Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme

ATIS GUNIVALDIS BĒRTIŅŠ

Stāsts par senu dziesmu un tās melodiju

Veltījums Latvijas simtgadei, 1918–2018.
Sarakstīts Ventas krastos Kuldīgas novadā 2018. gadā.
Autora redakcija.

Ievadam

Manas grāmatas Latviešu skaņuplašu vēsture otrajā daļā, kas iznāca 2017. gada vasarā SIA VESTA-LK apgādā, biju ievietojis nelielu aprakstu par populārās dziesmas Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme interesanto vēsturi. Pārlasot uzrakstīto, kur daudz kas palika līdz galam īsti nepateikts, un tagad, uzzinot vēl dažus jaunumus, sapratu, ka mani daudzie pētījumi un atklājumi par šo, manuprāt, ļoti skaisto dziesmu un tās nemirstīgo melodiju ir jādara zināmi visā pilnībā. Domāju, ka dažas neskaidrības tomēr vēl paliks, jo ne jau par visiem notikumiem tālā pagātnē ir iespējams visu izdibināt. Vēl jāņem vērā, ka neesmu ne muzikologs, ne mūziķis, tāpēc manu darbu vajadzētu vērtēt vienīgi kā vaļasprieku.

Cienījamie lasītāji, mans stāsts par Tirzmalietes dziesmu Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme un tās melodiju Jūs aizvedīs no Vidzemes līdumu druvām un zaļās eglainītes Tirzas krastos, kā saka, plašā pasaulē – līdz pat tālajai Kalifornijai un vēl daudz kur citur. Bet negribu visu uzreiz pateikt priekšā. Domāju, ka šis ceļojums ar skaistu dziesmu un tās melodijām būs gana aizraujošs.

Atis Gunivaldis Bērtiņš.

---

Tirzmaliete

Šodien populārā dziesma Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme iesākumā bija tikai dzejnieces Tirzmalietes sen iecerēts un 27 gadu vecumā uzrakstīts jauks dzejolis. Melodiju tas iemantoja vēlāk. Stāstu par to kā interesantu ceļojumu pagātnē sāksim pašā Vidzemes viducī, kur Tirzas un Gaujas krastos Tirzmaliete aizvadījusi visu savu darbīgo, visai sūro mūžu.                                 

Dzejniece un rakstniece Tirzmaliete, īstajā vārdā Minna Dzelzkalne, dzimusi 1876. gada 23. jūnijā Tirzas pagastskolā kā ilggadīgā skolotāja Andrieva Dzelzkalna meita.

Ieskatīsimies rakstnieces publicētajās atmiņās:                          

Mana dzimtene – Tirzas pagasta skola. Viņa stāv augstā, līdzenā vietā, blakus Tirzas pagasta mājai, netāļu no Tirzas mācītāja muižas. Skaidrā laikā tur visapkārt skatāmas plašas tāles, un meži un gāršas, liekas, Tirza ievīta kā romantiskā sapņu vaiņagā. Klusās stundās vēl redzu veco Tirzas pagasta skolu, kur uzausa mana dzīves diena. Nekur tai līdzīgu, tik īpatnēju senlaicīgu celtni neesmu redzējusi. Augstais, šaurais, veclaicīgais divstāvu mūra nams, kurš rudens vētrās likās grimstot uz leju un, no sava augstuma šūpojoties, sargāja manu bērnības sapņu rītu…

Pirmās skolas gaitas Tirzmalietei sākas pie tēva Tirzas pagasta skolā. Tad seko viens gads Tirzas draudzes skolā, divas ziemas un divas vasaras Tirzas muižas skolā, kur muižas kunga meita atvērusi meitenēm privātu rokdarbu un vācu valodas skolu. Pēc tam viņa turpina izglītoties pašmācībā. Atmiņās Tirzmaliete raksta:

Jauki brītiņi man toreiz bija tie, kad es mācīju citām skolniecēm uz balsīm dziedāt. Mēs izmācījāmies daudz dziesmu un sveicinājām ar tām savu rokdarbu skolotāju un viņas māsu dzimšanas un vārda dienās. Par šām dziesmām skolotāja un skolas biedrenes mani sāka drusku mīlēt… 
Savu pirmo dzejoli uzrakstīju 11 gadus veca. Mans brālēns Dzelzkalnu Kārlis teica: „Jā, vai dzi’, meitene, tu nopelnīsi gan savā laikā tēvam tabaku ar savām dzejām!” Lielākais ierosinājums u pamats manai dzejai un rakstniecībai bij mūsu jauki noskaņotā ģimenes dzīve. Atminu, ar kādu sajūsmu tēvs stāstīja par otriem vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā, uz kurieni viņš braucis kā kora priekšnieks, un svinīgi jūsmoja: kā latvietis tur pazina latvieti! Sveši cilvēki no prieka apkampās un skūpstījās savos tautas svētkos, dziesmu garā lieli izauguši… Kā mana dvēsele to klausoties mīlestībā dega priekš savas tautas, priekš latviešiem! Un varbūt jau tad ieskanējās dvēseles dziļumos vēlāk uzrakstītās dzejas motīvs „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”… 
Dziesmas un mūzika bij mans jaunības ilgu sapnis, bet palikt par mūzikas pratēju un skaņas radīt man nebij lemts. Viss mans zinību ieguvums ir pašmācība. Visas manas dvēseles noskaņas ir izveidojušās rakstot – manās dzejās un stāstos. Es rakstu, kad sirds vēl, un savos rakstos gribu runāties ar tiem, kas vakarā gurst no dienas nastām un kas savus mīļos pavadījuši smiltainē.

