Deviņi Talsu pakalnu stāsti

Talsu deviņi pakalni

Talsi lepojas ar deviņiem pakalniem. Patiesībā šis skaitlis līdzīgs kā seno grieķu septiņi pasaules brīnumi. Uzmanīgs vērotājs to var apstrīdēt, norādot nelielas atšķirības pārejās no viena uz otru un saskatīt vēl dažus tā saucamos „burbuļkalniņus”. Pilsēta patiesībā izvietota uz divām garām kraujveidīgām nogāzēm, kam vidū ieplakā zaigo divi ezeri. Kādreiz tie ir bijuši savienoti ar ūdensklaju, bet vēlāk ar novadgrāvi.

Katrs ar savu vēsturisko nosaukumu, oficiālos sarakstos iekļauti deviņi pakalni.

Pilskalns (agrāk saukts arī par Klosterkalnu – 13. gs te atradās lielākā Ziemeļkursas koka pils, vēlāk, pēc leģendas, dzīvojuši daži mūki, kuri kristījuši ļaudis ezerā), tā pakājē ir Talsu ezers (kādreiz saukts par Hiršberga, Lāča, Roņu, Martinelli vai Pilskalna ezeru).

Tam pretī Ķēniņkalns, tiešām augsts un varens – atbilstošs tik dižam nosaukumam. Šajā vietā, kokiem apaugušās nogāzēs pagājušā gadsimtā bijusi iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta – Pilsētas dārzs. Kalna pakājē jau 100 gadus atrodas pati nozīmīgākā sabiedriskā celtne – Tautas nams.

Austrumu pusē ir augstākā virsotne – Tiguļkalns. Nosaukums glabā senu latviešu rentnieku māju vārdu, to vietā uzceltā barona Firksa pilī 20. gs pirmajā pusē bija ģimnāzija, tagad – novada muzejs.

„Leču” mājas vēl aplūkojamas, bet kādreiz varenās saimniecības laukos atrodami vairāki pakalni, kas it kā saplūst ar Ķēniņkalna masīvu. Par Leču kalniņu pieņemts saukt to, kura virsotnē ir piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem. Līdzās atrodas Talsu Valsts ģimnāzija.

Arī Vilkmuižkalns pie tāda paša nosaukuma ezera vārdu mantojis no senās Vilkmuižas. Ezers guvis ievērību ar vienu no bagātīgākajām kuršu ugunskapu vietām un priekšmetu atradumiem.

Ezera otrā krastā aplūkojamas stāvās Krievragkalna nogāzes. Kādreiz tur lepni slējās pareizticīgo dievnams. Kad apkārt esošo baznīcas zemi ieguva trūcīgākie pilsētnieki, plašāku teritoriju sasaistīja ar „krievu ticību” un šeit nedzīvojošiem krieviem.

Baznīckalnam un Dzirnavkalnam nav atdalošas ielejas. Pirmais joprojām pazīstams pēc luterāņu dievnama ēkas, bet dzirnavas nodedzinātas gandrīz pirms 100 gadiem.

Visbeidzot, Saules kalns – neliels pakalns pilsētas austrumu pusē. Nosaukums saprotams ļaudīm, kuri no pilsētas puses ziemas saulgriežos novēro saullēktu.