Dace Alsberga
ĒVALDS VILSONS – amatnieks, sportists un sabiedriskais darbinieks Talsu novada un Latvijas vēsturē.
Sporta Žurnāls, Nr.11 (14.03.1924)
Pārlapojot starpkaru perioda laikrakstus, pievērš uzmanību interesanta personība – Ēvalds Vilsons, kurš dzimis Strazdes pagastā. Vēloties uzzināt vairāk un meklējot papildu informāciju, veidojās viņa dzīves stāsts – biogrāfisks vēstījums, kam pamatā presē pieejami materiāli. Tas, protams, atspoguļo pozitīvās iezīmes iztrūkstot ziņām par atsevišķiem dzīves periodiem.
Eevalds – vēlāk Ēvalds Friča dēls Vilsons dzimis 1873. gada 30. jūlijā (jaunais stils) Talsu apriņķa Strazdes pagasta Strazdnieku mājās.
Ap 1890. gadu viņš mācījies amatu Talsos pie namdara-galdniekmeistara Friča Kēlerta. (Fr. Kēlerts dzimis Sasmakas Jaunmuižā 1845. gada 24. decembrī, (v. st.), kalpa ģimenē, ienācis Talsos ap 1881. gadu no Garlenes apkārtnes. Kēlerts bijis pieprasīts meistars. Piemēram, 1897. gadā viņš strādājis Liepājā, bet ģimene dzīvojusi Talsos Tukuma, tagad Brīvības ielā 13.)
Namdara profesijas izvēle, iespējams, izdarīta Ēvalda tēvoča Jēkaba, dzimuša Zīlberga, vēlāk Zīberga (Sieberg, 1863–1963), ietekmē. Jēkabs Zībergs bija Ēvalda mātes Trīnes brālis, apguvis namdara-galdnieka profesiju, bet 1888. gadā devies uz Ameriku laimes meklējumos. Viņam tur labi veicies, tāpēc Jēkabs varējis domāt ne tikai par iztikšanu, bet arī sabiedriskām lietām. Vēsturē viņš ienācis kā pirmais, kurš Amerikā latviešus pulcējis biedrībā, veidojis latviešu luterisko draudzi, izdevis un vadījis laikrakstu „Amerikas Vēstnesis” un veicis citas sabiedriskās aktivitātes visā garajā mūžā. Viņa sastādītā un 1895. gadā izdotā Angļu valodas mācība: Pašmācīšanai viegli saprotama un praktiski sastādīta līdz ar vārdnīcu latviešu un angļu valodās no J. Sieberg’a bija nozīmīgs izceļotāju biedrs, jo bija pirmā šāda veida mācību grāmata. Arī talsinieki šo grāmatu aktīvi pirka Johana Konceviča grāmatu veikalā (saukts Jonasa un Ivana) Laidzes ielā 3/5 un vēlāk Mīlenbaha ielas 5. numura namā. Grāmata piedzīvoja 3 izdevumus, tā pierādot lielo pieprasījumu.
Pabeidzot mācekļa gaitas, Ēvalds Vilsons strādājis kā galdnieks dzimtajā Jaunpagastā (tā līdz 1925. gadam sauca tagadējo Virbu pagastu) – vecāki no Strazdes pārcēlušies uz Virbu Alksnājiem (šodien mājas atrodas Abavas pagastā robežnogabalā ar Virbu pagastu). Tur viņš, iespējams, 1894. gada pavasarī arī saticies ar onkuli, jo Jēkabs Zībergs pēc 6 gadu prombūtnes Amerikā atbraucis uz Latviju, lai apņemtu sievu. Vasarsvētkos viņš ciemojies Alksnājos pie radiem. Nav ziņu, ka uz Ameriku dotos jaunais amatnieks Ēvalds.
Pēc dažu gadu darba Ēvalds Vilsons ar iekrāto naudu pārgājis uz Rīgu, ierīkojot savu galdnieku darbnīcu. Neatlaidīgi strādājot un visu nopelnīto ieguldot uzņēmumā, izdevies to strauji paplašināt. Vilsonam 1914. gadā jau bija plaša darbnīca ar modernām koka apstrādes mašīnām Aleksandra ielā (tagad Brīvības) 92 un Ielejas ielā 5. Galdniekmeistara un uzņēmuma darbinieku izstrādājumi bija iecienīti, jo darbu kvalitāte augsta.
