Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 3. daļa

Dace Alsberga

Nogales pilsētiņa

Draudžu metriku grāmatu ieraksti ļauj nolasīt netiešo informāciju par notikumiem. Tāda atrodama Ārlavas luterāņu draudzes grāmatās, kurās reģistrēti Nogales muižai piederīgie ļaudis.¹ Tajās lasāmi ieraksti no 1755. gada sākuma (par augstdzimušo un pilsoņu notikumiem), no šī laika par mācītāju sāka kalpot Georgs Heinrihs Loskīls (Loskiel; 1709 vai 1710-1780; studējis Rostokā, kalpot sācis 1733. g. Stendē, tad Rindas draudzes mācītājs 1735-1755, piederējis pie Brāļu draudzes²).

Tieši šis laiks ir svarīgs, jo tad (kā rakstīts iepriekš – līdz 1764. g.) tur saimniekoja Magnuss Ernsts I fon Firkss un veicināja pilsētiņas attīstību, tirdzniecību un plānoja kanāla rakšanu. Mācītājs Loskīls bijis salīdzinoši rūpīgs ierakstu veicējs. Viņa pirmais kristītais bērniņš, par to ierakstot īpašu piezīmi, bija 1755. gada 29. janvārī dzimušais jau pieminētais Ārlavas muižas saimnieka Frīdriha fon Firksa dēls Karls, kurš 1778. gadā nopirka Vandzeni.

Tālāk var izlasīt ierakstu no 1756. gada 20. aprīļa, kad Iģenes baznīcā kristīts kurpnieka Jakoba Šmeterlausa (Scmetterlaus) dēls Dīdrihs Heinrihs, kurpnieka dzīves vieta norādīta Nogales pilsētiņa – Nogallschen Städchen.³

Secināms, ka bijusi Nogales muižai piederīga pilsētiņa, tās apzīmējums ir atšķirīgs no ierakstiem par ļaudīm pašā muižā, kur lietots tikai Nogales nosaukums. Ierakstā minēts amatnieks, piederīgs pilsētnieku kārtai, tātad personiski brīvs, ne dzimtzemnieks. Ieraksts izdarīts atbilstošajā laika periodā, tomēr ne visi jautājumi ar to atbildēti. J. H. Voldemārs 1844. gada 20. jūnija Inland numurā aprakstījis Vec-Odres muižas (atradās aptuveni šodienas Odriņu kapu apkaimē) un tai blakus esošās baznīcas sabrukšanu un darbības izbeigšanos ap 1746. gadu. Netālu Iģenes muižas īpašnieks Aleksandrs fon den Brinkens⁴ uzcēlis jaunu Iģenes baznīcu, kas pakļāvusies Nurmuižas draudzei un sākusi darboties 1757. gadā. Šis datējums pieņemts tieši no Voldemāra teiktā. Tomēr baznīcas ierakstā lasāms, ka Loskīls Iģenes baznīcā kristījis jau 1756. gada aprīlī. Ieraksts noteikti būtu jāskata kopā ar secinājumiem par restaurāciju Iģenes baznīcā: “Saglabājušies vairāki vērtīgi iekārtas priekšmeti: altāris (1752) un kancele, kuri 1932. gadā ne visai veiksmīgi krāsoti. Restaurācijas gaitā, attīrot virsējā melnā krāsojuma kārtu, atsedzās gleznojumi, kas ļauj spriest, ka kancele un altāris ir vecāki par pašu baznīcu. Savdabīgs ir durvju atslēgas apkalums (18. gs.) un koka tornī sēdošais vēja gailis (1757).”⁵ Vēl iztrūkst pārliecinošs skaidrojums, kāpēc kristības notikušas Iģenē?

Secināms, ka bijusi Nogales muižai piederīga pilsētiņa, tās apzīmējums ir atšķirīgs no ierakstiem par ļaudīm pašā muižā, kur lietots tikai Nogales nosaukums.

