Pauļa Pētersona atmiņas par Latvijas Tautas universitātes Mūrmuižas nodaļas izveidošanu un darbību.

(Fragments)

“KĀ TAPA MŪSU GAISMAS SALA”

/I. burtnīca/

Kad Pirmā pasaules kara laikā Rīgas Politehniskā Institūta lauksaimniecības fakultāti evakuēja uz Maskavu un novietoja Petrovsko-Razumovskas lauksaimniecības akadēmijā, šai fakultātei līdzi aizbrauca daudzi latviešu studenti, to starpā arī Briedīšu Pēteris. Atbraucēji apmetās šīs mazās lauksaimniecības pilsētiņas Viseļku ielas dačās/vasarnīcās/. Sākas kārtējais darbs un reizē arī iepazīšanās ar vietējiem dzīves apstākļiem.

Atceļotāji cītīgi apmeklēja ne vien savas augstskolas lekcijas, bet arī spriegi interesējās par Petrovsko-Razumovskas akadēmijas mācību gaitām. Drīz vien nācās pārliecināties, ka latviešu studenti daudz intensīvāk izmanto akadēmijas izcilo mācības spēku priekšnesumus nekā vietējie, kuri turpretī rosīgāk pulcējas ārpus akadēmijas, tur aizrautīgi disputēdami un strīdos ieslīgdami. Latvieši turējās vienkopus savā sabiedrībā, mācību brīvajās stundās bieži ciemodamies viens pie otra. Viseļku ielas dačās dzīvoja arī dažas Maskavas Universitātes latviešu studentes. Dienām ritot Briedīšu Pēteris uzzināja, ka vienā no šīm dačām apmetusies arī viņa Latvijā palikušā drauga Jūlija simpatizējošā meitene Alise. To viņam rakstīja draugs no dzimtenes un ziņoja, ka Alise Maskavā studējot valodniecību un ka viņai ļoti tuva esot arī mūzika, un ka viņas rīcībā atrodoties klavieres. Šis apstāklis vilktin vilka Briedīti apciemot Alisi, jo viņš jau ilgākus gadus bija mācījies klavieru spēli, bet, šeit svešumā bez iemīļotā instrumenta palicis, kāri meklēja izdevību sevi mūzikā izteikt. Kādu vakaru viņš sēdēja Alises mājoklī un spēlēja Rahmaņinova prelūdes. Meitene bija dziļā sajūsmā no dzirdētā, apbrīnoja viņa veiksmīgo spēli un iejūtību, vairākkārt iesaukdamās, ka arī viņa no sirds vēlētos reiz tā muzicēt. Līdzīga ciemošanās atkārtojās diezgan bieži. Taču ne mazāk Briedītis iemīlēja akadēmijas plašo, nostāstiem bagāto parku ar kluso ezeru un tajā spoguļojošām romantiskām saliņām. Tālu klīzdams parka biezoknī, viņš arvien biežāk domāja, kā visu šai brīnišķīgā lauku stūrī vērotās un pieredzētās sadzīves un izglītības priekšrocības kaut kā ieviest laukos savā Dzimtenē.

Viņš bija lasījis, ka Šantiniketānā, Indijas tālā novadā, dižais dzejnieks Tagore nodibinājis savu īpatu tautas augstskolu — prom no pilsētas trokšņa un kņadas, pavisam tuvu varenajai dabai. “Gandrīz tāpat kā Petrovsko-Razumovskas teiksmainā parka klusumā” — domāja viņš. Briedītis aizrautīgi jūsmoja par Tagores audzināšanas uzskatiem, ka lai cilvēks veidotos par absolūti brīvu personību, nepieciešams viņu ievadīt saskanīgā, svētceres apgarotā pasaules izjūtā, ka audzēkņiem ar audzinātāju ir jābūt vienotiem ciešā, kopējā saimē, uzsvērdams šai darbā lielu un radošu personību tuvuma nozīmi. Jo vislielāko iespaidu uz izglītotājiem atstājot dzīvas personības vara.

Pēkšņi viņa atmiņā atausta savās lauku mājās bērnībā piedzīvotie svētbrīži, kad visa mājas saime pulcējās uz klusām rīta lūgšanām. Tad saule taču gavēja dāsnāk un cilvēcīgums kļuva nepieciešamāks un tuvāks. Šā meditēdams viņš atcerējās arī savas nesenās, jaunā teologa-ideālista Kārļa Kundziņa vadītās konfirmācijas mācību nedēļas. Brīnumainos svētceļojumus Gaujas stāvajos krastos, kuri viņa iekšējam cilvēkam bija devuši vairāk nekā vidusskolā pavadītie gadi. Viņu bija apskaidrojuši Kristus un Mozus, Ibsena un Tolstoja dzīve un mācība. Un viņš jau toreiz bija domājis par šeit smeltās dzīves gudrības īstenošanu, sevišķi jaunatnē. Briedītis zināja arī, ka dāņu zemes teologs un dzejnieks Nikolajs Gruntvigs vēl agrāk kā Tagore nodibinājis savas īpatās tautas augstskolas, kuru galvenais uzdevums lauku pieaugušās jaunatnes vispusīga izglītošana. Gruntvigs sevišķu vērību piešķīris dzīvā vārda lielajai audzinošai nozīmei. Viņš ieskatījis, ka “nedzīvs ir katrs burts, vienalga vai tas eņģeļu pirkstiem rakstīts, vai zvaigžņu spalvu, un nedzīva ir katra grāmatu zināšana, kuru nesakausē ar pašu dzīvi”. Šo Gruntviga pausto atziņu par dzīvā vārda maģisko spēku Briedītis atcerējās pats spilgti pārdzīvojis, klausīdamies slavenā zinātnieka ķīmiķa prof. Paula Valdena lekcijas Rīgas Politehniskajā institūtā. Viņa apgarotās runas dziļi aizrāva ne vien ķīmijas fakultātes studējošos, bet visu augstskolu. Tādu pat dzīvā vārda spēku izstrāvoja arī prof. Kārļa Kundziņa lekcijas līdz pēdējam pārpildītās auditorijās.