1913. gada 2. novembrī „Dzimtenes Vēstnesī” publicēts paziņojums „Balsis no publikas” atsaucoties uz kādā no iepriekšējiem numuriem publicētu paziņojumu: „…ziņojumā par Uljanova slepkavību uzdots par vienu no līdzvainīgiem slepkavībā arī Evards Vilsons no Bruņinieku ielas 51. Lai novērstu tādus pārpratumus, kas jau man radušies, tad ar šo atklāti paziņoju, ka man, galdniekam Evaldam Vilsonam [..] nav ar visu šo slepkavības lietu ne mazākā sakara.” Tas ir stāsts par slepkavību Rīgā, nevis plašāk pazīstamā uzvārda īpašniekiem citā Krievijas guberņā.
Uzņēmumu pilnīgi izputināja 1. pasaules karš. E. Vilsons 1919. gadā atgriezās Rīgā [presē nav norādīts no kurienes] un atjaunoja uzņēmumu. Tomēr tad darba bijis mazāk – uzreiz pēc kara neviens namus necēla. Būvgaldnieks Vilsons sāka izgatavot arī mēbeles. No 1923. gada viņa darbnīca atradās Marijas ielā 13 – pazīstamā un izdevīgā vietā Berga bazāra teritorijā – un aizņēma divus stāvus. Šajā namā Vilsons arī dzīvoja.
Ievērojams viņa firmas darbs bija Saeimas sēžu zāles ozolkoka sienu panelis (apšuvums) un zāles iekšējas iekārtas galdnieku darbi telpu pārbūves laikā pēc 1921. gadā ļaunprātīgi izraisītā ugunsgrēka, kas pilnībā iznīcināja iekštelpas, tai skaitā sēžu zāli. Sagruvušo ēkas daļu un sēžu zāli atjaunoja pēc arhitekta Eižena Laubes projekta, telpas piemērojot Latvijas Republikas parlamenta vajadzībām. (Saeimas ēka celta pēc vācbaltu arhitekta Augusta Roberta Pflūga un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta laikā no 1863. gada līdz 1867. gadam Vidzemes bruņniecībai.)
Arī Jelgavas pils pārbūve bija firmas meistaru veikums. Firmā strādāja ap 30 strādnieku.
Rīgā 1931. gadā notika 1. Latvijas ražojumu izstāde, kur godalgoti Vilsona firmas galdniecības izstrādājumi. Vilsona galdniecībā pielietoti modernās tehnikas jauninājumi, sasniedzot ievērojamu izstrādājumu augstvērtību, par ko firma ieguvusi pelnītu pasūtītāju uzmanību.
Laikrakstu ziņa1936. gadā:
„Uzpoš Doma baznīcu.
Atjaunotā valstī vecās, sirmās un vēsturiskās Doma baznīcas tagadējā latviskā pārvalde ir nākusi pie noteikta slēdziena, ka baznīcai, bet it īpaši tornim, kas ilgus gadus ir bijis pilsētas baložu „patversme”, ir atjaunojama spodrība. Lai to veiktu, izved trūkstošo un laika zoba sagrauto koka daļu atjaunošanu. Visi darbi, kā logi un durvis, pagatavoti no ozola koka, pēc prof. arch. Dr. P. Kundziņa projekta un zīmējumiem. Darbu pagatavošanu un iestrādāšanu izpilda Ev. Vilsona galdniecība.”
Kā jau saimnieciskās darbības veicējam, neiztikt arī bez problēmām – 1934. gada februārī par kāda parāda 1800 latu apmērā nenomaksāšanu, tiesu izpildītājs J. Kazubierns Rīgas apgabaltiesas uzdevumā organizējis Ē. Vilsona kustamās mantas – dažādu koka darbu mašīnu – pārdošanu. Izsole tomēr nav notikusi, jo parāds samaksāts.
1935. gada notikums:
„Prāva par nelietīgu ģenerālpilnvaras izmantošanu.
Rūpniekam E. Vilsonam pret vekseļiem palicis parādā M. Lapidus 7000 ls. Vilsons izdevis Jānim Krieviņam ģenerālpilnvaru un vekseļus, šīs summas piedzīšanai. Pēc kāda laika Krieviņš ziņojis Vilsonam, ka parādu nevarot piedzīt. Vēlāk tomēr izrādījies, ka Lapidus ar Krieviņu izlīdzis.
