Viensētas

Vietvārdi un zeme stāsta

Pacietīgs un ieinteresēts lasītājs šai seno un ne tik seno vietvārdu kārtojumā būs atradis ne vienu vien pavedienu, kas ļāvis ieklausīties vairāku Talsu novada ziemeļrietumu daļas pagastu viensētu, ciemu un skrajciemu vēstures stāstos. Vispirms viņš noteikti saskatījis mūspuses cilvēku darbīgo rosību katrā viņu koptās zemes pēdā, katrā aruma metrā, pļavas augu smaržā, ūdens pilienā un meža šalkojumā.

                Lai erudīti toponīmu pētnieki turpina iesāktā vākuma apstrādi un analīzi, bet šai grāmatai ir arī cits nolūks – atvest atpakaļ sengadu teicēju sētās, kas vēl darbīgas vai saglabājušās tikai ļaužu atmiņās, aizgājušos gados un mūžos uzkrāto informāciju.

                Pazīstamais latviešu režisors Viesturs Kairišs bilst: “Viensētas domāšana negatīvā veidā transformējusies vienpilsētas domāšanā.” (Latvijas Avīze 3. 05. 2019.– 3. lpp.)

                Jājautā, kas ir “viensētas domāšana”, vienlaikus secinot, ka viensētas nozīme Latvijas vēsturē nav ne argumentēti analizēta, ne novērtēta. Tautsaimnieks Arnolds Aizsilnieks savā plašajā un analītiskajā darbā “Latvijas saimniecības vēsture 1914–1945” (Daugava, Stokholma, 1976.– 984 lpp., tab.) apzīmējumu “viensēta” nepiemin. Tā ieviešanu jāpiedēvē komunistu režīma piespiedu kolektivizācijas veidotajām kolhozu saimniecībām, ko vēsturnieks Edgars Dunsdorfs trāpīgi nosaucis par “sarkanajām muižām”.

                Labi zinām, ka jau pirms sarkano muižu sabrukuma posma plaši izvērtās lauku meliorācija un masivizācija, viensētas vienkārši iznīcinot (единоличник, viensētnieks – lauksaimnieks, kurš vada atsevišķu, neatkarīgu saimniecību un nav lauksaimniecības arteļa biedrs). Tieši tas bija garantēts iemesls ieinteresētu, gudru profesionāļu un politiķu sadarbībai, izmantojot kolhozu (agrorūpnieciskā kompleksa) jau sagatavotās platības, veidot tūkstošhektāru saimniecības. Ja atceramies, ka Latvijas vēsturē pazīstamas arī “melnās muižas”, arī šo veidojumu tendence iznīcināt tā saukto “viensētu”, paplašinot muižu laukus. Latvijas vēsturē zināmā Dundagas muiža (ap 80 tūkstoši ha) savulaik uzskatīta par lielāko muižu Baltijā.

                Tā pamazām nonāksim pie secinājuma, kas raksturo mūsdienu Latvijas lauku saimniecisko struktūru. Acīmredzot, nevis “viensētas domāšana”, bet “kolhozu priekšsēdētāju (piedodiet, ne gluži visu) un partorgu filozofija” transformējusies ačgārnā agrārpolitikā, kas izpaudusies jaunas muižu ražošanas sistēmas ieviešanā, ko, iespējams, var dēvēt par “zaļajām muižām”. Šāda muižas stila (agrorūpnieciska) saimniecība psiholoģiski norobežojas no blakus muižas vai blakus viensētas, jo tehnoloģiju attīstība un iespējas nodrošināt tehnisko bāzi pilnam ražošanas ciklam neveicina kooperatīvo sadarbību ar kaimiņu. To aizvieto sadarbība ar banku tranzītbiznesu, balstīšanās uz banku analītiķu padomiem. Zaļo muižu saimniekošanas attīstība ir viens no galvenajiem iemesliem Latvijas lauku “atbrīvošanai” no iedzīvotājiem – iedzīvotāju vairuma atbrīvošanai no zemes īpašumiem. Šo muižu īpašniekus gan nekādi nedrīkst vainot īpašumu piederībā. Viņi vienkārši gudri izmantojuši visnotaļ pazīstamu politiķu izveidotu sistēmu, paši joprojām turpinot dzīvot viensētās.