Arī turpmāk vairāki ieraksti par Nogales pilsētiņai piederīgajiem: 1756. gadā (bez datuma, bet noteikti pēc 28. septembra) kristīts ratnieka Kristopera Mackija (Matzkij) dēls Jakobs.⁶ 1758. gada 27. aprīlī kristīts mūrnieka du Boy dēliņš Georgs Ernsts, bet 1760. gada 23. aprīlī viņa ģimenē piedzimis vēl viens dēls Johans Karls. 1762.gada 14. maijā kristīta vācu mūrnieka no Nogales pilsētiņas du Boy meitiņa Hedviga Šarlote.

Secinājumi (tikai daži!):  noteikti zināms, ka bijusi Nogales muižai piederīga teritorija, kas saukta par pilsētiņu, nodalīta no citām muižas vienībām. Vēl nav zināms, vai šī ir tā pati Jaunpilsētiņa no 1697. gada obligācijas. Apstiprinās Voldemāra atstāsts par M.E. Firksa centieniem pilsētiņas attīstības veicināšanā. Iedzīvotāju amati bijuši dažādi. Neviens no pieminētajiem pāriem nav laulāti Ārlavas luterāņu baznīcā (laikā no 1755. gada). Pilsētiņā noteikti dzīvojušas ģimenes (toskait reproduktīvajā vecumā, t.i., no 20 līdz apm. 40 gadiem). kas vedina domāt arī par vecāku cilvēku esamību. Neviens cilvēks ar pieminētajiem uzvārdiem nav miris laikā līdz 1833. gadam. Mūrnieka du Boy piemērs rāda, ka dzīvojuši ilgāku laiku. Mācītājs viņam norādījis vācisku izcelsmi. Kurpnieka uzvārds vairāk vāciskas izcelsmes, bet ratniekam nojaušama poliska ietekme. Diemžēl ieraksti nenorāda Pilsētiņas atrašanās vietu. 10 gados atrodami tikai šie pieci ieraksti. Viens no iemesliem varētu būt, ka pilsētiņa bijusi neliela; tajā dzīvojuši arī zemnieku kārtai piederīgie un ebreji, par kuriem ieraksti nav saglabājušies. Kaut tikai pieci ieraksti, tomēr tie apliecina pilsētiņas pastāvēšanu.

Dorotejas muižiņa hercogistes laikā

Pilsētiņa, spriežot pēc dokumentiem, bijusi, bet jāapstiprina būtu Voldemāra pieminētās Dorotejas muižas pastāvēšana. 1764. gada 23. februārī nomira Nogales un Liel-Odres/Vandzenes muižu dzimtkungs Magnuss Ernsts II Firkss,⁷ 1765. gada sākumā mācītājs G. H. Loskīls devās uz Tukumu. No 1765. gada 12. maija līdz 1781. gadam mācītājs bija Karls Augusts Štobe (Stobbe). Šie gadskaitļi ievada periodu, kad atraitne Julianna Doroteja fon Firksa esot visu izpostījusi, atņēmusi pilsētiņai brīvību un privilēģiju grāmatu. Līdz 1778. gadam (ja pieņem, ka Nogale mainīja īpašniekus tieši šajā gadā) Ārlavas draudzē vairs nav ierakstu par Nogales pilsētiņu, nav arī iepriekš minēto amatnieku uzvārdu. Tam var būt vismaz divi iemesli: jaunais mācītājs vairs neveica tik precīzus ierakstus vai minētais ir pierādījums aprakstītajai Dorotejas darbībai. Pēc pārdošanas fakta abu muižu robežteritorija pārgāja Vandzenes muižas sastāvā, citu Firksu un Talsu luterāņu draudzes pakļautībā. Julianna Doroteja fon Firksa nomira pēc 1782. gada. Dorotejas/Dārtes  muižas pastāvēšanu apliecina baznīcas grāmatu saturs.

1. Talsu luterāņu latviešu draudzes ieraksti lasāmi no 1784. gada. Viens no pirmajiem ir par mācītāja H. A. Attelmaiera (1760–1801) oktobrī kristīto. Teksts latviešu valodā: Dārties muižas mod[era] dēls Kārlis (Dahrties muischas mohd. d. Kahrlis).⁸

2. Nurmuižas luterāņu draudzē 1788. gada janvārī notika kristības Johanam Karlam Frīdriham – francūža Latrie (?) dēliņam. Par krustvecākiem bijuši – dzirnavnieks Gētlings, Saslauku muižas dzirnavnieks Lass, kā arī fon Firksas kundze no Dorotejas muižiņas.⁹ No ieraksta nav iespējams konkretizēt ne personu, ne izdarīt secinājumus par atrašanās vietu.

