Lielās autosacīkstes

Viens no Talsu slavenākajiem pasākumiem katru gadu maijā ir Talsu rallijs. Leču kalns atrodas pie Brīvības ielas, kur 1930. gados pirmo reizi rīkotas valsts mēroga autosacīkstes.
Motortehnika interesi saistījusi jau sen. Pirmās autosacīkstes „Parīze-Ruāna” notika 1894. gadā, motociklisti pirmo reizi ātrumā mērojās 1907. gadā Menas salā Lielbritānijā. Tur vēl tagad izmanto kalnainu un līkumotu trasi veicot vairākus apļus. Tādas sacensības joprojām dēvē par TT (no angļu valodas – Tourist Trophy).
Divdesmito gadu beigās Talsos zirgu pajūgus biedēja vien daži auto. 1927. gada vasaras vidū pilsētniekus piesaistīja auto parāde, ko vietējās policijas priekšnieks Štucers nodēvēja par starptautisku auto izturības sacīksti. Automobiļu un aerokluba rīkotais pasākums sākās Rīgā un virzoties uz Ventspili skāra arī Talsu apriņķi. Sabilnieki, talsenieki un pastendnieki varēja vērot 12 automašīnu pārvietošanos.
Notikumi, kas Talsus ierindoja pirmatklājēju godā, risinājās no 1934. līdz 1936. gadam. Tad te bija valsts pirmās auto un moto sacensības riņķveida trasē, ko tālaika prese nodēvēja par Latvijas interesantāko un populārāko izturības braucienu, jeb par „Latvijas TT sacensībām”.
Pirms 77 gadiem pirmais Talsu rallijs notika maršrutā Talsi-Ērgļu krogs [tagad tur atrodas bruģakmeņu ražotne] -Stendes baznīca-Talsi. Kopējais riņķa garums 15,8 kilometri katram braucējam bija jāveic 5-6 reizes atkarībā no mašīnas jaudas. Vēstures avotos minēts, ka trase bijusi bagāta pagriezieniem, sarežģītiem līkumiem, pakalniem un prasījusi no braucējiem veiklību, aukstasinību, ātrumu un vienmērīgu braukšanu.

Visus trīs gadus sacensības notika vienu dienu jūlija beigās vai augusta sākumā, svētdienā, kas ir neparasti, jo vēl trīsdesmitajos gados pilsētas domnieki sīvi cīnījās pret to, ka veikalnieki drīkstētu tirgoties šajā baznīcas dienā. 1934. gadā izvēlēja visai neparastu sākuma laiku – sešos no rīta, bet turpmāk braucēji ceļā devās tikai neilgi pirms pusdienlaika. Starta un finiša vieta atradās pilsētas nomalē pie Soda priedes, kur pasākuma svarīgumu pastiprināja godavārti ar 3 sarkanbaltsarkaniem karogiem.Sacensības nepiesaistīja tūkstošus kā šodien, bet simtus līdzjutēju gan. Diemžēl, prieki bija īsi, jo braucēji ceļā pavadīja tikai apmēram pusotru stundu. Lūk, ko rakstīja vietējā prese: „Pag. svētdien viena daļa talsinieku, kas dzīvo Brīvības un Dārza ielas apkaimē, nedabūja ilgi nodoties miegam un sapņu rēvijām, jo no agra rīta jau pa Brīvības ielu turp atpakaļ trauca un nervus bendējošus trokšņus taisīja motociklisti. Sacīkstes bija pievilkušas vairākus simtus talsenieku – skatītāju, kas ap starta vietu bija sakāpuši grāvjos, kalnos un žogos, lai tikai labāki varētu sekot sacīkšu gaitai.”

