1. NAIDA VĒJI
Mūsu mazā pilsēta ir apmetne kalnu grēdā, kura veido ūdensšķirtni. Vieni strauti un upes tek uz LIELO JŪRU, – Māmuļa Baltā! – Bet citi ūdeņi steidz uz MAZO JŪRU, ko dēvē arī par RĪGAS JŪRAS LĪCI. Dažiem ūdeņiem jāveic ceļš vai simts kilometru tālu. Citi – drīzāk nonāk pie sava ceļamērķa, lai pēc tam, SAULES siltajos staros virmodami, celtos pretī DEBESU ZILGMEI!
Tad tie ūdeņi – kā balti vai pelēki mākoņi – atgriežas savos kalnos, lai sāktu atkal ceļu no jauna. Tikai šoreiz – varbūt – uz citu JŪRU. Lieti, krusa un sniegputeņi… Un tā bez gala.
Mūsu tautu šai PUSSALĀ sastāda divas ciltis, kuras tagad lieto vienu – latvju – valodu, tikai vietvārdi ir ļoti seni, dažkārt – atnesti no Baltijas jūras citiem krastiem. – Kari un sērgas ir postījusi šo zemi un tautu, kalnus, mežus un ezerus, atstājot aiz sevis kapus un pēdas akmeņos un teiksmas par sliktiem un labākiem dēkaiņiem no svešām zemēm un aizjūrām.
Kad lieli vēji pūš no RIETIEM, tie izgāž daudzas simtgadu priedes un egles, kuras lēni ataug. Bet pērkona zibens liesmas nes visi vēji… Es – Ilgonis no Senpils, nelielas novada pilsētas, kura uzcelta daudzos gadsimteņos divi krastos, pie zaļganiem, lēni plūstošiem ūdeņiem dziļā lejā. Esmu latvju pamatskolas otro klasi pabeigušais puisēns, kurš mierīgi nakti guļ savā gultā, lai gan zin. ka iepriekšējā vakarā pilsētas tirgus laukumā bij sapulcētas visas apkārtnes kravas automašīnas, bet to privātajiem šoferiem bijis pavēlēts – citā valodā, lai nakti pārguļ turpat kabīnēs.
Un tad mani modina māte un, lai gan mans jauniedāvinātais rokas pulkstenis, kuru pirms dažiem mēnešiem saņēmu no vecākiem savā vienpadsmit gadu dzimšanas dienā, rāda tikai ap pieciem no rīta, vēlē tūlīt celties augšā. Viņa paskaidro: – Celies! Mums jābrauc uz Igauniju. – Nu, ko! Māte zin labāki.
Iepriekšējo reizi mēs bijām izbraukumā uz Siguldu pie Gaujas, redzējām jauno tiltu, pilsdrupas, aizgājām līdz Gūtmaņa alai, ēdām Rakstnieku namā, uz terases. skatījām Kronvalda Ata pieminekli. Viņš bij attēlots ar paceltu roku, runājot Pirmajos latviešu dziesmu svētkos, viņš teica tad vārdu: LATVIJA.
Bet nu bij’ 1941. gada 14. jūnijs.
Arī tēvs ir uzcēlies, bet vēl tērpies tikai zaļi-pelēki svītrotajā peldmētelī. Viņam visur līdzi staigā svešā valodā runājoši vīri. Viens no tiem nav no tālienes, bet ne mūsu tautības.
Svešie liek izkravāt visus nažus, dakšiņas, karotes no bufetes ēdamistabā, Stingri pieprasīja mātei zupas smeļamo karoti, kas paslēpusies kaut kur dziļāki. Sakrauj sudrabu kastītēs vai vesela metra augstumā – un aiznes – uz tām istabām mūsu mājā, kur kopš pērnā rudens dzīvo bezmaksas īrnieki – iesākumā ar, – tagad bez ģimenēm. – Sirotāji! – Viņi iekasē ceļanaudu… Igaunija, šķiet, ir ļoti tālu!