3. Ārlavas luter. draudzē 1788. gada rudenī dzirnavniekam Gētlingam pašam kristīta meitiņa Julianna Kristina Doroteja. Kristību liecinieki bija fon Firksas kundze no Dorotejas muižiņas, [studiju] kandidāta kungs Gramkaus.¹⁰ Ierakstā ir sakritības, kas vedina domāt tieši par Magnusa Ernsta I atraitni Juliannu Doroteju fon Firksu, kura dzīvoja savā vārdā nosauktā muižiņā. Meitenīte, iespējams, saņēmusi krustmātes vārdu. Tomēr tad mācītājs būtu lietojis apzīmējumu atraitne. Nepieciešami vēl citi pierādījumi. Pētījums par Firksu dzimtas sieviešu vārdiem noteikti palīdzētu to precizēt. Teksta turpinājumā uzzināms, ka dzirnavnieks Gētlings strādājis Dorotejas piemuižas dzirnavās.

4. Talsu latviešu draudzē 1791. gadā kristīta Dārtes muižas lauksarga Indriķa znota Ērmaņa meita Jūle.¹¹ Secināms, ka Dorotejas muižiņa noteikti pastāvējusi 18. gs. beigās, kas apstiprina J. H. Voldemāra rakstīto. Bijusi arī Firksas kundze, kuru tomēr nav iespējams identificēt pilnīgi.

Dorotejas muižiņa 1797. gada maijā

1795. gada pavasaris gan Kurzemes hercogistei, gan Piltenes apgabalam pienāca ar iekļaušanos Krievijas impērijas sastāvā. Par Vandzenes muižas ļaudīm, ievadot jauno pakļautību un arī gadsimtu, iespējams uzzināt no ļaužu uzskaites, t.s. dvēseļu revīziju dokumentiem. No Ārlavas uz Vandzeni Firksu ģimene pārnāca dzīvot aptuveni šajā laikā. 1797. gada 8. maijā Karls fon Firkss ar savu parakstu un zieģeli/zīmogu apstiprināja datu pareizību.¹²

Pirmais ieraksts vēsta par muižas dzimtkungiem. Karls Firkss, Vandzenes muižas dzimtkungs, 40 gadu vecs, dzimis 1855. gadā Ārlavā, viņa laulātā draudzene Kristīna Elizabete, dzimusi fon Grothusa (36 gadus veca). Bērni – Johans (19)¹³, Doroteja (17)¹⁴, Karls (17)¹⁵, Augusts (9)¹⁶, Heinrihs (7)¹⁷, Lēbrehts (6)¹⁸, Amālija (5)¹⁹, Lizete (5)²⁰. No vēlākiem ierakstiem zināmi vēl citi bērni – Kristians Teodors (1798–1884), Frīdrihs (1803–1877). Pilsoņu kārtai piederīgie muižā tobrīd bija divi (nav norādīta viņu nodarbošanās) Gothards Frīderiks Hastknohs (28) un Kristians Verts (28).

Dvēseļu revīzijas turpinājumā uzskaitīti zemnieki muižai piederošajās 37 mājās, viņi bija dzimtcilvēki bez uzvārdiem. Uz to piešķiršanu tobrīd vēl jāgaida 37 gadi. Saimju sastāvs ierasts: saimnieka ģimene, kalpi, viņu ģimenes un neprecētie puiši un meitas. To skaitā arī Raudiņu mājas jūrmalā kā zemnieku mājas. Daži atšķirīgākie ieraksti: “Mucenieku mājās saimnieka Pētera brālis Frīdrihs dzīvo te, bet ir muižas mucenieks. .. Moricu mājas saimnieks Kristians ir arī mežsargs, tāpat arī Vārnu māju saimnieks Indriķis.. .. Pie Klapšu māju saimnieka dzīvo muižas alus brūveris Sanders.”

