Marts, piemiņa, atgādinājums…
16. marts pie Brīvības pieminekļa, Lestenes Brāļu kapos, pie Krokodila Dundagā vai Piemiņas akmens Talsu Jaunajos kapos un citviet. Kopā ar likteņbiedriem, ar dvēseļu radiniekiem nākamajās paaudzēs. Arī vientulībā, — dziļās domās un atmiņās mājās pie aizdegtas sveces vai tāpat. Jo vienkārši nav latviešiem tādas dzimtas, ko nebūtu skāris Otrais pasaules karš, kura sekas ir atstājušas smagas likteņzīmes bērnu bērnos. Jā, kā būtu, ja nebūtu…
Pārdomas rosinoša grāmata
Tikko esmu pabeigusi Imanta Tamsona grāmatu «Sargā savu tēvu zemi». To jau nevar tā vienkārši izlasīt, — šķirstu atpakaļ un pārlasu vēl. Talsu ģimnāzijai piederīgo vīru kara gaitas Latviešu leģionā, publikācijas no «Talsu Vārda» par brīvprātīgo pieteikšanos un ziņas no frontes, stāsti par mūspuses Lāčplēšiem, kuriem liktenis bija lēmis būt gan pie Latvijas brīvvalsts šūpuļa, gan tās kapa. Grāmatā ir tik blīva informācija, ka, vienkārši izlasot, to aptvert nevar. Tik daudz pazīstamu uzvārdu un mājvārdu un kādreiz varbūt citā interpretācijā dzirdētu notikumu, ar ko man saistās arī kādas gluži personiskas atmiņas.
Marija Dozberga sniegusi savu liecību par Jāņa Īvana un viņa ģimenes izvešanu 1941. gada 14. jūnijā. Padomjlaikos viņš gan arī mūsu avīzes lapās skopi tika pieminēts kā pirmais izpildkomitejas priekšsēdētājs Talsos, bet plašākas informācijas nebija. Nu, kā tad varēja būt, ja šis vīrs nebija pildījis amata pienākumu un nebija parakstījis izsūtāmo sarakstu, savu nostāju pamatodams ar to, ka «neviens latvietis nav tā nogrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes». Izsūtīja Jāni Īvanu pašu, «par izpildkomitejas varas graušanu», uz neatgriešanos. Marija Dozberga (Pīlāga) toreiz bijusi sekretāre šajā iestādē un izvešanas rītā, pēc sava priekšnieka lūguma, gādājusi koferus, kur ģimenei smagajā ceļā paņemt ko līdzi. Mani ar šo brīnišķīgo kundzi deviņdesmito gadu sākumā Aspazijas ielā saveda kopā viņas jaunības draugs Kanādas «Laika» galvenais redaktors Rūdolfs Norītis, kurš 1938. gadā Talsos atstrādājis savu dārzkopja praksi. Tas bija neaizmirstams notikums manās žurnālistes gaitās.
Friča Bērtulsona ģimenes aizvešanu no Laucienes pagasta «Rijniekiem» esmu aprakstījusi kādā «Talsu Vēstu» 14. jūnija piemiņas numurā. Sirdi plosošos pārdzīvojumus man stāstīja Bērtulsonu toreiz jau sirmie bērni Rasma, Aina un Viesturs. Abas māsas nu jau aizsaulē. Par sestdienas viesi avīzē reiz tiku aicinājusi arī Friča Bērtulsona mazdēlu Aldi Orniņu, toreiz Kuldīgas pilsētas galveno arhitektu. Un cik reižu nav būts piemiņas pasākumos pie Laucienes Lāčplēšu pieminekļa Talsu—Jūrmalas šosejas malā, kur turpat netālu jau arī «Rijnieki» — mājvieta dzimtas turpinājumam. Bet Imanta Tamsona grāmatā tagad uzzinu, ka Fricis Bērtulsons pratināšanā Vjatlaga katorgā uz jautājumu, par ko viņš apbalvots ar Lāčplēša ordeni, atbildējis: «Lāčplēša Kara ordeni saņēmu par drosmīgu cīņu pret boļševikiem. Biju bataljona komandieris, un kādā veiksmīgā operācijā saņēmām gūstā sarkanarmiešu pulka štābu ar visiem dokumentiem un daudz munīcijas.»
Jau 1940. gada 28. augustā čeka tika arestējusi Laucienes pagasta «Bētiņu» saimnieku, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Frici Hermansonu. Pulkvežleitnants, Talsu apriņķa valdes priekšsēdētāja biedrs, skolu valdes priekšsēdētājs… Viņš, čekas spīdzināšanu izmocīts, nošauts Baltezerā 1941. gada jūnija beigās un dus kopējā Brāļu kapā. Dundagas pagasta «Plintiņi» ir Friča Hermansona dzimtās mājas. Viņa brāļameitas Maijas Avotiņas (Hermansones) atmiņu stāsti par savas dzimtas likteņgriežiem «Talsu Vēstīs» tikuši publicēti vairākkārt. Nu jau arī Maija aizsaulē, bet «Plintiņi», paldies Dievam, ir savējo īpašums. Ar Maijas māsu Ilzi aizvien tiekamies Dinsberga skolai piederīgo salidojumos.
Leģions bija likumsakarība
Imanta Tamsona grāmatas lappusēs par 1940.—1941. gadu bieži tiek pieminēts Talsos no Maskavas izsūtītā čekista Smirnova vārds. Fricis Hermansons, kuru čeka arestēja jau 1940. gada augustā, bija viņa pirmais upuris mūspusē. Līdz nāvei nomocīts, čekas pagrabā Lielajā ielā 31, nobendēts un slepeni ceļmalā aprakts (krieviem atkāpjoties, pārapbedīts Sukturu kapos) Dundagas pagasta policijas iecirkņa priekšnieks Vilis Puriņš. Arī Lapševsku dzimtas traģiskajam liktenim un daudzu jo daudzu citu mūspuses ļaužu iznīcībai un postam savu asiņaino spiedogu licis tas pats Smirnovs.
«Sargā savu tēvu zemi» ir grāmata ne vien leģionāru piemiņai, bet arī īsais kurss brīvprātīgo formējumu tapšanas pirmvēsturē, koncentrēts apkopojums par Baigo gadu Talsos un apriņķī. Kritiku neiztur pašas ausīm kādreiz dzirdētā un lasītā padomju ideologu taisnošanās, ka aresti un izvešanas notikuši tālab, lai kara gadījumā nebūtu, kas šauj no aizmugures. Bet sievietes? Bērni! Viena gada šausmu pietika, lai karš nāktu bezmaz kā atpestīšana. Un, kad 1942. gada 19. februārī «Talsu Vārdā» publicēts uzsaukums stāties brīvprātīgajos, atsaucība bijusi liela, un jau pēc mēneša, 19. marta numurā rakstīts, ka karā devies jau pirmais Talsu brīvprātīgo tūkstotis.
Man 19. marta datums ir zīmīgs kā pirms gadiem 25 caur brīnišķīgām no Austrālijas saņemtām vēstulēm un senāk jau no viņa mammas Būdenjūliņas stāstiem iepazītā kaimiņzēna Arvīda Blūmentāla dzimšanas diena. Dzimis 1925. gadā, — tā ka viņam topavasar palika 17. Bet viņš jau februārī bija prom. Piesakoties brīvprātīgajos, izdevies izmānīties ar skolēna apliecību, jo bijis vēl mātes pasē. «Biju ļoti lepns, ka esmu pielīdzināts vīru kārtai un drīkstu reizē ar tiem iet karot. Zināju, ka mans solis māmiņai iedragās sirdi, bet, izdarīto attaisnodams, iedomājos, ka tiem vīriem, kuri cīnās Volhovā un citur, katram ir mīļotā māte, arī tiem, kuri, pildot pienākumu pret dzimteni, pievienojušies veļu pulkiem, — un man kļuva vieglāka sirds. Cerēju, ka māte mani sapratīs.» Smagas kaujas, ievainojumi, bēgšana no ienaidnieka nagiem, nāvei izsprūkot caur adatas aci… Un tad jau pavisam citāda realitāte, — krokodilu medības un opālu rakšana Austrālijā. «Bet nekur un nekas nav līdzīgs tēva sētai,» rakstīja Arvīds. «Kad gāju meklēt zeltu un medīt krokodilus, bieži sev teicu: man jāiet mājās. Bet kur? Kur ir manas mājas?»
Un tā līdz dzīves beidzamajai stundiņai viņš uz saviem «Būdeniem» vairs aizstaigāja tikai sapņos. Bieži.
Vēl viens biju šais dundadznieks Arvīds Osis ir uzrakstījis ļoti spilgtas «Manas atmiņas par karu». Lūk, citāts no grāmatas: «Krievu gads mums visiem bija atmiņā kā tāds dīvains murgs. No visiem kaktiem ārā līda savādi darboņi ar savādiem dzīves uzskatiem, ka visu, kas mums dzīvē pastāvīgs, labs un stabils, nu vajag sagraut pašos pamatos. Arī to tagad zinājām, ka aiz robežas (Krievijā) paradīzes nav. Redzējām, ar kādu nesapratni viņi lūrēja uz mūsu veikalu pilnajiem plauktiem. Redzējām arī to, ka no mūsu klases pazuda Zenta, Sofija un Rita. Kur viņas palika, arī zinājām.» Un tā brīvprātīgajos devās trīs draugi: Arvīds, Janks (Jānis Jēkabsons) un Voldiņš (Valdis Bite) — Talsu ģimnāzijas Jēkaba Spriņģa audzinātās izlaiduma klases audzēkņi. Vidusskolas atestātu viņiem izsniedza, aizejot karā, bez eksāmeniem, uz atzīmju pamata. Arvīda Oša atmiņu stāstījuma ievadā ir šāds zīmīgs citāts: ««Kur tu biji, Ādam?» «Es biju pasaules karā, Kungs.»» (T. Hekers «Dienu un nakšu grāmata».) Un, arī pēc 70 gadiem par šiem notikumiem lasot, kara elpa Arvīda Oša stāstā ir ļoti, ļoti, līdz sāpēm, reāla.
Lai nedziest piemiņas liesma!
Šie vīri vēl paguva par savu dzīvi izstāstīt. Viens Arvīds nodzīvoja garu mūžu Austrālijā, otrs (un abi Dundagas pusē bija draugi) — izaudzinājis četrus bērnus, sirmā vecumā apgūlās dzimtenes smiltājā. Bet jauneklis kā bilde Tālivaldis Indriksons no Laucienes pagasta «Kārkliņiem», par kuru Talsu ģimnāzijas mūzikas skolotājs Aleksandrs Ezeriņš teicis, ka viņš dziedot kā Rīgas radiofonā, kā tika iesaukts darba dienestā un pēc tam nosūtīts uz fronti, tā arī Latviešu leģiona 15. divīzijas kauju laukā palika. Un tā daudzi. Grāmatā «Sargā savu tēvu zemi» no «Talsu Vārda» pārpublicēti nekrologi ar garumgariem frontē bojāgājušo sarakstiem. Krituši kaujās pie Aleksandrovas, Naļibaku sādžā, pie Pruzovčiznas dzirnavām, pie Borku sādžas, Stankovā un kur tik vēl ne svešā malā. Vēlāk jau ziņas skopākas: «Kritis varoņa nāvē Austrumos», «Apbedīts Varoņu kapos Austrumos»…
Jā! Tos kapus, tos kapus pieminiet, kur savus varoņus atstājat… Leģions nekad nav bijis, un nebūs viennozīmīgs jēdziens, un karš bija drausmīgs visās tā izpausmēs. Piemēram, vācu okupācijas sākumlaika Talsu pilsētas galva, pulkvežleitnants, 24. Talsu kārtības dienesta bataljona komandieris Alfrēds Vēveris frontē pēc asām nesaskaņām ar vācu sakaru virsnieku no dienesta atstādināts un kara lauku Baltkrievijā pametis, atgriezies Latvijā. Bet, ienākot krieviem, viņš tika arestēts, un 1947. gada 20. martā izpildīts nāvessods «par sādžas nenodedzināšanu un sadarbību ar poļu partizāniem.» Savukārt 1939. gada Talsu Valsts ģimnāzijas absolvents, ebreju zēns Jankels Kabilers, uzzinājis, ka viņa vecāki un māsa 1941. gada 14. jūnijā no mājām Talsos, Brīvības ielā 3, deportēti, dodas savējos meklēt, tiek arestēts, ieskaitīts Sarkanarmijā un aizsūtīts uz fronti, kur jau decembrī kaujās pie Maskavas kritis.
Lai piemiņas svecīti iededzam ikvienam! Par jauno puišu karstajām sirdīm, kas bez apdoma aizgāja brīvprātīgajos. Par vīriem briedumā, kuri ļoti labi apzinājās, ko dara. Kā, piemēram, lubezernieks Kārlis Šnēbergs, kurš bija gan piedalījies Latvijas brīvības cīņās, gan 50 gadu vecumā atkal ķērās pie ieroča aizstāvēt savu tēvu zemi un 1943. gada 7. oktobrī krita kaujā Volhovā.
Tā tam bija jābūt. Absolūti reāla reakcija uz 1940. gada 17. jūnijā notikušo. Neticu, ka arī tagad, pēc notikumiem Ukrainā, ir vēl kāds, kurš šaubītos par to, bija vai nebija Latvijā okupācija. Un tāpēc ir 16. marts. Pieminam!
Maija Brūvere Talsos