Talsu ģerboņa tapšana
Kaut arī dažiem liekas amizanta Talsu pilsētas ģerboņa roka, tomēr tā ir savdabīga, oriģināla un daudznozīmīga. Talsi bija apriņķa centrs jau 19. gadsimtā, tomēr ne ar pilnām pilsētas tiesībām. Tā bija pašu izvēle – neveidot pilsētas pārvaldi, neuzņemties rūpes par nodokļu iekasēšanu. Cariskajā Krievijā ģerboņus izstrādāja tikai pilsētām, jo tām vajadzēja šo simbolu lietot zīmogos. Kaut arī ir neskaidra informācija par ģerboņa izveidošanas idejām, realitātē Talsiem tas kļuva aktuāls tikai pēc 1917. gada 15. aprīļa, pēc pilsētas tiesību iegūšanas. Senākās ziņas par ģerboņa veidošanu ir no 1921. gada novembra, kad pilsētas valde lēma pieprasīt Pašvaldību departamentam ģerboni ar “kalnu, senlatviešu pili un ūdeni visapkārt”. Šo ideju pēc gada sūtītā vēstulē jau bija ieskicējis mākslinieks. Tomēr vēl pēc gada senlatviešu pils ģerbonī tika nodota Saldum, kur šis simbols rotājas joprojām.
1923. gada decembrī Talsu pilsētas valdē apsprieda ideju no pilskalna neatteikties, bet pils vietā atveidot tautieša roku ar ozollapu vainagu, simboliski to saistot ar vēsturi un viesmīlību – viesus sagaidot ar vainagu, līdzīgi kā Havaju salu iedzīvotāji slaveni ar savām ziedu vītnēm. Heraldikas komiteja to gan neakceptēja uzreiz. Bija viņu piedāvājums virs pakalna, kas joprojām simbolizēja pilskalnu, attēlot trīs zvaigznes kā valsts ģerbonī, tomēr 1924. gada beigās skicē iezīmēja arī roku.
1959. gadā, kad bija jāremontē toreiz vienīgā Talsos no Rīgas puses iebraucamā – Brīvības iela, lai neapturētu piekļuvi, ātri uzbūvēja Saules ielu (no Komunālo uzņēmumu kombināta ceļu būves speciālista Pētera Reinfelda atmiņām). Oranžais punkts – ģerboņa stabs no 1939. – 1959. gadam, zaļais punkts – no 1959. – 2021. gadam.
To, ka ģerbonī attēlots tieši pilskalns, vēlreiz apliecināja 1927. gada dziesmu dienai veltītais Kārļa Dziļlejas (1891-1963) dzejolis “Dailes vaiņags darba rokā” (dzimtenes ģerbonis dzejā).
“Dailes vaiņags darba rokā”
Pāri kalnam darba rokā
Vaiņags zaļojošs ir celts.
Pāri kalnam debess lokā
Margo saules dzidrais zelts.
Zaļais kalns pilns dabas spēka,
Roka darba varu teic:
Celsies kalnā gaismas ēka, –
Vaiņags daiļš lai darbu sveic!
Pāri kalnam darba rokā
Dailes vaiņags augstu celts,
Pāri kalnam debess lokā
Daile dzirkst kā saules zelts.”
(Kārlis Dziļleja)
Vienoto grafisko tēlu radīja talantīgais grafiķis Kārlis Krauze (1904-1942) un 2025. gada 31. oktobrī Talsu (arī lielākās daļas citu Latvijas pilsētu) ģerbonim ir 100 gadu jubileja.
Kur ģerboni varēja redzēt?
Vēl pirms prezidenta Jāņa Čakstes paraksta Talsu ģerbonis jau bija uzdrukāts uz pierakstīšanās markām (par nomaksātu nodokli, reģistrējoties dzīvesvietā). Vēlāk to izmantoja zīmogos, pasūtīja dokumentu formulārus ar iedrukātu logo. Sekoja atļauja to lietot Talsu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju formas tērpos, tad atsevišķu biedrību karogos un pēc vairāk kā 10 gadiem – arī pilsētas galvas amata ķēdē. Ģerboņa atveidu Kārļa Šprunka gleznojumā novietoja pilsētas valdē Lielās ielas Nr. 33 namā, vēlāk, kad 1935. gada vasarā valde pārvācās uz veco pareizticīgo baznīcas draudzes skolas ēku (tagad Talsu kristīgā vidusskola), to varēja aplūkot pie ieejas vārtiem.
