Indriķis Voldemārs –
Krišjāņa Valdemāra vecākais brālis
Dace Alsberga
Kurzemē un Vidzemē 19. gadu simtenis iesākās ar dzimtbūšanas atcelšanu. Šis notikums radīja priekšnoteikumus, lai latvieši apjaustu savas iespējas. Kopīgā darbā veidojās Jaunlatviešu kustība ar biedrību un teātru organizēšanu, tautasdziesmu vākšanu, arī avīžu un grāmatu izdošanu dzimtajā valodā. Vai arī vēstures izzināšanā tolaik kāds aktīvi darbojās? Kurš saucams par pirmo latvieti šajā nozarē?
Izrādās, Talsu novada Ārlavas pagasta Vecjunkuru mājās dzimušais Jānis (Janne) Indriķis Voldemārs ir pirmais latviešu izcelsmes vēsturnieks (dažādos avotos uzvārds traktēts atšķirīgi – Woldemar, Waldemar, Waldemart). Līdz mūsdienām gan pazīstamāks šo māju saimnieku Mārtiņa (ap 1780–1853) un Marijas (ap 1786–1865) jaunākais dēls Krišjānis Valdemārs (1825–1891). Viņu tēvs Mārtiņš, cerot nodrošināt bērnu nākotni, vēsturiskajā situācijā izvēlējās nepalikt zemnieku kārtā, bet izmantot iespējas un pakāpties augstāk sociālajā hierarhijā, pieņemot vācu kultūru. Līdz vecākā dēla iesvētībām – 1835. gada 25. martam, tēvs un māte panāca, [kā gan viņiem tas izdevās?], ka iesvētes mācības un iesvētības notiek kopā ar vācu tautības jauniešiem. Tad jau jaunekli sauca Johans Heinrihs Voldemārs. Savu turpmāko dzīvi viņš saistīja ar vācisko vidi – tā gribēja vecāki.
Jaunākais brālis dzīves laikā izvēlējās atklāti paziņot, ka ir latvietis, nekļuva par Kristiānu, bet palika Krišjānis, un darbojās latvietības veicināšanā. Jaunākā māsa Marija Naumane-Medinska (1830–1887), savukārt, kļuva par pirmo latviešu stāstu rakstnieci.1
Rakstot par vēsturnieku, kuram precizitāte noteikti bija nozīmīga, jāpārlūko dažādos avotos minētie Indriķa Voldemāra dzimšanas datumi. Artura Baumaņa (1905–1989, rakstnieks, literatūrvēsturnieks, kritiķis ) 1938. gadā iznākušajā pētījumā „Kronvalda Ata un Krišjāņa Valdemāra senči”, kas tapis, lasot tolaik arhīvā pieejamos dokumentus par Ārlavas draudzi un publicēts Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla 2. numurā2, rakstīts, ka tas noticis 1819. gada 31. augustā [v. st.]. Šodien tas būtu 12. septembris. Valda Kvaskova – LVVA arhīva eksperte „Latvijas Arhīvu” 2007. gada 4. numurā3 plašā pētījumā „Johans Heinrihs Voldemārs – stāsts par arhivāru un arhīviem”, atsaucoties uz A. Baumaņa darbu, raksta, ka 28. augustā!4
No Baumaņa pieminētajiem oriģināldokumentiem līdz mūsdienām pieejami iesvētīto saraksti par atbilstošo laika posmu. Tur teikts, ka 1835. gada 24. martā kopā ar vācu tautības jauniešiem iesvētīts arī Johans Heinrihs Voldemars5, bet norādīts, ka viņš dzimis 1820. gadā un tad dzīvojis Cunces muižā6. Turpat minēts, ka tēvs vēl bijis Vecjunkuru saimnieks. Krišjāņa Valdemāra atmiņās teikts, ka 1835. gada Jurģos, t.i., 23. aprīlī, tēvs pārcēlies uz Sasmakas miestu (tagad Valdemārpils).
Uzvārdu dzimta ieguvusi no Indriķa tēva Mārtiņa brāļa Ēvalda Voldemāra – Pūņu dzimtkunga fon Zasa 1808. gadā brīvlaista dzimtcilvēka. Ēvalda bērnus gan kopā ar vāciešiem neiesvēta, kaut arī viņš ir vagars. Kā gan Mārtiņš Voldemārs ieguvis atšķirīgu sociālo stāvokli?