                Rundāles pagasta Daigas Kiriles saimniecība Akmentiņi, saimniekojot 500 hektāros, spēj sakārtot visas sētas, kas saglabājušās viņu teritorijas 15 ulmaņlaiku saimniecībās, iekārtojot tur savu strādnieku ģimenes, bet Latgalē kāds pazīstams “dižsaimnieks” toties lepojas, ka “notīrijis” savas saimniecības senāko lauksaimnieku sētas pilnībā, jo vairs nav, kam iespējamo dzīves vietu piedāvāt. Pilnīgi neargumentēts ir apgalvojums, ka “dižsaimniekiem” nepieciešamā tehnika iegādājama arī 500 ha un mazākās saimniecībām, jo mašīnrūpniecība ir pietiekami elastīga, piedāvājot dažādas jaudas un iespēju tehnisko aprīkojumu, ko visnotaļ veiksmīgi izmanto arī nebūt ne neaptveramos plašumos ierīkotajās lauksaimniecības zinātniskajās iestādēs Latvijā.

                Ka Latvijas laukus “izvilks” pāris simti dižsaimnieku gan varam necerēt. Ne jau graudu eksports (savulaik no Baltijas tos eksportēja arī feniķieši) un pilsētu dominante ražošanā būs tautas atgriešanās iemesls. Uzņēmīgie mūsdienu “viensētnieki” vispirms bija pietiekami sagatavoti speciālisti, gudri arodu pratēji un savu senu paziņu lokā ātri apguva menedžmentu politiskajā vidē, tobrīd domājot par to kā saglabāt savu viensētu – gan jau valsts tiks galā ar “lieko” cilvēku problēmu laukos.

                Sarēķiniet visas, iespējams, 200 zaļo muižnieku platības, kuri savās saimniecībās izmanto katrs aptuveni 45 cilvēku darba rokas un prātu. Tā var viegli saprast, cik darba spējīgu ļaužu nepieciešams Latvijas laukos pēc atjaunoto muižu metodes. Viens ekonomists (Andris Miglavs) jau sarēķināja, bet politikas menedžments nedarīja neko, lai šo traģēdiju novērstu. Zinu Andreju Lucānu un viņa aicinājumus Saeimas deputātiem. Viņš cenšas norādīt to, ko sapratis ilgu gadu pieredzē. Bezgala interesanti, ka Latvijas Saeimā 2019. gadā darbojās aptuveni 62 Rīgas un apkārtnes deputāti, pa sešiem no Rēzeknes un Jūrmalas, trīs no Daugavpils, trīs no Ventspils, pa diviem no Carnikavas, Ogres un Krimuldas (LA, 7. 05. 2019.– 1., 4. lpp.).

                Ar man pieejamo informatīvo bagāžu, ko nepārtraukti papildinu, esmu pētījis muižu vēsturi Latvijā, apcerot savu attieksmi grāmatā “Dzimtas nams” (Dižstende: APL, 2004.– 252 lpp.), interesējies un kopā ar līdzautori mēģinājis izdarīt secinājumus par kooperācijas kustību Latvijā grāmatā “Talsu patērētāju kooperatīvi 1920–1945” (APL, 2015.– 320 lpp.), ar interesi pārlasījis kolektīvo darbu “Agrārās politikas aktualitātes” (LVAEI, 1997.– 210 lpp.), visnotaļ nopietni apsverot Dr. agr. Jura Andreja Zušēvica grāmatā “Ievads agrārpolitikā” (Ražība, 1994.– 288 lpp) paustos ieteikumus un secinājumus. Ik pa laikam sekoju ekoloģiskās lauksaimniecības sarežģītās attīstības līkločiem un gauži priecājos par Eiropas Savienības lauksaimniecības attīstības komisāra Fila Hogana intervijā (LA, 31. 05. 2019.– 8. lpp.; AgroTops, jūnijs, 2019. – 10. – 12. lpp.) paustajām domām, kas nekad, sākot jau no 1990. gadiem, nav bijis noslēpums agrārpolitikas korifejiem Latvijā.