1930. gadu vidū Latvijā strauji attīstījās tūrisma industrija. 1935. gada maijā tūrisma propagandas izstādē Talsu ekspozīcija, ko rotāja “zeltzaļais ģerbonis” ieguva zelta medaļu. Tas deva ierosmi saukli “kalnu un ezeru pilsēta” papildināt ar Deviņu pakalnu pilsētas zīmolu. 1936. gadā daudzviet Talsu apkārtnē izvietoja norādes uz nozīmīgiem objektiem – pakalniem un ezeriem. Galvenais tūrisma organizators bija fotogrāfs Kārlis Celmiņš (1905-1941). Viņam 2025. gadā aprit 120 gadu jubileja.
Kā radās ideja par māksliniecisku robežstabu?
1938. gada 28. martā pilsētas galvas (viņš bija ieradies no Durbes, jo K. Ulmaņa laikā praktizēja šādas rotācijas) Augusta Vaidzības (1882-1941) rosinātajā valdes sēdē jau sprieda par 1939. gadā veicamo. Visi atzina, ka vissteidzamākais darbs ir pilsētas kapsētas ierīkošana (tagad Jaunie kapi). Tikai vienam klātesošajam bija cits viedoklis: “Tūristu aģents K. Celmiņš apskata pilsētas izdaiļošanas jautājumu no tūristu viedokļa un ieteic piegriezt lielāku vērību tām vietām, no kurām tūristi uzsāk Talsu apskati un no kurienes tie iebrauc Talsos, jo tūrists pēc pirmā iespaida spriež par vietas daiļumu, un tieši pilsētas izdaiļošana būtu jāsāk no Brīvības ielas un no stacijas rajona …” Kaut arī trūkst konkrētas norādes, ir loģiski pieņemt, ka tieši K. Celmiņš ieteica ģerboņa staba izveidi.
Kāpēc īpašais robežstabs tapa tieši pie Brīvības ielas? Tādēļ, ka pa šo ielu līdz pat 1899. gadam ieradās un devās uz guberņas galvaspilsētu Jelgavu, kā arī Baltijas guberņu centru – Rīgu, tranzītam izmantojot Tukumu. Tādēļ ielu tolaik sauca par Tukuma ielu. Kad atklāja dzelzceļa staciju Stendē, virziens uz lielpilsētām nemainījās, tikai nu jau galvenais “pārsēšanās punkts” bija Stende. Tātad, tagadējā Brīvības iela bija galvenie pilsētas vārti. Tur, kur novietoja ģerboņa stabu, bija pilsētas robeža. Kaut arī laikrakstā ir norāde, ka robežstabs ierīkots ar pilsētas valdes ziņu, nav atrodami dokumentāli pierādījumi. Budžetā 1939. gadam nav sadaļas par ģerboni. Vai par to maksāja no valdes liktām reklāmām (budžetā 120 Ls), varbūt no pabalstiem biedrībām (2000), varbūt no labiekārtošanas – apzaļumošanas darbiem paredzētā (2500), tomēr drīzāk laikam no rezervētās sadaļas neparedzētiem izdevumiem – 2490 latu apjomā.
- Talsu ģerboņa robežstabs 1960.-1970. gados.
- Ģerboņa stabs otrajā atrašanās vietā (pēc 1959. gada). Mirdzas Kundziņas albums.
Kā tapa ģerboņa stabs?
1939. gada 13. jūlijā, atbilstoši laikraksta informācijai, mūrēšana notika pilnā sparā.
7. septembrī stabs bija pabeigts un ziņoja, ka tā galā būšot vēl izvietota varā kalta ģerboņa figūra – pakalns ar roku un vainagu. Jāatzīst, ka tā, atšķirībā no lielākās daļas citu pilsētu ģerboņu, ideāli pielāgojama trīs dimensiju atveidam. Citos gadījumos detaļas nav savienotas ar pamatni, it kā peld gaisā, nav simetriskas, tādēļ neizskatās šādos atveidos. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pilskalns atveidots nevis puslodes, bet gan lodes formā.