38. mājas ir muižai piederīgais Krepliņkrogsar saimniecību. (Nosaukums cēlies no plašākā apkaimē dzīvojošo un strādājošo vācu amatnieku, dzirnavnieku u.c. uzvārda Kreplin, Krepling. Iespējams, kāds no viņiem bija krodzinieks). Visi uzskaitītie bija dzimtcilvēki, par kroģeri strādāja Pēteris (41 gadu vecs), viņa sieva Gotlībe (31), dēls Kārlis (3), meitas Katrīne (7) un Andārte (5). Kalps bija Kristaps (21, neprecējies), kalpu meitas Marija (31, neprec.) un Gerde (16).

Ar 39. numuru inventarizēta Dorotejas muiža. Tur reģistrēti vairāki dzimtcilvēki. Dārtes muižas saimniecības pārziņi (Hofmutter), vīrs (lietots apzīmējums Kerl) vārdā Ādams (60), viņa laulātā sieva (zemniekiem lietots tikai sieva), arī muižas saimniecības pārzine Trīne (56), viņu meita Kristīne (13) un viens zēns, tiesneša palīga (Assessor) fon Brunova audzēknis un viņam piederošs, vārdā Kārlis (5). (Visticamāk, ka tieši par viņu ir ieraksts Talsu luterāņu draudzē: 1792. gadā kristīts ārlaulībā dzimis puisītis/zēns Kārlis, māte ir fon Brunova kunga dzimtmeita no Dorotejas ciema vārdā Madlēne. Tēvs ir dzimtpuisis pie tā paša Brunova vārdā Iernests (šo vārdu lietojam kā Ernests). Dorotejas muižas kalējs bijis Mārtiņš (36), viņa sieva Marija (25), dēls Janne (6), kalēja zellis Matīss (35) un dienestmeita – brīvs cilvēks Katrīna (18).

Bez numura uzskaitīti piemuižā Skreitē (Schreiten) vecākais Niklass, dzimtcilvēks (32), viņa sieva Anmarija, kura ir arī saimniecības vadītāja (26), viņu 4 bērni Fricis (9 ?), Kārlis (2), Jūle (5), Kristīne (3) un vecākā māte (70).

Revīzijas aktos var izlasīt personiski brīvo ļaužu uzskaitījumu.
1. Muižai piederošais dzirnavu krogs: kurpnieks un vācu brīvs cilvēks Dīdrihs Posels (40), laulātā sieva Doroteja Elizabete (33), 4 bērni, sievasmāte Edde (65), kurpniekzellis Johans Pētersons (27).
2. Pie Vilciņu māju saimnieka Jannes kā iedzīvotājs vācu kurpnieks Johans Frīdrihs Kenslins (Kenslien; 60) ar laulāto sievu Juliannu Elizabeti (56), trīs dēli 4, 10 un 13 gadus veci.
3. Pie Laugaļu māju saimnieka Ottes kā iedzīvotājs vācu vīrs, audējs pēc profesijas, Jakobs Kozolovskijs (37), viņa laulātā sieva Gotlībe (31), trīs bērni; audēja brālis – audēja zellis Johans Fi…? Kozolovskij (21), viena maza meitenīte kā audžubērns Doroteja (5).
4. Pie Laņģu māju saimnieka Jannes dzīvojošs brīvs vācu vīrs, kurpnieks Johans Kristians Julius Varts (40), laulātā sieva Anna Katrīna Gotlībe (32), pieci bērni, kurpnieka māte atraitne Doroteja (73).
5. Dorotejas ciema dzirnavas: dzirnavnieks Karls Ludvigs Gētlings (Goettling; 48), atraitnis. Bērni: Johans Karls (19), Loria (?) Šarlote (17),  Frīdrihs Ernsts (14), Aleksandrs Gotfrīds (12), Kristīna Juliana (9), Augusts Vilhelms (6). Kā skolotājs Johans Jakobs Pōls (32), kalpone Kristina Pētersone. (Vēlākajos gados dzirnavas jau sauktas par Vandzenes dzirnavām. Dzirnavnieks Gētlings muižā pieminēts arī 1802. un 1813. gadā, viņa meita Kristīna Juliana 1809. gadā apprecējās ar Vandzenes dzirnavnieka zelli Johanu Gotfrīdu Bekmani.)
6. Dorotejas ciemā dzīvojoši brīvie cilvēki: Marija Juliana Leksdin (61), Margarete Šrēna (21), viņas dēli  Karls Ludvigs (4 ½) un Karls Augusts (1/2 ), dienestmeita Līze (18) un dienestmeita, vāciete, Šarlote Hildebrante (15), kalps Juris (64).
7. Dorotejas ciemā dzīvo vācu galdnieks Johans Pētersons (57), viņa laulātā sieva Gotlībe (40), bērni Frīdrihs (21), Karolīne (11) un Lotte (2 ½).
8. Muižā (Vandzenes) vēl esošie brīvie ļaudis: kalpotājs Johans Lenhards (50), saimniecības rakstvedis Georgs Kēvics (58), mednieks Reinholds Roberds (51), mājas jumprava/istabmeita Mārgarete Elizabete (30), muižas saimniecības pārzine Doroteja Elizabete Kuvalda (52), mednieka puisis Kristians (20), pavārs Frīdrihs Dannenbergs (49), viņa sieva Edde (34) un meita Anna (4). Un vēl Janne – Vandzenes muižas saimniecības vecākais un saimniecības uzraugs, “kuru es pats [barons K. fon Firkss] esmu atlaidis par brīvu cilvēku.”