                Nopietni pārdomāju 2019. gada 10. aprīļa tikšanos ar Latvijas televīzijas radošo grupu biedrības “Aleksandra Pelēča lasītava” birojā Talsos. Sarunā saklausīju visnotaļ nievājošu attieksmi pret “viensētniekiem”, tādēļ uzdrošinos apgalvot, ka “viensētnieks” Latvijā, manuprāt arī citur, ir pelnīts goda nosaukums.

                Viensētu saimnieki un viņu kuplās saimes, strādājot neticami pašaizliedzīgi, nodrošināja tautas izdzīvošanu Pirmā pasaules kara gados, jo pašpietiekamajā lauksaimniecības produkcijas ražošanas struktūrā praktiski aiz “katra sētas staba” bija pieejama pārtika. Viensēta ar gluži līdzīgām pūlēm panāca Latvijas lauksaimniecības izaugsmi un lauku apdzīvotības pieaugumu pirmajā Latvijas brīvvalsts periodā, palīdzot pilsētām attīstīt rūpniecisko ražošanu un daļēji nodrošinot ar darbaspēku, kaut pašu saimēs dažkārt nācās iesaistīt viesstrādniekus, jo ražošanas un patēriņa apjomi to prasīja. Arī Otrā pasaules kara posmā visas karojošās puses, ieskaitot dažādu “kalibru” partizānus, nesmādēja tieši viensētās pieejamos pārtikas resursus, kas vēlreiz nodrošināja tautas izdzīvošanu. Dzīvnieks viensētā ieaudzināja saimē izpratni par pienākumu.

                Pēc varmācīgi uzspiestās kolektivizācijas sērgas viensētas princips joprojām saglabājās kolhoznieku pushektāros, kad “izstrādes dienu” vērtēja ar padomjzemes trīskapeiku monētu. Viensēta nodrošināja iztikas minimumu, saglabājot izpratni par dabas un zemes īpašuma svētumu paaudžu maiņā. Tieši viensētās varēja iegūt produktus, kas pārtikas paciņās ceļoja pie Sibīrijas plašumos izsūtītajiem radiniekiem un draugu ģimenēm, iespējams, glābjot ne vienu vien no drošas bada nāves. Viensētās guva atbalstu joprojām pietiekami nenovērtētā mežabrāļu kustība. Viensētas palīgražošana ļāva ne vienam vien apsviedīgam šodienas miljonāram iegūt pārtikuša cilvēka stāvokli. No mūsdienu dižpilsētām piektdienu vakaros plūstošās limuzīnu straumes, kas svētdienu novakarēs atkal atgriežas jau ierastajos sastrēgumos, joprojām liecina par viensētas būtisku nozīmi visu līmeņu sabiedrības struktūrās. Pazīstu ne tikai mūsdienu latviešu, bet arī citu Eiropas valstu lauku viensētniekus, tādēļ arguments: “tā notiek visā pasaulē” ir kļūdains jau pašā saknē. Mūsdienās uzsāktās jauniešu dabas aizsardzības aktivitātes uzskatāmas par nopietnu signālu paskatīties nedaudz tālāk par pašu degungalu, vienlaikus domājot kā saglabāt dabas daudzveidību.