Ģerboņa staba un sētiņas autors bija tolaik pats cienījamākais pilsētas mūrnieks Vilis Puķkalns (1868-1959), kurš bija dzimis toreizējā Talsu apriņķa Zentenes pagastā. Viņš nebija precējies un viņam nav tiešu pēcteču. V. Puķkalns piedalījies Rīgas vecā tilta mūrēšanā (ko saspridzināja bermontiešu laikā) 1912. gadā, vēl ar nelatviskoto uzvārdu Blumbergs bija mūrējis toreizējo Sadraudzīgās biedrības namu, par ko 1923. gadā uzņemts mūža biedros.
Bijis Talsu rūpnieku biedrības, ilggadējs ugunsdzēsēju biedrības biedrs. Mūrējis Talsu pamatskolas ēku 1926. gadā, A. Gerhardes namu (tagad “Pannas”, “Sarma” un “Balzamiko” Lielajā ielā), 1935. gadā uzmūrējis šļūteņu žāvēšanas torni ugunsdzēsējiem Ezera laukumā. Saņēmis amatnieka ordeni “Atzinības krustu” un ugunsdzēsēja apbalvojumu “Par cītību”. Nav apšaubāms, ka apaļas formas mūrēšana, turklāt veidojot dinamisku formu ar izvirzītu “trepīti” kā ģerboņa stabam, bija meistarstiķis.
Nav zināms, kas nogāja greizi, kāpēc pilnā krāšņumā stabs tapa tikai 1940. gada vasarā. Tātad, 2025. gadā tam aprit 85 gadi. Par to ziņoja 6. jūnija laikrakstā. Kurā brīdī un kāpēc iecerēto metālu aizstāja ar kokgriezumu, šobrīd nav informācijas. Spriežot pēc muzejā esošā oriģināla, ozolkokā grieztajā ir vairāk vainaga posmu nekā prezidenta apstiprinātajā ģerbonī. To veidoja 2025. gada 130 gadu jubilārs, galdniekmeistars Mārtiņš Voldemārs Penka (1895-1967). Mazsalacieti pirmā pasaules kara vēji aiznesa Krievijā, tur viņš satika Ievu no Laucienes Pilsarāju mājām, jaunā ģimene atgriezās Talsu pusē.
M. Penka bija aktīvs biedrības “Mednieks” biedrs, bija Talsu amatnieku biedrības valdē, eksaminācijas komisijā. Ģimeni izšķīra 2. pasaules kara notikumi, divus emigrācijā devušos bērnus galdnieks vairs nesatika līdz mūža beigām – vairāk kā 20 gadus. Abi pārējie arī piedzīvoja gan filtrāciju, gan deportēšanu. Neilgi pirms ģerboņa “pasūtījuma” galdnieks bija pagatavojis mākslinieciskus kroņlukturus Sadraudzīgās biedrības nama zālei, bet pēc kara turpināja priecēt līdzcilvēkus ar kokgriezumiem pat izstādēs.
M. Penkas darbnīca atradās Lielajā ielā Nr. 2, tur agrāk bija V. Puķkalna cementa cauruļu izgatavošanas darbnīca. Mūrniekmeistars, savukārt, dzīvoja dažus desmitus metru tālāk – šobrīd nojauktā ēkā Lielajā ielā Nr. 5, bet visiespējamākais idejas autors K. Celmiņš strādāja darbnīcā Lielajā ielā Nr. 7. Tātad, Lielās ielas sākumu varētu dēvēt par ģerboņa staba izcelsmes vietu.
Kāds bija robežzīmes liktenis?