Par tik būtisku posmu Indriķa Voldemāra dzīvē kā skološanās un izglītošanās periods noteiktu ziņu pagaidām nav.
Mācījies Sasmakas skolā – tā apgalvo Aleksejs Apīnis7 Latvijas Nacionālās bibliotēkas izveidotajā datu bāzē „Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”.
Valda Kvaskova vēsta – „..nav konkrētu ziņu, kādu skolu Johans Heinrihs būtu apmeklējis. Arī viņa dienesta gaitu aprakstā minēta tikai mājas apmācība. Ar šo apzīmējumu tomēr diezin vai ir saprotamas mācības vecāku vadībā. Voldemāra lieliskās vācu valodas zināšanas, viņa vēstuļu izkoptais stils, kā arī fakts, ka viņš 21 gada vecumā spēj strādāt Kurzemes guberņas pārvaldes iestādēs un pievērsties vācu, viduslejasvācu un latīņu valodā rakstīto, seno vēstures avotu pētniecībai, liek domāt, ka viņš saņēmis labu izglītību. Ārlavas draudzē, starp citu, tāda iespēja tiešām pastāvēja. Mācītājs Karls Frīdrihs Jakobs Hūgenbergers (1784–1860) bija savam laikam augsti izglītots cilvēks. Pirmo izglītību viņš bija saņēmis pie Piltenes diecēzes prāvesta Johana Zamuela Hillnera (1754–1835), kurš savā mājā bija izveidojis savdabīgu privāto skolu un apmācījis vairāk nekā 20 jaunu cilvēku, kas vēlāk studējuši Tērbatas Universitātē u.c. Iespējams, ka arī Johans Heinrihs vācu valodas un vēstures zināšanas apguvis pie mācītāja Hūgenbergera vai Hillnera. Tomēr nevaram izslēgt arī iespēju, ka Johans Heinrihs no 1835. gada līdz 1837. gadam mācījies Jelgavā.”8
Precīzi zināms I. H. Valdemāra darba gaitu ritums, jo Kurzemes guberņas ierēdnis aizpildījis ļoti daudz formulāru un tie lasāmi arī šodien.
1837. gada 1. jūlijā viņš pieņemts par rakstvedi Pūņu pagasta tiesā.
Tieši divus gadus vēlāk viņš ieguvis arhivāra amatu Talsu pilskunga tiesā – pilskungi realizēja administratīvo un tiesas varu savā apgabalā. Arhivārs bija rakstvedis, kurš strādā nevis ar ikdienas dokumentiem, bet gan tos kārto [iestādes] arhīvam.
Kādus tad 20 gadus jaunais Indriķis redzējis Talsus?
Pēc pilskunga tiesas un apriņķa tiesas pārcelšanas no Kandavas uz Talsiem 1819. gadā Talsu miests no amatnieku apdzīvotas vietas sāka veidoties par plašāka novada centru ar dažādām pārvaldes iestādēm. Kalnā, kur no 13. līdz 17. gadsimtam pacēlās Vācu ordeņa pils, 1839. gadā jau darbojās vējdzirnavas. Tāpēc mēs to šodien saucam par Dzirnavkalnu. Pakalna plakumā vēl bija saskatāmas, senās pils drupu aprises9. Šo pilsdrupu pamatu uzmērījums, kas atrodas Latvijas Valsts arhīvā un datēts ar 1839. gada 23. septembri, parakstīts ar iniciāļiem J.H.W. Tas vedina domāt, ka šo uzmērījumu un vienkopus ar to glabātos Talsu ainavu skicējumus zīmulī, ko vēlāk pārzīmētus rakstu krājumā „Talsu novads” izmantojis Talsu skolotājs un novadpētnieks Teodors Dzintarkalns, sagatavojis Indriķis Voldemārs.