                Unikāls piemērs viensētas un zemkopju ciema, kas pēc būtības arī sastāv no viensētu kopuma, ietekmei uz augsnes auglību minēts cienījamā vēsturnieka Edgara Dunsdorfa savdabīgi interesantajā grāmatā “Deviņvīru spēks”: “Mūsu interesi pelna kultūraugsnas, jo tās ir tādas, kas lietotas lauksaimniecībā simtiem gadu. Galvenā kultūraugsnu pazīme: trūdvielu kārtas biezums līdz 20 cm un vairāk, pāreja no trūdvielu kārtas uz apakšējām kārtām nav krasa, bet pakāpeniska ar atsevišķām ķīļveida mēlēm, augsnas krāsa ir iedzeltena vai brūna. Šo kultūraugsnu pamatieži ir vidēji smagi un viegli morēnu māli, turpretim maz kultūraugsnu ir smagā mālzemē un smiltājos. Ir vispār zināms, ka senos laikos, kad zemes apstrādāšanas rīki bija primitīvi, laukus iekārtoja vidēji smagā un vieglā augsnā. Smago mālzemi nevarēja apstrādāt, bet smilts zemē nekas labi neauga. Par kultūraugsnu šī mālainā zeme kļuva, to ilgstoši strādājot un mēslojot. Ir zīmīgi, ka tieši kultūraugsnās bieži gadījies uzart senlietas, pat no senvēstures, t.i. priekšvācu laikiem. Augsnu pētnieki gan nav noskaidrojuši, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izveidotos kultūraugsnas. Novērojumi tikai rādījuši, ka 30 gadu ilga intensīva zemes apstrādāšana un mēslošana, lietojot modernos paņēmienus, nav pietiekama, lai radītu kultūraugsnu. Ir novērots, ka tur, kur uz senāk lietotās zemnieku zemes ierīkotas muižas un muiža laukus paplašinājusi, šos paplašinājumus var vēl tagad atšķirt, jo kultūraugsna ir tikai agrākā zemnieku zeme. Viss teiktais ir pamats mūsu hipotezei, ka apskatāmo Liepājas apriņķa pagastu kultūraugsnas bija tīrumi 14. g.s. vidū. Ja atzīmējam uz kartes tagadējās kultūraugsnas un paskatāmies 1355.–62. g. ciemu sarakstā, tad vispirms redzam, ka mūsu ciemu sarakstā ir tieši tik daudz ciemu, cik ir kartē atsevišķu kultūraugsnu plankumu.” (Daugava, Stockholm 1956.– 57., 58. lpp.)

                No 2019. gada 4. maija Turaidas muižas klaušinieku mājā atvēra jaunu pastāvīgo ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas aptver vairāk nekā 100 gadu vēstures posmu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā līdz Latvijas Agrārās reformas likuma pieņemšanai 1920. gadā. Latvijas radio 1. programmas 2019. gada jūnija raidījumā “Augstāk par zemi” vēsturnieks Edgars Ceske pārliecinoši sacīja – ekspozīcijas stāsts apliecina faktu, ka līdz Pirmajam pasaules karam, latviešu zemniekiem izmantojot tolaik arī viņiem pieejamās tehnoloģijas, zemnieku – viensētnieku saimniecībās ražotās produkcijas apjoms būtiski pārsniedza muižu ražošanas apjomu, jo pēdējās neattīstījās tik dinamiski (LR1 – 16. 06. 2019. 11:05). No vēstures informācijas jāsecina, ka gan dažādu “muižu” paveidu, gan nepamatotu “kopsaimniecību” ieviešana ne tikai nedod produkcijas ražošanas apjoma pieauguma efektu, kas pārsniegtu viensētās iespējamo, bet neveido kultūraugsnes ar ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražotspēju. Par augšņu noplicināšanu “dižsaimniecībās” aizvien neatlaidīgāk runā arī mūsdienu Latvijas zinošākie agronomi.

                Tradicionālā lauku dzīvesveida noliegums, viensētu iznīdēšanas politika diemžēl ir patiesais Latvijas lauku “iztukšošanās” iemesls, kas vēl vairāk pastiprināsies pēc katras nākamās, nu jau atkal neizbēgamās reģionālās reformas. Ir vēl kāds viensētas nopelns – tā noteikti iemācīja darba tikumu un savstarpējās palīdzēšanas principus, kas būtiski atšķiras no tās “kooperatīva” izpratnes, ko aplam piedēvēt kolhozam vai muižai. Reformas, kas mūsdienās seko viena otrai, bīstami atgādina ne vienas vien paaudzes piedzīvotās kolhozlaiku reformas, pēc būtības neatrisinot neko no iecerētā. Skaidrs, ka ticējums – daba tukšumu nemīl ir pamatots, tādēļ izveidojusies sistēma ir ievērojams drauds nacionālai valstij. Šķiet, ka politiķi nemaz necer uz aizbraukušo Latvijas pilsoņu atgriešanos, jo tad no jauna nāktos reformēt atpakaļ sareformēto.

