Talsu vidusskolas absolventi skatuves mākslinieki.

Aktieri no Talsiem

Kad ar Talsu vidusskolas 1947. gada 25. izlaiduma absolventu Elmāru Šmelti 2004. gadā izdevām grāmatu „Talsu ģimnāzija” – pirmie trīsdesmit – no 1919. līdz 1949. gadam, atzīmējot mūsu skolas 85. dzimšanas dienu, daudzi bijušie absolventi ierosināja strādāt pie grāmatas turpinājuma. Atzīstos, ka personīgi mani šī doma aizrāva. Sāku aktīvi vākt foto un arhīvu materiālus par absolventiem un skolotājiem. Arī atmiņas par skolas gadiem. No skolas vadības gan atbalstu nesaņēmu. Labi domātie ierosinājumi palika vēlējuma formā. Tomēr vēlos pastāstīt par man zināmiem vidusskolas absolventiem skatuves māksliniekiem.

Latvijas brīvvalsts pirmā perioda laikraksts „Talsu Balss” 1932. gada oktobra numuros publicēja rakstus par Valsts Talsu vidusskolas absolventiem. Uzzināju, ka Valsts Talsu vidusskolas 1923. gada 2. izlaiduma absolvente Emīlija Auguste Prince, dzimusi 1904. gada 21. aprīlī Talsu apriņķa Dursupes pagastā. Tēvs Juris mājas īpašnieks Dursupes Laukgrēzās, māte Lība. Kristīta mājās. Krustvecāki skolotājs Kārlis Reinfelds ar kundzi (Zentenes pagasta Dursupes skolas skolotājs Reinfelds 1929. gada novembrī saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiru). Emīlija beigusi Dursupes pagasta skolu un Cesvaines draudzes skolu. No 1919. līdz 1923. gadam mācījusies Talsu vidusskolā. Beigusi no 1924. Līdz 1926. gadam organizēto Dailes teātra pirmo studiju, bijusi Dailes teātra aktrise. Piedalījusies teātra uzvedumos arī Talsos 1925. gada janvārī un 1926. gada janvārī (par to raksta laikraksti „Talsu Vēstnesis” un „Talsu Balss”), tātad viena no pirmajām profesionālajām aktrisēm – novadniecēm ar noteiktu vietu Talsu teātra vēsturē. Mācījusies arī par skolotāju. Laikrakstā „Laiks” 1995. gada 26. aprīlī publicēts plašs teātra zinātnieka Viktora Hausmaņa raksts ar aktrises biogrāfiju. Aizgājusi mūžībā 1995. gada 15. septembrī.

Ar Talsu ģimnāziju saista aktrisi Dzidru Ritenbergu. Viņa dzimusi 1928. gada 29. augustā Dundagas pagastā. 1943. gadā beigusi Talsu pilsētas pamatskolu. Tajā pašā gadā iestājusies Talsu ģimnāzijā, ko nebeidza. Pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. 1948. gadā beigusi Drāmas teātra studiju, bet 1974. gadā Latvijas Valsts konservatorijas režijas nodaļu. Visplašāko atzinību aktrise guvusi ar titullomu Krievijas PFSR filmā „Malva”. 1956. gadā Venēcijas kinofestivālā viņa apbalvota ar Volpi kausu. No 1975. līdz 1990. gadam Rīgas kinostudijas režisore. Aizgājusi mūžībā 2003. gada 9. martā Rīgā.

 

Talsu vidusskolas 1954. gada 32. izlaiduma absolvente Rita Meirāne dzimusi 1935. gada 9. novembrī Talsos. 1960. gadā beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. No 1958. līdz 1961. gadam Daugavpils Muzikāli dramatiskā teātra aktrise. Pēc tam aktrise Valmieras teātrī. Aizgājusi mūžībā 2007. gada 31. decembrī.

Talsu vidusskolas 1956. gada 33. izlaiduma absolvents Georgs Juris Pučka dzimis 1935. gada 25. martā Talsos. Bija Dailes teātra 3. studijas audzēknis, aktieris un dziedātājs. Strādājis Rīgas Operetes teātrī. Bija Operetes teātra direktors līdz tā likvidēšanai. Miris 2014. gada 20. novembrī. Apbedīts Laucienes pagasta Pūckalnu kapos.

