāja viņa slavenā aizmugure, ar viņa aizmugures varoņiem. Tiesa, daudzus savā laikā godīgus cilvēkus, īsti zemniekus, tas šai pašā kara laikā bij par tādiem pataisījis, kas nu gribēja tāpat dzīvot, kā armijas apgādātāji – spekulanti.

Par vienu aizmugures varoņu lielāko kopu izvērtās kara ceļu taisītāji. Kara sākumā šis darbs bij jādara pagastiem piespiedu kārtā, bet drīzi viss izvērtās ar ļaudīm uz brīva līguma pamata. No sākuma tika veikts arī zināms darbs – gādnieka, patīkamā saimnieka Kerenska vadībā. Ap to laiku, kad kara aizmugures varoņu lielums vēl ar vienu kāju bij Latgalē, ar otru Krievijā, un, kad Kerenskis piestājās Cēsīs, teikdams savu daiļrunātāja runu, arī lielie ceļa taisītāju pulki bij atkāpušies līdz Vidzemes vidienei un austrumiem. Tagad viņi bij autonomas ļaužu vienības. Grūti pateikt vaj lielāko laiku viņi strādāja, vaj pavadīja mītiņos, bet bieži, ārkārtīgi, izgāja “prikazas” [ no krievu valodas – pavēles], ka visiem bij jābūt mītiņos. Darbā – gan jav tur ar desmitnieku [viena ļaužu desmita brigadieris] šā tā tika cauri. Nebiji dienu, nedēļu – pierakstīja, mītiņos bija jābūt.

Vienā tādā mītiņā noklausījos. Liela daļa izteica domas, ka viņu uzdevums veikts, lai ceļu cik uztaisīts, būšot jāizklīst. Vadoņu uzskats, kas arī tika pieņemts, bij citāds – nevis izklīst, bet pieņemt jaunus spēkus, iet plašumā. Jaunajā komonistu valstī tak ar vajadzēšot būvēt ceļu, būvēt lielo kopdzīves māju, un vaj tad radusies valsts nebūšot laimīga, atrazdama jav priekšā tādu viņas plānu izpildošu organizāciju.

Tā kā visur mūsu tautai, lielai tās daļai, ir bijuši veselīgi uzskati, arī te lielā daļa ceļu strādnieki, pilsoņi, visam lēmumam par spīti izklīda, palika tik vientieši, komonistu vadīti. Šie turpināja savas gaitas. Kad pašu ceļa meistari kaut kur kādu dūksti nolika izlabot, tad pārcēlās uz turieni viss pulks zirdzinieku un kājnieku. Pa ceļam dziedāja spēcīgi komonistu dziesmas, daudzi nesa klūgās piesietas sarkanas lupatas, kuras tikai par godu nolaida ceļmalā esošam kartupeļu laukam – mazākus visus, lielākus līdz savu vajadzību apmierināšanai. Pie šīs kopas piederēja un gāja viņai līdzi arī pareizticīgā ģimenes loceklis. Viņš piebiedrojās šai kopai, kolīdz ievāca ziņas par viņas cēliem nolūkiem.

Pirmā brīdī gan viņa tēvs, kas, varētu teikt, bij liberālākais viņā, reiz tik ticīgo ģimenē, bij neapmierināts, pat nelaimīgs… Ņēma tas kaimiņus, pazīstamus palīgā dēlu pārrunāt, lai paliek mājā, lai palīdz ievākt ražu, lai varbūt visa ģimene glābtos no bada. Būtu tas varbūt arī izdevies. Ģimenes locekļi – brīvprātīgie onkuļi domāja citādi: “Ir pienācis laiks, kad jaunam, spēcīgam cilvēkam jāiet cīņā – ej, cīnies…”

Un viņš gāja un cīnījās, sirsnīgi cīnījās. Viņš tika līdz nupat minētā pulka “izpildu komitejas” loceklim, bieži bij redzams ar viņu protokolu grāmatu padusē… Un, kad ceļu pulks prātoja, vaj kaut cik maizes nevarētot pagastā norekvizēt un vietējā Kerenska pārtikas komiteja turējās pretim, tad viņš teica: “Sāksim ar manu tēvu un atradīsim vēl maizi” – pamēģināja, bet, ko rekvizēt, neatrada.