Apsūdzētais Krieviņš tiesā paskaidro, ka viņš nekā slikta neesot izdarījis. Izlīgšana notikusi ar Vilsona piekrišanu. Cietušais Vilsons, turpretim, stāsta, ka izlīgumam neesot devis piekrišanas.
Prokurora biedrs Bulāns aizrāda, ka apsūdzētais bijis tautas Labklājības ministrijas ierēdnis un atlaists no dienesta par valsts naudas piesavināšanos. Valkas 2 . iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis pret Krieviņu ievadījis izmeklēšanu par 5600 ls valsts naudas piesavināšanos. Viņš atstāts brīvībā pret 5000 Ls lielu drošību . Tiesa Krieviņu attaisnoja.”
Veiksmīgā uzņēmējdarbība ļāva Ēvaldam Vilsonam brīvajā laikā nodarboties ar sportu, sasniegt labus rezultātus un būt sabiedriski aktīvam latvietim. Riteņbraukšana – arī ar to meistars kļuva plaši pazīstams jau jaunībā – gan šosejas, gan velotrekā. Tāpēc Latvijas starpkaru prese par viņa darbību (Ne bez viņa paša reklāmas palīdzības!) sniedza aprakstus gan dzīves, gan darba jubilejās.
Ieskatam mazliet par šī sporta veida vēsture. Rīgā 19. gadsimta beigās darbojās pāris desmiti sporta pulciņu, kur ieinteresēti jaunieši nodarbojās arī ar riteņbraukšanu. Rūpnieki, fabrikanti, namsaimnieki un tirgotāji nodibināja „Pirmo Rīgas velosipēdistu biedrību”, savukārt „Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība” galvenokārt pulcēja latviešu jauniešus.
„1907. gadā radās ideja dibināt biedrību, kurā varētu vienoties latviešu vidusšķira, jo pastāvošās Āgenskalna un Rīgas riteņbraucēju biedrības bija stipri vāciskas. Kā pirmie celmlauži, kuri ķērās pie šīs idejas izvešanas, bija Kārlis Vītols, Kārlis Švembergs, Mārtiņš Galviņš, Akmens, Rāmnieks un citi. Pēdējais arī bija jaundibinātās biedrības priekšnieks. Jaunā biedrība saucās – Riteņbraucēju biedrība „Marss”. [..]Akūtākais jautājums bija kā tikt pie sava īpašuma. Pateicoties valdes neizsīkstošai enerģijai, tādu izdodās drīz iegūt. 1908. gādā biedrība iegūst nekustāmu īpašumu Vidzemes šos. 24 (tagad Brīvības ielā 207), uz kuru tiek uzbūvētas nepieciešamās biedrības ēkas un riteņbraukšanas velodroms — treks. Biedrības darbība iet plašumā. Pienāk klāt daudz jaunu sportistu, kā arī daudzi pārnāk no vecām biedrībām, kurām nav tādu labierīcību kā „Marsam”. Galīgā veidā treks nāca gatavs 1909. g. Te saplūda kopā visi tā laika riteņbraukšanas „matadori”, kā J. Polis, A. Polis, Trautmans un arī tagadējais biedrības priekšnieks Vilsons. Toreiz uzrādītie rezultāti vēl tagad nav pārspēti. Tā 30 verstu (apm. 32,5 km) braucienā Vilsons veicis šo ceļa garumu 58,2 min. ar 38,4 mārc. smagu riteni un sliktā ceļā.
Kara laikā treks tiek nopostīts. Pēc kara, 1919./20. gadā biedrības darbību atjauno un uzbūvē otro treku. Drīzi vien izrādās, ka treks neatbilst visām mūslaiku techniskām prasībām un tāpēc biedrība 1924. gadā ķeras pie trešā, tagadējā, treka būves. Tagadējais treks atbilst visām jaunlaiku prasībām un izmaksā apm. 20 tūkstoši latu.
[..] Biedrības vadība jau no 1923. gada atrodas Vilsona rokās, kurš jau arī pirms tam ar maziem pārtraukumiem ir darbojies valdē. Vilsonam piekrīt lielais nopelns pie biedrības izveidošanas.” – tā raksta 1932. gada 1. jūnijā laikraksts „Sports”, atskatoties uz „Marsa” 25 gadu darba jubileju.