Talsu vidusskolas 1968. gada 45. izlaiduma absolvents Juris Bartkevičs dzimis Talsos 1950. gada 24. augustā. Beidzis Talsu 2. astoņgadīgo skolu 1964. gadā. Talsu vidusskolas 1968. gada 45. izlaiduma absolvents. 1972. gadā beidzis Liepājas Pedagoģisko institūtu un Liepājas teātra pirmo studiju 1971. gadā. Kopš 1970. gada Liepājas teātra aktieris, bet no 1996. gada arī teātra mākslinieciskais vadītājs. 1987. gadā viņam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukums. 1985. gadā piešķirta Latvijas Komjaunatnes prēmija. Saņēmis balvu „Labākais aktieris 1999”.

Latviju 1957. gadā pāršalca vēsts, ka kinostudijas „Mosfiļm” un Somijas kinostudijas „Suomi-Film” koražojuma filmas„Sampo” galvenajai lomai izvirzīts latvietis, neprofesionāls aktieris, Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas Mežtehnikas fakultātes 4. kursa students Andris Ošiņš.

Talsu vidusskolas 1953. gada 31. izlaiduma absolvents Andris Ošiņš dzimis 1935. gada 14. jūlijā Rīgā. Viņa tēvs Nikolajs Ošiņš miris izsūtījumā Jakutijā. Viņa māte Lilija Ošiņa, dzimusi Ūdre. Mirusi 1997. gada 19. novembrī Rīgā.

Par Andra dzīves gaitām savās atmiņās rakstījusi viņa dzīves biedre Astrīda, dzimusi Bērziņa: „Kā jau daudzām ģimenēm kara laikā nācās mainīt savu dzīves vietu. Tā arī mazajam Andrim kopā ar māti un vecomāti bija jāatstāj dzīvi Rīgā. Viņi apmetās uz dzīvi Mērsragā. Kladerfeldu ģimenes mājā “Saknītes”. Tur Andris pabeidza pamatskolu. Pēc tam ģimene pārceļas uz dzīvi Talsos. 1949. gadā Andris iestājas Talsu vidusskolā un 1953. gadā, pēc tās absolvēšanas, iestājās Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas (LLA) Mežtehnikas fakultātē.”

Jāpiezīmē, ka Andra gatavības apliecībā ir tikai labas un teicamas atzīmes. Viņa klases audzinātāja Talsu vidusskolā bija matemātikas skolotāja Marta Beatrise Kalēja, dzimusi Zušmane (1903–1978). Studiju laikā Andris bija aktīvs studentu Zinātniskās biedrības biedrs. Viņš regulāri darbojās Kārļa Pamšes vadītajā LLA drāmas ansamblī. Par savām lomām Andris teicis: „Mana mīļākā loma ir Sprīdītis Annas Brigaderes lugā, kuru es spēlēju, būdams mazs zēns. Vēl gribētos Sprīdīti spēlēt, bet diemžēl, tagad mans garums ir metrs un 80 centimetri.”

Kinostudijas „Mosfiļm” režisors Alaksandrs Ptuško Rīgā noskatījās Kārļa Pamšes lugas „Kuģi taujā ostas” izrādi drāmas ansambļa atveidojumā. Tur viņa uzmanību saistīja rakstnieka Eglāja tēlotājs A. Ošiņš.

„Latvietis – padomju- somu filmas varonis.” Ar šādu virsrakstu žurnāls „Zvaigzne” 1957. gadā (pirms 58 gadiem) 18. numurā publicēja aprakstu par jaunas filmas tapšanu. Un tā: „Kad studija „Mosfiļm” sāka domāt par aktieru izvēli pirmajai kopīgajai padomju-somu kinofilmai „Sampo” („Burvju dzirnavas”), kas iecerēta pēc somu-kareļu tautas eposa „Kalevala” motīviem, uz Helsinkiem un Petrozavodsku nosūtīja uzņemšanas grupas pārstāvjus ar filmas direktoru G. Kuzņecovu priekšgalā. Viņiem vajadzēja atrast filmas galveno varoņu-nebēdīgā Lemminkainena un skaistās Annikas lomām. Likās pats par sevi saprotams, ka piemērotus tēlotājus visvieglāk būs atrast eposa dzimtenē. Uhtā, Karēlijas vidienē, kur materiālus tam pagājušā gadsimta sākumā savācis un sakopojis ārsta dēls Eliass Lenruts.