Jaunais Kurzemes guberņas ierēdnis bija aculiecinieks svarīgam notikumam miestiņa dzīvē – visu godātā ārsta Fridriha Vilhelma Kupfera aiziešanai viņā saulē 1839. gada 22. jūlijā (v.st.) 77 gadu vecumā. Šis ārsts darbojās Talsos apaļus 50 gadus. Tā paša gada 29. septembrī miesta priekšstāvi [vecāko] un zeltlietu meistaru V. G. Fr. Kārli Krīgeru nāvīgi ievainoja, viņam braucot rīta agrumā uz Talsiem10, par jauno priekšstāvi iecēla tirgotāju Ernstu Fridrihu Blūmentālu. Naktī uz 20. oktobri izcēlās liels ugunsgrēks, nopostot namus Baznīcas kalna piekājē. Viens no nodegušajiem bija nams, kur 2014. gadā atrodas biedrības „Aleksandra Pelēča lasītava” birojs. Tolaik to nesen bija iegādājies Ernsts Nikolauss Dunkels.
„Ugunsgrēks radīja skaistu, bet šausmīgu skatu; vētrai trakojot, viss ezers likās pārvērties liesmu straumēs, bet uz kalna stāvošā baznīca tika ievīstīta dūmu mākoņos, vai, atkal gaiši apspīdēta, starp zaļajiem kokiem pēkšņi pacēlās no nakts melnuma kā spoks…”11
Satraucošs notikums 1840. gada 25. aprīlī saistīts ar Talsu ev. luterisko baznīcu – noārdot veco jumtu, sagāzās arī „labi liels gabals no sapuvušās koka velves un nosita vienu algādzi. Četriem citiem un pašam meistaram skāde gan arī notikusi, bet tok ne liela.” 12 Mācītājs Johans Heinrihs Tilings (1801–1871), kurš Talsu luterāņu draudzi 1837. gadā pārņēma no 1836. gada 8. martā (v.st.) ar tīfu mirušā Kārļa Amendas, dažādos baznīcas rituālus veicis gan draudzes skolotāja namiņā, gan Mācītājmuižā.
I. H. Voldemārs satuvinājās ar pilskunga tiesas evaņģēlista, vēlāk ierēdņa un cietuma pārrauga, Ādolfa Eberharda Neimaņa13 (Neumann, ap 1813–1891, Talsos) un Rozas Katrīnas, dzimusi Lange14, (ap 1818–1896, Talsos) ģimeni. Jaunais arhivārs bija krustvecāku vidū Neimaņu ģimenes dēla kristību laikā 1840. gada jūnijā. Savstarpēja vēstuļu sarakste turpinājās līdz pat arhivāra nāvei. Par labām attiecībām arī turpmākajos gados liecina fakts, ka Indriķa māsa Marija Valdemāre apmēram divus gadus Talsos privāti mācījās pie tiesu skrīvera Neimaņa kundzes. Pēc viņas biogrāfu domām, tieši tad Marija labi apguva vācu valodu15. Rozai Neimanei 1844. gada sākumā atļāva atvērt Talsos meiteņu mācību iestādi ar pansiju.16 Neimaņu ģimene vēlāk bija starpnieks Indriķa saziņai ar brāļa Krišjāņa un māsas Marijas ģimenēm.
Indriķa Voldemāra interese par vēsturi, vēstures dokumentu izpēti un vākšanu – īpaši par Kurzemes muižām un muižnieku dzimtām – aizsākās 1840. gadā. Pats viņš vēlāk tā rakstījis, kādā vēstulē 1876. gada 26. jūlijā, “bez kāda īpaša nolūka, tikai savas patikšanas dēļ”17. Gribētos domāt, ka pirmā darba vieta Talsos un amats noteicis viņa mūža virzienu, veicinot interesi par vēsturi.