“Cik labi būtu” — domāja Briedītis — “kaut jel drīzāk beigtos bezjēdzīgais karš un, atgriežoties dzimtā pusē, varētu sevi visu ziedot kultūras dzīves celšanai un veidošanai lauku sētās”. Tas arī nebija ilgi jāgaida. Rima kara troksnis, un kaut kur jau ieskanējās teiksmaini zvani, jundīdami Jauna Rīta cēlienu. Dzima Latvijas valsts un spraiga darba rosme kļuva neatņemama dzīves daļa, sevišķi jaunatnes vidū. Malu malās dibinājās jaunatnes organizācijas. Un viena no tādām dzima arī Ūdrānos, novadā Valmieras apkārtnē, kura tūdaļ kā galveno mērķi nosprauda ārpusskolas izglītības veicināšanu lauku iedzīvotāju vidū. Pirmā kārtā tika nodibināts koris un darba sistematizēšanai radītas tiešo un praktisko zinātņu sekcijas. Sevišķi populāri kļuva rīkotie jautājumu vakari, kuros drīz vien sakrājās bagātīga viela visdažādāko problēmu iztirzāšanai. Visvairāk tomēr sadzīves, ētikas un estētikas nozarēs. Nevarēdami ienākušos materiālus tikai vietējiem spēkiem paveikt, biedrība bija griezusies pie nacionālās jaunatnes goda biedra prof. Aleksandra Dauges ieteikt kādu no galvaspilsētas lektoriem minēto jautājumu iztirzāšanai. Viņš, ilgi nedomādams, bija tūdaļ norādījis uz Valsts universitātes filoloģijas fakultātes ļoti aktīvo un atsaucīgo studenti Elitu Pavasari.

Briedītis nekavējoties rakstīja viņai plašu vēstuli, atsaukdamies uz prof. Dauges ieteikumu, un vēstulei pievienoja uzkrājušos jautājumu garu sarakstu. Šie jautājumi, kā jau tas jaunatnes attieksmēs parasts grozījās ap mīlestības problēmu. Pagāja dažas dienas, kad jau sekoja Elitas vēstule ar norādījumu uz atbilstošu literatūru, ar kuru jaunatnei būtu noteikti jāiepazīstas. Dzejas laukā tika minēts Rihards Rudzītis, Rainis, Sudrabkalns, Ērmanis, Jānis Grīns, bet prozas darbos — Anna Brigadere, Jaunsudrabiņš, Akuraters un Poruks, izceļot minēto darbu galveno domu. Materiāls bezgala bagāts, lai to apgūtu. Elita rakstīja Briedītim, ka no mīlestības uztveres atkarājoties viss mūsu ētiskais līmenis, un no ētikas stāvokļa mūsu jaunās valsts nākotne, pie tā paša norādīdama, ka ikvienam jaunietim būtu jāiemācās Raiņa zīmīgais dzejolis “Mīla un Augste”:

Tu velti mīlēts tiki, velti mīlēji,
Ja mīlot: labāks, skaidrāks dvēslē netapi,
Ja mīlot: cita dvēsli augstāk necēli.

Tā sākas rosīga sadarbība ar Elitu Pavasars. Un Briedītis jutās sevišķi laimīgs, jauzdams, ka ar šī cilvēka labvēlību viņš daudz ko iegūs savu nodomu piepildīšanai, lauku klusās Gaismas salas izveidošanā. Lai gan viņš labi zināja Elitas grūtos un sarežģītos pārvietošanās apstākļus, viņš dedzīgi aicināja un gaidīja Elitas personīgo ierašanos Ūdrānē. Elita rakstīja Briedītim, ka viņš uz viņas atstājis lielu iespaidu un ka viņa mājojot kaut kas no Poruka varoņiem. Nekādā gadījumā viņa nevarot neievērotu atstāt viņa lūgumu, jauzdama jaunatnes garīgo izsalkumu. Viņā esot karsti iedegusies vēlēšanās sludināt tās patiesības, kas sabiedrību vedot uz augstāko cilvēcisko dzīvi.

1926. gada vasarā no pārslogotā darba augstskolā un personīgā dzīvē Elita atpūtās Tirzas “Krācēs”. Priekšlaikus kā lektoru Ūdrānes biedrībai viņa izraudzījusi savu studiju biedru stud. phil. Kārli Kraukliņu, viņu raksturodama kā ļoti sirsnīgu ideālistu. Tā arī notika, ka 1926. gada vasarā, tieši jaunatnes biedrības piektajos gada svētkos, Ūdrānē ieradās Kārlis Kraukliņš ar lekciju “Par dzīves vērtību”, ko svētku viesi uzņēma ar lielu atsaucību. Bet pati Elita ieradās Ūdrānē jau nākošajā mēnesī ar priekšlasījumu par “Mīlestību Jaunsudrabiņa stāstu triloģijā “Aija–Atbalss–Ziema”, ar kuru darbu apkārtējā jaunatne, sekodama attiecīgiem norādījumiem, jau bija nopietni iepazinusies. Tā bija Elitas pirmā tiešā līdzdalība Ūdrānes sabiedriski-kulturālā dzīvē.

Ar lekcijām un runām ļoti iemīļota un sumināta Galvaspilsētas inteliģences vidū, viņa sākumā bija stipri šaubījusies, vai spēšot līdzīgu saprašanos nodibināt arī ar lauku jaunatni.

…