Daudzas nedēļas ilga studijas „Mosfiļm” darbinieku meklējumi. Tika izmēģināti desmitiem somu un karēļu aktieru, mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku un citu jauniešu, kas bija satikti vienkārši uz ielas, kafejnīcās vai stadionos. Bet neviena no kontroles filmēšanām nedeva rezultātus. Ne padomju Karēlijā, ne Somijā neizdevās atrast izpildītājus, kas apmierinātu režisora-inscenētāja un mākslinieciskās padomes augstās prasības aktieriem, kuriem nāksies atveidot seno rūnu varoņus. Vieni gan atbilda pēc ārējā izskata, bet izrādījās nepietiekami fotogēniski, otrajos nebija spilgti izteikts ziemeļnieciskais tips, trešajiem pietrūka izteiksmības vai kādu citu fizisku dotumu, kas nepieciešami šīs tik sarežģītās fantastiskās filmas radīšanai.

Filmas režisors – inscenētājs A. Ptuško, kas radījis tādas padomju filmas kā „Jaunais Gulivers”, „Zelta atslēdziņa”, „Sadko”, „Akmens zieds”, „Iļja Muromietis” un citas, tiecas pārspēt šajā jaunajā filmā visu iepriekš sasniegto kinematogrāfiskās fantastikas laukā. V. Vitkoviča un G. Jagdfelda scenārija materiāls paver plašas perspektīvas inscenētāja radošās fantāzijas un krāsainās platekrāna filmas tehnisko iespēju izmantošanai.

Tā, piemēram, lai iedzīvinātu „čūskulienes” ainu, kur ļaunā burve Louhi, nolaupījusi skaisto Anniku, uzsūta Lemminkainenam visādas nelaimes, tiks izgatavots ap divsimt mākslīgu mehānisku čūsku, no kurām ņudzēt ņudzēs drausmīgais neparastās kaujas lauks. Milzīgus līdzekļus un ne mazāk izdomas prasīs „Burvju dzirnavu” – „Sampo” atveidošana, kā arī citi sarežģīti filmas rekvizīti. Un galvenais – arī no aktieriem prasīs īpašu izturību, veiklību un fizisku rūdījumu, jo inscenētājs A. Ptuško negrib izlīdzēties vienīgi ar kinematogrāfiskiem trikiem, lai iemiesotu tautas bagātās fantāzijas tēlus.

Tāpēc studija jo sevišķi rūpīgi izmeklēja aktierus. Filmas galvenos varoņus atrast joprojām neizdevās. Jau bija parakstīts līgums ar somu kinostudiju „Suomi-film” par sadarbību. Bija pasūtīti rekvizīti, izgatavotas dekorāciju skices un maketi, izvēlētas skaistākās vietas uzņēmumiem dabā – Kalevalas rezervātā Seuri-Sari salā, uz kurieni visā drīzumā vajadzēja izbraukt filmas dalībniekiem, bet galveno varoņu vēl vienmēr nebija.

Tad, jau gandrīz vairs neticēdams veiksmei, režisors A. Vaničkins nolēma izmēģināt laimi Tallinā. Un tieši šeit to sagaidīja skaistā Annika- Tallinas teātra institūta audzēknes Evas Kivi personā. Jaunā igauniete likās speciāli radīta šai lomai-ne tikai ar savu skaistumu, grāciju un pievilcību, bet galvenokārt tāpēc, ka viņas seja pauda labsirdību un dvēseles cēlumu.

Tomēr joprojām nelaimējās atrast Evai kivi partneri- Lemminkainena lomas tēlotāju. Režisors ieradās Rīgā. Te viņš sacēla daudz nemiera teātros, klubos, profesionālos un pašdarbības kolektīvos. Rīgas mākslas un hronikālo filmu studijā izdarīja bezgala daudz kontroles uzņēmumu. Taču aizsūtīti uz Maskavu un Somiju, tie neapmierināja ne „Mosfiļm” māksliniecisko padomi, ne somu konsultantus-profesoru Vilkunu un doktoru Kaukonenu.