Arī mēs ģērbjamies un kravājam ceļasomas. Mums neļauj ņemt līdzi bagāžu vairāk par 100 kilogramiem “uz ģimeni”. Kas būs vairāk – Silapriedes stacijā nosvērs un – izmetīs ārā. – Nav skopi ļaudis!
Ņemam līdzi kantaino grozu ar priekškaramo atslēgu, saiņus ar gultas veļu, koferus, mazākas somas ar pārtiku. Kad vēlāk ceļa viņā galā pārbaudījām līdzi paņemto, tad izrādījās, ka paņemts šis tas nevajadzīgais, bet trūkst paša nepieciešamā, daudz kā… Nav neviena no virtuves traukiem, bet ir vecās tērauda dakšiņas, dažādas karotes, galda naži.
Mans tēvs savu veļu ieliek dzeltenajā portfelī – atsevišķi. Tā pavēl sirotāji. Tiek aizmirsta mana ziemas cepure un citas siltās drēbes, lai gan ceļojums izrādījās ilgstošs. – Tad mūs sasēdina smagajā automašīnā. Un mēs, atskatīdamies uz neseno dzīves vietu, braucam cauri pilsētai. Pa ceļam mašīna apstājās un ievieto vēl dažas ģimenes. Tur ir latviešu pusmūža pāris. Un ebreju tirgotāju ģimene trijatā. – Izbrauc no pilsētas. Jāņuzālēs skandē sienāži. Augstu paceļas spāres. Viss vēstī siltu laiku. – Taču šai rītā pasaule izskatās citādi, nekā visu iepriekšējo gadu, tagad vairs neatbruņojās. – Mašīnas kravas kastes pakaļējā stūrī sēdēja krievu zaldāts – bojecs – ar šautenes stobru, pavērstu pret citiem pasažieriem. Viņš bij’ gatavs šaut uz katru, kurš iedomātos lekt pār bortu. – Pasažieros ir ne tikai mūsu ģimene: tēvs – pelēkā vasaras mētelī un platmalē, māte – zilā franču parauga kostīmjakā, uz viņas plānā lakatiņa atveidotas koši krāsainās rudens lapas. Un es – brūnpelēkā vasaras mētelī un gaišbrūnā velvetona žokejcepurē. – Brauca arī kopā ar kundzi Latvijas armijas virsnieks – privātajās drēbēs – no bijušā Otrā Ventspils pulka, kuru pārvietoja uz mūsu novadu no Liepājas, kad abās lielajās ostās iekārtojās kaimiņzemes jūrnieki, vēlāk piesavinot arī Latvijas jūras kuģus – tirdzniecības un pasažieru, arī karakuģus un divas zemūdenes. – Tirgotāju ebreju ģimenē bij’ meitenīte – ap desmit vai vienpadsmit gadu veca, ar franču vārdu – Tereze. – Cilvēki sēdēja uz saviem saiņiem. – Pa ceļu gar kapiem brauca šī kravas automašīna – atņemta kādam pilsētas latvietim. – Saule jau pakāpusies Mūžīgajās Zilajās Debesīs – tā šo dabas parādību nosauc Baikāla krastu cilvēki – un sāk iesildīt Kursas kalnus. Ap senāko brokastlaiku rēgainā kravas automašīna piebrauca pie dzelzceļa stacijas… Silapriede.
2. PIRMĀS DIENAS PREČU VAGONĀ
Uz blakus sliedēm stāvēja preču vilciena sastāvs ar vagoniem pāri par divdesmit, bet bez lokomotīves. – Uz tādiem slēgtiem kravas vagoniem cara laikos ir bijis rakstīts: «četrdesmit cilvēkiem – vai astoņiem zirgiem».