Lielsacensību galvenais organizators bija Latvijas Automobiļu un motosporta klubs, tomēr lielu darbu ieguldīja arī vietējā sabiedrība. 1935. gadā minētas divas kontaktpersonas, inženieris Hotte Rīgā un ebreju izcelsmes ārsts Zakss Talsos. 1934. gadā no četriem tiesnešiem divi bija vietējie, pārējie – rīdzinieki. Goda tiesnešu nosaukumu piešķīra pilsētas galvam A. Reizniekam, ārstam V. Ruģēnam un 1. Talsu Aizsargu pulka pārstāvjiem. Kā jau paaugstinātas bīstamības pasākumā, dežurēja vietējais ārsts Šeinpflugs. Ar katru gadu soģu skaits auga un goda tiesneši kļuva par pilntiesīgiem, viņu skaitu papildināja policijas priekšnieks un izmeklēšanas tiesnesis. Bez tam pilsētas cienījamākie ļaudis bija nodarbināti kontrolpunktos, tehniskajā un sporta komisijās.
Mašīnas sadalīja 6 kategorijās: pa trīs motociklu un automobiļu. Katrai klasei noteica vidējo minimālo ātrumu (no 32-45 km/h). Katrs aplis bija jānobrauc ar vienādu vidējo ātrumu, un, jo tas bija lielāks, jo braucējs ieguva vairāk papildpunktu. „Liela daļa talsinieku, stāvēdami uz krustceļa pie vēsturiskās priedes nevarēja vien nobrīnīties, kas tā par būšanu: visu laiku motornieki skrien kā vējš, bet kā mieti atduras ceļa līkumos un starta vietā, kur atpūšas un noslauka sviedrus, aprunājas par laiku, pamet gaisa bučas draugiem, un tad no jauna sapurinās, ierūcina motoru un sprauslodami aizlido. Vai tad tādas esot sacīkstes ātrumā un izturībā – jautājuši daži mūsu līdzstrādniekiem, pēdējais, nointervēdams vainīgos sacīkstniekus, izzinājis, ka šos atpūtas mirkļus viņi var atļauties tamdēļ, ka smukākos ceļa gabalos laiduši ar reibinošāku ātrumu, lai tādā kārtā rezervētu laiku varbūtējām klizmām, bet ja tādas negadās, atliek uzkavēties kontrolpunktos, resp. līkumos, jo vidējo ātrumu pārsniegt nedrīkst.” Tā rakstīja vietējā avīze.
Dalības maksa bija drīzāk simboliska – 3 lati autobraucējiem un 2 lati motociklistiem. Nācās ievērot arī vispārējos satiksmes noteikumus par to, ka automobiļiem jābūt: „1) Divām pietiekoši stiprām, pareizi un vienai no otras neatkarīgi darbojošamies bremzēm; 2) signālu aparātam; 3) skaņslāpim; 4) gaismas lukturiem; 5) diviem skaidri saredzamiem un tumsā apgaismojamiem automobiļa numuriem, vienam priekšgalā un otram pakaļgalā.”
Neprasīja speciālu sacīkšu mašīnu sagatavošanu, kaut arī par 1936. gada sacensību „naglu” kļuva „Husquarna” sacīkšu motociklu atrādīšana. Tolaik motobraucējs A.Siliņš ar tādu bija uzstādījis Latvijas ātruma rekordu – 160 km/h. Piedalījās nespeciālistiem šodien lielākoties nezināmu firmu spēkrati: Dodža kabriolets, Ševrolets, BMW, Hanza, Ford mašīnas un DKW (populārākie), BMW, Ariel, Husquarna, Harley-Davidson, Rudge, „N.S.U.”, „A.J.S.” motocikli. Par izturīgākajiem uzskatīja angļu ražojuma spēkratus. Atšķirībā no mūsdienām, kad pat atbilstoša nedegoša apģērba trūkums sportistiem kļūst par pamatu diskvalifikācijai, tolaik nekādu šāda veida prasību nebija.
Braucēji lielākoties nebija profesionāļi. Pirmo sacensību uzvarētājs bija tobrīd 56 gadus vecais T. Maikapars. Tālaika sabiedrībā pazīstams tabakas industrijas smagsvars, mantodams tēva rūpnīcu tomēr nespēja atteikties no sirdsdarba medicīnā. Sacīkšu protokoli liecina, ka vidējais ātrums bijis tikai nedaudz augstāks par satiksmes noteikumos 1925. gadā noteikto maksimālo 50 km/h. Mūsu dienās skatītāju tūkstošus nespētu pulcināt tik neliels dalībnieku skaits kā 1934. gadā, kad piedalījās 8 motociklisti un 4 autobraucēji. Katrā grupā pirmās un otrās vietas ieguvēji saņēma kristāla un ozola kausus, galda pulksteņus, bet visiem dalībniekiem par samaksu piedāvāja „piemiņas plāksni”, kas tolaik, acīmredzot, nerosināja drūmas asociācijas. Bija padomāts par izklaidēm, jo dalībniekus palutināja ar koppusdienām Sadraudzīgajā biedrībā, citu reizi pēc sacensībām izbrauca mazā ceļojumā uz Slīteres Zilajiem kalniem.
Viens no slavenākajiem valsts motobraucējiem bija talsenieks, mehāniķis Timofejevs. 1934. gada sacensībās viņš savā klasē ieguva 2. vietu, 1936. gada Rīgas-Liepājas autobraucienā 10 dalībnieku konkurencē riepas plīsuma dēļ izstājās, un tikpat neveiksmīgs bija arī starts tā gada Talsu „TT” sacensībās, kur pirmajā aplī pie Ērgļu kroga atkal nācās atkāpties no cīņas. Vēl pēc gada garajā neasfaltētajā Vidzemes Inčukalna-Limbažu-Saulkrastu trasē viņš bija trešais, pēdējos pāris kilometrus veikdams aiz spēkrata, jo apklusušais motors nespēja mazināt cīņassparu.
Mūsdienās rallija mašīnas met kūleņus, sabojā motorus un citas svarīgas detaļas, reiz pat iebrauca Talsu ezerā. Agrāk lielākās ķibele bijusi riepu plīšana, bet noteikumi neaizliedza „mainīt zirgus”. Laikraksts: „Piektajā aplī Atara jaunajam „Rudžam” pārgāja pušu riepa. Tā kā lāpīšana aizņēma ilgāku laiku, A. pēdējo apli nobrauca ar citu motociklu. [..] Ar brīnišķu ātrumu trauca Siliņš, pārdzīvodams ceļā arī pāris riskantus momentus. Tā pie Ērgļu kroga S. gribējis aizbraukt garām kādai auto mašīnai, bet šaurā ceļa dēļ tas nav izdevies, kamdēļ kādus 100 m lielā ātrumā mocījies pa grāvi, pēc kam nolauzdams ceļa stabiņus, pa gaisu lidodams izticis atkal uz ceļa. Visā šinī „amoka” braucienā dīvainākais tas, ka itin nemaz nav cietusi ne mašīna, ne pats Siliņš. Arī starta tuvumā viņa Husquarna taisīja vairākus bīstamus „astoņus”, taču S. tos ar drošu un piedzīvojušu roku likvidēja.”
Arī mūsdienās, gaidot jau tradicionālā Talsu rallija viesus maija vidū var aicināt kā tolaik: „Visiem motorsporta cienītājiem ieteicams [..] apmeklēt Talsus. Ceļa mērķis jau vien ir interesants, jo Talsi, mūsu Kurzemes pērle, ir Latvijas krāšņākā un dabas skaistumiem bagātākā pilsēta.”

Turpinājums >>> 2. stāsts: Dižā Māra