No 1912. gada Tirzmaliete dzīvojusi Lejasciemā, kur tēvs iegādājies mājiņu ar zemi sakņu dārzam Skolas ielā 3, pelnījusi iztiku ar šūšanu un rokdarbiem, bijusi pastāvīga žurnāla Zeltene līdzstrādniece.. Rakstnieces pūrā daudz stāstu, dzejoļu, četras lugas. Taču ļaužu atmiņās Tirzmaliete galvenokārt dzīvo ar savu dzejoli Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme.

Lejasciemā viņa aizvadījusi savas dzīves pēdējos 30 gadus, ņemot sirsnīgu dalību sabiedriskā dzīvē: darbojusies Lejas draudzes sieviešu komitejā, kādu laiku vadījusi Tirzmalietes sieviešu kori, piedalījusies dažādos sarīkojumos. Nonākot grūtumā un trūkumā, klusās lauku dzīves dziesminiece smēlusies spēku no savas reliģiozās dvēseles avotiem, no nešaubīgas ticības Dievam un skaistajā tēvzemes dabā.

1936. gada 26. jūlijā Lejasciema un apkārtnes sabiedriskās organizācijas rīko tautas rakstnieces Tirzmalietes (Minnas Dzelzkalnes) godināšanu sakarā ar viņas 60. šūpļasvētkiem. Lejasciemieši rakstnieces piemiņas vakaru ievadīs ar svētbrīdi baznīcā, izceļot rakstnieces nozīmi baznīcas dzīvē. Pēc tam laicīgs akts labdarības b-bas zālē. Vanagu dubultkvartets un aizsargu koris dziedās rakstnieces sacerētās dziesmas. Noslēgumā uzvedīs Tirzmalietes lielo skatu lugu no klaušu laiku dzīves Līga.
(Jaunākās Ziņas, 1936. gada 24. jūlijā)

Tirzas Kancēna kapos 1976. gadā Tirzmalietei atklāts tēlnieka Rūdolfa Aldera veidots piemineklis. Dzejolis Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme pirmo reizi publicēts žurnālā Austrums 1903. gada novembrī.

Tagad rodas jautājums, no kurienes dzejolim nākusi melodija?

Tirzmaliete ir bijusi muzikāla: dziedājusi korī, mācījusi dziedāt citus, spēlējusi klavieres, rakstījusi tekstus korāļiem, bet noliegusi spējas radīt mūzikas skaņas. Varbūt, ka viņa pati ir piemeklējusi dzejolim piemērotu meldiju? Savās plašajās dzīves atmiņās viņa gan neko tādu nepiemin. Vēlāk mūsu pētījumā atklāsies, ka jau no gadsimta sākuma Latvijā ir bijusi populāra kāda krievu romance ar šādu meldiju.  Amizants ir dziedoņa Marisa Vētras vēstījums. Dzimis 1901. gadā Tirzā, savās atmiņās viņš ļoti iejuties tā laika noskaņā un viszinoši raksta: [..] Aīda Niedra (dzim. 1899 – aut. piez.) vēl nebija sieviete un skraidīja bez sievietīgām īpašībām ap Tirzas „Āžu fruktvasera bodi”, kad pelēkajā, no nelīdzeni saspridzinātiem laukakmeņiem celtajā Tirzas draudzes skolā Minna Dzelzkalne jau dziedāja: [..] par tevi, tēvu zeme, par tavām druvām klusā līdumā…”.
(M. Vētra. Rīga toreiz.. R., Liesma, 1994, 284. lpp.)