Mazie lodziņi bij’ aizrestoti, bet durvis atbīdītas līdz galam vaļā. Pie vagoniem rosījās bruņoti zaldāti. Mēs bijām atbraukuši gandrīz pirmie visā vilcienā un «savā vagonā» – vienā no vidējiem sastāvā – bijām paši pirmie. Vagona abos galos – ierīkotas «lāvas», tas ir, plaukti no neēvelētām plankām – divos stāvos. Mēs ar manu māti novietojamies uz augšējā plaukta pie lodziņa stacijas virzienā. Arī citi no tā paša automašīnas veduma uzkāpa mums blakus «otrajā stāvā».
Vīriešus iesēdināja vienā, atsevišķā vagonā RĪTU pusē – ar maz izņēmumiem. jo dažu ģimeņu tēviem atļāva palikt pie savējiem. Tomēr tā – pārsvarā – atšķiršana nebij nekāda «pieklājība». Lielāko daļu pārvietoto vīriešu — apmēram deviņdesmit procentus – nonāvēja ar smagu darbu, badu, infekcijas, nomainītā klimata un pārējo nederīgo apstākļu sagādātajām kaitēm un slimībām. Pat apģērbu taču neļāva ņemt līdz, sevišķi – vajadzīgo. Vīru un tēvu iznīcināšanas vieta no Maskavas «troikām» bij izvēlēta šaipus Urālu kalniem, bijušajās Permas un Vjatkas guberņās – tagadējos Molotovas un Kirovas apgabalos – mūsu tēviem «Vjatlagā», kam nosaukums dots no Vjatkas upes – Kāmas pietekas. Šī Kāma – kopā ar Urālu upi Čusovaju un līdzenuma upi Volgu – veido vienu ūdeņu sistēmu, kura izbeidzas dienvidos ar sāļo Kaspiju. – Dīvaini, ka mans tēvs Čusovajas upi bij skatījis jau Pirmā Pasaules kara laikā, toreiz būdams no Rīgas evakuētās vagonu fabrikas kvalificiēts strādnieks – metālfrēzētājs. Vēsture atkārtojās! – Mūsu lielais aizslēdzamais grozs palika apakšstāvā – starp lāvām – mūsu pusē. – Vagona dienvidmalā bij nolikts cinkots netīrumu spainis. Turpat blakus – no dēļiem sanaglota «sile» veda lejup, uz «ārpasauli» – tātad šķidrajiem atkritumiem, netīrajiem ūdeņiem. Tikai vagonā nevarēja atrast kādu ūdens ņemšanas vietu – krānu vai sifonu. Kursas lauku sētās – laidaros – bij redzētas pat govslopiem automātiskās dzirdināšanas ierīces, bet «vissavienības» – lielais kaimiņš «ceļotājam darbaspēkam» nebij sāgādājis pat pietiekami daudz tīra ūdens. – Es apsēdos augšstāvā pie lodziņa un sāku vērot stacijas apkārtni. Mašīnas brauca visu dienu, cilvēkus veda un veda. Vislielākais pārsteigums nāca tā ap desmitiem rītā. No kādas automašīnas kulbas blakus stacijas atejai izkāpa… pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs Lubāns, izkāpa smaidošs, atvests kopā ar ģimeni – sievu, skolotāju, un divām meitām. Viņi brauks kopā ar «tautu». – Pateiksim iepriekš: no šīs ģimenes atpakaļ pārbrauca tikai vecākā meita Vēra, pārējie visi gāja bojā. Vēra esot mirusi šai nelielajā zemē, nevis «plašajā», kā citi no ģimenes.