Jā, viņš gribēja pabalstīt, visu jauno pabalstīt – viņš bij cienīgs savas ģimenes ciltstēva, pareizticīgā dēls. Ja teicu, ka viņa tēvs bij savas cilts visliberālākais, tad to pašu varētu teikt par viņa dēlu. Viņš nebij ļauns no dabas, nerunājot par asinskārību, bet, ja ir kas jauns – vaj nu labs vaj ļauns, tas jāpilda.

Tad kāds pagasts palika “neuzticams” – tur no ceļa komandas ielika uzticamu diktatoru un šis pieņēma jauno cīnītāju par palīgu. Un, kad partizāņi tīrīja zemi, kad diktators bēga uz mežu, tad arī jaunais cīnītājs palīdzēja tam bēgt un atšaudīties, bet līdz ar to krita…

Tagad apdāvinātā, reiz tik pareizticīgā ģimene gājusi mazumā. Ir vairs tikai divi viņas dēli. Viens vecāku gada gājumu skolotājs, otris tiešs ģimenes turpinājums – apdāvināts dzejnieks. Pirmais priekš kara, kad bij izdzīvojies dažādās vietās pa visu Vidzemi, aizgāja uz savu īsto tēviju Krieviju par skolotāju un sabija tur pa visu kara laiku, un pamīļojās četri gadi ar komonistisko iekārtu.

Tajā laikā Krievijas onkuls krustdēlam dzejniekam par turienes apstākļiem rakstīja ārkārtīgi cildinošas vēstules. Un, kas redzēja krustdēla sajūsmu, tās lasot: “Viņš tak nemelo, onkuls tak nemelo, nē, onkuls runā dzīvu patiesību!” Tam likās, ka nevar nemaz citādi būt, krustdēls brauks uz onkuli, uz viņu laimes zemi. Bet notika brīnums. Onkuls atbrauca nonicinātajā Latvijā – ir par skolotāju, runā, ka drīz aiziešot penzijā… Varbūt!… Latvijā viss iespējams…

Un krustdēls dzejo. Lai varbūt to kaut cik saprotamu parādītu, būtu jāpiebilst – ne jav nu dzejo vien… Pēdējos piecos gados ir tik pat daudz civilsievu apmainīts – daudzās pārmaiņās daudz arī plosto…

Nu, zināms, kad vien brīvs laiks, dzejo. Un, ja apdāvinātais dzejnieks nav diez ko populārs, tad tamdēļ, ka grib dzejot pēc “šablona”. Te man jāsaka mazs piemērs. Zemnieki tak pazīst dzejnieku Raini, kurš gan nav sajūsminājies par dzejoli: “Zemnieks sēklu zemē sēja…” [Citāts no Raiņa krājuma “Mūza cīņās”] un par daudzām jaunatnes dzejām, bet taisni tik tāļu, kamēr dzejnieks grib dzejot kā zociāldemokrāts, tad viena putra izsakāma maz vārdos:

Lai jūk un brūk,
Un šķīst un plīst,
Un lāsts pār zemnieku,
Pliekšāntēvu līst…

Kamēr reiz ticīgo ģimenes tagadējais reprezentētājs dzejo par savu krusttēvu, kas tur tornī zvana, apdziedot senās atmiņas, tas ir saprotams. Vaj, kad tam ienāk vēl prātā nelaimīgā tēva nāve, kurš sadauzījās, dēlu uz staciju šķūtēdams [pajūgā vezdams], un ar to pašu mira. Un tad tas dzejo par vienu un atstātu savu māmulīti, kurai ir gan viss, bet nav nekā, tas ir saprotams. Nav māmuļiņai palīga, nav, kas tai zirgu aizjūdz… Līdz juzdams, tas ienāk prātā, kā mīļš zemnieka dēls…

Bet tad daudzas uz pasūtījumu rakstītas dzejas. Roka grib uzrakstīt kaut ko pasūtītu, šabloniski izaicinošu, graujošu, jūtām tomēr tāda materiāla it kā aptrūkst. Dzejo daudz it kā par savas personas, par dzīves niecīgumu un apnikumu. Kādā prozas gabaliņā dzejnieks, kalpodams uz Rīgas=Jūrmalas dzelzceļa, tēlo ietiepīgu jaunu cilvēku, droši savas partijas biedri. Brauc viņš katrā vilcienā līdz ar veselu klēpi pļavu puķu, lai tās pārdotu un varētu pirkt maizi. Puķu nepērk, jaunais cilvēks aiziet bojā. Un tas viss dēļ maizes. Dēļ maizes, atkārto dzejnieks vaj simtu reiz. Kad bagātie dižvīri nepērk lauku pļavu puķu, – jā, ko tur nu lai dara? Zemnieka tur nav, ja arī būtu, par ko tas lai pirktu savā pļavā tik bagātīgi atrodamās gundegas, vaj kas nu tur bij… Dzejniekam tomēr vajadzēja mēģināt glābt jaunā cilvēka, ietiepīgā puķu pārdevēja. Tādas man uznāca domas, gabaliņu lasot, un tā es būtu darījis.