                “Latio” nesen (izdošanas gadu neatrodu) izdevis 17 autoru kopkrājumu “Nekustamais īpašums Latvijā 1991–2012”, kur samērā godīgi pateikts daudz, skatoties caur vienas nozares prizmu. Viens no autoriem – Aivars Kļavis nodaļā “Nekustamā īpašuma denacionalizācija” atgādina Andra Grūtupa savulaik teikto: “Pēc neatkarības atjaunošanas, zemes reformas un privatizācijas laikā mēs likvidējām tā dēvētās “sarkanās muižas” jeb kolhozus, bet, ko darīt ar “kalpiem”, kas strādāja šajās muižās, mēs līdz galam neizdomājām… (55. lpp)”  Šajā teikumā ir visa zemes reformas “sāls”, kaut Grūtupa kungs teikuma turpinājumā čalo par “nespējīgiem un nezinošiem kalpiem”, kuri nezinājuši, ko iesākt ar privātīpašumu, kas patiesībā ir “pupu mizas”, salīdzinot ar to ierēdņu un politikāņu pretdarbību, paklusām atjaunojot muižu sistēmu, jo tās izdevīgums tieši viņiem, ne Latvijai, bija acīm redzams. Kādēļ gan ņemties ar tūkstošiem zemes īpašnieku saimniecību, nodrošinot tām attīstībai labvēlīgus apstākļus produkcijas realizācijā (kaut vai iesākumam centralizēti meklējot noieta tirgus) un iespēju nopelnīt, ja pietiek ar dažiem simtiem vieglāk pārraugāmu saimniecību, kur tāpat viens otrs no potenciālajiem “muižniekiem”, nespēdams “savilkt galus”, gan nošāvās, gan pakārās. Pārējie pāris simti izdzīvoja un attīstījās, bet “kalpi” meklēja valsti, kur domā par vairākumu. Tābrīža “politiķiem” laikam pat prātā neienāca, ka tieši Latvijai vajadzēs celtniekus, ceļu būves inženierus, strādniekus un pilsētu ielu bruģētājus.

                Banku analītiķis ar ekonomikas doktora grādu bez domātāja un dzīves filozofa gēna noteikti nespēs novērtēt un pilnībā izprast viensētas stāsta būtību. Zināms, ka pat bite nav “proletārietis”, kaut arī dzīvo saimē, tomēr šo saimi satur kopā aulis jeb strops. Viensētu veidojis izdzīvošanas instinkts, organizējot viscilvēciskāko dzīves vidi. Pat vienistabas dzīvoklis debesskrāpī ir viensēta. Arī mūsu mīļā zemeslode nav nekas cits kā diža viensēta. Lai kā cenšamies izrauties no tās kosmosā, izraušanās tieksme nav nekas vairāk par izmisīgām pūlēm palikt uz zemes iespējami ilgāk un drošāk. Ja kādam izdosies izrauties, viņš dosies meklēt jaunu viensētu.

                Lai izdzīvotu dzīvoklītī – viensētā, pilsētniekam ir jāatrod kāds tehnisks risinājums – jāstrādā pašvaldībā, jāmāca jaunus viensētniekus, jāraksta un jādrukā grāmatas, jāizdomā pasaulē vissarežģītākais veids kā novilkt uz audekla dzeltenu vai sarkanu svītriņu, lai audekla cena pēc pilsētnieka nāves sasniegtu miljonus. Pie visa minētā pievienojies straujš suņu un kaķu populāciju pieaugums pilsētās, kam pavisam noteikti pārtika nav izaudzējama uz palodzes vai lodžijas šaurībā. Laikam jau arī tās ir ilgas pēc lauku viensētas sajūtas tieši dzīvoklī. Jaušams, ka gan aizbraucēji no valsts, arī daļa pilsētnieku ik pa laikam cenšas atgriezties tieši viensētās, lai pilnā apjomā baudītu Latvijas zemes piedāvātās, joprojām neizsmeļamās iespējas.

Zigurds Kalmanis – biedrības “Aleksandra Pelēča lasītava” pārzinis Izraksts no Elgas Kristapsones grāmatas “Mana pagasta aizmirstie vietvārdi”. APL, Talsi 2019. gads.

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!