Kalpotāji–dzimtcilvēki, kuri piederīgi dienestā muižā: veca virtuves saimniecības vadītāja (Ausspeiserin) Marija (65), kurpniekpuisis Ēvalds (14), viena veca sieva Madlēne (74), frizieris Fricis, kurš piederīgs [Lub]Ezerei (30). Skaitīšanas brīdī muižā uzturējās un strādāja Ārlavas muižas dzimtcilvēki, kurus īpašnieks paņēmis līdzi, pārnākot dzīvot uz Vandzeni: frizieris Ernests (30), viņa māceklis Fricis (36), muižas kučieris Pēteris (30), kurpnieks Frīdrihs (28), istabmeitas divas Marijas – 24 un 21 gadus vecas, bērnu meita/kalpone Edde (16), pagraba meita Bille (21), telpu kopēja/meita Līze (34) un veca neprecējusies sieviete Katrīne (73). Vēl uzskaitīti piederīgie muižai, bet aizbēgušie, kurus pēc likuma vajadzēja meklēt: 1780. gadā no Ziemeļu mājām Pāvuls (35) un Gotfrīds (40), no Tuņņu mājām Lipsse (51). 1784. g. no Pūņu mājām Fricis (36), 1783. g. no Bierandiem Juris (45) un Matīss (38), 1787. g. no Vilciņiem Kristjāns (40), 1779. g. no Kalna Ēmužām Gothards (47).

Galvenais secinājums – Vandzenes muižas brīvie cilvēki galvenokārt dzīvoja Dorotejas muižiņā, kur bija arī dzirnavas un krogs, nodarbojās ar amatniecību. Ikdiena viņiem ritēja, saimniekojot līdzās dzimtzemniekiem. Saimniecība bija visai apjomīga.

123 gadus vēlāk Latvijas Republikas iecerētās Agrārās reformas veikšanai uzskaitīja visu muižu ēkas, inventāru. 1920. gada 6. oktobrī Vandzenes muižas nu jau Dārtes pusmuižā aramzeme bija 232 pūrvietas un 18 kapes (ap. 86 ha), pļavas 210 pūrvietas (ap. 78 ha), ēkas, visas lietošanas kārtībā: divas kalpu dzīvojamās ēkas (mūra un koka), divas mūra un viena koka lopu kūtis, zirgu stallis (mūra), divi mūra un viens koka šķūnis, smēde ar dzīvokli (mūra), koka dzīvojamā māja, vecā smēde (mūra), sudmalu ēka ar dzīvokli (mūra), cūku kūts (mūra), lopu kūts ar vāgūzi zem viena jumts (koka). Vērtīgākais nekustamais inventārs bija tvaika katls (8 zirgspēki) un firmas “Marschall & Sohn” kuļmašīna.