Noskaidrot precīzi, kad Tirzmalietes dzejolis sāka skanēt tautā kā dziesma, laikam vairs nebūs iespējams, taču nav nekādu šaubu, ka tas dziedāts jau pirms 1933. gada, kad Tirzmalietes dzejolim Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme skaņu ietērpu radīja komponists Jēkabs Graubiņš. Par to liecina četras senāku populāru dziesmu un ziņģu grāmatiņas, kas izdotas pirms 1933. gada: 1) Mūslaiku vētras dziesmas ar Zemzarīša sakopotām kareivju un dzimtenes dziesmām (1930), 2)  Vētras dziesmu 4. izdevums (1930), 3) 20. gadu šlāgeri un ziņģes – Vecās strēlnieku un patriotiskās dziesmas, 4) Padziedāsim jautras dziesmas (1930), ar sastādītāja A. Ābelāna novēlējumu, lai nu katram būtu pie rokas latvju labāko un iemīļotāko dziesmu pareizi teksti.  1933. gadā tautā pazīstamā melodija ieskanas  J. Viestura firmas Homophon skaņuplatēs (Concert Electro 2520, Record Electro 5819) – ierakstā Kāzu valsis A. Šurpfeļa zemnieku kapellas Marcella izpildījumā.

Jēkabs Graubiņš (1886–1961) komponē Tirzmalietes dzejoli 1933. gadā kā dāvanu Latvijas konservatorijas studentu kopai Līgusoņi.  Kopas dalībnieks vijolnieks Vilis Švinka atceras, ka Graubiņa kompozīciju „[..] dziedājām mūsu krāsu piešķiršanas ceremonijā. Jaunuzņemtajam līgusonim bija šī dziesma jānodiriģē. Dziesma ļoti skaista, bet pagrūta, tādēļ arī, liekas, tautā iesakņojies vienkāršākais dziesmas variants” (Zvaigzne, 1992. g. Nr. 5/6, 7.–8. lpp.). Vilis Švinka, acīmredzot, domājis tautā zināmo  melodiju, jo neba nu Graubiņš pats būtu radījis savai nopietnai kompozīcijai vēl kādu pavieglāku variantu.
Komponists un mūzikas kritiķis Jēkabs Poruks par Jēkaba Graubiņa dziesmu rakstīja: „Te ir kaut kas senlaicīgs, tradicionāls, himnisks. Monumentalitātei un „studentiskumam” nebūt netraucē savdabīgais ritms 3/4+5/4, jo tas tikai palīdz loģiski deklamēt tekstu parastajā marša ritmā.
(Mūzikas Apskats, 1936., Nr. 1, 26. lpp.)

Savukārt, mūzikas kritiķis Mārtiņš Brēms izteicies, ka „[..] līgusoņiem dāvātai dziesmai piemīt skumji tvīksmains vītums, kas vienā laikā sniedz jaunības silto domu un arī gruzdošu lūgšanu, kā tas daudzkārt ir studentu dziesmās.
(Brēms, Mārtiņš. Jēkaba Graubiņa dziesmas. Latvijas Kareivis, 5. 05. 1936.)

1937.–1939. gados Graubiņa komponēto dziesmu Latvijas radio viļņos atskaņo vokālais ansamblis Kokle, savā dziesmu vakarā dzied Tālis Matīss, 1942. gadā – dziedone Irma Sakss.

Dzejniece Ilze Kalnāre, stāstot par Rankā aizvadīto vasaru, laikrakstā Brīvā Zeme (17. 08. 1939.) atcerējās „[..] ap ugunskuru sēdēja vēžotāji un dziedāja rancēniešu mīļāko dziesmu Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme.”

1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtītais Ilmārs Knaģis savā grāmatā Ne mēs tos laikus izdomājām (2016) atceras, ka tur – Kuļičku sādžā – viņš pirmo reizi dzirdējis un dziedājis līdzi par izsūtīto himnu kļuvušo – Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme.

Pēc 2. pasaules kara Tirzmalietes dziesma iegūst jaunu elpu latviešu trimdas zemēs.  Pirmais to izpilda operdziedonis Boriss Piekalnītis. Ir ziņas, ka Jāzeps Vītols, dzīvodams trimdā Vācijā, pašrocīgi pārtransponējis Graubiņa dziesmas notis Piekalnīša basam. Piekalnītis to dziedājis visos savos neskaitāmajos koncertos, uzskatot dziesmu par savas dzīves un ticības apliecinājumu. Viņš to iedziedājis arī skaņuplatēs: 1956. gadā Čikāgā studijā Daina un 1980. gadā Rietumvācijā. Publicists Ojārs Alks rakstīja, ka Boriss Piekalnītis ar savu spēcījo basbaritonu dziesmā izteicis smeldzi un ilgas pēc dzimtenes, plate iedziedāta mūža gājumā, kad balsij vairs nav dabiskā spodruma, taču tās mākslinieciskā vērtība nenoliedzama, techniskais ieraksts nevainojams, jo ieskaņots Jankovska skaņu studijā Štutgartē (Latvija Amerikā, 20. 06. 1981.).  Nākamie Graubiņa dziesmas ieraksti trimdas skaņuplatēs pieder Skaidrītei Princei  un Alfrēdam Poriņam 1967. gadā ASV.

Komponists Andris Vītoliņš (1931–2013) latviešu trimdas skaņuplašu apskatā 1958. gadā Piekalnīša 1956. gadā iedziedāto Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme nodēvējis par kvazipatriotisku ar bezgaumīgu klavierpavadījumu (pie klavierēm bija Valdis Treimanis, [kvazi = neīsts, šķietams]). 

Vēl dīvaināks ir Zviedrijā dzīvojušā publicista Jāņa Rudzīša (1909–1970) izteikums 1966. gadā: „Var tikai pabrīnīties, cik pliekans sentimentālisma piemērs radies Jēkaba Graubiņa atstātajā mantojumā ar Tirzmalietes dzejoļa „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” komponēšanu. Lēta nodeva nelatviskai gaumei.
(Rudzītis, Jānis. Attīrītais sadzīves dziesmu krājums. Latvija Amerikā, 14. 05. 1966.)

Vai tik Rudzītis te nav kaut ko sajaucis? Spriežot pēc latviešu trimdas laikrakstu ziņām Tirzmalietes dziesma ir populāra visās zemēs, kur apmetušies latvieši. To dzled sarīkojumos, gan priekos, gan bēdās. Nereti kā autors tiek minēts J. Graubiņš.  Kad visi vienojas kopīgā korī, tad gan jāšaubās, vai dziesma būs skanējusi pēc Graubiņa… 1979. gadā to skaņuplatē iedzied Daugavas Vanagu koris Kanādā kora muzikālā vadītāja komponista Imanta Saksa harmonizējumā.

Savā apdarē ģitāras pavadījumā 1984. gadā to ieraksta skaņuplatē Anglijā dzīvojošie mūziķi Dagnija Balode un Andris Bankovskis (Rainbow Sound Ltd; Notingham, England). Trimdas skaņuplatē dziesmu iemūžinājis arī  Čikāgas Daugavas Vanadžu  dubultkvartets 1971. gadā.

Mūziķis Jānis Ozoliņš ar vokālistu Vitautu Širkenhēferu savā Venus skaņu studijā Arlingtonā 1968. gadā  Tirzmalietes dzejoli ieskaņojuši skaņuplatē fokstrota ritmā!
Bet laikraksts Laiks 2006. g. 3. jūnijā ziņo, ka Armands Birkens Kārļa Ķezbera piemiņas pēcpusdienā Čikāgā dziedājis Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme paša komponētā meldijā.

Latvijā leģendārā dziesma atdzimst Atmodas gados, kad tā publiski pirmo reizi izskan 1988. gada 7. oktobrī SilvijasSilavas izpildījumā tautas manifestācijā Par tiesisku valsti Latvijā Mežaparka lielajā estrādē, piebalsojot klātesošajiem koriem un daudzām balsīm no ap 150 000 lielā manifestantu pulka.

• 

• 

Tirzmalietes dziesma par tēvu zemi Latvijā turpina skanēt un skan joprojām koncertos, dažādos sarīkojumos, gan kā J. Graubiņa dziesma (baritons Kārlis Leiškalns, tenors Andris Ludvigs), gan ar vienkāršāko melodiju ( Jānis Paukštello, Harijs Spanovskis, Ingus Pētersons, Dainis Skutelis, Antra Stafecka, Normunds Zušs u. c.).  Melodijas LP skaņuplatēs populārajā versijā to iedziedājuši: Jānis Sproģis ( Ak, Latvija, kur tavi dēli,  1988),  T. Kalniņa koris diriģenta Jura Kalniņa vadībā (Dziesma brīvai Latvijai, 1989), Andris Daņiļenko (Staburadze,  1991).

• 

• 

• 

• 

Ir zināmi  daži  instrumentāli  ieskaņojumi: Melodijas LP – koklētāju ansamblis Austriņa (Pavasara vakarā, 1990), Kanādā dzīvojošo mūziķu Induļa un Ilgas Sūnas ieraksti (CD).

Atmodas gados un arī vēlāk Latvijā parādās virkne  drukātu izdevumu – grāmatiņas ar senu dziesmu vai ziņģu tekstiem un notīm, kur atrodams arī Tirzmalietes dzejolis.

Pateicība par tehnisko palīdzību Mārim un Vijai Bērtiņiem, Kuldīgas Galvenās bibliotēkas informācijas apstrādes un digitalizācijas speciālistei Initai Fogelei.

1. turpinājums: Kardināla Jāņa Pujāta kristiešu himna.

2. turpinājums: Austris Augusts Vītols un viņa himna My God and I

3. turpinājums: Krievu romance Накинув плащ с гитарой под полою

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!