Dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Pelēcis – Alūksne, Sibīrija, Talsi

Aleksandrs Pelēcis – Alūksne, Sibīrija, Talsi

Varbūt arī viņš pats ir viens no tiem savādniekiem, kas ne gluži katram izprotami kā viņa tēlotie talsinieki, bet reizēm ļoti vajag šo sapratni.

Līdz 2020. gada aprīlim, kad Aleksandram būs apaļi 100 gadi, vēl patālu, un kas zina, kādus vērtējumus saņems viņa nākamie darbi. Talsu grāmatai iznākot, viņš ir ģenerāļa Goppera fonda balvas, „Daugavas Vanagu” literārās prēmijas laureāts un viens no pirmajiem deviņpadsmit atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem. „Per aspera ad astra”.

Alūksne

Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis dzimis 1920. gada 10. aprīlī Valkas apriņķa (vēlāk Alūksnes apriņķis) Mālupes pagasta Ķikšu mājās. Bērnību Aleksandrs aizvadījis Mālupes Ķikšos un Rogās. Četrus mēnešus pirms savas piedzimšanas Latvijas atbrīvošanas karā viņš zaudējis tēvu Arvīdu, kurš apbedīts Alūksnes kapsētā. Māte Minna (dz. Teterovska) uzaudzinājusi dēlu viena. No 1928. gada rudens līdz 1934. gada pavasarim Aleksandrs pabeidzis Mālupes pamatskolu, bet līdz 1939. gadam arī Valsts Alūksnes ģimnāziju. Alūksnē 1932. un 1938. gadā iespiestas pirmās Aleksandra publikācijas („Alūksnes Draudzes Vēstnesis”).

Latvijas Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa atbalstīts, Aleksandrs Pelēcis iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes baltu valodu nodaļā, kur mācījies līdz mobilizācijai latviešu leģionā 1943. gada 24. martā. Studiju laikā A. Pelēcis darbojies studentu organizācijā „Ramave”. Kopā ar vēl 16 mobilizētajiem Aleksandrs nosūtīts uz Berlīni, kur līdz 1943. gada oktobrim mācījies kara ziņotāju (korespondentu) kursos, bet pēc tam bijis kara korespondents laikrakstā „Daugavas Vanagi”. Jaunā dzejnieka pirmais dzejolis iespiests laikraksta „Tēvija” 16. decembra numurā. Rīgā, 1943. gadā Kārļa Rasiņa apgādā iznāca Aleksandra Pelēča pirmais dzejoļu un balāžu krājums „Aizsapņošanās”. Laikraksta redakcijai 1944. gada septembrī pārceļoties uz Kurzemi, Aleksandrs dezertēja un slēpās Rīgā. Dezertēšanas iemesls bija viņa uzstāšanās radiofona pārraidē, kur, pretēji vācu propagandas organizatoru norādījumam, viņš aicināja latviešus: „…paliksim ar savu tautu Saulesmūžu vienuviet!”

Sibīrija

Ar 1944. gada novembri Aleksandrs Pelēcis strādāja par skolotāju Valkas vidusskolā, kur viņa skolnieču vidū bija arī dzejnieka nākamā sieva Rita Severe. Kad 1945. gada janvārī Aleksandram atkal draudēja arests, viņš aizbrauca uz Rīgu, kur slēpās līdz aresta brīdim 1946. gada janvārī. Šajā laikā viņa dzejoļus publicēja Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas pagrīdes izdevums „Kurbads”. Aleksandra Pelēča dzīve un daiļrade bija pietiekams iemesls, lai Baltijas kara apgabala kara tribunāls piespriestu viņam 10 gadus ieslodzījuma soda nometnēs un piecus gadus tiesību zaudēšanu (dzīvi nometinājumā – varas iestāžu norādītā vietā).

Sibīrijā un Tālajos Austrumos Aleksandrs Pelēcis pavadījis kopumā 23 gadus. Gan soda nometnēs Taišetā, gan Amūras apgabala sādžā „25. kilometrs”, kur dzīvojis līdz 1969. gadam, kad Pelēču ģimene pārcēlusies uz Talsiem Latvijā. Sibīrijā piedzimis Aleksandra un Ritas Pelēču dēls Mārtiņš (1964.). Sibīrijas nometinājuma gados Aleksandrs aizsācis saraksti ar latviešiem dažādās pasaules valstīs. Trimdas latviešu periodikā publicēti viņa dzejoļi (Jaunā Gaita u. c. ).

Talsi

Latvijā viņa dzejoļu kopas atkal parādījušās 1957. gadā žurnālā „Karogs” un 1970. gada februārī Talsu rajona laikraksta „Padomju Karogs” 15. numurā. No 1970. gada arī atsākušās regulāras publikācijas Latvijas periodikā, bet 1977. gadā iznācis otrais dzejoļu krājums „Lapegle”. Talsos Aleksandrs Pelēcis strādājis dažādus melnstrādnieka darbus Komunālo uzņēmumu kombinātā. Vispirms dzīvojis pie radiniekiem Laidzes ielā 29, tad Pelēču ģimene pārcēlusies uz dzīvokli Dzirnavu ielā 1, kur dzejnieks nodzīvojis līdz sava mūža pēdējai dienai.
Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis 1982. gada 5. maijā uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, bet no 1984. gada oktobra darbojies tikai ar rakstniecībā.
Aleksandrs Pelēcis par prozas darbu „Sibīrijas grāmata” 1994. gada aprīlī saņēmis Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda 1993. gada balvu literatūrā, bet 1994. gada novembrī bijis to skaitā, kas no atjaunotās Latvijas brīvvalsts prezidenta Gunta Ulmaņa rokām saņēma pirmoreiz pēc Otrā pasaules kara pasniegtos ,,Triju Zvaigžņu” ordeņus.

Dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Pelēcis pēkšņi miris 1995. gada 12. oktobrī un apbedīts Talsu rajona Lībagu pagasta Sukturu kapsētā blakus Talsos jau agrāk mirušajai mātei.

Dzejnieka darbu bibliogrāfija apkopota Talsu Galvenajā bibliotēkā. Latvijas Rakstnieku savienība kopā ar Talsu pilsētas domi un Talsu Galveno bibliotēku 2000. gadā dibinājusi Aleksandra Pelēča prēmiju par augstvērtīgiem darbiem prozā, dzejā, publicistikā, literatūrzinātnē, kas veltīti Talsu pilsētai un novadam, kā arī par ieguldījumu A. Pelēča daiļrades pētniecībā un popularizēšanā. Talsu rajona Lībagu pagasta Dižstendē 2000. gada 31. janvārī dibināta sabiedriskā organizācija „Aleksandra Pelēča lasītava” – sabiedrības garīgās kultūras un radošo ideju veicināšanai, Talsu novada un dzejnieka Aleksandra Pelēča kultūrvēsturiskā mantojuma dokumentēšanai un kolekciju veidošanai, kultūrveicinošu nekomerciālu projektu atbalstīšanai un realizēšanai sadarbībā ar ieinteresētām nevalstiskām organizācijām, pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem un privātpersonām Latvijā un ārzemēs. No 2005. gada 1. novembra sabiedriskā organizācija pārreģistrēta par biedrību „Aleksandra Pelēča lasītava” un darbojas Talsos, Lielās ielas 37. namā.