Bet tad reiz režisors A. Vaņičkins un viņa asistents I. Jazikanovs nokļuva Latvijas lauksaimniecības akadēmijas pašdarbības koncertā. Šeit viņi sastapa kādu jaunekli, kas piesaistīja uzmanību. Tomēr, rūgtās pieredzes mācīti, un, nevēlēdamies modināt veltas cerības, režisori rīkojās ļoti apdomīgi. Sākumā it kā nejauši iepazinās, lai novērotu jaunekli tuvāk un papētītu viņa sejas vaibstu spēli. Pēc tam lūdza atnākt uz kinostudiju, tā, starp citu, it kā pastaigājoties. Studijā izdarīja pēris uzņēmumu, un Andra Ošiņa liktenis bija izšķirts. Vienā dienā kautrais, atturīgais trešā kursa students, kurš gatavojās mēbeļrūpniecības inženiera darbam, kļuva par kinozvaigzni nozīmīgai padomju filmai. Tiesa, A. Ošiņš labprāt piedalījās akadēmijas pašdarbībā, tēloja ne mazums lomu R. Blaumaņa, A. Upīša un citās lugās. Bet, kad apgalvoja, ka viņam ir neapšaubāms aktiera talants, viņš tikai atgainījās. Kā jau nopietns jauneklis A. Ošiņš neaizrāvās ar fantāzijām, bet stingri turējās pie zemes un paša iecerētā mērķa – kļūt par labu inženieri. Vai tad skaistā mēbelē nav poēzijas un mākslas? Vai šī porofesija nekā nedod cilvēka tieksmei pēc dailes?

Taču Mūza valdonīgi ienāca viņa dzīvē un prasīja nekavējoši izšķirties. „Mosfiļm” mākslinieciskā padome un konsultanti no Somijas atbalstīja Ošiņa kandidatūru. Bet jaunekli vēl labu laiciņu nācās „pielauzt”. Viņš negribēja pārtraukt mācības kinoaktiera karjeras dēļ. Jau Talsu vidusskolā Andris sapņoja nevis par ekrāna lauriem, bet par iestāšanos akadēmijā. Bet vai tad kinostudijas „Mosfiļm” darbinieki savukārt varēja izlaist no rokām šo kandidātu Lamminkainena lomai, kas atrasts pēc tik ilgiem neveiksmīgiem meklējumiem? Un tā A. Ošiņš nepaguva ne lāga attapties, kad jau atradās Maskavā, kopā ar savu partneri Evu Kivi.”

[Igauņu aktrise Eva (igauņu vārds Eeve) Kivi dzimusi 1938. gada 8. maijā Paidē, Igaunijā. Zīmīga sakritība, ka pēckara gados nodibinājās draudzības sakari starp Talsu un Paides rajoniem. Paides rajona kori un deju kolektīvi vienmēr piedalījās Talsu rajona dziesmu svētkos I.T.]. 1982. gadā E. Kivi piešķīra Igaunijas PSR Nopelniem bagātās aktrises nosaukumu. 1959. gadā viņa beidza V. Kingisepa vārdā nosauktā Valsts akadēmiskā teātra studiju. No 1960. gada bija šī teātra aktrise. Viņas debija kinematogrāfā sākās 16 gadu vecumā koncerta filmā „Kad iesākās vakars” 1954. gadā. No 1982. līdz 1994. gadam kinostudijas „Tallinnfilm” aktrise. Tagad Igaunijas 2. Telekanāla vadītāja. Bija precēta ar 1964. gada ziemas olimpisko čempionu ātrslidošanā A. Antsonu. I.T.]