Pēc mums, pirmajiem pasažieriem, vagonā iekāpa trīs paaudzes no kāda mana tēva studiju kolēģa brāļa ģimenes: vecais Birztalu saimnieks ar sievu, jaunā saimnieka sieva ar māti – šī vecā sieviete bij paņemta no citām mājām – Viesītēm, jaunās saimnieces divi bērni; kopā seši cilvēki. Visi viņi bij no viena pagasta. Mana tēva kolēģis dzīvoja Rīgā, par viņa un tā ģimenes likteni neko vairs neuzzinājām. No šīs zemnieku ģimenes dzimtenē pārbrauca tikai viens cilvēks – jaunā saimniece, jau kā paveca sieviete. Tad atveda Senpils priestera un – ikdienā – slimo kases darbinieka Grota dzīvesbiedreni Martu Jākovļevnu. Tas varēja nozīmēt, ka no vissavienības skolas bij atdalīta ir baznīca, ir tautas labklājība! Grota kundze – korpulenta, vecāka dāma, viņas divas meitas bij precējušās, dzīvoja atsevišķi un netika izvestas ar ģimenēm, – ar savu bagāžu palieliem koferiem – ierīkojās uz apakšējās «lāvas». – Vēl «mūsu vagonā» nokļuva pazīstama avīžnieka Līva jauniņā sieva ar meitenīti uz rokām. Viņa iekārtojās augšstāvā, bīdāmo durvju pretējā pusē. Un drīzi vien, aizslēpusies kaktiņā, sāka barot savu mazo. – Vēlāk atveda lielu ģimeni – grūtnieci ar pieciem bērniem: četrām meitām un dēlu. Vecākajai meitai bij vienpadsmit gadu, jaunākajai – divi gadi. Zēnam – gadi septiņi. Tātad — atkal seši cilvēki. – Izvešanas plāns pildījās veiksmīgi. – Viņi apmetās apakšstāvā – arī pretējā pusē no mums. Kā vēlāk uzzinājām, tad šī dzimta bij no kāda lielāka zvejniekciema Kurzemes jūrmalā. Vīrs bijis drēbnieks, sastāvējis arī aizsargu organizācijā, tā ka tai apkārtnē – kā noskaidrojās pēc gadiem – darbojušās kādas lielvalsts uzticības personas. – Šīs ģimenes bagāža bij maisi ar diviem tēva šūdinātiem kažokiem, veļu, segām, palagiem un … vilnas dziju, kura vēlāk ļoti noderēja tobrīd nezināmajā nākotnē un tālumā, – visai ģimenei uzadīja zeķes. – Pēc tam atveda no Senpils mācītu vecmāti-akušeri Krastu ar viņas gadus piecus veco meitenīti Agritu. – Arī šī ģimene bij sodāma, jo vīrs bijis kantora darbinieks un – brīvprātīgi – aizsargs. – Bet – no cita viedokļa: grūtniece un akušere – vienā vagonā… Tā izpaudās «tautu tēva» un viņa izpalīgu neiedomājami lielā gādība par cilvēku sugas nākamību, pie reizes pāraudzinot pilsoniskās tautas par visas zemes proletāriešiem. – Lai tik strādā! – Lētais darbaspēks… – Bez tam «mūsu vagonā» iekļuva kāda zemnieka sieva Pētersone, kura nemaz neprata krieviski, ar tumšmatainu meitu – arī – ap vienpadsmit gadu vecumā. – Viņām bij līdzi daži saiņi, viņas novietojās līdzās daudzbērnu ģimenei. Šķiet, ka viņi bij jau agrāk pazīstami. – Tad vēl šai vagonā iekļuva jaunā kārtībnieka Liedaga sieva – arī tagad vientuļa sieviete, kā virsnieka kundze un priestera dzīvesbiedre. Liedaga sagaidīja bērniņu Sibīrijas sādžā, pirmajā ziemā. – Bez tam vagonā nokļuva vecā kārtībnieka Leimaņa sieva ar dēlu, lielāku par mani. Viņam uz rokas bij zināmais sudraba gredzens ar uzrakstu: – Memento mori! – Dzimtenē viņš nepārbrauca, nomira Sibīrijā… Cilvēkus veda un veda. Šai vagonā 32 cilvēku. Vīriešu vagonos – četrdesmit, jo tur gandrīz bez bagāžas.
(Fragments no grāmatiņas “Taigas likums”, 1995)
Turpinājums sekos…
Informācijai:
https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-j%C5%ABnija-deport%C4%81cija-Latvij%C4%81
Deportēto karte: