Policijas suņu dresēšanas pionieri Talsos

Gan lielus, gan mazus pie televizoru ekrāniem saista bezgalīgie seriāli par Reksi vai Muhtaru, policistu palīgiem, kuri noziegumus atklāj ātrāk nekā viņu saimnieki. Patiesībā policijā ar suņiem strādā nevis operatīvie darbinieki vai izmeklētāji, bet speciālisti – kinologi. Viena no pirmajām policijas suņu audzētavām cariskajā Krievijā atradās Talsos, dažus simtus metru no Sauleskalna.
Sabiedriskās kārtības sargāšanā cilvēka vissenāk pieradināto dzīvnieku pirmo reizi izmantoja pirms 900 gadiem naktssardzē Senmalo ostā Francijā, bet 1816. gadā spalvainie policisti kļuva slaveni cīnoties ar viskija kontrabandu Lielbritānijā. Dienesta suņu apmācīšanu 1901. gadā pēc policijas komisāra Laufera idejas aizsāka Vācijā. Krievijas impērijā 1908. gadā nodibināja „Suņu izmantošanas policijas un sardzes dienestam veicināšanas biedrību”, kas bija moderna un prestiža, jo aizbildniecību pār to uzņēmās cara ģimene un toreizējais premjerministrs Stolipins. 1911. gadā pirmās dresūras skolas nodibināja Pēterburgā un Baltijas guberņās, bet viena no slavenākajām bija Talsu suņu audzētava.
Pirmos dresētos suņus Kurzemē ieveda 1908. gada ziemā no Vācijas un no desmita divi pavasarī nonāca arī Talsos. Domājams, ka te liela nozīme bēdīgi slavenajam revolucionāru vajātājam, Talsu apriņķa priekšniekam baronam Rādenam. Vāciskajā avīzē „Rigasche Zeitung” bija teikts, ka togad Krievijas slepenpolicijas priekšnieks Ļebeģevs [suņu dresūras idejas un mācību grāmatu autors] „izdarījis vairāk stundas ilgus mēģinājumus ar Talsu un Rīgas slepenpolicijas nodaļas suņiem, pie kam Talsu dresētājs [Otto] Janpeters (pazīstamā Sasmakas briežu ragu krājēja, dreijātāja un mednieka dēls) izpelnījies viņa sevišķu atzinību.”

Tolaik par dēlu Otto (dz. 1880.g.) slavenāks bija 59-gadīgais tēvs, kurš vēl 1888. gadā izpelnījies bronzas godalgu tajos gados Eiropā un arī Latvijā modīgajās „Tautas sasniegumu izstādēs”. Jelgavā, sīklietu industrijas kategorijā Fricis Janpeters medaļu saņēma „par brieža ragu izlietāšanu dreijmaņa [virpošanas] darbos un par glītu izstrādāšanu. Sudraba godalga [jelgavniecei] Koete jaunkundzei par daudzpusīgu un glītu darbu dažādā birstu un pindzeļu fabrikācijā.” („Latviešu Avīzes”) Savukārt Otto dēls Arturs Bruno (dz. 1912.g.) dzimtas uzvārdu aptumšoja. Viņš, būdams policijas dienestā, bija saistīts ar Talsu ebreju masveida slepkavībām. Cik lielā mērā – par to no padomju laiku tiesu materiāliem nav iespējams objektīvi spriest.
1910. gada pavasarī Pēterburgas Kolomegas hipodromā notika pirmā Viskrievijas policijas suņu pārbaude. „Rigasche Zeitung”: „Ieradās policijas ierēdņi ar saviem 4-kājainajiem palīgiem. Pasākumu vadīja Valsts domes viceprezidents Ļebeģevs. Pavisam piedalījās 24 suņi, 14 vecāki pirmklasīgi un 10 jaunāki (skolēnu klase). Pirmo vietu ieguva, kā jau ziņots, „Mar[s]”, Talsu apriņķa šefa [priekšnieka] barona A. fon Rādena īpašums, vadītājs uradņiks [policists] Šaršuns un tā paša īpašnieka dobermaņa kuce „Bella”, ko apmācījis Kurzemes policijas suņu dresūras vecmeistars Janpeters, kura abi pārējie suņi zaudēja meklēšanas uzdevumos un tādēļ vairs tālāk nevarēja konkurēt.” Ar retiem izņēmumiem, Talsu un pārējās suņaudzētavās apmācīšanai ņēma vācieša F.L. Dobermaņa vārdā nosaukto suņu sugu.
Pārbaudījums notika „izmeklētas galvaspilsētas publikas” klātbūtnē. Sacensību nolikumā norādīti sacensību veidi: sekot svešam pa pēdām (vismaz 1,5 km), riet uz meklējamo personu pūlī; sekot izmantojot priekšmetus, ko meklējamais turējis rokās (cirvi, nazi, nūju u.c.); atrast meklējamo pa pēdām aiz ūdens šķēršļa un citi.
1911. gadā izdota pirmā Krievijā policijas suņu dresūras grāmata, kas kalpoja par pamatu visiem vēlākiem līdzīgiem izdevumiem. Fotogrāfijās iemūžināti arī talsenieki ar saviem audzēkņiem. Jādomā, ka dresūras vingrinājumu aprakstos tāpat iekļauta mūsējo pieredze. Par palīgu izvēli teikts: „Policijas dienestam derīgas vien vidēja auguma suņu sugas. Lielie nav pietiekami aktīvi un viņu uzturēšana ir dārga, bet mazie nav pietiekami spēcīgi un neiespaido ļaunprāšus. Piemērotākās sugas ir vācu aitu suns, erdelterjers un dobermanis. Ja nav īpašu iemeslu, kas liek izvēlēties suni, priekšroka dodama kucei, jo viņa parasti vairāk pieķeras saimniekam, labāk pakļaujas dresūrai un vieglāk vadāma; bieži viņai ir smalkāka oža nekā sunim.”
Kaut arī slavenība, kuras atpazīstamība vēstures avotos salīdzināta ar tolaik populārāko krievu kino dīvu Veru Holodnaju, bija Rīgā izaudzētais dobermanis „Trefs”, tomēr arī provinces suņi „spīdēja” savā jomā. 1913. gadā Jakobštatē [Jēkabpilī] divi svešinieki sašāva vietējo žandarmu Jēkabu Bruņnieku. Jāpiezīmē, ka Krievijas impērijā policista amats bija viens no prestižākajiem latviešu censoņu vidū un tautieši bija lielākā daļa kārtībsargājošo iestāžu darbinieku Latvijas teritorijā. „Rigasche Zeitung” rakstīja, ka uz notikuma vietu „vadītāja Janpetera vadībā tika atvesti divi policijas suņi „Irma” [vācu aitu] un „Karl(s)”.
Pēc tam kad suņi apostīja noziedznieka cepuri, uzņēma pēdas. 25 verstis [izcelts] [apmēram 26 km] suņi veda savu vadītāju cauri mežiem un pāri pļavām. Pie kāda siena šķūņa tie palika stāvam. Tur atrada linu maisu, kas iepriekš bija redzēts vienam no uzbrucējiem. Noziedznieki naktsmītni bija jau atstājuši. Suņi ļaundariem turpināja sekot vēl 15 verstis, kamēr uznākušais lietus un vējš izdzēsa pēdas, ko suņi drīz pazaudēja un tālāka sekošana nebija iespējama.”
Sabiedrība un tiesa tomēr ne visai uzticējās četrkājaiņu brīnumainajām spējām. 1913. gada 29. augusta naktī Ikšķilē bija aizdedzināts barona Volfa siena šķūnis. Aizdomās turēja muižas rentnieka 19 gadīgo dēlu, kura tēvam bija aizvainojums pret muižnieku par līguma uzteikšanu un samaksātās naudas aizturēšanu. „Jaunais Ceļš”: „Salas krastmalā pie upes, smiltīs, bija manāmas basu kāju pēdas. No Rīgas izsauca policijas suni. Suņu dresētājs Janpeters suņam ļāva paost pēdas laivā, kurā dedzinātājs bija pārcēlies pār upi. Un suns devās uz Riekstiņa mājām. Tur tas nostājās pie istabas, kurā dzīvoja jaunais Riekstiņš, un suni ielaida istabā, viņš piegāja pie Jāņa Riekstiņa un sāka riet.” Tiesā par liecinieku bija uzaicināts arī dresētājs, kurš devis „noteiktu liecību, paļaudamies uz sava suņa gudrību”. Tiesnesis neesot gribējis uzticēties tikai Jaņpetera teiktajam, kurš licies neuzticams dēļ tā, ka, būdams uradņiks, tiesāts par dienesta varas pārkāpšanu.
Jaņpetera īpašuma ēkas nojauktas pirms vairākiem gadu desmitiem, atradās Mīlenbaha ielā uz centra pusi no tagadējās Vakara un neklātienes vidusskolas ēkas. Bet, kā savās atmiņās rakstīja novadpētnieks T. Dzintarkalns, suņu audzēšanas un dresēšanas iestādi policija likvidēja vēl pirms pirmā pasaules kara, jo tā „traucēja kaimiņus un skolēnus ne tikai ar trokšņa taisīšanu, bet arī ar uzbrukšanu.”
Kara laiku slavenais dresētājs, līdzīgi kā lielākā daļa kurzemnieku, pavadīja bēgļu gaitās. Pēc atgriešanās Talsos no Jurjevas (tag. Tartu) izmēģināja spēkus dažādās jomās. „Talsu Vēstnesis” 1928. gadā: „Iegribējies medus kādam pusaudzim M. un tas pielavījies pie Mīlenbaha ielā Nr.26 dzīvojošā Jaņpetera bišu stropiem. Pateicoties kaimiņu uzmanībai, našķis noķerts un nodots policijai.”
Ne bez panākumiem Jaņpeters izmēģināja spēkus ieroču tirgošanā, 1928. gadā saņēma pilsētas valdes atļauju izgatavot un tirgot vīnus. 1939. gadā apraksta varonis bija to 40 pilsētnieku skaitā, kuri piedalījās talsenieku jaunievedumā – košumdārziņu sacensībās. Dalībniekiem bija pašiem jāiesūta savu zemesīpašumu fotoattēli. Viņš veica dažādus ar mehāniku saistītus darbus, tai skaitā remontēja mašīnas, ieročus, svarus, pēc varasiestāžu norādes palīdzēja atvērt seifus. Novadnieks, kurš Talsu vārdu aizskandināja līdz par Krievijas galvaspilsētai Pēterburgai, miris 1959. gadā.
Trīsdesmito gadu sākumā kāds autors mūsu pilsētas mieru un rāmumu raksturojis ar suņu palīdzību: „Talsi ir diezgan mierīga pilsētiņa, pat kaut kurš kaķis izies cauri no suņiem neaiztikts.”

Turpinājums >>> 6. stāsts: Skolēni neprot uzvesties