Varēja viņš sarunāt, lai tas jaunais cilvēks atmet savu ietiepīgo blēņošanos, kad to puķu pircēju nav. Lai brauc uz dzejnieka lauku māju, pļauj tādas puķes, pārvērš sienā – saimniecība diez kā apkopta nekad nav bijusi. Tikai tas laikam būtu pret partijas baušļiem – nedrīkst samazināt pilsētas liekēžus, kuram viņš pats it kā liek mutē kliegt pēc maizes. Varēja tad otrādi. Atstājis to puķu pārdevēju tai darbā, ko ieņēmis uz dzelzceļa un nācis pats uz māju – godīgi uz savu māju, uz savu darbu. To tak vaj kuro reizi jav prasa zociāldemokrāts – zemniekiem nemaisīties pilsētas cilvēka darīšanās. Bet, kas zemniekam nav ļauts, tas zociāldemokrātam ir. Tāds tas zociāldemokrātu jezuītisms…

Ja šinī rakstā, runādams par lauksaimnieku un viņu derēto palīgu attiecībām, pateicu, ka darba devēju uzstāšanās, kur tā būtu vainojama, ir pamatīgi jārevidē, ir strādnieks jātur kā sev līdzīgs, nepieciešams palīgs. Tur kādā vietā arī pateicu, ka mums pretējā puse izsauksies, ka zemnieks nu sūdz savus grēkus. Lai mans pretinieks zociāldemokrāts būtu tik laipnis un to neteiktu, pievedu pēdējās ģimenes triju paaudžu raksturojumus.

Zemnieki viņi neviens nav. Viņi visi cīnās pēc kaut kā jauna. Vaj tas jaunais būs labs, vaj ļauns, vaj būs tur mūsu tautai kāds labums, vaj varbūt jauna verdzība, bet, ja tā nāk, kaut kas jauns jūtams, tam jāiet pretim. Organizators ar kailu pašlabuma ieguvēju te gatavs katru jaunu vēsmu pabalstīt, neraugoties, cik ilgi, un radīsies atkal jauni, vilinoši krustceļi. Bet viens brīnums tomēr tur ir – visu laiku šī triju paaudžu ģimene ir turējusies pie zemes, pie sava kaktiņa, sava stūrīša! Ne tā, kā savā laikā Pēters Stučka pārdeva, nodzēra savu no tēva mantoto skaisto, bagāto māju [P. Stučkas dzimtās mājas Kokneses “Vecbirznieki”] – un līdz pat jaunākam laikam daudzi aiziet to ceļu: pa priekšu apēdīsim savu, kurš un kam tad vēl būs, kas palicis, to visi kopā.

Bet runā esošais dzejnieks ar visu sev nedabīgi piekārto zemes svaru – privātīpašumu grib būt partijas cilvēks, sociāldemokrāts. Viņš mokās dzejot pēc partijas šablona, tāpat kā mocījās dzejnieks Rainis, tikai, kā jau redzējām, neizdodas ne vienam, ne otram – jūtām nevar pavēlēt, tās patur savu īpatnību. Citādi tomēr vajaga būt ar darbiem – tos darām un tie jādara ar aukstu aprēķinu.

Ja Pētera Stučkas pārliecības gala mērķis bij komunismis, vaj tad viņš nevarēja savas, no tēva mantotās mājas atdot saviem domu biedriem ar stingru nosacījumu dzīvot tur komūnā, parādīt viņu ideju jaukumu visai pasaulei? Māju viņš tomēr steidza nodzert, pārdot, lai tad, ja grib, to komūnu tur rīko uz pircēja rēķina.