„Mazliet nedroši Andris sākumā klīda pa „Mosfiļm” studijas bezgalīgajiem koridoriem. Filmēšanas tempi viņu biedēja. Ļeņina kalnos vienlaicīgi tiek uzņemts vairāk nekā trīsdesmit filmu. Nepārtraukti skraida un darbojas elektriķi, apgaismotāji, aktieri, režisoru palīgi, rekvizitori; iedegas un dziest signālugunis: „Klusums! Notiek ieraksts!”. . . Tikai šeit Andris īsti saprata, cik smags ir kinoaktiera darbs, cik daudz izturības un piepūles prasa šī profesija. Bieži pārmāca rūpes – vai viņš tiks galā? Jo filmā „Sampo” Ošiņam nāksies ne tikai vienkārši tēlot Annikā iemīlējušos lauku puisi no teiksmainās Kalevas. Viņam būs jāveic īsti varoņdarbi: jālaižas ar slidenu baļķi pāri stāvam, galvu reibinošam ūdenskritumam, saglabājot ne tikai līdzsvaru un drosmi, bet arī veiklību un kustību daili, kam jāatstāj iespaids uz Annikas sirdi. Viņam būs jārīkojas ar smagu zobenu, kuru izkaļ mūžīgais kalējs Ilmarinens, jācīnās ar diviem īstiem, dzīviem pitoniem, kuri jau izaudzēti Maskavas studijas dzīvnieku audzētavā, un vēl daudz kas cits viņam jāpaveic ne tikai bērnišķīgā iztēlē, bet īstenībā, kas gan ieguvusi krāšņas pasakas veidolu un tomēr ir un paliek realitāte. „Līdz šim mēs ar Andri esam apmierināti,” saka filmas inscenētājs A. Ptuško. „Viņš nopietni gatavojas saviem daudzajiem pienākumiem: nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, lai gūtu nepieciešamo fizisko rūdījumu; mācās somu valodu, kas būs nepieciešama pareizai artikulācijai filmas somu versijā, iepazīstas ar Somijas vēsturi un literatūru. Tiesa, viņš ir domīgs, mazliet par domīgu jautrā Lemminkainena lomai. Laikam skumst pēc Rīgas un savējiem. Bet nekas, gan pieradīs. Priekšā vesels gads un nopietna saspringta darba, un es esmu pārliecināts, ka mūsu izvēle ir pareiza un Andris ar Evu paveiks savu uzdevumu. „Sampo” nav vienkārši fantastiska filma, kurā aktieris ir tikai sava veida statists dažādu kinematogrāfisku triku realizēšanai. Šajā filmā iemiesota dziļi cilvēciska tēma par cīņu tautas laimes vārdā pret visādiem tumšiem spēkiem, tajā jāizpaužas tautas radītā eposa poēzijai un augstajai mākslinieciskajai vērtībai.” Patlaban uzņemšanas grupa izbraukusi uz Somiju, kur sākusies filmēšana. Novēlēsim veiksmi mūsu tautietim šajā lielajā, skaistajā darbā!”

A. Ošiņa dzīvesbiedres Astrīdas atmiņas: „Kad Andri uzaicināja filmēties Lemminkainena lomā kinofilmā „Sampo”, radās pārtraukums studijās akadēmijā no 1957. gada jūnija līdz 1959. gada janvārim. Tikai 1960. gada jūnijā Andris studijas pabeidza koksnes mehāniskās apstrādes specialitātē un ieguva kokrūpniecības inženiera-tehnologa kvalifikāciju. Pēc akadēmijas absolvēšanas Andris sāka strādāt Kokapstrādes rūpnīcā „Asociācija”. Sākumā par meistaru, tad vecāko meistaru, inženieri un tehniskās daļas tehnologu. 1963. gada septembrī rūpnīcu iekļāva mēbeļu firmā „Rīga”. Andris šeit strādāja dažādos amatos-par galvenā tehnologa vietnieku, galvenā inženiera vietnieku un tehniskās daļas priekšnieku. Pēc tam strādāja dažādos amatos Latvija PSR Kokapstrādes rūpniecības ministrijas uzņēmumos. 2001. gada jūnijā 66 gadu vecumā viņš pārtrauca aktīvās darba gaitas un devās pensijā.”

A. Ošiņš 1962. gadā reģistrēja laulību ar Astrīdu Bērziņu. Viņš aizgāja mūžībā 2004. gada 13. martā pēc grūtas slimības. Apbedīts Rīgā, 1. Meža kapos.

Andra Ošiņa iespaidi par Somiju filmas uzņemšanas laikā 1957. gadā: „Ezeru zeme – tāds nosaukums Somijai visvairāk piemērots. Lai kurp arī brauktu, visur saule atspīd kā kristāls skaidrajos ziemeļzemes ezeros, kuri žilbina acis kā spoguļi nerātnu bērnu rokās. Tālā pagātnē ledāji virzoties izaruši ieplakas, atseguši un nogludinājuši milzīgos granīta masīvus, izrāvuši gravas un nogulsnējuši smilts un akmeņu grēdas. Tie arī veikuši lielo ap 60 000 ezeru izveidošanas darbu. Viens ezeriņš neliekas lielāks par dīķi, otrs izpleties tāds, ka tikko var redzēt pretējo krastu. Tāds ir Saimas ezers, kuru Vuoksas upe savieno ar Ladogas ezeru. Kurš gan nav dzirdējis gleznā Imatras ūdenskrituma vārdu! Tagad gan tas ir daudz zaudējis no sava skaistuma un pirmatnējā mežonīgā spēka, toties veic cilvēkiem derīgu darbu, apgādājot Somijas pilsētas ar elektroenerģiju. Galvenā Somijas bagātība tomēr ir meži, kas pārklāj vairāk nekā 70 procentu valsts teritorijas. Saliņām piebārstītie ezeri, milzīgie sūnām apaugušie granīta masīvi, krāčainās upes un ūdenskritumi, kāvu mirdzēšana, tīrais ziemeļu gaiss-tā visa dēļ Somiju apmeklē daudz tūristu.