[..]„Marss” sevī apvieno 400 biedrus. Ap 60 aktīvu sportistu jem dalību dažādos sporta veidos, no kuriem daudzi iejem redzamas vietas Latvijas sporta laukā.”
Visi būvdarbi gan iesākumā, gan pēc 1. pasaules kara veikti ar pašu amatnieku rokām un līdzekļiem. Par riteņbraukšanas lielo popularitāti liecina tas, ka līdz 1914. gadam Rīgā bija uzbūvēti četri velotreki.
„Marss” kļuva par otro lielāko un ietekmīgāko latviešu sporta organizāciju, vēlāk biedrībāriteņbraukšana nebija vienīgais sporta veids – sacentās arī spēkavīri, vieglatlēti, bumbotāji, ziemā darbojās slidotava.
E. Vilsons iestājās biedrībā 1908. gadā, aktīvi sportoja, no 1923. gada bija biedrības priekšsēdētājs. Viņam piešķīra arī Goda biedra nosaukumu. Šo posteni viņš ieņēma apmēram 10 gadus. Viņa vadības laikā izveidoja un 1926. gada maijā atklāja jauno treku, remontdarbi tur notika arī 1937. gadā. (Pēc 2. pasaules kara „Marsa” sporta biedrību pārdēvēja „Daugavas” vārdā, bet treks turpināja darboties līdz 1985. gadam.)
Meistars nodibināja un pasniedza savas balvas riteņbraukšanā un šaušanā.
Presē lasāms, ka ar riteņbraukšanu saistīts arī Jēkabs Augusts Viļumsons-Vilsons (1913–2007) – piedalījies 1936. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Berlīnē, vairākkārtējs Latvijas meistars un rekordists. Viņš šo sporta veidu veicinājis arī 2. pasaules kara laikā un Latvijas padomju periodā. Ēvalds un Jēkabs, ļoti iespējams, bijuši radinieki – par to liecina uzvārdi un arī tas, ka Jēkabs 1930. gadu sākumā, 16 gadu vecumā ienākot no Vecmoku pagasta Rīgā, dzīvojis pie meistara vairāk kā četrus gadus. Jaunieša patiku pret riteņbraukšanu noteikti ietekmēja Ē. Vilsona darbošanās sporta dzīves organizēšanā un arī personīgais piemērs. Tātad Ēvalds Vilsons „pielicis” roku Olimpisko spēļu dalībnieka audzināšanā. Radniecības pakāpes izpēte jau būtu cits stāsts.
Meistars neaizmirsa arī savu dzimto pusi.
Pirmā Jaunpagasta un Virbu pagastiem kopīgā speciāli skolai 1883. gadā celtā ēka atradās ceļmalā no Jaunpagasta uz Lielvirbiem aiz Rugājiem. Tur izvietojās arī pagastmāja. Virbu jaunpārbūvēto 6 klašu pamatskolu 1937. gada augusta pēdējā svētdienā iesvētīja Sabiles mācītājs K. Zariņš, svētku runu teica Ventspils-Talsu apriņķa tautskolu inspektors Ansabergs. Skolas pārzinis Žanis Lasmanis saņēma skolas atslēgas. Daudzo sveicēju sarakstā, gan telegrāfiski, ir arī Ē. Vilsons. Iespējams, viņš piedalījies remontdarbos ar ziedojumiem. Pēc gada, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma rosināts, viņš dāvināja Virbu skolai 1 galdu un 4 krēslus par 86 latiem.
Par 1940./41. gada notikumiem vēsta šāda laikraksta ziņa:
„GALDNIECĪJBAS UZŅĒMUMI SAVSTARPĒJA SACENSĪBĀ.
Būvju un mēbeļu galdniecības nozares 10 prāvākie nacionalizētie uzņēmumi, kas katrs atsevišķi jau agrāk ieslēgušies sociālistiskajā sacensībā, kopīgā pārstāvju apspriedē vienojušies par principiem, uz, kādiem varētu bez tam noslēgt vēl arī savstarpējas sacensības līgumus. Par pamatu vērtējumam nolēma ņemt Arodbiedrību savienības publicētos norādījumus… savstarpējā sacensības līgumā sacensības komisiju pilnvarotajiem pārstāvjiem dotas tiesības izdarīt otrā līguma slēdzēja uzņēmumā iepriekš nepieteiktas pārbaudes, kurās varēs konstatēt arī darba kvalitāti, kārtību un tīrību uzņēmumā, .. divdurvju drēbju skapju izgatavošanā – produkcijas daudzumā, labumā un atsevišķa skapja pašizmaksas samazināšanā. …savā starpā noslēguši – „K. Pagasts”, „P. Antons”, „M Robiņš”, „J. Miķelsons un biedri”, „E. Vilsons”, „A. Jansons”, „E. Dimitris” un „J. Birkenfelds”, pie kam daži no uzņēmumiem stājušies savstarpējā sacensībā ar vairākiem no pārējiem uzņēmumiem.”