1840. gada 1. jūlijā Indriķis Voldemārs pārcelts par rakstvedi uz Kurzemes rentējas saimniecības nodaļu Jelgavā, bet 1841. gada 1. septembrī iecelts Kurzemes valsts īpašumu palātā par arhivāru, savukārt, 1843. gadā pārcelts darbā par arhivāru Kurzemes Galma virstiesā – aizbildniecības lietu nodaļā. Tajā laikā nedēļas laikrakstā „Das Inland” – Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vēsturei, ģeogrāfijai, statistikai un literatūrai veltīts izdevums18 – parādījās viņa publikācijas par vēstures tēmām. Īpaši intensīvi Voldemārs tur publicējies no 1844. līdz 1848. gadam (37 I. Voldemāra raksti).19
1845. gadā Indriķim Voldemāram izdevās izpelnīties īpašu atzinību no darba devējiem, jo viņš atrada dokumentu, kas pierādīja, ka Jaunlažas muiža ir nevis privātā, bet gan hercoga, respektīvi, vēl 19. gadsimtā Kurzemes hercogvalsts muiža. Saskaņā ar valsts īpašumu ministra ierosinājumu un “Visaugstā” pavēli 1845. gada 29. janvārī Voldemāru par šī fakta konstatēšanu apbalvoja ar prēmiju – 200 rubļu sudrabā.20
Veiksmīgo karjeru pārtrauca Valdemāra biogrāfu vēl neizzināti apstākļi – iespējams, veselības problēmas. Periodā līdz 1852. gadam viņš ar pārtraukumiem strādāja Jelgavā dažādās valsts iestādēs. Šajā laikā – 1849. gada martā viņš apprecējās ar 29 gadus veco Pūres krodzinieka meitu Šarloti Konstanci Henrieti Natāliju Hipelu.21 Ģimenē piedzima divi dēli, bet abi mira agrā vecumā. I. H. Voldemārs no 1855. gada ar sievu dzīvoja šķirti. Iespējams, vēstures mīlēšana tomēr aizņēma visu viņa laiku.
Nav nekādu ziņu ko I. H. Voldemārs darījis no 1852. līdz 1857. gadam, bet 1858. gada sākumā viņš atgriezās valsts darbā. Tas turpinājās dažādās iestādēs, dažādu priekšnieku pakļautībā. Savstarpējās attiecības veidojās atšķirīgas.
„1863. gada 1. augustā Voldemāram “par izcilu darbu” (t.i., par valsts dienestu 10 gadu garumā) piešķirta kolēģijas reģistratora dienesta pakāpe, kas bija zemākā Krievijas ierēdņu rangu tabulā. Tomēr tagad viņš piederēja pie personām, kas bija jāuzrunā ar titulu “Jūsu labdzimtība”. Vēstulē kādam savam paziņam Voldemārs atklāj, ka patiesībā šo dienesta pakāpi viņš saņēmis izņēmuma kārtā. Tā kā viņam nebija ģimnāzijas izglītības, kas savukārt bija obligāts priekšnosacījums kāda civildienesta ranga saņemšanai, iekšlietu ministrs Pjotrs Valujevs (1814–1890)22bija panācis, ka Voldemāram to piešķir ar īpašu ķeizara rīkojumu.”23
„Ar Kurzemes guberņas valdes 1865. gada 27. augusta rīkojumu viņš iecelts par Kurzemes guberņas valdes arhivāra palīgu, sākot ar 1. septembri. Tas bija amats, kas visvairāk atbilda Voldemāra interesēm. Tomēr jau divus gadus vēlāk viņam bija pamats bažīties par savu palikšanu amatā, jo valsts iestādēm bija obligāti jāpāriet uz krievu valodu, ko Voldemārs neprata. Viņu tomēr atstāja amatā, jo arhīvā bija sakrājies ārkārtīgi daudz vācu valodā rakstītu dokumentu, kas bija jāiegrāmato, tāpat arī bija jāturpina vācu valodā iesāktie alfabētiskie un hronoloģiskie dokumentu reģistri.”24
Indriķis Voldemārs turpināja dienesta gaitas, 1873. gadā saņemot titulārpadomnieka dienesta pakāpi – augstāko savā ierēdņa karjerā.