Man ar Somiju izdevās iepazīties, strādājot filmu akciju sabiedrībā „Suomi-Filmi”, kura mani uzaicināja izpildīt somu teiksmu varoņa Lemminkainena lomu filmā „Sampo” pēc tautas eposa „Kalevala” motīviem. Izbraucām kopā ar kinostudijas „Mosfiļm” darbinieku grupu uz Somiju vasarā, viskrāšņākā ziemeļu dabas gadalaikā. Brauciens nelikās tāls, jo ērtie vagoni ātri veica attālumu līdz Somijas robežai, kura atrodas 160 kilometrus no Ļeņingradas. Caur logu pazibēja zils robežstabiņš. Pēc desmit minūtēm esam jau pirmajā pierobežas stacijā Vainikalā. Somi ar interesi mūs vēro, bet tomēr sarunas neuzsāk. Kamēr vilciens stāv, mēģinām kaut ko pajautāt, bet somi atbild gan laipni, toties tikai pāris vārdos. Mazrunība pieder pie viņu nacionālajām īpatnībām, par ko mums izdevās pārliecināties arī vēlāk, kad bijām kaut nedaudz apguvuši somu valodu.

Mūsu galamērķis ir Lahti, no kurienes pārsēžamies autobusā un braucam uz savu darbavietu. Tā izvēlēta netālu no Heinolas pilsētas. Mūsu rīcībā nodotas divas baržas, uz kurām uzcelta virsbūve ar kajītēm un sauļošanās laukumu. Ievērojot mūsu valodas neprašanu, somi ierīkojuši ceļrāžus visiem saprotamā attēlu valodā. Iekārtojamies, pagriežam savus pulksteņus par stundu atpakaļ un ieejam somu dzīvē.

91 procents iedzīvotāju ir somi un 8,5 procenti zviedri, kuru gan nav daudz, bet tur savās rokās galvenās tautas bagātības. Liels ir viņu iespaids ne tikai saimniecībā, bet arī kultūras dzīvē. Līdz 19. gadsimta sākumam Somija atradusies Zviedrijas pakļautībā, kādēļ arī vēl tagad zviedru valoda skaitās par oficiālu valsts valodu un blakus katram somu uzrakstam atrodas tā tulkojums zviedriski. Puse iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, bet rūpniecībā tikai ceturtā daļa.

Visas somu pilsētas ir tīras. Tīrība vispār ir somu tautas neatņemama īpašība. Parki uz zālāji apkopti ar sevišķu rūpību. Nekur – ne uz ielas, ne tramvajos, ne arī parkos, vai pēc izbraukuma ekskursijā, atpūtā – nekur soms nenometīs zemē papirosa galu vai nevajadzīgu papīru. Augstas prasības viņi uzstāda arī sev, pilsētās, vasarnīcās, lauku mājās – visur būvējot tik populārās somu pirtis. Pat mūsu ekspedīcijas rīcībā nodotajās liellaivās bija ierīkotas somu pirtis.

Mūs ļoti interesēja, kā somi ceļ savas mājas un iekārto dzīvokļus. Vienkāršība, ekonomiskums, maksimālās ērtības – to rūpīgi apsver arhitekti, ceļot jaunas dzīvojamās ēkas. Istabas gaišas, saulainas, mēbeles vieglas, higiēniskas, un glītuma ziņā neatpaliek no mūsu Rīgas mēbelēm. Vienkāršākās mēbeles gatavotas no presētā finiera un metāla caurulēm. Logu aizkari vienkārši, istabu neaizēnoši, palodzes ar puķēm nepiekrauj. Paklāju vietā bieži lieto linoleumu, kuru izlaiž dažādās krāsās, lai katrs varētu atrast savai istabai piemērotu viegli kopjamu grīdas segumu.