Ēvalds Vilsons 1941. gada sākumā dzīvoja Virbu pagasta Alksnājos, bet augustā pēc padomju perioda beigām atkal atgriezās Rīgā, jo 2. pasaules kara laikā notika reprivatizācija un firma turpināja darboties īpašnieka vadībā.
Ēvalds Vilsons neizveidoja ģimeni, bet 65 gadu vecumā adoptēja audžudēlu – patiesībā savu dēlu Aivaru Edgaru, meitu Ritmu un dēlu Alfrēdu. Mājas saimniecību vadīja Ēvalda māsa Emma.
Enciklopēdijā „Latvijas pagasti” kā Ē. Vilsona miršanas gads norādīts 1956., bet precīzs pazīstamā uzņēmēja un sportista Aizsaulē aiziešanas datums ir 1957. gada 30. jūlijs. Viņš apbedīts Virbu pagasta Kārones kapsētā. Ēvalda Vilsona dēls Alfrēds dzīvo Lībagu pagastā, mazbērni – Modris Stendē, Mārtiņš Rīgā. Meita ir sabilniece. Dzimtas sēta Alksnāji (saukti arī Alkšņi) pamazām atjaunojas.
Ēvalda Vilsona dzīvesstāsts apliecina 20. gadsimta sākuma Latvijas vēstures gaitu, ziņas par latviešu amatnieku iešanu uz Rīgu, atzīstamajām amata prasmēm, uzņēmēju spējām. Veiksmīgā darbība ļāvusi veidot latvisku sabiedrisko dzīvi ne tikai Latvijā, bet arī tālajā Amerikas kontinentā un citur plašajā pasaulē, kur nonākuši gan Talsu, gan citu Latvijas novadu darbīgie ļaudis.
P. S.
Uzvārds bieži lietots kā Viļumsons, arī abi vienlaicīgi vai iekavās. Pat Ēvalda brāļa Kārļa dzimšanas reģistrā 1875. gadā tēva uzvārds rakstīts – Willumsohn.
Skatīt Antras Grūbes sagatavoto pētījumu par Ēvalda Vilsona dzimtu.
Izmantotie avoti:
LVVA, 235.f., 6.apr., 983.l, 315.lpp., 2706.f., 1.apr., 240.l., 1260.lp.
Osvalds Akmentiņš. Lielais kurzemnieks Amerikā. Gaujas apgāds, 1984. 303 lpp. [grāmatā neprecizitātes vietvārdu rakstībā, arī faktu kļūdas]
Latvijas pagasti. Enciklopēdija. 2. daļa, A/S Preses nams, Rīga, 2002.– 440.lpp.
Talsu Balss, 1937. gada 3. septembris.
Pēdējā Brīdī, 1931. gada 18. decembris.
Sporta Pasaule, 1933. gada 31. jūlijs.
Valdības Vēstnesis, 1934. gada 10. februāris, 12. februāris, 1935. gada 22. marts.
Rīts, 1935. gada 22. marts, 1938. gada 16. augusts.
Jaunākās Ziņas, 1936.gada 6. jūnijs.
Darbs, 1940. gada 17. oktobris.
Latvis, 1925. gada 17. oktobris, 1926. gada 29. maijs.
Tēvija, 1943. gada 13. augusts.
Stadions, 1932. gada 29. septembris, 1933. gada 23. oktobris.
Pēteris Strods. Riteņbraukšana. R: Latvijas Valsts izdevniecība, 1952.– 5.-11.lpp.
Virbu pagasts./ /sastād. Elga Millere un Inta Eikina. [bez izdošanas gada], -44.lpp.
Gunārs Kušķis, Pēteris Korsaks. Pieminekļi mīlestībai, uzvarām, zaudējumiem. Rīga, Madris, 2004. – 70.lpp.
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!