Rainim atgriežoties no Šveices, labi daudz tam saziedojām. Izpildīto amatu algas, honorāri – rezultātā jaunās Latvijas pilsonis, pārticis cilvēks. Mums nav tiesības prasīt, lai viņš kā bagātnieks būtu filantrops [labdaris], bet tas viņš gribēja būt un savā ziņā arī bija. Bet vaj tad nu pēc savas iedomātās dzejas parauga viss, lai lūst, šķīst un plīst aizrādījuma, un lai nosit visu, kas izaudzis lielāks?

Ar savu skūpstu, nenoliegsim, varbūt arī materiāliem līdzekļiem Rainis iesvētīja Dolāru [Pēteris Liepiņš-Dolārs (1904–1941?), feļetonists laikrakstā “Sociāldemokrāts” no Ērgļu pagasta]. Tāļāk līdzēja vienam otram skolu beigt, tā, lai cilvēks izrautos no smagā, melnā zemes darba, no tā darba, kura augļus plēš visi, un, kad darītājam palikušas druskas, lai tās neknābtu vārnas, tam jāņem runga. Mazās bārenītes, kurai tur savādais saimnieks deva līdzekļus, to tak Rainis vismazāk pazina – tika tā viņa dēļ skolā vaj netika, par to viņš mazāk rūpējās. Beidzot zinām, miris tas atstāja prāvu mantojumu – radiem, mantas atstājēja nicināto buržuju uzbūvei.

To tad arī ar darbiem visīsāk un saprotamāk: katris pats sev vistuvākais, sākot no atminami veciem, beidzot ar visjaunākiem laikiem. Ja tas agrāki tā bijis, tas saprotams. Kāpēc necensties pēc kā jauna, kad pie tam iegūstams arī pašam labums. Ja muižkungam jāieper, par to viņš pats arī kungs. Ja, staigājot tik daudz ap baznīcu, patīk Māšenu iegrūst ledus ūdenī, neizkopta apziņa – tas tā senāk, tagad tak šķiras noskaidrotas – strādniekiem, pusgraudniekiem, rentniekiem notiek pārestības. Bet tīri kā par brīnumu – sakām, ka ejam uz priekšu, bet atrodamies turpat, kur bijuši. Vaj zociāldemokrāta, t. i. dzejnieka saimniecībā ir tāda saskaņa, tādi labumi, kādus partija priekš strādnieka, pusgraudnieka, rentnieka prasa? Nav…

Ir vēl tagad “buržuji”, kur strādnieki dzīvo gadiem. Tur, pie dzejnieka, katru gadu iet, nereti to pašu gada būšanu un nebūšanu noskaidrodami pie tiesas. Kad tādos gadījumos kaimiņš aizrāda: “Pēc jūsu baušļiem tak no strādnieka, no amatnieka, kas tāds pats arodnieks, viss jāņem par labu, citādi esat izsūcēji…”

“Katram jāpilda savs pienākums.”

“Bet kur tādā gadījumā izsūcējs? Kurš?”

“Mūsu vidū jav nu nav, bet vaj kādi ir citur…”

Un pret šiem nepazīstamiem, nezināmiem plēsoņiem cīnās, iet sapulcēs, palīdz tos nokliegt. Dzīvē ieiet kaut jel kādā darīšanā ar savas kārtas cilvēku, kam izkopta “savas šķiras apziņa”, no tā sargās – pagadās ar tādu kādās darīšanās satikties, tad prāvošanās.

Pats jaunais dzejnieks ar savas mājas apkārtnes zociķiem nedraudzējas. Kad kāds uzaicinājis uz turpat tuvumā notiekošo mītiņu: “Čigāns tuvumā pie būra jēru nezogot…” No Rīgas šurp un atpakaļ, tur dzejnieks brauc kopā ar zociķu sludinātāju, tur vienas runas, vienas domas – iet mītiņā, tur pirmais nevar, darbi neatļauj… Ka arī sludinātājs – ka tik tam kas darāms, būs līdzīgs dzejniekam, to saprot katris, vārda īstajā nozīmē strādnieks.

Un ar šo strādnieku darba devējam vajag saprasties, ar to darba devējam savā, strādnieka un mātes Latvijas labā ir jāiet kopā. Viens, kas nupat minēto triju faktoru labā un vajadzībā, ir strādnieku saistīšana visu gadu darbā. Atmest pārcilvēcīgo darbu, sevis kalpināšanu, ko jau minēju, un redzam ziemu daudzās saimniecībās. Cīnīsimies par pieklājīgu darbu un viņa atalgošanu arī zemes strādniekam.

K. S.

Brīnos par savu pacietību…

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!