„1880. gada sākumā Voldemārs smagi saslima, tā ka nevarēja turpināt strādāt, taču amatā viņš vēl skaitījās. Tomēr vasaras beigās Kurzemes civilgubernators viņu bija palūdzis iesniegt atlūgumu. Atbildot uz to, Voldemārs 26. septembrī pauda cerību, ka pēc pāris nedēļām varēs atsākt strādāt un lūdza viņu neatbrīvot no darba, līdz viņš būs sasniedzis izdienas ilgumu, kas nodrošina viņam valsts pensiju 300 rubļu apjomā. Uzsverot savus nopelnus valsts dienestā, viņš raksta: “Esmu vairāk nekā 40 gadu uzticīgi kalpojis kronim un nekad neesmu saņēmis nekādus nopēlumus, tikai uzslavas. Arhīvu nozarē – mana mīļākajā nodarbē – es visur, kur vien esmu strādājis, esmu ieviesis dažādus uzlabojumus un sagatavojis dažādus reģistrus, lai atvieglotu nākošajiem arhivāriem lietu meklēšanu, jo zinu, ka ne katrs, kas saucas “arhivārs”, ir apveltīts ar vēstures izpratni, kas šim amatam ir nepieciešama. Pēdējo 15 gadu laikā esmu strādājis pie guberņas valdības arhīva kārtošanas un aprakstīšanas. Ja tagad, darba procesa vidū, man nāktos aiziet no darba, tad šis darbs garu gadu garumā, kas prasījis milzīgas pūles, būtu velts, jo diezin vai kāds mans pēcnācējs būs spējīgs to turpināt tādā pašā garā.” Brīdī, kad Voldemāra lūgums nonāca uz Kurzemes vicegubernatora galda un bija jāpieņem lēmums par viņa atlaišanu vai atstāšanu dienestā –1880. gada 9. oktobrī, izrādās, ka viņš dienu iepriekš – 8. oktobrī – miris.25
„Tāda bija Johana Heinriha Voldemāra dzīves viena puse: darbs valsts iestādēs, lai nopelnītu ikdienas iztiku, tomēr viņa dzīves kaislība un mērķis bija vēsture, respektīvi, Kurzemes arhīvos glabāto vēstures avotu izzināšana. Visiem spēkiem viņš mēģināja ierēdņa darbu savienot ar savu aizraušanos, tā lai viņa “vieta” netraucētu viņa “nodarbi”.”26
1843. gadā viņš, piemēram, iestājās darbā, neprasot par to nekādu samaksu, Kurzemes konsistorijas kancelejā, lai varētu pētīt tur glabātos baznīcu dokumentus un ar aptauju palīdzību ievākt ziņas par draudzēm. Tieši tad, iespējams, radušies pieraksti par Talsu draudzes mācītājiem.27 Arī pats viņš meklējis dokumentus gan māju bēniņos, gan atkritumos izsviestos saiņos, pircis autentiskus dokumentus, veicis dokumentu norakstus. Bieži viņa publicētie apraksti – sevišķi ar izmantotiem statistikas datiem par Kurzemes guberņas nebūšanām, it īpaši zemnieku stāvokli, izsaukuši nepatiku guberņas vadībā. Tas daudzreiz draudējis pat ar atlaišanu no darba, jo uzziņām izmantoti materiāli no darba dokumentiem.
Jādomā, ka Indriķis Voldemārs vēsturnieku aprindās uzskatīts par labāko Kurzemes arhīvu pazinēju. Vislielāko Voldemāra interesi, protams, saistīja bijušais Kurzemes hercogu arhīvs, un viņš pielicis lielas pūles, lai varētu strādāt ar tā dokumentiem. Krievijas impērijas iestādēm, protams, nerūpēja tā uzturēšana kārtībā. Par arhīva bēdīgo stāvokli savās piezīmēs rakstījusi arī ar mūsu novadu saistītā rakstniece E. Difo (literārais pseidonīms Ernst Dorn).28
Jautājums par to, kādā veidā Voldemārs ieguvis daudzos oriģināldokumentus no Kurzemes hercogu arhīva, protams, problemātisks. Tomēr, pirms pārmest viņam negodīgus paņēmienus, jāzina kā ar šo arhīvu Kurzemes guberņas iestādēs apgājās. Lai arī nav pareizi runāt par to, ka “mērķis attaisno līdzekļus”, iespējams, tieši Voldemāra kolekcionāra kaislība paglāba no iznīcināšanas daudzus hercogu arhīva dokumentus.
Lielākie Voldemāra nopelni vēstures zinātnes jomā saistīti ar Kurzemes muižu vēstures dokumentu sagatavošanu izdošanai. Šo darbu bija uzsācis Frīdrihs fon Klopmanis, bet viņa dzīves laikā paguva iznākt tikai pirmais muižu hroniku “Kurländische Güter Chroniken” sējums (1844. gadā). Pēc Klopmaņa nāves 1856. gadā darbu turpināja viņa līdzstrādnieki barons Eduards fon der Rops (miris 1857. gadā) un mācītājs Teodors Kalmeijers. Kad Kalmeijers 1859. gadā nomira, muižu vēstures materiāli nonāca Baltijas vēstures un senatnes pētītāju biedrībā Rīgā, bet vēlāk – Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā. Pēc tam, kad vairāki vēsturnieki atteicās turpināt Klopmaņa darbu, barons Teodors fon Hāns no Pastendes 1864. gadā panāca, ka to uztic Indriķim Voldemāram. Finansiālu problēmu dēļ apkopojuma iespiešanu grāmatā vairākkārt atlika. Indriķis Voldemārs turpināja pilnveidot Klopmaņa muižu vēsturi līdz pat savai nāvei 1880. gadā. Darba 2. sējums iznāca tikai 1894. gadā.