<<< Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 2. daļa

Vandzenes Ninīvi un Dārtes ciemu meklējot – 4. daļa >>>

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

1. Ārlavas luter. draudzes grāmatu ierakstu pētījums bija iespējams Kristapa Baņķa apmaksāta pētījuma laikā.
2. Plaši zināms par viņa dēla darbību. Georgs Heinrihs Loskīls (1740 – 1814) ir Baltijas vācu izcelsmes brāļu draudžu darbinieks un literāts, t.sk. latviešu garīgās dzejas autors un hernhūtiešu misijas vēstures Amerikā pētnieks. Loskīls ir dzimis Rindas un Stendes mācītāja (vēlākā Kandavas iecirkņa prāvesta) Georga Heinriha Loskīla ģimenē. Tēvs, būdams brāļu draudžu piekritējs, savam dēlam ataicināja mājskolotāju no Hernhūtes. dēls privāti mācās 1748.-1759. gada jūlijam Rindā pie hernhūtiešu skolotāja Dr. Johana Hifela. 1759. gada vasarā izceļo uz Barbiju, lai turpinātu studijas seminārā.
   Šī ir informācija no literatura.lv, bet tajā daudz pretrunu un jautājumu. Ja teikts, ka dēls mācījās privāti pie hernhūtiešu skolotāja no 1748. līdz 1759. gadam Rindā, tad tas nesaskan ar tēva darba vietu no 1755. gada Ārlavā. Tad varbūt skolotājs bija Ārlavā?
3. Ārlavas luter. draudzes 1755-1833, LVVA, 235.f., 1. apr., 3.l., 18. kadrs
4. Iģenei bijusi piemuiža – Aleksandra muižiņa (Kurländische Gouvernements Zeitung Nr.21, 14.03.1853, S.5).
5. https://visittalsi.com/ko-redzet/dievnami/igenes-evangeliski-luteriska-baznica/
6. 18. kadrs
7. 16. kadrs
8. 1754-1816, LVVA, 235.f., 1. apr., 190.l., 15. kadrs
9. 1711-1833. LVVA, 235.f., 5. apr., 100.l., 82. kadrs, Nr.3.
10. 20. kadrs.
11. Talsi, 31. kadrs
12. Vandzenes privātmuižas iedzīvotāju uzskaite – dvēseļu revīzija 1797. – LVVA, 630.f., 1. apr., 838.l., 75. – 89. kadrs.
13. Dzīves dati – 1777-1851. Johans fon Firkss apprecējās ar Valdgales namam piederīgo Šarloti fon Firksu. Viņiem 1804. gadā piedzima meita Elizabete (1804-1881/1882), kura apprecējās ar Remtes muižas majorātkungu Kārli Otto Johanu Fridrīdrihu fon Medemu (1801-1860). Sliecos domāt, ka K. Tīģeris grāmatā par Remtes vēsturi (1934; 127., 133. lpp.) raksta par Vandzenes Elizabeti: “Elizabetes laikā celta Remtes pagasta skola (1858. gadā saukta „ElisabethSchule”). [..] jādomā, ka Elizabete Medem visvairāk rūpējusies par līdzekļu gādāšanu skolas nama celšanai. [..] Par minētiem akmeņu pieminekļiem stāsta, ka tie pirms kādiem 60 gadiem parkā vēl nebijuši. Tad kādu dienu vecā grāfiene pasaukuši muižas amatnieku Krūmiņu (miris) un kādu vecu vīru Kronberģi un vedusi tos parkā. Visi nogājuši gandrīz pie parka un robežu upīšu satekas. Tad grāfiene pēc kādiem tur papīriem likusi atmērīt dažādos virzienos zināmus tālumus un norādījusi vietas, kur abiem vīriem bijis jārok. Vīri esot atrakuši visus tos akmeņus, kas vēlāk nolikti katrs savā vietā parkā.” Pīrangs raksta, ka Johans fon Firkss minēts kā Maltas bruņinieks, kad 1849. gadā pārdeva Vandzeni Teodoram fon Heikingam.
14. 1778-1845.
15. 1783-1855.
16. 1787-1806.
17. 1789-1849.
18. 1790-1857.
19. 1792-1871.
20. 1794-1856.