Ārpus pilsētas mājas novietotas gleznās vietās uz nelielajām saliņām, kuru Somijā nav trūkums. Šīs saliņas īpašnieks ir neierobežots noteicējs. Kāds zviedrs nekautrējās pat iemest ūdenī mūsu lietas un uzvilkt nacionālo karogu, lai mēs netuvotos viņa „cietoksnim”, kura pamats nebija lielāks par krietnu laukakmeni.

Interesanta aina ir somu brīvdabas muzeja Seuresaari salā, kurā redzamas senlaicīgas somu saimniecības un dzīvojamās ēkas. Katru dienu, it sevišķi svētdienās šeit ierodas ekskursanti un veselas ģimenes, lai atpūstos un vērotu kā dabu, tā arī daudzos eksponātus.

Parkos daudz vāverīšu, kas ir tik drošas, ka pašas nāk klāt, lūdzoties no apmeklētājiem garšīgu riekstu. Somijā dzīvnieku aizsardzības likums bargi soda dzīvnieku mocītājus, un bērniem jau mazotnē tiek ieaudzināta mīlestība pret dzīvniekiem.

Vai somi tagad dzīvo labāk nekā pēc kara, vai dzīves dārdzība nav mazinājusies, vai arī vienkārši – cik maksā uzvalks jeb mētelis? Tā man bieži jautā pēc atgriešanās dzimtenē.

Somijā dzīves līmenis bija augstākais ap 1950. gadu. Tad bija diezgan darba – vajadzēja atjaunot sagrautās fabrikas, dzelzceļus un tiltus. Bet tagad, kad liekas, ka nekas nevarētu kavēt zemes tālāku uzplaukšanu, visi sūdzas, ka dzīvot kļuvis grūtāk. Pieauguši nodokļi, pārtikas preču cenas ievērojami cēlušās. Veikali ir pilni – preču saražots daudz, bet strādnieka pirktspēja zema, un tikai reti veikalniekiem izdodas kaut ko pārdot. Markas vērtība kritusi. Pēc oficiāliem datiem strādnieka reālā darba alga 1954. gadā samazinājusies par 9 –12 procentiem, salīdzinot ar 1951. gadu. Nodokļi pieauguši un sastāda pašlaik 20 –25 procentus darba algas. Ievērojot vēl to, ka pieaudzis arī bezdarbnieku skaits. Saprotams, kādēļ somi tik ilgi kaulējas par katru preci un pērk tikai tad, kad veikalnieks atkāpies kaut par nelielu summu. Kaulējas visur, to nav pieņemts darīt tikai lielajos Stokmana veikalos, kuri piegādā modernākos apģērba un kurpju fasonus, kuru cenas vispār divas reizes augstākas, jo šo veikalu pircēji taču maksā par modi. Novecojušos fasonus pārdod ar 50 procentu atlaidi, tomēr arī tas nespēj pievilkt pircējus. Ļoti dārgi maksā televizori, radio un fotoaparāti, ledusskapji, putekļsūcēji, pildāmspalvas u. c. Televizori reti sastopami somu dzīvokļos, jo to cena ir augsta. Ielās maz ārzemju automašīnu. Amerikāņu luksa limuzīna cena ap miljons marku, tādēļ visvairāk iecienītas no Padomju Savienības ievestās daudz lētākās „Volgas”, „Pobedas” un „Moskviči”.

Liela daļa no darba algas jāmaksā par dzīvokli. Īres maksa par divistabu dzīvokli ap 15 000 marku, pat gultas vieta nav dabūjama bez 7 000 markām. Ja ievērojam to, ka strādnieks izpelna mēnesī 30 000 – 40 000 marku, pie kam aug arī pārtikas produktu cenas, tad arī kļūst skaidrs, kādēļ tik tukši ir veikali. Lētas ir augļu cenas, jo Somijas valdība ievestos augļus neapliek ar muitas nodokļiem. Citroni maksā 120 markas, bet apelsīni 200 markas kilogramā. Turpretī tomāti maksā 300 markas pat rudenī, nemaz nerunājot par agrajiem pavasara dārzeņiem.

Aktieri – Talsu vidusskolas absolventi. DALIES TVITERĪ!