Strādājot pie Kurzemes muižu vēstures izdevuma, Voldemārs nereti izpildīja arī dažādus privātpersonu pasūtījumus un sniedza atbildes uz jautājumiem par muižnieku dzimtu un muižu vēsturi. Izmantojot Klopmaņa savāktos materiālus un papildinot tos ar paša apzinātiem dokumentiem, Voldemārs pēc barona Hāna pasūtījuma sagatavoja publicēšanai Pastendes un Lubezeres muižu hroniku – “Chronik der Majoratsgüter Postenden und Lubb-Essern”. Viņš apkopojis materiālus arī par Sasmakas muižu, Nurmuižas raganu prāvu, Kolkas bāku.
Indriķis Voldemārs, 1872. gadā aprakstot savu kolekciju, jo īpaši izcēla deviņus dokumentu krājumus par Kurzemes un Piltenes bīskapijas vēsturi, muižu, dzimtu un baznīcu vēsturi.
Pēc Voldemāra nāves viņa kolekciju sakārtošanu un aprakstīšanu Kurzemes bruņniecība uzticēja virsskolotājam Heinriham Dīderihsam, Viņš raksta, ka “tāds vēstures dokumentu un aktu daudzums un tāda bagātība, kāda atrodams šajā – lai arī kādā ceļā savāktajā – kolekcijā, vēl nekad nav bijis kādas privātpersonas rokās. Apjoma un nozīmes ziņā to pārspēj vienīgi hercogu arhīvs. Ja tā būtu sadrumstalota vai gājusi bojā, tas būtu neglābjams zaudējums mūsu zemes vēsturei.”
Jānis (Janne) Indriķis Voldemārs ir pirmais latviešu izcelsmes vēsturnieks. DALIES TVITERĪ!Mūsu novadnieks Indriķis Voldemārs bija vairāku sava laika kultūrvēstures biedrību biedrs. Viņš darbojās Baltijas vēstures un senatnes pētītāju biedrībā Rīgā, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībā, Frankfurtes Brīvās vācu arhibīskapijas biedrībā, Narvas senatnes pētītāju biedrībā. Ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrību un Kurzemes Provinces muzeju Jelgavā Voldemāram, savukārt, veidojušās visai sarežģītas attiecības. Konflikta būtība ir fakts, ka Kurzemes biedrības valdes priekšsēdētājs bijis Alfonss fon Heikings, bijušais Voldemāra šefs Kurzemes guberņas Statistikas komitejā, kurš esot Voldemāra ienaidnieks kopš 1863. gada, jo Voldemārs šī kunga “rupjās un uzpūtīgās” izturēšanās dēļ izrādījis viņam pretestību un aizgājis no darba Statistikas komitejā. Voldemārs nav slēpis savu aizvainojumu arī par to, ka Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai izdevies panākt, lai Kurzemes hercogu arhīva sakārtošana un aprakstīšana 1872. gadā uztic nevis viņam, bet Teodoram Šīmanam.29 Tomēr Indriķis Voldemārs 1872. gadā kļuvis par Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedru.
Tolaik vēstures zinātņu kandidāts Teodors Šīmans, vēlāk profesors,Kurzemes hercoga arhīvu pabeidza kārtot 1881. gadā. Dr. Teodors Šīmans (Schiemann, Theodor Heinrich Christian; 1847.05.07. Grobiņā – 1921.26.01. Berlīnē) 1883. gadā, dibinoties Tallinas pilsētas arhīvam, tur kļuva par pirmo arhivāru. Viņš kritizēja Krievijas, pēc viņa domām, vācisko Baltijas provinču krievināšanu, tādēļ bija spiests atstāt profesūru Tērbatas Universitātē, pārceļoties uz Vāciju. Pazīstamais baltvācu publicists Teodoru Šīmans bija ķeizara Vilhelma II draugs, latviešu nīdējs un vācu austrumpolitikas ietekmētājs laikā pirms Pirmā pasaules kara.
http://de.wikipedia.org/wiki/Theodor_Schiemann
Indriķis Voldemārs (ar parakstu J. H. Woldemar) sagatavojis dažādas adrešu grāmatas, statistiskus pielikumus kalendāriem.