Uzcelts tieši pie pilsētas robežas, labajā pusē, stabs tur bija redzams 20 gadus. 1959. gadā izplānoja tā saucamos “varoņu” kapus (sauktus arī par Sarkanajiem jeb Padomju cīnītāju, jeb Varoņu kapiem), kuru ieeja bija paredzēta tieši robežzīmes vietā. Tādēļ stabu un sētiņu pārcēla pa diagonāli, un tas nu faktiski atradās nevis pie pilsētas ieejas, bet pie Saules ielas sākuma (pirms krustojuma). Tomēr jāatzīst, ka visu padomju laiku, kad pilsētu ģerboņi bija nevis aizmirsti, bet gan mērķtiecīgi slēpti, lai neatgādinātu neatkarības laiku, talseniekiem bija iespēja atcerēties, jo ģerboņa stabs slējās visā krāšņumā. Tomēr neiztika bez varas pārstāvju mēģinājumiem to novākt. Kādā atmiņu stāstā vēstīts par kompartijas 3. (ideoloģiskā darba) sekretāra pārliecināšanu ar skaidrojumu, ka vainags ir sveiciens padomju armijai un varas panākumiem.
Krāsas: MI
1970. gados tapuši divi Aleksandra Pelēča (1920-1995) dzejoļi, kuros, atrašanās vietas kontekstā, ģerbonis attēlots visai amizanti, kā roka, kas stiepjas nevis no pakalna, bet kapa. Tomēr tie pavērš jaunu šķautni ģerboņa skaidrojumā, atgriežoties pie sākotnējā vēstījuma – sasaistot pagātni ar nākotni.
“Talsu ģerbonis.” (1978)
“Ja tu redzi vīra roku,
Kas no zemes ārā spraucas,
Vainags spēcīgajā rokā
Dzīves zaļais vainags saucas.
Vīra neredz. Vīrs zem smiltīm,
Bet nav barga zemes māte,
Nākamajām ļaužu ciltīm
Ļauj tā ilgošanos rādīt.
Nešalc drūmi, Soda Priede:
Tie, kas krita, ilgi dzīvo.
Nemirstība vīriem pieder
Līdz ar Tēvuzemi brīvo.
Slavēts Dzīves zaļais vainags
Spēcīgajā vīra delnā!
Gadsimti viens otru maina,
Asni stīdz no zemes melnas.”
(Aleksandrs Pelēcis)
“Saruna pie Talsu ģerboņa.”
“Bērns prasa: “Kur tēvocis slēpies,
Ja redzama tikai tā roka?”
“Viņš atdusas zemes klēpī
Zem vējos šalcoša koka!”
“Bet kāpēc viņš vainagu cēlis,
Kam domāts tā zaļais vijums?”
Tavs būs tas, ja saņemt vēlies;
Tas nākotnes apsolījums!”
(Aleksandrs Pelēcis)
1988. gada decembrī inženieris, Lauktehnikas (Latvijas lauksaimniecības) muzeja idejas autors Voldemārs Ozoliņš (1927-2001) laikrakstā izteica domu, ka ģerbonim jāatgriežas vecajā vietā, tam laikam drosmīgs lēmums, jo tikko tikai bija nodibināta Latvijas Tautas Fronte, kas tolaik vēl visai piesardzīgi lūkojās uz iespēju atgūt valstisku neatkarību. Diskusija par ģerboni sākās, jo tolaik tas bija palicis bez rokas un vainaga, laiks un varbūt arī vandāļi bija izdarījuši savu. Tomēr lielākā daļa publikas bija pārliecināta – ģerbonis ir svarīga pilsētas un arī valstspiederības zīme. Tas jāatjauno.
Talsu ģerboņa stabs 2016. gada 19. jūnijā. Autores foto.
Tā arī notika. Atjaunotajā veidolā bija cits “Talsu” nosaukuma atveides stils, bet šis robežstabs savā vietā vēl piedzīvoja 2020. gadu, kad, rekonstruējot krustojumu par rotācijas apli, to noņēma. Tomēr iedzīvotāji joprojām nav aizmirsuši šo kultūras vērtību un vēlas ģerboņa staba atjaunošanu, kas, vēlams, būtu novietojams savā sākotnējā vietā un veidā, daļēji aizsedzot Sarkano (Varoņu) kapu šī brīža ieeju.
Antra Grūbe
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai pelecalasitava.lv mājas lapu nav atļauta!