Degvīnu Somijā lieto maz, jo pirmkārt, to grūti dabūt, otrkārt tas ir ļoti dārgs – pudele degvīna ir vīriešu labu bikšu cenā, tādēļ dzērājam iepriekš jāapsver, no kā viņš atteiksies. Par restorāniem vai kafejnīcām nav vērts pat domāt – tos apmeklē tikai labi atalgoti ļaudis, lai pasūtītu 100 gramu kā sevišķu dārgumu lielākai sabiedrībai. Jaunatne, ja arī restorānu apmeklē, nelieto neko citu kā tikai minerālūdeni vai bezalkoholisko alu. Jaunatne izvēlas lētāku un, tiesa, arī labāku brīvā laika pavadīšanas veidu. Vakaros visi staigā Linameki parkā, ēd pankūkas ar medu un griežas karuselī.

Braucot kinodarbinieku grupā, protams, pirmais, par ko interesējāmies, ir Somijas kinoteātri un filmsabiedrības. Tādas ir septiņas, no kurām tikai divas – „Suomi-Filmi” un „Suomi Teolisuus” ir nosaucamas par filmu studijām, turpretim pārējās izlaiž gan daudzas, bet tehniski un mākslinieciski mazvērtīgas filmas. Somu filmas nav cieņā pat viņu pašu zemē, un publika plūst uz ārzemju filmām. Seansi notiek divreiz dienā, bet tie paši pustukši. Ar daļu somu filmsabiedrību ražojumu bija izdevība iepazīties arī mūsu skatītājiem, kad Somijas filmu festivālā varēja redzēt tādas filmas kā „Daiļā Inkeri”, „Sāņcenses”, „Pēc sērkociņiem”, „Taisnā tiesa” un citas. Somu populārākais aktieris, plaši pazīstamais Tautas mākslinieks Urhu Somersalmi piedalījās arī mūsu filmas uzņemšanā. Turpmāk somu skatītāji varēs plašāk iepazīties arī ar padomju kinematogrāfijas mākslu, jo mūsu brauciena laikā sāka strādāt jaunuzbūvētais kinoteātris, kur izrādīs mūsu studijās radītās filmas.

Skolas Somijā sadalās zemākajās tautas skolas – 1 līdz 2 klases, augstākajās skolās – 3 līdz 7 klases. Ir arī skolas, kurās apgūst noteiktu profesiju. Helsinkos atrodas Augstākā tehniskā skola un Valsts Universitāte. Somu studenti stipendijas nesaņem, bet vēl maksā ikgadēju mācību maksu. Disertācijas iespiež par aspiranta līdzekļiem. Universitāti gadā beidz ap 2 000 studentu, kuri vietas sev sagādā tā sauktās „brīvās konkurences” ceļā. Saprotams, ka daudzi, nobeidzot universitāti, tā arī vakantu vietu sev neiegūst. Avīzēs bieži raksta, ka valdībai esot tendence pabalstīt studentus, bet, diemžēl tālāk par tendenci lieta nekust.

Kad pie mums atbrauca pirmie Somijas pārstāvji profesors Vaino Kaukonens un kultūras ministrs Kusta Vilkuna, ieraudzīju pie viņu svārku atlokiem mazas nozīmītes zili sarkanā krāsā. Vēlāk uzzināju, ka uz tām attēloti abu valstu karogi un tās nēsā biedrības „Somija– Padomju Savienība” biedri. Biedrībā ir ap ceturtdaļa miljona biedru. Somi mūs uzņēma sirsnīgi. Sastapām vislielāko pretimnākšanu. Laikraksti par mums sniedza objektīvu informāciju. Pilsētu mēri rīkoja pieņemšanas, kuras norisa patiesi draudzīgā atmosfērā.

Kad aizbraucām no Somijas bija grūti atvadīties no daudzajiem draugiem un darbabiedriem, kuri atnāca mūs pavadīt uz staciju. Tas viss liecina par labvēlīgām attiecībām Somijas un Padomju Savienības starpā.”

Materiālus par Talsu vidusskolas 1953. gada 31. izlaiduma absolventu Andri Ošiņu apkopoja Imants Tamsons, Zirga gadā un Strēlnieka zīmē dzimušais Talsu vidusskolas 1961. gada 39. izlaiduma absolvents.

2015. gada janvārī.