Par savu dzīvi I. Voldemārs 1868. gada 13. decembrī raksta: “Es neesmu kungs pār savu laiku, bet sava darba uzlikto važu nospiests, – ne tik daudz dienesta, kā lielā vēstures pētniecības darba dēļ, ko esmu uzņēmies un kas man jāpabeidz, un ko gribu pabeigt, pat nesaudzējot savu dzīvību, turklāt labi pabeigt. Gods un pienākums to prasa no manis.”
Atsevišķa stāsta vērts ir sarežģītais un piedzīvojumiem bagātais Indriķa Voldemāra savākto dokumentu ceļš līdz Latvijas Valsts vēstures arhīvam.
Par kādu Indriķa Voldemāra privātās dzīves aspektu, proti, viņa attiecībām ar brāli Krišjāni Valdemāru un māsu Mariju, liecību ļoti maz, ja par tādu neuzskata faktu, ka saglabājusies tikai viena viņa rakstīta vēstule brālim (Indriķa vēstuļu melnrakstos), bet Indriķim adresēto vēstuļu vidū, kas pieejamas līdz mūsu dienām, nav nevienas no Krišjāņa Valdemāra.
Brāļu konflikts radās 1864. gadā, kad Indriķis, strādājot pie Kurzemes muižu vēstures, steidzami gribēja saņemt atpakaļ no Krišjāņa viņam aizdoto burtnīcu ar izrakstiem par Dundagas vēsturi. Tā kā brālis neatbildēja uz atkārtotiem lūgumiem, Indriķis 1864. gada 5. jūlijā rakstīja Krišjāņa Valdemāra sievai Luīzei. Blakus pārmetumiem par Dundagas burtnīcas neatdošanu, kas kavējot Indriķa darbu, netrūka arī citu asu izteicienu par brāļa rīcību. Viņš pārmeta, ka Krišjānis nav aizlicis par viņu labu vārdu ģenerālgubernatoram Aleksandram Suvorovam, lai Indriķis saņemtu paaugstinājumu dienestā, kas jau sen esot pienācies. 1864. gada 7. augustā Indriķis noskaities rakstīja baronam Teodoram fon Hānam: “Kas attiecas uz Dundagu, ar nožēlu jāsaka, ka mans brālis Sanktpēterburgā ar mani šajā sakarībā izspēlējis nepiedodamu, acīm redzot apzinātu, nelabu joku. [..]. Brālis man atriebies, jo nepiedalījos viņa gaisīgajos projektos [Krišjānis Valdemārs 1863. gadā nopirka 500 desetīnu (540 ha) zemes Novgorodas guberņā netālu no Nikolaja dzelzceļa stacijas un lielu tās daļu pārdeva latviešu zemniekiem. Vēlāk Valdemārs iegādājās vēl citus zemes gabalus latviešu izceļotājiem, bet daudzos gadījumos naudu no viņiem nesaņēma, pats ciešot lielus zaudējumus]. Nav nekādu liecību, ka Krišjānis Valdemārs, 1860. un 1873. gadā viesojoties Latvijā, būtu apmeklējis arī brāli Indriķi.
Nav gan šaubu par to, ka Indriķis Voldemārs savulaik atbalstījis brāli Krišjāni viņa izglītības centienos Tērbatas universitātē.
Gatavojot rakstu, vēlējos pārbaudīt informāciju par Marijas laulībām. Par tām visi pētnieki atsaucas uz Krišjāņa Valdemāra atmiņām. Izrādījās, ka neviens nav precizējis laulību datumu baznīcas reģistrā. Apgalvojums, ka laulības notikušas 1858. gadā ir kļūdains. Kā rakstīts Ārlavas ev. lut. draudzes reģistrā, laulību ceremonija notikusi 1854. gada 31. maijā (v. st.) (LVVA, 235.f., 2.apr., 93.l., 49. lp. op, 50.lp.). Viņas vīrs Fridrihs Vilhelms Naumanis tobrīd bijis dzirnavnieka amata zellis un Ārlavas Silu dzirnavu īpašnieks, 28 gadus vecs, dzimis Bakūzes muižā (tagad Embūtes pagastā). Līgava – Marija Voldemāre, 24 gadus veca. Viņas tēvs miris – 1853. gada 16. oktobrī.↩
244.lpp.↩
83.lpp.↩
Miršanas reģistrā 1880. gadā Jelgavā norādīts nepareizs vecums – 65 gadi.↩
Valda Kvaskova raksta – 132. lpp., atsaucoties uz Baumani, kurš gan nav konkrēti rakstījis, ka bijušas divas atsevišķas – vācu un latviešu draudze. Bet LVVA 235. fonda 2. apraksta 97. lietā baznīcas grāmatas virsraksts vēsta, ka tā ir visas draudzes grāmata. Tikai dievkalpojumi Ārlavā nodalīti pēc tautībām.↩
LVVA, 235.f., 2.apr., 97.l, 5.lp.↩
Aleksejs Apīnis (1926-2004) ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, visu laiku izcilākais Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieks. Bibliotekārs, zinātnieks, pedagogs. Plašai sabiedrībai mazāk pazīstams, jo visu mūžu kategoriski norobežojies no personiskas publicitātes un, cik vien iespējams, no jebkura LPSR pagodinājuma. Aleksejs Apīnis izveidoja Reto grāmatu un rokrakstu nodaļu.↩
Valda Kvaskova. Johans Heinrihs Voldemārs – stāsts par arhivāru un arhīviem./ Latvijas Arhīvi, 2007, Nr. 4, – 84. lpp.↩
LVVA materiāli.↩
Das Inland, 1839. gada 20. septembris: LVVA, 235. f., 2. apr., 2151.l.↩
T. Dzintarkalns. Talsi 19. un 20. gadu simtenī./ Talsu novads, – 277.lpp.↩
Tas Latviešu Draugs, 1840. gada 6. jūnijs.↩
Valda Kvaskova rakstā – 88.lpp. – gan min vārdu Aleksandrs, bet rakstvedi Talsu pilstiesā ar uzvārdu Neimanis un vārdu Aleksandrs es neatrodu. Tāpēc sliecos domāt, ka runa ir par šo cilvēku, bet par vārdu lietots kāds no daudzajiem.↩
tēvs bija Kuldīgas birģeris – pilsētas domnieks.↩
Vita Zelče. Marija Valdemāre-Naumane-Medinska: 19. gadsimta sievietes nepabeigtā biogrāfija./Latvijas Arhīvi, 2007. Nr. 4, -146.lpp.↩
Das Inland, 1844. gada 4. aprīlis.↩
Valda Kvaskova. …93.lpp.↩
iznāca no 1836. līdz 1863. gadam Tērbatā.↩
Valda Kvaskova. Johans Heinrihs Voldemārs…-95.lpp.↩
Valda Kvaskova. Johans Heinrihs Voldemārs…-86.lpp.↩
LVVA, 235.f., 2.apr., 958.l., 8.lp.; 961.l.; 965.l; Valda Kvaskova. …119.lpp.↩
grāfs, Kurzemes gubernators (1853–1858), Krievijas iekšlietu ministrs (1861–1868), valsts īpašumu ministrs (1872–1879), Ministru komitejas priekšsēdētājs.↩
Valda Kvaskova. …-87.lpp.↩
Valda Kvaskova. …-88.lpp.↩
Valda Kvaskova. …-89.lpp.↩
Valda Kvaskova. …-90.lpp↩
LVVA materiāli.↩
Lexikon der deutschsprachigen Literatur des Baltikums und St. Petersburgs. Band 1.: Walter de Gruyter, 2007. – 416.lpp.↩
Valda Kvaskova. …112.lpp.↩
Jā, ļoti svarīga informācija, iepriekš neapskatīti arhīva materiāli un vispār – Dace, noņemtu cepuri, ja tādu valkātu, Tavam darbam par godu!
Visnotaļ pievienojos Antras komentāram. Paldies par padarīto un arī par to, ka ar šo informāciju var iepazīties jebkuršs interesents.